What do you think?
Rate this book
Die Söhne der Großen Bärin #2
Топ и Хари
Harka ist seinem Vater, dem einstigen Häuptling der Bärenbande, heimlich in die Verbannung gefolgt. Vater und Sohn kämpfen nun in der Prärie und im Dickicht des Waldes um ihr Leben. Sie wissen, dass sie nur im Sommer auf sich allein in der Wildnis existieren können. Für einige Monate suchen sie Schutz in den Städten der Weißen. Sie werden von einem Wanderzirkus aufgenommen. Sie finden Freunde unter den Weißen, lernen ihre Sprache und Schrift. Aber dauerhaft in dieser Welt zu leben ist ihnen unvorstellbar. Ihr Weg in die Freiheit der Prärien und Wälder ist mit dramatischen Ereignissen verbunden.
708 pages, Hardcover
First published January 1, 1962
5 people are currently reading
76 people want to read
About the author
Liselotte Welskopf-Henrich
24 books21 followersLiselotte Welskopf-Henrich (1901 - 1979) was a German historian and author.
Her main fields of interest were ancient Greece and the Native Americans. She wrote a series of novels called Die Söhne der großen Bärin ("The Sons of the Great She-Bear").
Her main fields of interest were ancient Greece and the Native Americans. She wrote a series of novels called Die Söhne der großen Bärin ("The Sons of the Great She-Bear").
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 10 of 10 reviews
July 21, 2021
"Kelias tremtin" toliau tęsia istorija, nuo ten pat kur baigėsi "Harka". Knyga kiek trumpesnė, stilistika panaši, bet gan smarkiai skiriasi pats pasakojimos ir tematika. Mat išguiti iš savo genties, Harka Vilko akis Bizonų nugalėtojas ar kažkiap tais ten, ir jo tėvas Matotaupa, žiemoti keliauja į baltųjų miestą - Omahą. Ten likimas taip susisuka, kad jie įstoja į keliaujantį cirką.
Tad tematika, kaip ir sakiau, visai kitokia. Daug labiau linkstanti į baltuosius, frontier expansion'ą, raudonodžių išnaudojimą, na ir panašios temos.
Visada šiek tiek skeptiškai vertinau tą žymųjį "Land of the free and home of the brave". Dauguma kultūrinių šaltinių stoja į nugalėtojų pusę ir tą ekspansiją mitologizuoja, ji yra apipinama legendomis, idealizuojama. Welskopf-Henrich nevyniodama į vatą atskleidžia kitą pasienio miestų pusę - girtuoklius, vergvaldžius ir šiaip visus kitus šūdinus žmones.
Daug tamsesnė ir sunkesnė knyga už pirmąją dalį. Tęsiam tomis pačiomis stipriomis 4*.
Tad tematika, kaip ir sakiau, visai kitokia. Daug labiau linkstanti į baltuosius, frontier expansion'ą, raudonodžių išnaudojimą, na ir panašios temos.
Visada šiek tiek skeptiškai vertinau tą žymųjį "Land of the free and home of the brave". Dauguma kultūrinių šaltinių stoja į nugalėtojų pusę ir tą ekspansiją mitologizuoja, ji yra apipinama legendomis, idealizuojama. Welskopf-Henrich nevyniodama į vatą atskleidžia kitą pasienio miestų pusę - girtuoklius, vergvaldžius ir šiaip visus kitus šūdinus žmones.
Daug tamsesnė ir sunkesnė knyga už pirmąją dalį. Tęsiam tomis pačiomis stipriomis 4*.
September 25, 2016
Hau! Tā un sanāca, ka no “Piedzīvojumi. Fantastikas. Ceļojumi.” sērijas man plauktā palikuši diezgan daudz indiāņu stāsti. Mana bērnības kāre pret šiem sarkanādaino piedzīvojumiem ir manāmi noplakusi, jo jau tas vien, ka zinot, ka esi lasījis grāmatu, bet neatminies par ko tā bija, ir diezgan labs indikators.
Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.
Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.
Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.
Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?
Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.
Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.
Harka un viņa tēvs Matoutaupa ir izraidīti no cilts. Harka izsūtījumā ir devies labprātīgi līdzi tēvam. Tēvs savulaik kādā dzerstiņā ir palaidis muti un garajiem nažiem izstāstījis lietas, kuras tiem nebūtu jāzina. Cilts lēmums ir nežēlīgs, cilvēkiem ar lielu muti nav vietas pie viņiem, pat ja tas ir virsaitis. Harka mācās pielāgoties jaunajai dzīvei, apceļo bālģīmju zemi un saprot, ka ne visam stāstītajam var ticēt.
Salīdzinot ar Harkas lasīšanas laiku, esmu kļuvis par kapeiku gudrāks un nu zinu, ka autore, līdz ar PSRS varas ienākšanu Austrumvācijā, pildīja vienu svarīgu uzdevumu. Atbrīvot jauno paaudzi no pirmskara bērnu stāstiem, īstam komunistam nenākas augt uz buržuju un nacistu roklaižu grāmatām. Lai būtu ko dot vietā, autori tika mudināti iespringt daiļradē radot bērnu grāmatas. Lielās lācenes ciklā ietilpst veselas sešas grāmatas, bet varu saprast kādēļ izdevniecība savulaik nav tikusi tālāk par otro, kvalitāte ir dramatiski zema.
Dakoti nudien ir nelaimīga cilts, palikuši bez virsaiša un nesagaidījuši bizonus, viņi saduras ar jaunām briesmām. Ap viņu medību laukiem kā kojoti slapstās naidīgas ciltis, kas to vien vēlas, lai uzbruktu viņiem. Cilts zieds Harka un viņa tēvs pa to laiku nodarbojas ar kalnu tūrismu un jēlas gaļas ēšanu. Izraidītajiem nav labi reklamēt savu atrašanās vietu, tādēļ nav arī nekāds brīnums, ka pāraudzis ērglis puišeli notur par treknu susliku un uzbrūk tam gaišā dienas laikā. Acīmredzot klintīs urāna saturs ir bijis pietiekams, lai radītu mutācijas. Ērglis ir milzīgs, puika mazs, tēvs nav nometnē, sākas episkākā cīņa visas grāmatas garumā.
Visa grāmata virzās līdzīgā gultnē, ļaunie kolonisti, tirgotāji un visādi citādi tumši ļautiņi to vien vēlas kā nodarīt Harkam gauži. Viņš nonāk gūstā, bet ar triku, kas Džeimsam Bondam liktu no skaudības pārplīst, izbēg. Viņš sapazīstas ar šaubīgu zelta meklētāju, kurš vienīgais zina dakotu cilts lielo noslēpumu. Taču žanra labākajās tradīcijās neviens šo balto neatpazīst, lai ar tikās ar to iepriekšējā grāmatā. Īstens nelietis, kam svēts nav nekas. No indiāņu skalpa izgatavota parūka vien ir ko vērta. Nu un kas tad būtu indiāņu grāmata bez cirka ar zirgiem?
Mūsdienās šādu grāmatu diez vai kāds izdotu, tajā it kā ir piedzīvojumi, indiāņi, noslēpumi, taču tai pat laikā tā ir sarakstīta tik garlaicīgi, ka nāk miegs, pat neskatoties uz tās īsumu. Ja no pozitīvajām lietām, tad tieši salīdzinoši mazais apjoms ir tas, ko varam nosaukt par plusu. Tēli ir klišejiski, indiāņi cēli mežoņi, baltie kaušļi, oportūnisti, mantrauši un vienkārši nelieši. Pasaule ir sagandēta, prērija nav tāda kā agrāk, baltais cilvēks ir izjaucis lietu kārtību un šā vai citādi dominē indiāņu dzīvē. Visi jau nav tādi, bet civilizēto salīdzinot ar barbariem ir ļoti maz.
Vairs neesmu spējīgs jūsmot par šo, kā to darīju pirmajā grāmatā, viss bija pārāk uzspīlēts. Autores mēģinājumi skatīt balto pasauli ar indiāņu zēna acīm nebija diez ko izdevušies, un tā vien šķiet, ka viņai tomēr trūkst informācijas par tematu. Tādēļ viss darbs raksturojams, kā indiāņu gabals zem vidējā līmeņa. 4 no 10 ballēm. Cilvēkam, kurš izlasījis visas sešas cikla grāmatas, nāktos saņemt izdienas pensiju un valsts garantētu glāzi piena katru dienu. Atstāj tādu bedrē uz divām nedēļām pieraktas stirnas gaļas pēcgaršu. Lasot klāt dzeršanai iesaku vissliktāko ugunsūdeni kāds vien atrodams.
October 29, 2018
Our Dakota boy Harka's story continues. He has followed his father who has been wrongly accused of betraying the secret of gold on Dakota territory to a white man and has been cast out and exiled. In order to survive the winter and to find out about how the white men live (and how many of them there are), they eventually join a travelling circus.
They quickly realise that this is very much not their world. They can't go back to their own tribe, so they decide to find refuge with the Dakota's enemies, the Blackfeet (Siksikau, the Indian name sounds so much nicer!).
This is volume 2 of 6, shorter but still riveting.
They quickly realise that this is very much not their world. They can't go back to their own tribe, so they decide to find refuge with the Dakota's enemies, the Blackfeet (Siksikau, the Indian name sounds so much nicer!).
This is volume 2 of 6, shorter but still riveting.
September 16, 2022
Pakankamai įdomus pirmosios knygos apie Harką tęsinys. Šį kartą atskleidžiama indėnų ir baltųjų gyvenimo kartu specifika. Smalsu, kaip istorija rutuliosis toliau.
November 4, 2015
Ich hätte nie gedacht dass Indianer Geschichte könnte so spannend sein. Ich habe Heimweh auf die Prärie gekriegt. Ich bin total süchtig geworden, noch 4 zu lesen!!!
June 10, 2021
JFC
»›Du bist nicht verbannt, weil du nicht tapfer warst. (… Du hast) uns verraten, uns eingetauscht gegen (Schnaps)! Den Langmessern hast du uns preisgegeben mit deinem Geschwätz(…)!‹« Weil er diese Wahrheit nicht erkennen will, ermordet Mattotaupa daraufhin den neuen Häuptling, der das gesagt hat.
Und Harka glaubt natürlich, seinem Vater schiene die Sonne aus dem Arsch.
Aaah! WTF.
Das ist im wesentlichen alles. Das ist dieses Buch. Mattotaupa fühlt sich ungerecht behandelt, obwohl er zu recht verbannt worden war. Dann noch ein Sandsturm und ein Winter als Zirkusartisten. Zirkus, Zirkus, Zirkus.
Details stimmen wieder nicht.
Doppelläufige Büchsen sind sehr selten. Patronenmunition war zu der Zeit die allerneuste Erfindung, hauptsächlich bei der Kavallerie, und nicht standardisiert. Unwahrscheinlich, dass ein Dutzend hergelaufene Kundschafter und Jäger 50 Schuss passende Munition in den Taschen hatten. Zündhütchen, die man bei den meisten noch extra brauchte, werden nicht erwähnt.
Die Eisenbahn wird auch nur ganz am Rande erwähnt, dabei spielen einige Szenen in Omaha. Genau der Ort, wo die transkontinentale, im Bau befindliche Strecke, die die Lakota so stört, de facto anfängt. (Offiziell auf der anderen Seite des Flusses, in Council Bluff, aber ohne Brücke, shrug)
Der Sandsturm ist dann doch übertrieben. Den Bildern nach zu urteilen war selbst nach den schlimmsten Dustbowl-Stürmen die Landschaft noch klar zu erkennen. Der Text macht es klar, dass alles so hoch mit Sand bedeckt ist, dass man die ganze Gegend nicht mehr erkennt. Ganz zu schweigen davon dass der Dustbowl erst 70 Jahre später, und weiter südlich (südöstlich) auftrat.
Es kommt immer noch nicht der Name »Lakota« vor. Wenn die Autorin ordentlich recherchiert hätte, wäre ihr schon aufgefallen, dass Dakota und Lakota nicht Synonyme sind. Einmal benutzt sie »westliche Dakota« und meint damit Teton/Lakota. Die westlichen Dakota sind aber die Yankton und Yanktonai, weder Lakota noch Santee.
Mir ist auch noch aufgefallen, das Welskopf-Henrich bei Karl May abgeschrieben hat. Na ja, sich hat inspirieren lassen. Das Wort »Indsmen« gibt es bei May, hier und nirgendwo sonst.
Der Hauptgrund, warum
Es ist ja nicht so, dass Mattotaupa Pazifist ist. Ein mal vor ihm ausgespuckt, zack, Pfeil in die Brust.
O, explizit kacken tut immer noch keiner, aber ein Nugget, das Mattotaupa verschluckt hatte ist irgendwann schlicht »wieder da«.
»›Du bist nicht verbannt, weil du nicht tapfer warst. (… Du hast) uns verraten, uns eingetauscht gegen (Schnaps)! Den Langmessern hast du uns preisgegeben mit deinem Geschwätz(…)!‹« Weil er diese Wahrheit nicht erkennen will, ermordet Mattotaupa daraufhin den neuen Häuptling, der das gesagt hat.
Und Harka glaubt natürlich, seinem Vater schiene die Sonne aus dem Arsch.
Aaah! WTF.
Das ist im wesentlichen alles. Das ist dieses Buch. Mattotaupa fühlt sich ungerecht behandelt, obwohl er zu recht verbannt worden war. Dann noch ein Sandsturm und ein Winter als Zirkusartisten. Zirkus, Zirkus, Zirkus.
Details stimmen wieder nicht.
Doppelläufige Büchsen sind sehr selten. Patronenmunition war zu der Zeit die allerneuste Erfindung, hauptsächlich bei der Kavallerie, und nicht standardisiert. Unwahrscheinlich, dass ein Dutzend hergelaufene Kundschafter und Jäger 50 Schuss passende Munition in den Taschen hatten. Zündhütchen, die man bei den meisten noch extra brauchte, werden nicht erwähnt.
Die Eisenbahn wird auch nur ganz am Rande erwähnt, dabei spielen einige Szenen in Omaha. Genau der Ort, wo die transkontinentale, im Bau befindliche Strecke, die die Lakota so stört, de facto anfängt. (Offiziell auf der anderen Seite des Flusses, in Council Bluff, aber ohne Brücke, shrug)
Der Sandsturm ist dann doch übertrieben. Den Bildern nach zu urteilen war selbst nach den schlimmsten Dustbowl-Stürmen die Landschaft noch klar zu erkennen. Der Text macht es klar, dass alles so hoch mit Sand bedeckt ist, dass man die ganze Gegend nicht mehr erkennt. Ganz zu schweigen davon dass der Dustbowl erst 70 Jahre später, und weiter südlich (südöstlich) auftrat.
Es kommt immer noch nicht der Name »Lakota« vor. Wenn die Autorin ordentlich recherchiert hätte, wäre ihr schon aufgefallen, dass Dakota und Lakota nicht Synonyme sind. Einmal benutzt sie »westliche Dakota« und meint damit Teton/Lakota. Die westlichen Dakota sind aber die Yankton und Yanktonai, weder Lakota noch Santee.
Mir ist auch noch aufgefallen, das Welskopf-Henrich bei Karl May abgeschrieben hat. Na ja, sich hat inspirieren lassen. Das Wort »Indsmen« gibt es bei May, hier und nirgendwo sonst.
Der Hauptgrund, warum
Es ist ja nicht so, dass Mattotaupa Pazifist ist. Ein mal vor ihm ausgespuckt, zack, Pfeil in die Brust.
O, explizit kacken tut immer noch keiner, aber ein Nugget, das Mattotaupa verschluckt hatte ist irgendwann schlicht »wieder da«.
November 12, 2025
В тази втора книга (повече, отколкото това се усещаше в първа и трета) има много по-сериозен дял на описанията на нрави, обичаи и начин на живот на индианците. Намирам я за много интересна именно заради това, макар да изпитвам и здравословна доза критичност, че всичко в тази книга е достоверно. Срещам и много паралели между книга втора и поредицата на Джийн Оел „Деца на земята“ за праисторическия живот. Мисля, че спокойно мога да кажа, че „Синовете на Великата мечка“ е едно от произведенията, от които Оел черпи идеи и сведения за бита на хората, занимаващи се с лов.
July 5, 2018
Bija daudz nopietnāka kā pirmā, man šķiet, bet arī neinteresantāka. Ar dēlu mocījām vairākus mēnešus.
March 19, 2025
Captivating!
February 13, 2019
Es spricht nichts dagegen auch Kinderbücher noch einmal zu lesen, wenn sie etwas taugen.
erster Satz - Die Sonne stand hoch am Himmel. (S. 7)
letzter - Die Menschen aber, die sie dort finden würden, kannten sie bis zu diesem Tag noch nicht. (S. 202)
erster Satz - Die Sonne stand hoch am Himmel. (S. 7)
letzter - Die Menschen aber, die sie dort finden würden, kannten sie bis zu diesem Tag noch nicht. (S. 202)
Displaying 1 - 10 of 10 reviews