Книга Ольги Громовой САХАРНЫЙ РЕБЕНОК записана ею со слов Стеллы Нудольской, чье детство пришлось на конец 30-х - начало 40-х годов в Советском союзе. Это очень личный и берущий за душу рассказ о том, как пятилетняя Эля, счастливо растущая в любящей семье, вдруг оказывается дочерью «врага народа» и попадает в страшный, непонятный ей мир: после ареста отца их вместе с матерью отправляют в лагерь в Киргизии как ЧСИР (членов семьи изменника Родины) и СОЭ (социально опасные элементы). Но несмотря на все испытания, голод и болезни, которые им приходится пережить, Эля и ее мама не падают духом: читают стихи, поют песни, шутят, по-настоящему заботятся друг о друге. САХАРНЫЙ РЕБЕНОК - это во многом «роман воспитания», история о любви, а ее о том, что такое достоинство и что такое свобода. Точнее всего о свободе говорит мама Эли: «Рабство - это состояние души. Свободного человека сделать рабом нельзя».
Ольга Громова — «писатель, не собиравшийся быть писателем». Много лет она, по профессиональному образованию — библиотекарь-библиограф, работала в библиотеках разных типов, в том числе 5 лет — в научной и 13 лет — в школьных. Позже восемнадцать лет была главным редактором профессионального журнала «Библиотека в школе». Если бы не удивительная судьба старшей подруги, ставшей героиней её первой и пока единственной повести, может быть, и не было бы писателя Ольги Громовой. Теперь Ольга Константиновна с удовольствием и любовью редактирует детскую и подростковую литературу в издательстве «КомпасГид».
Negaidīti silti par tik briesmīgu tēmu kā dzīve izsūtījumā. Laikam tā jau ir, ka bērna pasaules skatījums ir daudz elastīgāks un spēj pieņemt notiekošo par jauno normāl. Un atmiņa vai nu notušē slikto (kā šajā grāmatā) vai moka tevi ar visiem sīkumiem atkal un atkal. Esmu Eļas mātes vecumā un, apspēlējot prātā, ko darītu viņas vietā, jāatzīst, ka noteikti tiktu galā krietni sliktāk (ja vispār tiktu). Svarīgas vēstures tēmas ir jācilā un prieks, ka to dara tik viegli un visiem saprotami.
Cik savādi gaiši pasauli redz bērni. Neticami! Tikpat neticams ir šis stāsts. Par bērnību cauri grūtībām, par cilvēku līdzcietību un labsirdību. Grāmata, ko izlasīt šajā laikā, lai atgādinātu sev, cik daudz varam, ja turamies kopā.
Labo cilvēku vienmēr ir vairāk, tikai aizvainojums var tos aizēnot. Neļausimies aizvainojumam, lasīsim labas grāmatas un dzīvosim labākā pasaulē kaut savā galvā!
“Nolēma tā: ap pusdesmitiem visi pulcējās sarkanajā stūrītī, lampu nes rindas kārtībā, lai petrolejas patēriņu sadalītu taisnīgi, un tad atnāk mamma un visiem sanākušajiem lasa Gogoli. Klausīties gribēja visi, pilnīgi visi, pat večiņas.”
Lai arī lasot “Cukura bērnu” kaklā visu laiku bija savēlies kamols un acis ik pa laikam palika mitras, bet vienā īpaši šokējošā ainā es noliku grāmatu malā, jo man palika slikti, nespējot noticēt ārprātam un netaisnībai, man jāatzīst, ka šī ir viens no sirsnīgākajām un brīnumainākajiem stāstiem, kas lasīts par izsūtījumiem un kara laiku Padomju Savienībā.
“Cukura bērns” ir biogrāfisks darbs par Stellu (cik skaists vārds)-Maskavas meitenīti, kura pirmos piecus gadus pavadīja idilliskā bērnībā krievu inteliģences ģimenē. Stellas vecāki bērna audzināšanai neticamā kārtā izmantoja mūsdienu metadoloģiju, ja to vispār tā var nosaukt. Runāja un mācīja gan franču, gan vācu valodu, lasīja literārus darbus, daudz dziedāja, brīvo laiku pievērsa meitas cieņpilnā un mīlestības pilnā audzināšanā, vienmēr veltot savu laiku un uzmanību Stellai. Bet tas viss mainījās, kad tēvs tika pasludināts par valsts ienaidnieku. Tālāk seko Stellas un mammas piedzīvotais izsūtījumā.
Lai arī par izsūtīšanu ir tik daudz grāmatu, it sevišķi pēdējā laikā, šī atšķiras ar savu pārsteidzošo sirsnību, jo, iespējams, ka bērna acīm bērnības atmiņās ir tieksme izdzēst slikto un atcerēties tikai labos notikumus.
Šajā grāmatā nav nejaušību. Tikai izlasot to līdz galam, vāka bilde un nosaukums saliekas kā lego klucīši, lai katru niecīgāko detaļu padarītu par nozīmīgāko. Arī literatūrai un grāmatu lasīšanai “Cukura bērnā” ir svarīga loma.
Ja tevi interesē vēsture un izsūto likteņi, šis ir sirsnīgs un dvēseli sildošs darbs-pasaulē ir labsirdīgi cilvēki.
“..labo cilvēku apkārt, vienalga, ir vairāk nekā slikto, tikai svarīgi, lai tavs aizvainojums par dzīvi viņus neaizvainotu. “
ļoti cilvēcīgi, ja vispārējas neiecietības apstākļos vari saskatīt labo, kas notiek tev apkārt un ar tevi. arī tad, ja to ir iespējams tikai iztēloties.
Tik gaiši par smago laiku...bērna acīm. Kā mamma caur dzeju, stāstiem un notikumiem spēj izvest savu bērnu un apkārtējos cauri smagajam izsūtījuma laikam. Par līdzcilvēkiem, cilvēcīgumu un prieku!
Stāsts par mammu ar piecgadīgu meiteni, kuras Lielā terora laikā no Maskavas izsūta kā "tautas ienaidnieces" uz Kirgizstānu. Notikumus mēs vērojam no meitenes skatu punkta, un stāsts kopumā ir domāts pusaudžu auditorijai. Acīmredzot tāpēc viss ir tādā rozā miglā, kristīgas iecietības garā pret saviem ienaidniekiem, atstāj gaišu iespaidu utt. Es to saprotu kā izdzīvošanas stratēģiju, ko ir izvēlējusies meitenes mamma un nodevusi tālāk meitai - pat vissūdīgākajos apstākļos palikt par cilvēku. Faktiski jau šī tēze arī mums ir ļoti pazīstama - ar gara spēku pret karaspēku. Bet būsim reāli - pateicoties pēcvārdam, mēs zinām, ka stāsta prototipu dzīves tiek salauztas. Ne mamma, ne meita savu dzīves ceļu arī pēc reabilitācijas nevarēs īstenot pilnā mērā - esi pateicīga, ja tevi padomju vara ir aizmirsusi. Tādēļ es zināmā mērā nepiekrītu rakstnieces Ludmilas Uļickas priekšvārdā izteiktajai atziņai, ka "Vājā uzvara pār stipro ir iespējama". Tā nav uzvara, tā ir izdzīvošana totalitārisma gaļasmašīnā.
Grāmatas “Cukura bērns” priekšvārda (“ceļavārdi grāmatai” – cik gan skaisti tas skan!) autore, rakstniece Ludmila Uļicka, raksta: “Cilvēka atmiņa ir pagātnes pieraksts. (..) … miljoniem vienkāršu cilvēku stāstu – iet zudība tā vienkāršā iemesla dēl, ka tiem nav bijis klausītāju…” Lasot šos vārdus, haotiski kratu galvu, kā uz automašīnas paneļa novietots (nu jau par antikvariātu kļuvušais) suns – aksesuārs. Arī “Cukura bērnam” nebūtu iespējas nokļūt nedz lasītāju grāmatu plauktos, nedz sirdīs, ja ne liktenīga satikšanās un vēlme noklausīties Stellas stāstu no sākuma līdz… Vairāk par grāmatu lasi blogā: https://austra.lv/2020/12/08/olga-gro...
Grāmata, kas uzrakstīta jauniešiem, neuzskatot viņus par naiviem muļķīšiem un vienlaikus interesanta arī pieaugušajiem. Par to vien jau 5 zvaigznes. Citādi viens no skaudrajiem cilvēcības stāstiem, kas tomēr tik ļoti atšķiras, jo nav sarakstīts tik ierastajā vaimonoloģijas stilā. Par labiem cilvēkiem, draudzību, patiesumu un sirsnību vājprātā grūtos laikos un apstākļos. Laikam jau labā atcerēšanās ir katra cilvēka brīva izvēle un liecina par spēcīgu raksturu un plašu sirdi. Visu cieņu par to.
Тази книга е все едно някой е пуснал всички възможни седесарски клишета от 30-те години Преход през изкуствен интелект и после го е накарал да напише книга. Елементарна антикомунистическа пропаганда за деца. Има всичко - мита, че богатството идва единствено и само от усърден труд (и бедността съответно от мързел - или социалистическо преразпределение), плитки клишета за свободата, напоителни описания на естественото превъзходство на героините и техния светоглед, умилителни сцени на благосклонно ограмотяване на диваците (включително тропата как образованият бял човек за нула време става по-добър от местните в собствените им традиции), та чак до любимото ми изреждане на всички роднини чужденци и предци царски офицери или придворни дами. Всичко е представено не просто опростено (което може да се спори, че е оправдано за детска книга), но според мен манипулативно, с подхвърляния и намеци, но без логическа подплата (например казва се, че кулаците са живели по-добре, защото не ги е било страх от работа, но въпросът как можеш да разрастваш стопанството и богатството си, без да ти нараства работната ръка, само на собствени сили, е оставен без отговор). Ефектът е на сбирка лозгунги, които дрънчат на кухо, свързани в не особено увлекателно повествование. Накратко, липсва дълбочина, звучи като декламация.
Главната героиня и майка ѝ са абсолютни Мери Сю-та - съвършени във всичко, без нито един недостатък. Изброен е пълният спектър от консервативни добродетели: и двете са умни, смели, находчиви, детето никога не плаче и го учат да не показва страх и други подобни слабости (дясното принципно не е много на ти с емоционалната интелигентност), схватливи, умели във всичко, високообразовани, всестранно развити (пет-шест чужди езика, момиченцето чете свободно на 4 години, майката пее, свири, рисува, рецитира на няколко езика, познава в дълбочина руската история, преподава химия и физика, а по професия е агроном), критично мислещи, го��ди (нз защо консерваторите си мислят, че това е достойнство), безпогрешно справедливи и великодушни. Усещането за специалност се подчертава от факта, че сравнително малко други герои се проявяват с нещо в хода на повествованието. За тях се говори предимно когато са от някаква полза за двете главни героини. Изобщо романът е прогизнал от самодоволно чувство за лично превъзходство и богоизбраност.
Понеже не се съмнявам, че ще се намери кой да ме разбере погрешно, аз разбира се осъждам категорично, не подкрепям, мразя, против съм и т.н. всяка авторитарна система, в която една прослойка владее ресурсите и се разполага с живота на всички останали, вкл. системата на СССР и останалите соц държави. Това, което страхотно ме дразни в десните критики срещу социалистическите авторитарни системи обаче, освен непоносимият патос, е че тяхното негодувание не е срещу самата логика на една такава система, а че те изведнъж са се озовали в долната прослойка - където според тях е мястото на други. След столетия внушения и убеждения, че тяхното място по горните части на йерархията е заслужено и естествено, те не могат да приемат, че някой от немитите маси може да преобърне нещата и да узурпира властта; това е противоестествено, протестират те и викат на помощ целия си арсенал от образования, потомства, изтънчености и други измислени аргументи за собственото си *натурално* превъзходство. А всъщност просто нов тиранин е заел мястото на стария. За да бъде логически и морално издържана една критика против авторитарната власт, тя трябва да е насочена против самия принцип на тази власт, а не срещу конкретен изпълнител в даден исторически момент. Все ми е едно колко ерудиран е един император, цар, лорд или партиен функционер, ако с негово знание, за негова полза и в неговото име се експлоатират човешки същества.
Има някои сцени на наистина трогателна взаимопомощ в общностите, мачкани по разнообразни начини от авторитарната власт. Те показват силата на солидарния дух в тежки времена и че най-добрият шанс не просто за оцеляване, но и за добър живот е във връзките помежду ни, в доверието и чистосърдечното споделяне. Само че по някаква абсурдна ирония те звучат сякаш самата авторка пропуска смисъла им.
В епилога авторката обяснява, че тя е охудожествила разказа на истинската Стела Нудолская. Вероятно голяма част от проблема на книгата е и това, че я е написала неумела писателка. Към самата г-жа Нудолская мога да изпитвам само уважение и съчувствие, животът ѝ явно е бил изклюително тежък.
Горещо препоръчвам на феновете на ДСБ, тая книга все едно вие сте я писали.
Man, kura kāri "aprij" visu, kas sarakstīts un izdots par izsūtīšanām, šī grāmata bija īsts saldais ēdiens. Pirmkārt, izsūtījuma vieta ir Kirgīzija nevis Sibīrija, otrkārt, izsūtīti ir Krievijas krievi nevis baltieši vai citu tautību cilvēki. Izlasot, ka galvenās varones tēvs izsūtīts uz Kolimu, šķita, ka pārzinu arī to, kas bija jāpiedzīvo viņam (pateicoties V. Šarlamova grāmatai "Kolimas stāsti"). Ļoti aizkustinoša grāmata. Sen nav bijis, ka lasot grāmatu gribas izrakstīt un iegaumēt atsevišķus citātus no tās. Šajā grāmatā tādu citātu bija daudz. Manuprāt, vērts izlasīt ikvienam, kurš audzina bērnus, jo par galvenās varones mammu varētu teikt "wow!". Es arī gribētu būt tāda mamma. Ņemot vērā apstākli, ka grāmata rakstīta jauniešu auditorijai, no manis piecas zvaigznes. Pēcvārdā gribējās plašāk par galvenās varones turpmāko dzīvi. Neapšaubāmi - grāmata, kurai ir vērts būt grāmatplauktā.
Izsūtīšana noteikti nav mana mīļākā tēma, jo pārāk daudz skumju stāstu dzirdēts no omas un tēta. Ļoti daudz līdzības, kā jau laikam visiem izsūtījumā pabijušiem. Šī bija pirmā grāmata, kurā redzu, ka paši krievu tautības cilvēki stāsta par piedzīvoto, par masveida genocīdu pret gudrākajiem, apdāvinātākajiem, pret savu inteliģenci. Grāmata, kura man kārtējo reizi apstiprināja, ka nav šai valstij nākotnes, jo viss, kas tur tika darīts gadsimta sākumā, tiek darīts joprojām, pat rafinētāk un slīpētāk. Nezinu, kam tieši jānotiek, lai viņi paši atzītu to, ko darījuši un censtos darīt savādāk... Uzrakstītais teksts ir ļoti vienkāršs, ar bērna muti stāstītais, pilnīgi noteikti piemērots jaunam cilvēkam, bet vai tas vispār kādu tur sasniedz un liek aizdomāties? Dziļi šaubos.
Vai jums ir kādreiz bijusi tā sajūta, kad vēderā viss kņud pēc grāmatas izlasīšanas? Lasot šo grāmatu, sajutu gan vieglumu un gaišumu, gan drūmumu un smeldzi. Pēcgarša laba.
“Mamma teica, ka ir kauns nezināt tās tautas valodu, ar kuru kopā tu dzīvo. Un, ja negribi mācīties tās valodu — tas nozīmē, ka esi augstprātīgs.”
Izlasīju burtiski vienā elpas vilcienā. Paskatīties uz notikumiem bērna acīm ir pavisam kas cits kā pieaugušā. Nedaudz saskatīju līdzību ar Andras Manfeldes "Zemnīcas bērni" un "Mājās pārnāca basa". Grāmata, šķietami grūtos laikos, liek paskatīties uz visu no cita skatupunkta un saprast, ka tik traki nemaz nav. Vienmēr blakus starp neliešiem būs arī labi, izpalīdzīgi un sirsnīgi cilvēki, tikai jācenšas viņus ieraudzīt. 💫
Олга Громова - "Захарното дете. Историята на едно момиченце от миналия век", изд. "Точица" 2019, прев. Здравка Петрова
Това няма да личи, когато някой чете завършения отзив. Но след като написах горните "подготвителни" редове - име на автора, издателство - дълго седях и се питах как да продължа. Дали изобщо да продължа? Трябва ли? Мога ли? А също - и какво прочетох току-що. Защото "Захарното дете" е една от ония "детски" книги, които всъщност съвсем не са за деца. Онези книги, в които единственото "детско" нещо е, че историята се разказва от името на дете. А събитията в нея са истински - толкова истински и толкова страшни, че единствено детският начин на разказване спасява читателя да не рухне, да не се отчае, да не си каже: "Това не мога да го прочета докрай". Мога да потвърдя, че с мен поне беше така. И си казвах още и че щом едно дете е могло да оцелее след всичко описано, и да доживее да разкаже на стари години историята си, то тогава и аз мога да издържа да я прочета. А тя е страшна. Защото това е детският поглед върху създаването на "Великия Съветски Съюз". Детският поглед върху зараждането на колективизма. На "разкулачването". На изземването на имущество. Детското възприятие за това какво се случва, когато си обявен за "изменник на Родината" и "враг на народа". И то звучи много по-страшно от възприятията на един зрял човек за всичко това. Защото, да, вярно е, че в един или друг момент всички ние в някаква степен губим света, който сме си създали - или поне част от него. Но когато това се случи с дете, е в пъти по-страшно.Защото то трябва да се "опре" на други хора, за да създаде наново света си. А ако тях ги няма? А ако целият мир, радост и сигурност на детството са си отишли изведнъж? Тогава... или се предаваш, или оцеляваш. Еля оцелява. Всеки ден. По десетки различни начини. Понякога сама. Понякога - с подкрепата на майка си. Понякога пък двете оцеляват с напълно неочаквана и дошла от необичайно място помощ. Но важното е, че оцеляват. И Еля се учи да живее без онова, което е изгубила, учи се да оцелява, учи се да открива доброто във всичко, което й се случва, приема Киргизия като своя нова родина, опознава и приема като свои близки хората на Киргизия... учи се да обича.Да - въпреки всички трудности, с които се сблъсква, тя се учи да обича и да вярва, че, въпреки всичко, добрите хора винаги са повече от лошите. Разбира се, тази книга би могла да се приеме просто като разказ за едно детство. Да, необичайно, но все пак детство - на любознателно дете, което въпреки всички несгоди е жадно за знания, любопитно към света около себе си. Наистина, това го има - и то е показано достатъчно подробно и ясно. Но заедно с това читателят научава и много за политическата обстановка, за положението в тогавашния СССР,, за "обработването" на децата от най-ранна възраст. Много от хората, които ще прочетат тази книга, знаят това. Но поколението след моето не го знае. Днешните младежи не го знаят. И именно за младите хора, които не помнят и не знаят, е ценна тази книга. Защото тя има две важни качества: първо, написана е на достъпен език, без да е "твърде детска", и, второ, едновременно с това дава достатъчна представа за времето и събитията. И ни оставя два важни урока: "Робството е състояние на душата. Не могат да направят роб един свободен човек". А "добрите хора винаги са повече от лошите". Не е лошо да си го припомняме понякога. Подобни мисли могат да бъдат спасителни. Ако искате уверение в това, може да го откриете в "Захарното дете".
Dzīvojot grāmatu pasaulē, bieži vien sanāk uzklausīt smagus stāstus, daļu no tiem kāds patiesi ir piedzīvojis. Arī Stellas dzīves notikumi jau kopš bērnības bijuši tik nežēlīgi, kādi bērniem nekad nebūtu jāpieredz. Un tomēr, šai gaišajā cilvēkā nav rūgtuma, atklājot mums savas dzīves tumšākās dienas. Par spīti nežēlīgās varas sekām, es tomēr gribētu teikt, ka šī ir labestības grāmata - mums visiem apkārt dzīvo labsirdīgi un pašaizliedzīgi cilvēki. Apbrīnojama spēja iekšēji noregulēties negantos apstākļos un palikt uzticīgam savām vērtībām. Lai citu nežēlība tikai stiprina mūsu ticību labajam, cerību nākotnei un sirdsiltumu apkārtējos. Stella ir dzīvs piemērs, ka tas ir iespējams!
"Cukura bērns" vēlējos izlasīt jau labu laiku. Kādēļ atliku? Pati sev to jautāju neskaitāmas reizes. Grāmatplauktā tā mani pacietīgi gaidīja vairāk kā gadu... Viens no iemesliem pilnīgi noteikti bija tas, ka domāju, tā būs ļoti smaga lasāmviela. TAČU... Pārsteigums man - šī bija viena no visu laiku sirsnīgākajām grāmatām, ko esmu lasījusi.
Nekad nebūtu gaidījusi, ka grāmatā, kas atklāj kārtējās šausmas par karu un izsūtījumiem Padomju Savienības laikā, var būt tik daudz gaišuma, līdzjūtības un sirsnības. Varbūt tā, jo stāsta galvenā varone ir mazā meitenīte Stella un stāsts tiek stāstīts tieši no viņas skatu punkta.
Ņemot vērā, ka gandrīz ik katrā latviešu ģimenē ir kāds tuvinieks, kas reiz tika izsūtīts, šo lasīt jebkurā gadījumā nebija viegli vai patīkami, lai arī cik pozitīvs skatījums uz grāmatu bija kopumā. Taču pārmaiņas pēc bija interesanti lasīt par vietējo krievu izsūtīšanu, ne baltiešu.
Stella kopā ar savu tēti, mammu un auklīti pirmos dzīves gadus aizvadīja visai ikdienišķi un idilliski, dzīvojot Maskavā. Vecāki Stellai bija inteliģenti cilvēki un jau no dzīves pirmajiem gadiem Stellai mācīja mīlestību pret grāmatām, dzeju, mūziku, valodu. Taču tad Stellas tēvs tika pasludināts par tautas ienaidnieku un izsūtīts uz Kolimu. Savukārt piecgadīgās Stellas un viņas mātes ceļš veda uz Kirgīziju.
Lai arī kādas šausmas viņām nācās piedzīvot, īpaši izsūtījuma pašā sākumā, meitenes nezaudēja spēju saskatīt labo. Un, ak, cik daudz labestīgu un sirsnīgu cilvēku viņas sastapa. Cilvēkus, kuru liktenis bija tāds pats kā viņu.
Grāmata, kuru lasot, Tevi nemanot pārņem siltuma sajūta. Grāmata par mīlestību, draudzību, empātiju, dzīvotgribu, neatlaidību, vēlmi apgūt jauno, augt un palīdzēt augt citiem.
Šo grāmatu gribēju izlasīt jau sen, bet tā nu sagadījās, ka tā pie manis nonāca gada gaišākajā, baltākajā laikā. Reti gadās tā, ka lasot par skumjiem notikumiem, pārņem silta noskaņa - šī ir tieši tāda grāmata.
Es vienmēr apbrīnoju, kā var aprakstīt tik sāpīgus notikumus ar tādu labsirdīgu pieeju. Bija slikti, bija traģiski, bet caur to visu vijas sirsnība, prasme saskatīt labo arī tad, kad nekā nav. Vienīgi varbūt nelaikā lasu, šobrīd šādu dzīvesstāstu nespēju uztvert bez smaguma. Nevaru ar prātu aptvert, ka uz pasaules dzīvo cilvēki, kas tik vienkārši un bez emocijām ietekmē citu cilvēku likteņus.
„Copilul de zahăr” Olga Gromova 5/5 Anii 30'-40', Uniunea Sovietică. Olga Gromova ne poveștește, cuvânt în cuvânt, povestea fetiței Stella, de numai 5 ani, care crește lipsită de griji într-o familie demnă de admirație. Cei trei membri ai familiei funcționau ca un tot întreg, perfect. Trei camarazi! Însă anii de glorie al bolșevismului întrerupe fericirea celor trei, pentru că Ella (așa era alintată) se trezește cu titlu de copil unui „dușman al poporului”. Tatăl ei este arestat și dus într-o direcție necunoscută. Urmează călătoria spre tabăra pentru „membrii familiei trădătorilor de patrie și elemente periculoase din punct de vedere social”, din Kârgâzstan.
Copilăria Ellei se transformă în încercări teribile pentru un copil: boli, foame. Însă sufletele curate nu pot fi înrobite atâta vreme, cât sunt însoțite de cultură, atât de iubite de cele două personajele, care rămân prezente în poveste. Cărțile, cântecele, voia bună, grija încununează opera, care dă gustul cela atât de cunoscut, zahărul care se topește pe pâine. Ella îmbrățișează noile cutume din regiune, creează legături care o mențin într-o stare de dezvoltare personală constantă.
Cartea se găsește, până când, doar în limba rusă, din păcate el încă nu este tradus în română, însă am reușit să mă umplu de dragoste și adevăratul sens al demnității, cel pe care nu-l poți știrbi ușor, mai ales atunci când cele două calități sunt reale!
„Sclavia este doar o stare de spirit. Un om liber nu poate fi făcut rob”.
Am ascultat-o pictând, nu putea sta fără o ocupație la fel de plăcută, cum este lectura. Cu o stare de tristețe presantă, m-am proiectat în locul unde eroina noastră a devenit om. Spiritele curate nu au nevoie de lux sau comoditate excelentă pentru a deveni oameni. Ele pur și simplu absorb ceea ce este mai bun de peste tot: un răsărit frumos, un om bun întâlnit în cale, parfumul florilor de la chindii. Sună copilăros, dar asta este sensul acestei cărți, să te readucă pe meleagurile ei, unde ai copilărit și tu, desculț. Cristina, tu soare, mersi pentru recomandare și carte! :*
Ура, а потом мы напишем эпилог, где размажем розовых соплей погуще, а потом еще об истории создания, обратимся в конце к читателю как Булгаков, а потом, к счастью, книжка закончилась и не успела окончательно испортиться. Очень много хорошего, но местами Ольга Громова так перегибает, что прямо вздрогнуть и пролистать.
Stāsta/grāmatas morāle - esi cilvēcīgs, un tad arī citi būs cilvēcīgāki pret tevi. Tomēr, ja godīgi, tad manuprāt, nedaudz neticami gaišs stāsts (varbūt apzināti izlaists viss briesmīgais), par kāda krievu bērna piedzīvoto izsūtījumā (uzsveru uz krievu bērna, jo, tomēr acīmredzami, Staļina onkulim nepietika tikai ar citu tautu mocīšanu, ka bija nepieciešams arī mocīt "savējo" tautu un jāatceras, ka krievi arī ir cietuši no Staļina represijām).
Сколько жутких историй в литературе рассказываются от лица детей, и какие же они разные. В этой книге нет изощрения, нет смакования ужасов жизни советских репрессированных, и при этом она так же пронзительна, как, например, "Ночевала тучка золотая" Приставкина.