Krājumā lasāmi desmit stāsti, tapuši beidzamo gadu laikā. To caurviju motīvu varētu nodēvēt par “nenovēršamo esamības absurdu” – absurds literatūrā, filozofijā, mākslā un pat politikā un puslīdz aktuālās būšanās. Lasītājs tiek izvadīts cauri visiem elles lokiem komplektā ar šausmām un priekiem, ko šāda ekskursija sagādā. Grāmatas pamatdoma – mazliet iekustināt smadzenes tiem, kam vēl viņas palikušas un kas māk ar viņām apieties. Noteicošā intonācija – neganta groteska un provokācija. Autors uzskata, ka tas arī ir viens no literatūras mērķiem, vienlaikus arī metodēm – provocēt lasītāju uz līdzdomāšanu un vienlaikus viņu izklaidēt ar labiem sižetiem.
Berelis ir studējis Latvijas Universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē (1979—1981) un Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Bibliotēku zinātnes un bibliogrāfijas nodaļā.Strādājis par bibliotekāru Skujenē, kā arī žurnālā "Karogs" (1989—1992 un 2003—2010). 1986. gadā sācis publicēt literāros darbus. Izdevis vairākus stāstu krājumus, grāmatas bērniem. Tāpat rakstījis par postmodernisma iezīmēm latviešu prozā un citām tēmām. Par grāmatu "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs", kurā ir apskatīta 1990. gadu latviešu proza, saņēmis literatūras gada balvu literatūrzinātnē. 1994. gadā kļuvis par Latvijas Rakstnieku savienības biedru. G. Bereļa aktīvākais darbības laiks ir 20. gs. 90. gadi, kad viņš daudz raksta par jaunāko latviešu prozu, formulējot Aivara Ozoliņa, Jāņa Einfelda, Arvja Kolmaņa, Noras Ikstenas, Jāņa Vēvera un citu jauno autoru poētikas iezīmes, skaidrojot postmodernās literatūras principus un pārskatot mākslinieciskuma kritērijus latviešu prozā. Šajā laikā sarakstītas viņa nozīmīgās literatūrkritiskās grāmatas "Klusums un vārds", "Latviešu literatūras vēsture" un "Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs". 21. gadsimta sākumā G. Berelis strādā žurnālā "Karogs", kurā regulāri publicē apskatus par jaunāko literatūru.
Uhh, cik labs stāstnieks ir Berelis! Izcils! Tāds, kas aptīs lasītāju ap pirkstu tā, ka pat nepamanīsiet, kad esat jau stāstā dziļi iekšā, bet tad.. Tad seko Bereļa spēles, absurds un ironija. Berelis ir drosmīgs, un mazliet drosmes šajā stāstu krājumā vajag arī lasītājam.
Ja stāstu būtu vairāk, tad provokācijas paņēmienu atkārtošanās droši vien apniktu, bet tagad katrā gabalā bija kāds savs pavērsiens, kas ļāva saglabāt interesi. Paredzami, bet vienalga forši.
Parasti stāstu krājumus ir ļoti grūti novērtēt, jo ir stāsti kuri patīk un ir tādi, kuri nepatīk, tomēr, man šī grāmata ne bija šāds gadījums. Personiski nesapratu šo stāstu pievilcību, kā arī grāmata īsti neizraisīja nekādas izjūtas (nedz pozitīvas, nedz negatīvas). Kas pozitīvs šajā grāmatā? Grāmatas valoda un tematiskums (tomēr, reti ir sastopama šāda veida grāmata).
Biju gatava tam,ka būs kaut kas riebīgs. Bija. Katrā stāstā bija. Zināju jau stāsta sākumā,ka kaut kas būs,bet, ka TĀDAS preteklības cilvēks var izdomāt!!! Mjā... Bet vispār tieši tāpēc stāsti tiešām patika.
3,5. Tā arī līdz galam neuztvēru katru autora stāstu, drusku par laikmetīgu priekš manis. Stils kaut kas starp Joņeva "Tīģeri" un Kalnozola "Kalendārs mani sauc" + vēl paša autora domu lidojums. Viegli lasāma, kaut ko varēja paķert no tā visa, bet pietrūka kaut kas. Labprāt izlasītu kaut ko citu no šī paša autora, jo varētu būt interesanti.
tikko apēdu bezgala daudz pankūku aveņzaptē - tagad var meditatīvi apcerēt Bereļa grotiskos, asiņainos, ironiskos īsprozas stāstiņus. šis ir pirmais Bereļa garadarbs, ko lasu, bet jau pasen Bereļa kungs licies interesants, savāds vīrietis labākajos gados, asprātīgs literatūr(pētnieks) jau no Regīnas Ezeras laikiem, kad Berelis bija viņu kronējis par prozas veceni... stāsti diezgan daudzi, tāpēc neizbēgams process izbēgt arī no dažiem vienmuļiem, fantasmagoriski neciliem stāstiem, kurus izlasi, mazliet pašķebinies, centies aizmirst, bet daži bija hmmm, ko?, daži bija pat ļoti ļoti provokatīvi, sižetiski absurdi, gan jau šis arī bija Bereļa kunga mērķis - rosināt pārdomas par absolūtisko absurdismu reālisma pasaulē, kur uz katra stūra var būt kanibālistiskas vakariņas kādā sētā, dīrātāju ģimenīte, fanātiska filoloģe, dēla mokošās dusmas, sāls... un elles loki līdz šķīstītavai... neteikšu, ka iedvesa bailes, bezapziņu, apjukumu, bet gan ironiskus smīniņus par autora provokatīvi absurdajām idejām, kas liek apjaust par nāves tuvumi, šķietami eksistenciālistiko bezjēdzību, bet reizē pasmieties par to, cik savāda ir ilūzija, dzīve un cilvēce... grūti novērtēt 5 ballēs iespējams pārdozēju li-te-ra-tū-ru bet lai iet 3,5 zvaigznes par absurduma mirkļiem ironiju un kaislīgo gadiem slīpēto ar zelta maliņu literatūrkritiķa valodu ar jēdzieniem un idejām.. bet ar - 1,5 zvaigznēm par kaut kādu neredzamu trūkumu liekumu visa dažreiz ir par daudz
Berelis man patīk jau kopš laika, kad padsmit gados vēlējos kļūt par tieši šādas murgainas literatūras autori. Kā jau stāstu krājumos bieži gadās, arī šajā ir tādi, kas spilgi paliks atmiņā, citi, turpretī, neizraisīja nekādas emocijas, tomēr vietām pat mazliet sasmējos, kas paties nenotiek bieži. Līdz piecām zvaigznēm kaut kas tomēr pietrūka.
Vienotā noskaņā ieturēti stāsti, kas liek pavaibstīties vai padrebināties, arī paķiķināt, bet līdz kaulam tā arī neaizvelk. Jāpiebilst - nedomāju, ka tas arī būtu autora mērķis.
Protams, ka "Melnas spalvas devesīs plīv..." un "Doga noglāstīšana neatvieglo krupja norīšanu" mani uzrunāja visvairāk. Kādēļ? Lasi un atklāj pats (ieteicams, gan drūmos rudens vakaros, ne pukstoši plaukstošā pavasarī).
..īsi nevaru saprast, vai šī grāmata bija ļoti laba, vai tikai laba. stāsti kā tādi dīvaiņi sadzīvoja ar mani vairākos piegājienos, kad lasīju. vienu stāstu jau Prozas lasījumos tiku dzirdējis, un, lai arī tas bija baiss, par tēmu, kura ir sāpīga, man patika tas stils. neko iepriekš no Bereļa nebiju lasījis. būs jāpamēģina vēl :)
Valodas un tematikas ziņā stilīgi izdomājumi, bet neizraisīja ne smaidu, ne pārdomas, ne riebumu. Turklāt visi pirmajā personā – it kā dažādu tēlu stāstīti, bet balss visiem viena un tā pati. Un pa gabalu var just, ka rakstījis tos pusmūža vīrietis.
Pēc idejas biku atgādināja Roalda Dāla "Kiss Kiss", kas man ļoti patika, tāpēc biju priecīga, ko tādu ieraugot latviešu literatūrā. Bet bija diezgan daudz, kas nepatika. Kaut kādu iemeslu dēļ gandrīz visi stāsti likās kaut kā vienādi. It kā būtība atšķīrās, saturiski bija dažas izmaiņas (arī kaut kā ne pārāk daudz), bet pēc sajūtām un varoņiem likās, ka lasu katru reizi to pašu stāstu. Arī varoņi visur bija tādi paši, jau sākumā superapsēsti ar kaut ko un super kaitinoši, kas kaut kā jau lika nojaust, kā stāsts varētu beigties. Iespējams, ka tas tā arī domāts, bet tad tur pazūd kaut kāds kriksis negaidītuma, ko man tomēr arī reizēm stāstos prasās. Kopumā jau laikam tāpat labi, ka šādi stāstiņi arī rodas un top, dažādība literatūrai par labu gan jau nāk. Bet katrā ziņā ir kur augt.
Grāmatas anotācijā rakstīts, ka pamatdoma iekustināt smadzenes tiem, kam vēl viņas palikušas... Nu nezinu, manas smadzenes šī grāmata neiekustināja it nemaz. Tā arī nesapratu, kāda suņa pēc visi stāsti sarakstīti tik asiņaini! Berelis tik aizraujoši un forši raksta- tiešām labi lasāma valoda, bet tās asiņainās ainas visu sabojā- tik ļoti, ka neredzu vairs nekādu domu šajos stāstos. Tāpēc tikai divas zvaigznītes šai grāmatai
Ja varētu, ieliktu trīsarpus zvaigznes. Ļoti patika Cietuma sapņotājs un stāsts par sāli. Ir jūtama kingiska pievilcība itin visiem stāstiem, taču teicēja balss pēc laika kļuva vienveidīga un paredzama (mazliet atriebīga?), tādēļ ietektu lasīt grāmatu ar pārtraukumiem. Žēl, ka divi stāsti, kuru sāls ir līdzīga "muļķība", salikti blakus. Bet vispār patīkami neierasti – prieks, ka kas tāds atrodams latviešu literatūrā!
Berelim viennozīmīgi ir savs stils, kas sagaršojams arī šajā stāstu krājumā. It kā Bereļa varoņus varētu ienīst, neieredzēt, just riebumu pret viņiem, bet nespēju. Viņi visu dara ar tādu glanci, ka atliek vien pabrīnīties, izbaudīt un ļauties. Citādi nemaz nav vērts!
Šie stāsti ir visai baisi (šķiet, ka Berelis vispār raksta baisu literatūru), taču tiem ir augsta literārā kvalitāte. Daudzos stāstos jūtamas aktuālas tēmas, par kurām vēstīts asprātīgā un mūsdienīgā, bet ne primitīvā valodā. Nebūt nenožēloju, ka izlasīju.
Nu jau skaidri varu definēt sevi kā Bereļa fani, nu nepieviļ, pat ja stāsti nav mans: bet šajā krājumā pat secība bija izbaudāma un pēdējais kā (•) uz I