Inita Sila septiņpadsmit gadus strādājusi dažādos sieviešu žurnālos, visilgāk vadījusi Ievu, populārāko žurnālu Latvijā. Bet pēc desmit gadiem šajā amatā, klausīdama savai sirdsbalsi, pieņēmusi drosmīgu lēmumu - aiziet. Taču Inita uzsver: viņa nav gribējusi mainīt darbu, viņa velējusies mainīt dzīvi. 100 vēstules sievietei ir Initas atklāsmes par savu dzīvi: par aizvainojumu un piedošanu, par šķiršanos un izlīgšanu, par sevis šaustīšanu un sevis pieņemšanu, par zaudējumiem un spēka avota atrašanu, par viņas dzīves galvenajiem cilvēkiem un sievišķības meklējumiem, par baudīšanu un sevis ierobežošanu, par ikdienu un svētku svinēšamu. Par to, lai katra diena būtu kā maza svētku diena. Taču šīs 100 vēstules nav tikai stāsts par Initas dzīvi, tās liek ikvienai lasītājai šos pašus jautājumus pavaicāt sev: kas ir mani dzīves laimīgākie mirkļi? Ko es varu darīt, lai savu dzīvi piepildītu un kļūtu laimīgāka? Vai es spēju piedot? Vai es protu svinēt dzīvi? Atbildot uz tiem, mēs ikviena varam radīt savu grāmatu. Savas 100 vēstules. Dāvanu sev.
Šķiet, šīs ir 100 vēstules Inita pirmkārt raksta sev, bet tās lasot, bieži nācā pieķert sevi pie domas “ak’ man ir tāpat!” Mani priecēja šī iespēja - paskatīties uz sevi un savu dzīvi it kā no malas. Nevaru noliegt, grāmatas iespaidā, pateicu sev dažus ilgi atliktus “Jā!” Paldies!
Dāvināta grāmata, kurai ilgu laiku nevarēju pieķerties, jo domāju, ka "nav mana". Sāku lasīt un sākumā biju ļoti pārsteigta - likās ļoti laba un pēc pirmās grāmatas 1/3 būtu likusi visas 5 zvaigznes, bet galā nedaudz pazaudējos, jo šķita, ka galvenās atziņas nedaudz iet uz riņķi. Vienbrīd šķita, ka I. Silas autobiogrāfiju būtu bijis interesantāk lasīt nekā šādu formātu - tieši notikumi no autores dzīves lika šo grāmatu pavisam neatmest. Kopumā šī grāmata man prasīja deviņus mēnešus, jo uz naktsskapīša allaž atradās, kaut kas interesantāks.
Šo grāmatu noteikti ir ļoti viegli aizspriedumaini novērtēt kā "kārtējo sievišķīgo gabalu". Tomēr iesaku nesteigties ar šādu spriedumu, pirms grāmata nav lasīta.
Autores rakstītie stāsti ir, jāatzīst, visnotaļ intīmi īsstāsti par pārdomām, kas bieži vien nodarbina teju ikvienas sievietes prātu. 100 dažādas tēmas, par kurām var aizdomāties un daudzās no tām var slēpties arī kādas neatrastas atbildes un līdz ar to arī nemiers.
Mani personīgi visvairāk uzrunāja grāmatas pirmā trešdaļa, jo es varu novērtēt, ka tas noteikti nemaz nebija viegli: tik atklāti paust savas izjūtas, domas un pārdzīvojumus. Jāsaka gan, ka visus 100 stāstus neizlasīju, jo uz beigām tie nedaudz nogurdina (šo grāmatu laikam nevajag tā vienā rāvienā censties izlasīt, kā to darīju es).
Uz beigām nedaudz nogurdināja arī tas nemitīgais "es domāju tā, bet tagad es domāju tā" naratīvs, kā idealizācija "lietām, ko es esmu sapratusi un nu esmu vieda". Bet - vai tad mums bieži vien pašām nav līdzīgi naratīvi prātā? :)
Vienkārši,patiesi,no sirds,mazliet no katras sievietes un mazliet par visām. Kā spēkavots dvēselei,brīžos kad šķiet-es tik tāda nesaprasta,par daudz ambīciju un sapņu...
Izlasot šo grāmatu, vairāk saprotu sieviešu žurnālus. Jāsaka, ka “Ieva” man patika un tagad “Santa” arī patīk, kamēr Inita Sila ir redaktore. Viņai ir tāds īpatnējs un pamatīgs, bet ne glamūrīgs “ķēriens”, kas man patīk. Šajā grāmatā autore daudz ko par sevi personīgu ir atklājusi. Secinājums pēc grāmatas izlasīšanas, ka tā ir lasāma šobrīd, lai vairums sieviešu dzīve uzlabotos, aizdomādamās par svarīgām lietām un tās arī darītu.
Uzrunā, Inita kā persponība. Grāmata ir uzrakstīta par dzīves notikumiem/pārdomām ar ko mēs saskaramies ik dienā. Inita arī atklāj savas dzīves notikumos, kas varbūt nav tik spoži un patīkami, tā teikt atver savu dvēseli un liek mums pašam katram aizdomāties, kā mēs domātu/rīkotos situācijas, kurās nokļūstam.
“Jo neviena sieviete nevar un arī nevajag būt divi vienā - kā šampūns ar kondicionieri. “
Dažādām emocijām piesātināti stāsti, verā ņemamas atklāsmes un atziņas, pavisam atklāti pārdzīvojumi. Vēstules ir ļoti personīgas. Tās nemitīgi uzdod jautājumus arī pašām lasītājām, rosinot pārdomāt viņu dzīvi un visu līdz šim piedzīvoto. Ko Tu rakstītu vēstulē sev?
Kad Inita Sila vēl strādāja Ievā, un es caur paziņu paziņām tiku pie žurnāla, viņas redaktora sleja ar laiku kļuva par manu mīļāko žurnāla daļu, it kā tikai ievads, bet reizēm pat vērtīgāks par visu sekojošo. Šī grāmata ir kā ļoti daudzas šādas slejas kopā, atsevišķi vērtīgas, kopā - daudz. Ieteicams lasīt pa drusciņai.
Es jau ilgi meklēju šāda tipa grāmatu. Tā ir lieliska ar savu patiesumu un atklātību. Var just, ka grāmatas autore ir pārdomājusi grāmatas dizainu, tas ir īpašs. Mani iepriecināja arī jautājumi lasītājiem, kas vēl labāk ļāva izjust šo grāmatu.
Lasu jau trešoreiz, ar laika nogriezni. Izrādās, ka 2018.gada 8.marts ir bijusi tā diena, kad šī grāmata "palaista tautās". Šodien ir 2021.gada 8.marts. grāmata ļoti īpašā veidā nonākusi pie manis. Lasīšu jau trešoreiz...., jo zinu, ka atkal atradīšu ko jaunu.