Doom 94 is Jonevs’ debut novel, published first as Jelgava 94 in Latvia in 2013 and was quickly proved to be a big hit and bestseller. Translated into 11 languages already, it is here for the first time in English.
The story is set in the 1990s in the Latvian city of Jelgava and looks at the burgeoning craze during this decade for the alternative culture of heavy metal music. Jonevs takes the reader deep inside the world of music, combining the intimate diary of a youngster trying to find himself by joining a subculture, as well as a skilful, detailed, and almost documentary-like depiction of the beginnings of the second independence of Latvia–where Jonevs is the first writer to stir up memories of this period through a fully-fledged literary depiction.
Doom 94 is a portrait of a generation searching for their identity and up against the world, trying not to become ‘one of them’. But is it for real? Can any adult keep the promise made as a child?
Jānis Joņevs (1980) is a prose writer. His first novel Jelgava '94 immediately became a cult book among readers. During the TV show Great Reading the novel was chosen among the 100 most favourite Latvian books of all times. It was also praised among critics and received numerous awards. The novel is set in Jelgava town in 1994 and focuses on youngsters who are driven to heavy metal music. Sharing this taste of music and subculture they explore the life through the eyes of their youth. It is a book of a whole generation which experienced their youth in the nineties when Latvia had just regained independence. This novel has been adapted for the theatre performance by Jelgava New Theatre, and currently is being shot as a film. It has been translated into French by Gaїa Editions in 2016 under the title Metal. The translation rights of the novel have been sold to Norway, Bulgaria, Turkey, Poland, and Slovenia.
Jānis Joņevs also writes short stories, especially for children. In 2014 publishing house Liels un mazs published his book for the smallest Slepenie svētki/ Secret Celebration.
Joņevs translates from French – A. Kristoff's The Notebook, and B. M. Kolté's In the Solitude of Cotton Fields.
Jānis Joņevs together with Mārcis Lācis have written a play for the black comedy theatre performance Bārdas/The Beards staged at Dirty Deal Teatro in Riga in 2015, and the play Rīga. Urbānie mīti/ Riga. Urban Myths staged at the New Riga Theatre in 2016. Also he together with publicist Anete Konste have written a stories for the theatre performance Zvērīgā mīla/ Beastly Love staged at Dirty Deal Tearo in 2017.
Sen jau taisījos uzrakstīt savu vērtējumu, bet ļāvu tam kādu laiciņu nobriest. Tomēr grūti objektīvi novērtēt grāmatu, jo laikam ietilpstu tajā kategorijā, kurus šis darbs uzrunā visvairāk - deviņdesmito gadu Jelgavas metālists. Lielā daļā aprakstīto notikumu pats esmu piedalījies, gandrīz visi galvenie tēli ir pazīstami, kaut autors daļu mēģinājis pasargāt aiz pseidonīmiem. Biju gan Heven Grey Jelgavas koncī "Pagrabā", gan Māšīnbūves krāmenes pasākumos, gan Rīgā Ķīpsalas Robinsonos. Pat braucu uz leģendāro nenotikušo Sinister konci (un atškirībā no autora, arī nokļuvu līdz galam), arī aprakstītajā Nāves koju istabiņā esmu dzēris. Reizumis tolaik arī ar autoru mūsu ceļi krustojās, bet vairāk tusējām pa savām kompānijām. Pat aprakstītās grupas un dziesmas lielākoties izsauca nostalģiju. No "My Dying bride" gabala "Cry of mankind" intro man joprojām skrien tirpas pār kauliem (tā fūzētā vijole atgādina mistiskās skaņas, kas klusās un tumšās rudens naktīs skanēja no nu jau nojauktās Jelgavas cukerenes). Tādēļ pirmās divas daļas uztvēru drīzāk kā literāri stilizētu retrospekciju. Interesanti, ka tās abas izlasīju vienā naktī un simboliskā vietā - guļot cafe "Ļeņingrad" dīvānā un triecot aliņus vienu pēc otra. Īpaši jāuzsver dialogi! Tas manuprāt viens no sarežģītākajiem rakstnieka uzdevumiem, bet Joņevs ar to ticis galā lieliski. Tik asprātīgus, kodolīgus un trāpīgus dialogus neatceros latviešu literatūrā sastapis.
Grāmatas trešā daļa "Pēc apokalipses" ir atsevišķš un īpašs stāsts. Pagājuši gadi, metāla skatuve Latvijā pa lielam ir sabrukusi. Vai arī dramatiski mainījusies, no veselas subkultūras kļūstot par marginālu ļaužu grupu. Palikuši daži labi organizēti pēdējie mohikāņi - pāris tiešām augstvērtīgas kvalitatīvas bandas, daži uzticami fani, savs klubs un pat brīvdabas festivāls. Robinsona laikos par ko tādu varējām tikai sapņot! Bet varbūt vienkārši nomainījušās paaudzes? Un šajā brīdī pieaugušais Joņevs mēģina saprast - vai mēs kaut ko atradām metālā? Un ko ellē mēs viņā vispār meklējām? Atbilde uz otro jautājumu katram droši vien ir individuāla, bet atbilde uz pirmo vismaz man un Joņevam sakrīt - mēs atradām draugus!!! Nāve uz Zombis Joņevam ir un paliks tuvākie čomi (pat ja viņi gadiem nebūs tikušies, pat ja viņi no metāla sen izauguši, matus nogriezuši, riepas uzaudzējuši un ikdienas rutīnā iegrimuši). Un arī tiem abiem Jelgavas urļikiem Joņevs ir kā savējais, kamēr Skyforger Pēterim un mūsdienu Blomes metālistiem viņš ir kautkāds svešais, no kura vienīgais labums ir tāds, ka uzsauc aliņu un grauzdiņus. Īstie draugi galu galā ir nevis tie, ar kuriem vienkārši sakrīt muzikālā gaume, bet tie ar kuriem pēdējās "Merkūra" lāses un nostreļītās cigaretes dalītas, ar kuriem kopā bēgts no mentiem un vilcinu konduktoriem un kuri tevi nepametīs, ja uz tilta starp estrādi un mājām atkal dežurē naidīgi urlas. Stay brutal!!!
Pastaraisiais metais nemažai dėmesio sulaukė knygos apie dešimtą dešimtmetį - pirmiausiai "Pietinia", tuomet - šiemet pasirodžiusi "Malalietka" - knygos, kurių jei neskaitėte, tikrai vistiek apie jas žinote. Nepraleidau progos perskaityti ir dar vieną tokią į kolekciją - tai Janis Jonevs "Jelgava 94“. Veiksmas vyksta Latvijoje ir autorius yra pagrindinis šios knygos herojus. O pirmas dalykas, kuo ši knyga skyrėsi nuo minėtų - tai, jog skaičiau ne originalo kalba. Aš tikrai tikiu, kad „Jelgava 94“ būtų stipresnė skaitant ją latviškai. Deja, nemoku. Na nieko - man vis tiek pavyko susidraugauti su visa Janio šaika. Šįkart čia ne gezai, ne banglai, bet visiem gerai žinoma faunos rūšis - metalistai. Ir mano keli klasiokai, su kuriais išties puikiai sutariau, buvo būtent tokie - grandinėmis apsikarstę ir plaukus žemiau pečių auginantys jaunuoliai. Netgi vieną knygos veikėją pravarde "Mirtis" įsivaizdavau, kaip savo klasioką, kurio vardo trumpinys yra "Martis" - ha, įsijausti tikrai pavyko.
Ir vėlgi - nesitikėkite čia literatūros šedevro, ar labai praturtinančio kūrinio, tai labiau prisiminimų knyga - dienoraštis, nei romanas. Paauglio prisiminimų knyga. Todėl išties autorius turėjo būti drąsus ryždamasis parašyti šią knygą. Ne todėl kad būtų atskleidęs kažką gėdingo, o jog tokiam kūriniui reikia nemažai saviironijos, tokia knyga nebus priimama rimtai, o autorius potencialo rašyti stiprius ir vertingus darbus, manau, tikrai turi. Galbūt jį ir išnaudojo - kitų jo kūrinių neskaičiau, pirmiausia, tai jų neturime išverstų į lietuvių kalbą (gal čia rimtai - jau mokytis latviškai?). Skaitydama jaučiau stiprų literatą, nors pasakotojo lūpomis kalba jaunas vaikėzas, nori nenori jaučiama šiandieninio Janio branda ir išmintis, cituojamas "Šveikas", "Meistras ir Margarita", lengvai ironizuojami jaunojo Janio poelgiai ir mąstymas.
Kartais veiksmas lyg ir imdavo nusibosti, per daug giliai buvo kapstomas muzikinis tuometinio Janio skonis (tikriems metalo mylėtojams tas, manau, patiktų), tai visumoje įvertinau 4*, labiau 3,5*, tačiau tą pusę pridėjau įsivaizduodama, jog moku latviškai!
Ko lai vēl pasaka? Ja grāmatas autoram ir talants, tad viņš var rakstīt par jebko un viņam sanāks, lasītājiem uzrakstītais šķitīs aizraujošs un interesants.
Ar šīs grāmatas lasīšanu es esmu nokavējis jau vismaz gadu, To jau ir paspējuši izlasīt un savas pārdomas aprakstīt bez maz vai visi grāmatblogeri. Bet ko lai dara - ne visi vagoni vilcienā var būt pirmie, kādam ir jābūt arī pēdējam. Tā nu es vismaz uz kādu laiku būšu pēdējais.
Toreiz mūzika bija skaļāka, bandīti bija bīstamāki un mati garāki. Cilvēki sēdēja zālājos, brauca bez biļetēm, devās nezināmos virzienos, neklausīja vecākus. Brist naktī pa upi uz koncertu bija daudz svarīgāk nekā plānot finanses. Tas bija tik ļoti sen, bet beigties tā arī negrib.
Uzrakstīt kaut ko oriģinālāku par „šis ir labākais, kas pēdējās desmitgadēs latviešu literatūrā noticis” diez vai ir iespējams. Sākot grāmatu lasīt es gan tā nedomāju, tiku līdz vietai, kur autors sāka rakstīt par Kurtu Kobeinu, nodomāju Jēzus vārdos: “Jāni un Tu arī!”. Grāmatu noliku malā uz pāris nedēļām un cītīgi domāju, kā rīkoties tālāk. Lai tiktu pie grāmatas man nebija tā vienkārši - ieej veikalā un nopērc. Nekā, man veikalā paziņoja, ka viens eksemplārs esot vēl gan, bet tas esot atlikts. Es neļaunojos un neveiksmīgi apmeklēju vēl pāris Rīgas grāmatnīcas. Nekā! Man ieteica neuztraukties un pagaidīt līdz to izdos vai atvedīs atkal. Ja gribot, varot pasūtīt, un tad to atvedīs no Daugavpils. Bet ja nu Daugavpilī arī kādam šo grāmatu vajag tāpat kā man, vai man ir tiesības viņam to vienkārši tā atņemt? Nolēmu gaidīt un pie reizes aktīvi meklēt. Pagāja nedēļa un šķita, ka šī grāmata ir kāds Lovecraft Nekronomikons, par kuru visi runā, bet kuru neviens nemaz nav redzējis. Un tad vienu dienu iegāju grāmatbodē un ir, lieki piebilst, ka tagad viņa ir atrodama visur! Šis ilgais grāmatas dabūšanas process mani bija grāmatai pietuvinājis, un tādēļ nespēju viņu vienkārši aizvest uz laukiem. Sak, te iekuram, autors Kobeinu ar bisi pieminēja, tāpat kā simtiem amerikāņu autoru to jau reiz ir darījuši. Tādēļ izlēmu tomēr lasīt. Un labi vien bija, jo varu derēt, ka ellē būs speciāls katls tieši tiem, kuri šo grāmatu nebūs lasījuši.
Nākotnē, pēc gadiem simts, šī grāmata būs ieguvusi pozīcijas obligātajā latviešu literatūras grāmatu sarakstā. Tad varbūt skolēni pukosies par viņu tāpat kā tagad par Zaļo zemi, bet tas būs vēlāk. Tagad grāmata ir īstajā vietā, laikā un par īsto laiku. Mani kā trīsdesimtgadnieku, kuru metāls nekad nav interesējis (biju tehno piekritējs, arī tagad rakstot aprakstu par grāmatu man fonā skan Dr. Alban), un par Kobeinu kā kultūras ikonu man vienmēr ir bijis nospļauties, šī grāmata paņēma savā varā. Tik perfektu deviņdesmito gadu attēlojumu es vēl nekad nebiju piedzīvojis, ja nu vienīgi pašos deviņdesmitajos, izdzīvojot tos reālajā dzīvē. Autoram ir talants pateikt būtiskāko un atgriezt lasītāju pagātnē. Arī manā dzīvē RBS topam, lai arī cilvēkam no laukiem, bija liela nozīme. Ko gan citu cilvēks pēc lopu sakopšanas piektdienas vakarā lai dara? Un, kad vēl mani kāda grāmata ir atgriezusi brīdī, kad es no avīzes visos sīkumos lasu par Jelgavas cietumnieku masveida bēgšanu? Par šaubīgā šņabja pudeli ar iesauku Ķirzakas smaids, kuru tā sauca, jo bija aprakstīta ar tādu pašu dīvainu fontu kā tajā seriālā? Pareizi, nekad! Uz visu šo atmiņās aizdzenošo sīkumu fona patiesībā ir vienalga, vai grāmata ir par metālu vai par histerēzes cilpu. Lasītājs uzreiz sajūt, ka grāmata ir rakstīta tieši viņam. Šie atmiņu fragmenti ir tik līdzīgi paša dzīvē izdzīvotajam, šķiet, ka bišķi jau te rakstīts arī par manu dzīvi.
Bet ne jau tas ir vienīgais autora nopelns, ticami atstāstīt vēsturi un labi lietot valodu. Nē, grāmata bonusā ir arī vēstījums par visnotaļ specifisku subkultūru un pusaudžu mēģinājumiem būt atšķirīgiem. Neizaugt tādiem kā visiem, palikt pašam. Vēlams visu dzīvi. Dažiem tas izdodas, dažiem - ne. Kaut kā kļūstot vecākam, alternatīvums izplēn, un cilvēks attopas ar ģimeni bērniem un suni, tā arī nesapratis, kur un kad viņš zaudējis savu alternatīvo dzīves veidu. Autors cenšas atbildēt arī uz jautājumu, ko tad iegūstam no šīs dumpošanās un alternatīvā dzīves veida meklēšanas? Viņaprāt ,tie ir draugi uz visu mūžu, kas tevi sapratīs kā neviens cits jebkurā dzīves brīdī. Neskatoties uz to, ka pēc tam satiksi viņus tikai pāris reizes mūžā. Protams, tie kuriem metāls sirdī ir bijis vai vēl ir dzīvs, ir pieejams vēl vesels slānis, kas veltīts metālam un metālistu subkultūrām Latvijā un pasaulē vispār.
Lieku 10 no 10 ballēm. Perfekta grāmata. Novēlu autoram, lai viņam izdotos rakstīt tā vēl un vēl! Lasīšanai paralēli ieteiktu tukšot Hektora pudeli (Ķirzakas smaidu jau tagad būs nereāli dabūt) aizgājušo laiku izjūtu radīšanai. Iesaku izlasīt visiem, kuriem pusaudžu gadi iekrita deviņdesmito vidū.
Īsti nezinu, kur es visu laiku biju un kāpēc tikai tagad izlasīju? Lieliski!
"Jelgava 94", protams, ir par metālu un par Jelgavu, bet tā ir arī par manu paaudzi un par pusaudža gadiem deviņdesmitajos - par pieaugšanu ļoti ierobežotas pārticības, bet neierobežotas brīvības apstākļos. Par to bieži pēdējā laikā nākas aizdomāties. Toreiz likās, ka nule iegūtā brīvība ir tikai vēl pats sākums, ka tās būs aizvien vairāk un vairāk. Aplam. Tāda apziņas, sirdsapziņas, meklējumu un piedzīvojumu pilna brīvība vairs nav iespējama, un izskatās, ka arī vairs nebūs. Jā, protams, ja es tajā laikā būtu mamma kādam no grāmatas varoņiem, man būtu neprātīgi bail, un, jā, protams, brīvība vienmēr kādam kaut ko maksā. Bet es esmu priecīga, ka nācās šos laikus piedzīvot.
Paldies Joņevam par izcili precīzu laikmeta tēlojumu. Un nē, tā nav grāmata par metālu un Jelgavu. Tā ir grāmata par brīvību un par pieaugšanu.
Skaitytina, jei tinka ir patinka Pietinia kronikas ir Depeche Mode stilius ir laikotarpis. Ypač jei tuo laiku buvot metalu besidomėjęs paauglys ir visi tie doom, trash, black jums kažką sakot. Man tuo laiku iki paauglystės dar kiek trūko ir metale niekad nebuvau, tad nesako nieko, o drąsos patikrinti, kas čia per dalykas irgi mažoka. Tačiau nepaprastai smagu, kad atsiranda vis daugiau pasakojimų apie posovietinę erdvę, atsivėrusias galimybes ir paprasčiausią paauglišką bandymą rast savo vietą visuomenėje.
Mūsų broliai latviai turi nuostabių knygų! „Mes ką tik buvome išmesti iš traukinio, vežančio maršrutu Jelgava-Ryga. Be jokios rimtos priežasties. Mes neturėjome bilietų. Mestelėję komentarų apie mūsų plaukus, konduktoriai mus išspyrė, plaukai plaikstėsi. Traukinys nuvažiavo, o mes likome užstrigę čia, Uolainėje“. 1994-ųjų Jelgava, 14-metis Janis ieško savęs tyrinėdamas ir žavėdamasis metalistų muzika. Janis, kartu su savo draugais, stoja į kovą prieš suaugusiųjų nustatomas taisykles ir visuomenės normas. Jie nenori būti vidutinybėmis, visai kaip Houldenas iš „Rugiuose prie bedugnės“. Įdomus ir linksmas pasakojimas apie draugystę, muziką, nuotykius. Kas gali būti geriau už kelionę į Biržą, dar kitaip vadinamą metalistų mišku? Ir kas gali būti svarbiau už naktinį bridimą per upę, kad patektum į koncertą? Bravo!
Fakinais šedevrs! Tā ir, kad cilvēks raksta par tēmu, ko pazīst. Nezinu un pat neinteresē, cik daudz no stāstītā ir bijis pa īstam, jo tāpat ticēju katram vārdam un kāri tos apriju, lai gan nekad neesmu bijusi metāla cienītāja. Protams, teikt, ka šī grāmata ir tikai par metālistiem, ir reducēt to uz vienu tēmu, jo es to vairāk tvēru kā aizraujošu pieaugšanas stāstu 90-tajos, kur metāls un Jelgava ir vien darbības fons (lai gan pārsteidzoši interesants). Riktīgi pavilka uz sentimentu un lika atcerēties savus jaunības gadus (kas gan nebija tik aizraujoši, lai par tiem rakstītu grāmatu). Reāli dzīvīga grāmata, kas paņem ar ticamību. Iesaku, iesaku, iesaku!
Joņevs neņem sevi pārāk nopietni šo vārdu vislabākajā nozīmē. It kā par metālu un jaunību, un Jelgavu arī, bet precīzi par to laiku, kad arī es trīcošām kājām mērcu kājas īkšķi "likumu lauzēju" ūdenī. Braukšana pa zaķi, mazgadīgā dzeršana, koncerti, pasākumi - perfekti nolasījās, kā it kā jau tas viss bija par mūziku un kompāniju, bet no mūzikas un kompānijas tur bija maz, vairāk paša taustīšanās pa neveikliem vārdiem, mūžīga sajūta, ka kaut ko nedari gana stilīgi vai gana daudz, stulbas, īstas bailes no likumu pārkāpšanas. Sēdēšana zem tilta, kad it kā vajadzētu šmaukt iekšā koncertā, un izlikšanās, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt. Cik reāli tizli ir sniegputenī iet pa sliedēm, bet kruti gan. Un ar baiļu sajūtu krūtīs gar to vienu veikalu vazāties, kas it kā nepilngadīgajiem alkoholu pārdod, tas arī ir kruti. Pat, ja pretīgi.
Jelgavā reiz dzīvoju, un, lai arī metāls un visa tā dzeršana patiesībā "nebija mana lieta", nolasījās perfekti. Tieši tā, kā es to zināju un pazinu. Man šķiet, ka visa tā dzeršana un gulēšana festivālā zem koka patiesībā nav neviena "lieta". Bet tas tomēr ir jāpiedzīvo. Kā ar piena zobu izkrišanu.
Hahaha, būšu hipsteris, mani neaizrāva. Pie 40.lpp ceļi šķirās. Varbūt problēma, ka 90-ajos biju bērns, nevis tīneidžeris, varbūt izbesīja tā nepārtrauktā Nirvanas bāšana rīklē... Nu nezinu, tas mazums, kas man patika no tās dekādes nostaļģijas, tika sabojāts ar metālistu pozeriem... Nē, es pat nevaru precīzi nosaukt, kas man nepatika, bet kaut kas mani te nereāli izveda.
Labai sunku adekvačiai vertinti knygą, kuri turi itin daug sąsajų su asmeniniu skaitytojos gyvenimu. Man 1994 metais kaip ir knygos veikėjui (kaip ir knygos autoriui, nes čia gi tikra istorija) irgi buvo 14 metų. Aš irgi 1995-1997 metais klausiausi metalo (na, ne tik, pankroko irgi), bet vis tiek: priklausiau subkultūrai, nešiojau "rokierką", alaus bei vyno "šampūną" ragavusi esu, į visus koncertus su kompanija bandydavome prasmukti be bilietų, J. Radek "Memento" irgi skaitėme. Ieškojome bendraminčių, ieškojome savęs, brendome, mokėmės, rizikavome, balansavome. Ir muzika buvo vienas iš pačių svarbiausių dalykų mūsų gyvenime: skolinomės vieni iš kitų kasetes ir jas perrašinėjome, su ausinėmis pasislėpę po antklode klausėmės naktinės metalo radijo laidos, bandėme patys muzikuoti ir pažinojome bent po keletą būgnininkų, gitaristų, vokalistų iš vietinių pogrindžio grupių. Smagu prisiminti paaugliškus laikus. Tai buvo vienas nuostabiausių ir visam gyvenimui įstrigusių visiško nerūpestingumo ir laisvės bei saviraiškos laikotarpių. Vis dėlto, aš stebiuosi, kai tokios knygos kaip ši ar "Pietinia kronikas" gauna svarbius literatūrinius apdovanojimus. Juk tai tik kažkieno paauglystės liudijimas.
Šitą knygą įsigijau dėl keletos labai svarbių priežasčių: - visa juoda; - kainavo pitaką, nes neva brokuota; - išleido KITOS KNYGOS; - lyg buvau mačius pas Ambrazevičių; - anotacija žadėjo, kad bus apie metalistus.
Todėl tikėjausi iš jos beveik lygiai nieko, bet pasirodė labai smagus sugrįžimas į paauglystę. Toks metalo festas knygos pavidale. Labai organiška kalba parašytas, nedurni dialogai, o tos situacijos – visiškai kaip iš fainų paauglystės susidūrimų su metalistais.
Patiks tiems, kurie: - klausė Nirvanos ar ten kokio metalo; - turėjo kerzus; - buvo kokiam metalo feste ar konce; - pogindavosi per koncus; - lankydavosi Džem‘pub‘e Kaune (nežinau, kodėl, bet skaitydama JELGAVĄ 94 aš vėl ten mintim grįžau).
Arba norėjot kažką iš aukščiau paminėtų punktų padaryti, bet nepadarėt. Tai šitą knygą skaitant galima daug patirti, praktiškai iš naujo išgyvent visus paauglystės epizodus. 😃
Šiaip nepamenu, kada tiek šypsojausi skaitydama knygą. Ir taip iki paskutinio puslapio. Laaaabai gera JELGAVA 94.
Autors piedāvā ieskatu dumpiniecisku jauniešu prātos, metālmūzikas vēsturē Latvijā un Jelgavas pilsētas ainiņas no 90-to gadu perioda. Grāmata man lika smieties, gremdēties nostaļģiskās atmiņās par Jelgavu, kur pavadīju lielu daļu savas bērnības un arī šobrīd esmu diezgan biežs viesis, bet arī radīja dziļu neizpratni par to vajadzību būt "pret" visu, būt tik ļoti atšķirīgam un vienkāršu vazāšanos apkārt pa naktīm. Tā teikt "can't relate!"
Ja jūs vēl neesat izlasījuši "Jelgava 94", tad kur jūs visu šo laiku bijāt un ko darījāt? Noteikti izlasiet! Pat ja neesat metālisti un par metālu neinteresējaties vispār.
Šoreiz nelieku savu vērtējumu, jo esmu divu pretrunu krustpunktā.
Tā kā šis ir patiess autobiogrāfisks stāsts, es kā lasītājs to vērtēju citā vērtību skalā nekā izdomātu stāstu. Šajā gadījumā man prasās pievienotā vērtība - ko tad tādu labu, motivējošu un iedvesmojošu varu paņemt no autora piedzīvotās pieredzes.
Tā nu, pirmkārt - esmu iemaldījusies sev pavisam svešā teritorijā, jo visi tie Heavy Metal paveidi Death, Doom, Black .., kas slavina Nāvi, Sātanu, Elli, Absolūto Ļaunumu u.tml. autora vārdiem "Skaistumu", ir tik pamatīgs mūzikas izkropļojums, kas man ir pilnīgi nepieņemami. Pievienotā vērtība ir ar stabili krītošu vektoru uz leju!
Bet, otrkārt - autors, kas ir šī stāsta klātesošais līdzdalībnieks un galvenā persona, "(apzināti) muļķi laiž" tik pārliecinoši, izsmalcināti un pat smieklīgi, ka stāstījums vedas viegli, asprātīgi un aizraujoši. Nu padodas autoram tā rakstīšana! :)
Tad nu, visam kopā noapaļojoties, ar 5 mīnusiem un 5 plusiem bilance ir izlīdzināta jeb rakstnieka talants nosedz ellišķīgo/velnišķīgo stāsta saturu.
5+ zvaigznes. Lieliska valoda, ļoti dzīva un ar teicamu, gaumīgu humoru. Nevajag baidīties no fona (90to gadu metālistu tusiņš Jelgavā), es neesmu metālists un neesmu no Jelgavas, bet tā grāmata bija arī par mani, un ļoti iespējams, arī par tevi. Lūdzu izlasi, nenožēlosi.
Tā kā drīzumā iznāks filma, beidzot atmetu ar roku mēģinājumiem nopirkt grāmatu papīra formātā un nopirku elektronisko iekš las.am.
Kā 2000-to bērns, es noteikti grāmatai esmu par jaunu. Metālu sāku klausīties apmēram 14 gadu vecumā un vieglāko un melodiskāku galu klausos arī šodien. Minētās ārzemju grupas ļoti labi zināmas, latviešu - nu tikai tik, cik izdzīvoja līdz manam laikam.
Es ļoti gribēju, lai man šī grāmata patiktu tik pat ļoti kā maniem draugiem. Bet jau vienā no pirmajām lapaspusēm tā atvēra vaļā sāpīgu brūci no tīņu gadiem. Autora vārdiem: "Meitenes vai nu ir smukas, vai arī viņu vispār nav.". Šī noskaņa, kas vilkās cauri visam darbam, atstāja nedaudz nepatīkamu garšu mutē, kas neļauj grāmatu pilnībā izbaudīt. Uz tīņu gadiem skatos cauri melnām brillēm un šis tās brilles vēl vairāk notumšoja.
Bet kā grāmata Jelgava 94 ir lieliska. Tās tēli un valoda ir dzīvi un lieliski atbilst aprakstītajam posmam. Ir gan arī vairāki repeatīvi posmi un nedaudz pieklibo ritms. Pēdējo desmit gadu laikā esmu sākusi lasīt daudzas grāmatas latviski, bet šī ir pirmā, kuru saņēmos izlasīt vairāk par dažām lapaspusēm. Šī ir grāmata, kas liek just - man vienkārši riebās tas, ko tā man lika just.
Pēc trīs gadu pauzes un diviem ar pus simtiem citu grāmatu pa vidu, šī likās lasāmāka, baudāmāka un skaistāka nekā tad, kad to lasīju pirmo reizi. Ļoti, ļoti ceru, ka autors pie šī neapstāsies un turpinās rakstīt un publicēt.
Pirms pāris gadiem iesāku lasīt šo grāmatu, bet pēc pirmajām 40 lappusēm noliku to malā un nodomāju: kāds murgs, cik neinteresanti.
Nu jau teju 32 gadu vecumā izlēmu dot tai vēl vienu iespēju un izlasīju līdz galam. Cik forša grāmata! Piekrītu grāmatas vākā iekļautajām atsauksmēm, ka šī grāmata ir izcils pieraksts tai deviņdesmito gadu dzīves nišai, kurā uzturējās metālisti un visādi citi alternatīvie cilvēki. Man ir prieks, ka šāds apraksts ir un mēs kā lasītāji varam pakavēties tajā noskaņā, kad vien uznāk nostalģiskas izjūtas un vajadzība pēc pasaules un laika, kurā vēsā mierā varēja un pat vajadzēja domāt citādāk.
Visbūtiskākais, manuprāt, ir tas, cik ļoti relatable ir Joņeva aprakstītās gaitas. Lai gan man nekad nav paticis metāls, man vienmēr apkārt ir bijuši draugi, kam tas patīk un kam tas ir būtisks, tāpēc arī es bieži vien vēl pat studiju laikos apgrozījos gan mazpilsētu metālkoncertos, gan studiju gados Melnajā Piektdienā un citos smaguča pasākumos, atbalstot kādu savējo grupu vai vienkārši aizejot iedzert aliņu un padomāt par sev svarīgo dzīves filozofiju. Lai gan es klausījos indie, britroku, Radiohead un tamlīdzīgus melanholiskos mūziķus, arī man mūzika bija ārkārtīgi svarīga.
Lasīju un pilnībā sapratu, kāpēc Joņevs un viņa draugi darīja to, ko viņi darīja. Tas bija svarīgi. Un ir svarīgi, ka tas viss ir pierakstīts.
Mani ļoti aizrāva, cik niansēti un prasmīgi Joņevs lasītājam nodeva sava personāža tā laika iekšējās izjūtas un ārpasaules uztveri. Es absolūti varēju iztēloties gan šo personāžu, gan arī aprakstītajā samanīt pati sevi un savu tā laika domāšanu.
Kāpēc tad man šī grāmata iepatikās tikai pēc pāris gadiem?
Līdzīgi, kā tas bija ar Pienvedēja Piedzīvojumu dokumentālās filmas noskatīšanos, arī šī grāmata ir tik prasmīgi iekapsulējusi vienu sarežģītu, bet tik būtisku un neatkārtojamu laika periodu, kurā autentiskums un iekšējās pasaules vajadzības gāja pa priekšu visam. Tas ir kas tāds, kas man šobrīd, 2024. gada straujajā un dažbrīd bezpriģelīgajā ikdienas skrējienā ļoti pietrūkst: būt tam tīnim, kas ļaujas savām interesēm, jo tās ir būtiskas un nekā cita svarīgāka nemaz nav, pārējais pagaidīs. Tolaik, kad sēdēju uz Kokneses estrādes sola kaut kādā kārtējā metāla koncī, es neapzinājos, cik ļoti man šis laiks nākotnē pietrūks.
Man patika arī grāmatas noslēguma nodaļas, kas prasmīgi atgriež lasītāju atpakaļ ikdienā un iemet pārdomās, kurās pabūt kādas pāris dienas vismaz.
Paldies Jānim Joņevam par šo iztēles ceļojumu gan viņa, gan manā personīgajā atmiņu pasaulē. 10/10!
Ich habe die deutsche Übersetzung von Bettina Bergmann erschienen bei Parasitenpresse gelesen. Ein wirklich gutes Buch über das Erwachsen werden in der lettischen Provinz der 90er als Metal-Fan
Tā jau it kā nekā oriģināla šeit nav; simtiem reižu lasītais un redzētais, un izdzīvotais stāsts par kārtīgo un gudro cilvēkbērnu, kas sadumpojas. Autentiskās vietas un autora piezīme, ka Jelgava 94 ir balstīta uz patiesiem notikumiem, piešķir lielāku ticamības pakāpi, lai gan, manuprāt, tur atrodams pietiekami daudz daiļliteratūras.
Viena no tām grāmatām, kas uz beigām kļūst labākas (trešā daļa, tāds pagarāks epilogs, bija tieši tas, kas vajadzīgs un kas atšķīra šo no daudzviet redzētā un lasītā; atsita Vai viegli būt jaunam? otro daļu), jo, godīgi sakot, pirmā puse mani nepārliecināja un pat kaitināja, bet te iemesls meklējams tajā, ka metāls nekad nav bijis mans lauciņš, līdz ar to viss, kas tur notika, atgādināja 2003. gadā tik populāro terminu pokemoni. Un tie dziesmu & grupu nosaukumi... nu, centās cilvēki būt melni.
Labākā aktrise otrā plāna lomā, protams, Jelgava. Grāmata, kurā minēts Sestais veikals un baltā metāla kaza laukumiņā, kur vēlāk tika uzcelts pirmais Pārlielupes lielveikals, ir pelnījusi bonusu neatkarīgi no pārējā satura. Raisījās dažādas atmiņas; par to, kā brīdī, kad no cietuma izbēga bars tās iemītnieku, es gulēju slimnīcā (kas, starp citu, atrodas tieši blakus nu jau bijušajam cietumam) ar lauztu roku. Par to, kā varbūt pāris gadus vēlāk arī mēs ložņājām pa deviņstāveņu jumtiem Žukovkā (ko gan nekad par Žuceni nesaucām), tikai mums bija septiņi gadi, ne piecpadsmit.
Jānis Joņevs raksta interesanti un aizraujoši, iepīdams visnotaļ daudz dažādu asprātību, kas līdzsvaro metāla pārpilnību (labi, ko es te runāju, stāsts taču ir par metālu!). Īpašu dziļumu te var nemeklēt, bet, protams, cauri visam ir ieausts klasiskais pusaudža unikālās sniegpārsliņas sindroms (kādēļ neviens neuzraksta grāmatu par parasto cilvēku?), kā arī pārspīlēta nelaimīgās dzīves tēlošana, taču tam tā arī jābūt. Tētim lasīt gan nedošu, jo zinu viņa atbildi: "Tādas lietas varbūt arī dzīvē notiek, bet kādēļ par tām prastībām jāraksta?"
Ak, jā, nebiju domājusi, ka jebkad ko tādu sacīšu, bet, manuprāt, urlas bija viens no labākajiem elementiem šajā stāstā.
This book was fantastic for two simple reasons – objectively, because it’s different, and subjectively, because it reflected my own childhood. It turns out that the Latvian city of Jelgava in the mid-nineties had a lot in common with the British town of Tamworth in the mid-2000s.
As you’ve probably guessed from that, Jonevs is a Latvian, and I actually met him at a party/networking event when I was invited to Riga to learn more about Latvian literature. This book wasn’t out at the time, at least not in English, but I’d heard enough about it to think that I was going to like it. I just didn’t expect to like it this much.
It’s basically a coming of age story, following Jonevs and his fellow metalheads as they finish up at school, discover drink, drugs and cigarettes and get into the Latvian metal scene. I hadn’t heard of most of the bands, of course, but there were mentions here and there of those that I had heard of. Kurt Cobain’s suicide plays a part in the plot and there were shoutouts for bands like My Dying Bride, Mayhem and Burzum. There was even a mention for Cynic, who are probably my favourite out of all of the heavier bands that Jonevs talked about. How Could I? and Veil of Maya in particular.
The only reason for 4.5/5 and not 5/5 is that there were a few typos.
Nors pradžia sutrikdė (gal dėl vertimo sklandumo), dvejojau, ar bus įdomu, vis dėlto įsivažiavus smagiai yriausi ir juokiausi.
Patiko, kad romanas nepardavinėja ar neironizuoja laikmečio nostalgijos, o pirmiausia pasakoja istoriją apie bręstantį, savo netobulumą suvokiantį žmogų. Čia atvirai užduodamas klasikinis klausimas „kas aš esu?“, kuris praauga 90's butaforiškumą ir subkultūros akiračio ribas: lieka aktualus kaip bendrai paauglystės portretas, nuoseklus tapatybės per subkultūros bendruomenę ieškojimo atvejis. Apskritai visa tai perteikta neakcentuojant perdėtos epochos beprotybės: Joņevs pasakoja apie tai, kas svarbu, būtent todėl, kad tai sava ir įprasta.
Sākums daudzsološs. Vidus vietām mokoši izstiepts, taču bija labi momenti. Beigas - pārāk ilgi nāca, bet nelika vilties. Tas par lasīto grāmatu, bet tikpat labi to pašu varētu teikt, raksturojot neveiklo pusaudžu laiku, kad tu drusku sāc kļūt par cilvēku. Un, kā jau allaž - grāmata krietni labāka par filmu.
“Mēs redzējām Take That puišus dejojam lietū un skaidri zinājām, kādi mēs nedrīkstam būt.”
At first the translation (from LV to LT) was a bit strange, the words didn't flow as I expected. But overall the book brings me nostalgic memories about how I came to metal music and some thoughts about what's happening now with my musical experience and whole subculture life.
Łotewska wersja historii dorastania w prowincjonalnym mieście w latach 90. - tak by można streścić tę książkę w kilku słowach. I to faktycznie jest kolejna powieść o bólach szukania własnego ja, ale co czyni ją wyjątkową, to łotewski anturaż i ogromna rola muzyki. Główny bohater, Jānis, wchodzi w okres dojrzewania i bolesny proces pozycjonowania się w grupie i szukania własnej niszy. Śmierć Kurta Cobaina jest tym wydarzeniem, które kieruje zainteresowanie młodzieży na rock, a później na hard rock i metal. Jānis to niepozorny okularnik, dobry uczeń i syn, niespecjalnie pasuje w te klimaty, ale usilnie stara się dostosować do grupy.
par metālu. par laiku, kad tas bija modē. laikam ieliktu piecas zvaigznes, ja zināt vairāk par šo tēmu, darbības vietu un tā laika dzīvi. bet traki bijuši tie jaunieši, tas gan.
„Przedtem byłem przecież dobrym dzieckiem. Słuchałem się rodziców z pokorą, nauczycieli także, dobrze się uczyłem i myślałem o świetlanej przyszłości (…). Nagle znalazłem się po drugiej stronie barykady. Tak jakbym przez czternaście lat zbierał nie wiedzę o życiu, lecz siły do smutku i tęsknoty za czymś niezrozumiałym i bezsensownym.”
Jełgawa, rok 1984. Tuż po śmierci Kurta Cobaina nastoletni Jānis zaczyna interesować się metalem. To będzie przełomowy rok w jego życiu.
„Metal zawsze wyrażał to, co w danej chwili czułem.”
To opowieść o fascynacji muzyką, poszukiwaniu siebie i swojej przynależności. To opowieść o dorastaniu w rytmach metalu, o młodości i przyjaźni.
„Mam wrażenie, że w ogóle znaczną część ówczesnych szaleństw powodowały nasza nadmierna wrażliwość i słabowitość.”
Sięgnęłam po „Jełgawę '94”, aby przekonać się, czy będzie dobrym wyborem również dla osób, które nie słuchają (i nie przepadają) za tym gatunkiem muzyki. I po przeczytaniu stwierdzam, że raczej nie. Bardziej odnajdą się w niej osoby, które lubią metal, orientują się w zespołach, płytach, piosenkach (bardzo dużo tutaj nazw własnych). Ja nie siedzę w tym środowisku i często nie wiedziałam o czym mowa, nie znałam kontekstu. Przez co po pewnym czasie zaczęłam się nudzić i moje zainteresowanie lekturą spadło.
Myślę, że „Jełgawa ‚94” będzie dobrym wyborem dla miłośników metalu. Dla innych niekoniecznie.