Prozaiķis Vladimirs Kaijaks dzimis 1930. gada 2. septembrī Cēsīs. Rakstnieces Māras Svīres dzīvesbiedrs. Beidzis Rīgas 50. strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu (1950). Strādājis Latvijas Radio par reportieri, bijis arī mežstrādnieks un Rakstnieku savienības literārais konsultants un referents. Publicējas kopš 1949. gada. Sarakstījis scenārijus kinofilmām "Šahs briljantu karalienei" (1973, kopā ar M.Steigu un L.Volfu), "Zem apgāztā mēness" (1977, kopā ar Ē.Lāci), "Bailes" (1986). Pēc V.Kaijaka romānu motīviem veidots populārais televīzijas seriāls "Likteņa līdumnieki" (kopš 2003. gada). Latvijas Rakstnieku savienības biedrs (1964). Par stāstu "Cilda" apbalvots ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1990). Romāns "Rēgi" godalgots pirmajā "Karoga" romānu konkursā (1993).
Vladimirs Kaijaks (īstajā vārdā Kārlis Laimonis Lazdovskis (līdz 1959), Kārlis Bendrups (1959–1970), kopš 1970. gada vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms; 1930–2013) – rakstnieks. Vairāku romānu un stāstu krājumu autors. Pazīstams kļuva 20. gs. 60. gadu beigās un 70. gados ar saviem kriminālromāniem un romantiski liriskiem stāstiem. Latviešu literatūras vēsturē nozīmīgi viņa stāsti ar fantastikas un hiperbolizācijas elementiem. Fantastiskā reālisma motīvi vijas cauri visai Vladimira Kaijaka daiļradei. Krājums "Visu rožu roze" (1987) ir viens no 20. gadsimta 80. gadu spožākajiem. Mūža pēdējos gados vairāk pazīstams ar tetraloģiju "Likteņa līdumnieki", pēc kuras motīviem tapa tautā iemīļots Latvijas Televīzijas seriāls.
Līdz 1959: īstajā vārdā – Kārlis Laimonis Lazdovskis. 1959–1970: Kārlis Bendrups. Kopš 1970: vārda un uzvārda vietā lietots pseidonīms. Bijis precējies ar rakstnieci Mirdzu Bendrupi un Māru Svīru.
1949. 5. nov.: pirmā publikācija – dzejolis "Kolhoza tirgus" laikraksta "Padomju Jaunatne" literatūras un mākslas pielikumā.
Ārzemju autoru darbu atdzejojumi No krievu valodas 1962: Fjodors Tjutčevs "Dzeja" (kopā ar Mirdzu Bendrupi). 1981: Fjodors Tjutčevs "Lirika" (kopā ar Mirdzu Bendrupi, Māri Čaklo, Olafu Gūtmani, Montu Kromu un Māru Misiņu).
Darbība kinodramaturģijā 1973: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Šahs briljantu karalienei" (kopā ar Miermīli Steigu un Lazaru Volfu, režisors Aloizs Brenčs). 1977: scenārijs Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Zem apgāztā mēness" (kopā ar Ēriku Lāci, režisors Ēriks Lācis). 1986: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma romāna Rīgas kinostudijas spēlfilmai "Bailes" (režisors Gunārs Cilinskis). 1992: scenārijs pēc tāda paša nosaukuma stāsta Dekrim studijas spēlfilmai "Zirneklis (režisors Vasilijs Mass).
Īstena latviešu drāma! Paaudžu konflikts, nepiepildītas vēlmes, uzspiesti pienākumi, apspiestas emocijas, nenovīdība, greizsirdība, raganu buršanās… Un viss 20. gadsimta latviešu viensētas vidē. Lauku dzīves apraksti burvīgi – Kaijaks pirms rakstīšanas pārlasījis Andreja Upīša “Zaļo zemi”.
Visa pirmsākumos man bija Tv-seriāls “Likteņa līdumnieki”, kas bija skatītākais seriāls Latvijā, ņemot vērā, ka tas bija 2003-2008gads, tad citas alternatīvas jau nemaz nebija, tas bija laiks, kad internets nebija vēl katrās mājās, par viedtelevīziju un Iphoniem nemaz nerunājot. Likās, ka pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varētu pieķerties grāmatām, jo atmiņas par notikumiem seriālā pabalējušas, bet sākot lasīt pirmo tetraloģijas grāmatu “Enijas bize”, Ieva Pļavniece kā Enija un Sigita Pļaviņa kā Ieva no manis neatstājās visas tetraloģijas garumā. . . . Kaijaks pirmajā grāmatā radījis nepārprotamu mistikas šausmu efektu, kur dzīvnieciska seksuālā dziņa ir spēcīgāka par sirdsbalsi un māņticība slepus vai atklāti valda pār ļaužu prātiem. Kad tiek pāri šai veļu un pilnmēness pilnajai pirmajai daļai-otrā un trešā ievelk pavisam citos dziļumos un spilgti attaino Latvijas vēsturi ar mūždien mainīgajām varām. Tomēr Kaijaks nav aizmirsis arī šeit ik pa brīdim piesālīt misticismu un pesteļošanas garu, grāmatu varoņus krustu šķērsu sasaistot tik ļoti, ka tas neatpaliek no meksikāņu seriālu kaislībām un brīžiem nākas padomāt, kurš ar kuru un kurā laikā ir bijis kopā. Lai arī tēli ir pārpilni ar cilvēciskiem netikumiem un savā ziņā man personīgi negatīvi tēli, grāmatas spraigie notikumi ievelk arvien dziļāk un nav mirklis, kad būtu garlaicīgi. .
"Mīlestības slimai sirdij nevar pavēlēt ne ar vārdiem, ne zālēm, ne burvestībām."
Tetraloģijas "Likteņa līdumnieki" 1.daļa. Viennozīmīgi latviešu literatūras klasika. Šajā stāstā šķiet bija viss - mīlestība, naids, kaislības, cerības, vilšanās, nodevība, mantkārība, divkosība, meli, nāve. Milzīga emociju gamma. Autors ir lieliski atspoguļojis 100 gadus tālās pagātnes latviešu dzīvi un paražas, ikdienu viensētā, kaimiņu nebūšanas un saimes intrigas. Ļoti aizraujošs stāsts ar spilgtiem tēliem. Grāmata neatstāja vienaldzīgu un tagad jāsteidz lasīt turpinājumu. Bagāta valoda, interesants sižets, aizraujoša no vāka līdz vākam.
1. Valoda un rakstības stils. Tā kā izlasīju vienā dienā tad jāsaka, ka lasās ļoti viegli un raiti, pat ar visiem latviešu vecvārdiem, kas stāstam piešķir autentisku šarmu.💛 2. Sižets un tēmas aktualitāte. Notikumu ķēdi iekustina vecais labais "mīlestība vai nauda" , bet šķiet mūžvecā paruna "No mīlestības līdz naidam ir tikai viens solis" vislabāk raksturo galveno sižeta līniju. Un komplektā šim secinājumam nāk jautājums - kas notiek, kad paliek tikai naids un vai atriebība tiešām ir salda? Kad nelaimes sāk gāzties viena pēc otras rodas jautājums no kurienes un par ko? Melnā maģija, nejaušu apstākļu sakritība vai karma par iepriekš sastrādāto? Kas notiek, ja zīmes turpina ignorēt... Sižetu nepārtraukti interesantu un aizraujošu dara intrigas,meli un pareizā deva mistikas! 3. Tēlu atveidojums. Tiek attainota reālā dzīve un notikumi, kas brutāli spēlējās ar galveņo varoņu prātiem. Es pat teiktu, ka mistikas pieskāriens dod nedaudz trillera vaibus. 🤭 Enijas tēls ir kolosāli izdevies, bet ne tikai, arī pārējie tēli šķiet pavisam tuvu pazīstami un katra iekšējāis konflikts rezonē ar kādu no dvēseles stīgām... 4. Emocionālais pārdzīvojums. Es biju iekšā it visā.💯 5. Atziņas/Citāti. "Bet pasaulē nav nekā nepacietīgāka un neaprēķināmāka par mīloša cilvēka sirdi."
Ļoti grūti novērtēt Enijas bizi gan tāpēc, ka tā ir tautā ļoti mīlēta grāmata, gan tāpēc, ka izlasot gribētos likt atzīmi kaut kur ap 3.5 no 10. Beigās gan izdomāju, ka laikam jāapaļo uz leju.
Sākot lasīt man ļoti patika grāmatas vienkāršība, primitīvais izklāsts pat piestāv tam, kāds laiks tiek aprakstīts, un nodaļu vienveidība nedaudz pat radīja savdabīgu ritmu lasīšanai. Turpinot gan šī vienveidība kļuva vienmuļa un garlaicīga, vienkāršība un tiešums atņem lasītājam pašam iespēju spriest, ko domāt un kā vērtēt situācijas, un mūžīgie jautājumi ar priekšā pateiktajām atbildēm ļoti mākslīgi kāpināja un tik pat ātri noņēma spriedzi, kas uz beigām jau trakoti bija apriebies.
Vēl ļoti nepatika latgaliešu apraksts. Nu nopietni, ja būtu izmantojis stereotipus, tad vismaz tādus, kas kaut daļēji atbilstu patiesībai, ne jau viņi kaut kādi "ne īsti latvieši, ne līdz galam arī krievi". Ar polieti līdzīgi.
Lai arī lieku es tikai 1 zvaigznīti no 5, tas tāpēc, ka "I hate it with passion", un manā skatījumā tas ir pat kompliments; labāk tad jau izraisīt krasas emocijas, ne būt vienkārši viduvējībai :D
Man ar kaunu jāatzīst, ka neesmu redzējusi nevienu Likteņa līdumnieku sēriju. Izdomāju vispirms izlasīt grāmatas, seriālu skatīšos pēc tam.
Grāmata skrēja uz priekšu vēja spārniem, notikums pēc notikuma. Pilnīgi nekas nelikās lieks, ka pat tie daži teikumi, kas nevēstīja par Nārbuļu iemītniekiem, izcēlās ar savu poēziju.
Lai gan izlasīju ļoti ātri, tāpat izbaudīju katru mirkli. Tagad jāizdomā vai tikpat ātri izlidot cauri pārējām daļām, vai tomēr pataupīt.
Katrs pats var izvēlēties, ar ko sākt, jo katrs zina, kā pašam labāk patīk - lasīt Kaijaka grāmatas vai skatīties seriālu. Manuprāt gan, seriāls, kas balstās visas Kaijaka sērijas pamatā, ir labāks un būtu jānoskatās ikvienam, kurš vēlas labāk izprast 20. gs. Latvijas vēsturi.
Rakstīšanas stils ir ļoti vienkāršs, pat primitīvs, manuprāt. Bet, ko nevar noliegt, Kaijaks ir meistarīgs tēlu veidotājs. Ir mistikas elementi, kas piedienas latviešu kultūrai. Ko vēl es apbrīnoju - valoda perfekti ataino laika periodu, kas ir aprakstīts grāmatā - 20. gadsimta sākums.
Aizraujošs sižets, notikumiem bagāts. Lai gan neesmu garu aprakstošo daļu fans, šoreiz pat pietrūka varoņu un vietu smalkāku attēlojuma, lai "paspilgtinātu bildi". Pēc izlasīšanas kāda doma nepamet prātu, tai gaidu risinājumu nākamajā daļā.
Izlasot šo grāmatu, novērtēju, kādu milzīgu darbu ir paveikuši TV seriāla veidotāji. Grāmata kā jēlmateriāls, seriāls - kā latvietības šedevrs. Paldies!