Tāltālos laikos pirmbaltu ciltis dzīvoja Tanaidas (tagadējās Donas) krastos, taču aizvien lielākais mežonīgo stepes klejotāju spiediens liek tām meklēt jaunas mājas. Pirmbalti atrodas izvēles priekšā - kurp doties? Vardotam ir iznīcināta cilts, un viņš meklē jaunas mājas, tomēr citas ciltis viņu uzņem atturīgi. Vardots ir gados jauns, bet saprot, ka balti var būt stipri tikai vienoti un pulcē ap sevi jaunus karotājus. "Melnais akmens" ir pirmais romāns sērijā "Ceļojums uz nezināmo zemi" par senbaltu atnākšanu uz Latvijas teritoriju.
Simpātiska grāmata pusaudžiem par seno baltu cilšu vēsturi. Autors tekstā iekļāvis noslēpumainu melnu akmeni, kuru atrod mūsdienu pusaudzis un ik pa laikam no ļoti senas pagātnes atgriežas tagadnē, lai paskaidrotu un intriģētu. Protams, ka galvenie senie varoņi un to rīcība ir pilnīga fantāzija, tomēr vēsturiskais fons ir pētījumu pamatots. ES neiedevu piecas zvaigznes, jo beigās pārāk pārspīlēta šķita ezotēriskā sastāvdaļa galvenā varoņa lēmumos. Neapšaubu, ka pastāv noteiktas garīgas vīzijas, kas nosaka sabiedrības attīstību, tomēr primārais vienmēr būs praktiskais - t.i. vēlme pēc drošas mītnes un pārtikas. Ļoti patika jaunā mākslinieka zīmējumi. Un grāmata tiešām veicināt pusaudžu interesi par senvēsturi.
Pēc reklāmām sapratu, ka šīs būs tāda kā latviešu Mišelas Peiveres versija, turklāt man patika autora iepriekšējā spēlēšanās ar vēsturi - triloģija "Viņpus vārtiem", tāpēc nebija ne mazāko šaubu, ka izlasīšu. Nav slikti - protams, ka daudz kas (it sevišķi cilvēku attiecības) ir vienkāršots, ņemot vērā mērķauditoriju. Viena lieta gan kaitināja - visu laiku tika pateikts, kas notiks un tik tad atstāstīts, kā līdz tam tika, un viskaitinošāk tas bija pēdējā cīņā, kad galvenais varonis stāv un atceras, ka izšķirošajā kaujā mira tas un tas, šis atkal guva tādus ievainojumus un tikai tad atstāsta kā pirms diviem gadiem tā kauja notika (un kā tad šis var būt spoileris, ja pats autors jau tā dara). Prātoju vai par to atņemt zvaigzni vai nē, bet man šodien labs garastāvoklis, tad nu atstāju piecas. Jo taču kopumā cienīgs un gana interesanti lasāms mēģinājums iztēloties bronzas laikmetu, un varbūt citiem tāda stāstījuma maniere patīk. Turklāt noteikti gaidīšu turpinājumu.
Teikši godīgi - lai cik iedvesmota sāku lasīt Kļavja grāmatu, netieku vaļā no filmas “Vectēvs, kas bīstamāka par datoru” sajūtas un vēlmes kādam pateikt, ka grāmata Emīlija dīvaine. Pazaudētās dienas (atsauce ir pilnīgā beztēmā, bet vajadzība pateikt neatliekama...) man patika labāk. Tagad esmu to pateikusi. Tomēr lasīšu arī otro grāmatu.
Ļoti laba ideja, interesanta tēma un simpātiskas ilustrācijas. Ceturtā zvaigzne gan mazliet avansā, jo pats stāsts varēja būt mazāk stereotipisks un iepriekšparedzams. Tai pat laikā jāatzīst, ka klasiskā vēsturiskā romāna žanrā Kļavis šobrīd ir starp pašiem labākajiem.
No vienas puses versija, lai lasītājam liktu meklēt informāciju par aprakstīto laika periodu, bet no otras puses man vienmēr, lasot par tik senu laika periodu, ir problēma ar valodu, proti, literāri skaistā mūsdienu valoda un cilvēki, kuri dzīvo pirms 3800 gadiem. Bet nu o.k., tā ir mana problēma.
Aistu cilšu piedzīvojumi mani ne tikai aizrāva, bet arī iedvesmoja uz rakstīšanu par mītiskajiem aizlaikiem (tur gan laikam daļēji pie vainas arī nesenā Kivirehka Vīrs, kas zināja čūskuvārdus atsaukšana atmiņā).
Ja nebūtu šodienas realitātes nodaļu, tad es veiksmīgi aizmirstu, ka šis ir domāts pusaudžiem. Prieks arī par to, ka autors nav izvairījies no tādām tā laika reālijām kā sieviešu sišana un cita veida vardabība, necukurojot un neizpušķojot visu demokrātijas mērcē. Vardarbības apjomi man liekas piemēroti gan mērķauditorijai, gan sižetam - tie nepārņem un nevada stāstu, bet ir tā neatņemama sastāvdaļa. Un ļoti patika arī mistiskais piesitiens, kam ticēju bez jebkādas šaubīšanās. (Oi, bet šeit laikam daļa vainas jāuzņemas arī grāmatai Marēsi ).
Grūti izlemt 3 vai 4 zvaigznes. Viena no lietām, kas bremzēja lasīšanu bija laika plūdums - galvenais varonis dodoties piedzīvojumā (vai atgriežoties no tā) nereti atcerējās citu piedzīvojumu, kuru visu atstāstīja lasītājam, pēc tam atgriežoties viņa realitātē. Man bija nedaudz grūti uztvert, bet jāatzīst, ka es lasīju diezgan lielos ātrumos. Ticu, ka bērns vai jaunietis lasa rūpīgāk un viņam nekas neputrojas. Jebkurā gadījumā pašlaik vērtējumā būšu pieticīga, bet ar patiesu interesi lasīšu otro un trešo daļu un turēšu īkšķus par LaLiGaBu 2019. Būtu patiešām pelnīta balva.
Atceros, ka ļoti patika, kā Kļavis rakstījis Adiamindes ākstu un palika interesanti, kādas ir viņa grāmatas bērniem. Manuprāt ļoti jauki, ka turpinās Rūmnieka un Miglas iedibinātais darbs ar vēsturisko literatūru jaunākiem lasītājiem, un šis noteikti arī ierindojas pie labajiem piemēriem. Tomēr pilnai laimei dažkārt traucēja klišejas un paredzams vēstījums (kas varbūt nav tik slikti bērnu literatūrā, bet tomēr), kā arī modernas valodas lietojums fragmentos par senajiem laikiem. Bet kopumā sākums sērijai ļoti foršs.
Interesanta, viegli un ātri lasās! Kopumā stāsts interesants, nebija tik vienkārši paredzams kā sākumā varbūt šķita. Protams, varēja just, ka rakstīts ir pusaudžiem, bet tas netraucēja izbaudīt. Jau tulīt ķeršos pie otrās daļas!
Grāmata ar aizraujošu un interesantu sižetu, taču uz beigām notikumi nedaudz sasteigti. Es šai grāmatai dotu apmēram 3.5/5, bet apaļošu uz augšu. Ieteiktu izlasīt, ja interesē vēsturiski romāni, piedzīvojumi un patikušas tādas grāmatu sērijas kā Mišelas Peiveres "Tumšās senatnes stāsti" un Ērinas Hanteres "Klanu Kaķi".