Harka ist der Sohn des großen Häuptlings Mattotaupa. Der junge Dakota-Indianer ist wagemutig und geschickt. Ihre Büffelhaut-Zelte schlagen die Dakota dort auf, wo sie Nahrung finden: Bären, Antilopen, Büffel. Harka kennt in diesem gefahrvollen Leben kein anderes Ziel, als selbst einmal ein so guter Krieger zu werden wie sein Vater. Harka muss aber immer mehr entdecken, dass eine neue Zeit beginnt: Der weiße Mann dringt auf seiner Suche nach Gold mit geheimnisvollen Waffen in das Leben der Indianer ein.
Liselotte Welskopf-Henrich (1901 - 1979) was a German historian and author.
Her main fields of interest were ancient Greece and the Native Americans. She wrote a series of novels called Die Söhne der großen Bärin ("The Sons of the Great She-Bear").
Nors pats ir dedu šią knygą po "vaikiškos" tagu, bet tai gal nebūtinai yra labai sąžininga. Taip, knyga gal kiek ir lengvoka, bet neabejotinai puikiai skaitoma ir suaugusių, ne tik vaikų ar paauglių.
Neperseniausiai eilinį kartą perskaičiau visą Vinetu trilogiją - savo vaikystės knygą. Tada atrodė, kad va, pliusiukas uždėtas - prie indėnų sugrįžau, galima ieškoti, prie ko grįžti dar. Ir ieškojau tol, kol benaršydamas 15min.lt užsiroviau ant, tiesą sakant, pozityviai nurauto kažkokio tai Vitkaus straipsnio apie indėnus.
Na ir ką, ir tas straipsnis labai nedviprasmiškai davė man per ausį ir priminė, kad apie indėnus dar rašė ir ta pati, mano ne kartą skaityta ir nepelnytai pamiršta, Liselotte Welskopf-Henrich. Ir ne šiaip rašė, o rašė gerai ir, svarbiausia, pakankamai objektyviai ir tiksliai. Kai tuo tarpu Majaus knygose socialinio ir kultūrinio Amerikos indėnų gyvenimo atvaizdavimas yra, švelniai tariant, kažkas tarp apgailėtino ir kuklaus.
Taigi, Harka. Must read'as jei nors kiek domina indėnai. Daug puslapių skirta paprasto indėniško gyvenimo vystymui, vaikams, medžioklei, žaidimams. Proza neperteklinė, tvarkinga, nors ir nepasakytum, kad rašo labai įspūdingai. Bet gal ir gerai - paprastais žodžiais apie paprastus gyvenimus.
Labai plėstis neketinu, bet rekomenduoti šia knygą tikrai noriu, jei nors kiek domina jos liečiamos temos. Stiprios 4*.
Skaičiau antrą kartą. Manau, šį kartą perskaitysiu ir tęsinius.
Tai mano mamos vaikystės/jaunystės mėgstamiausia knyga. Iki šiol nebuvau jos skaičiusi. Tai įdomus pasakojimas apie dakotų berniuko gyvenimą, jame kylančius sunkumus, iššūkius, negandas, o kartu ir pergales, pasiekimus, draugystes. Žodžiu, geras kūrinys, kurį galėjau ir aš pamėgti savo vaikystėje, jei būčiau skaičiusi. Dabar man tai tiesiog įdomus kūrinys, suteikiantis daugiau žinių (tikiuosi, gana patikimų), apie indėnų gyvenimą, leidžiantis prisiminti žinomus istorinius faktus. Ir, turiu pripažinti, netikėta pabaiga sudomino, kaipgi istorija tęsis toliau. Manau, ateityje pasiimsiu paskaityti ir tęsinį, o gal ir visus tęsinius.
‘Harką’ laaabai seniai gavau dovanų iš tėčio neskaitadieniams po Hario Poterio gydyti, nes pačiam ši serija paauglystėje paliko didelį įspūdį. Na tai, pamenu, skeptiškai, bet ėmiausi šios knygos ir galiausiai visa galva pasinėriau į šią seriją ir indėnų nuotykius. Bet per tiek laiko tiek siužetas, tiek įspūdžiai išdilo iš atminties ir nusprendžiau atgaivinti juos ir indėnų gyvenimo detales.
Pirmoji knygos dalis apie vienuolikos metų labai šaunų vado sūnų Harką ir jo nuotykius yra tartum skirta jaunesnei auditorijai. Autorė tarsi susitapatina su pagrindiniu veikėju ir, nors pasakojimas ir vyksta trečiuoju asmeniu, rašo paprasta kalba, minties kelią pateikia labai preciziškai, aiškiai brėždama linijas ir dėdama akcentus.
Romane daug vienos indėnų genčių – dakotų – papročių ir gyvenimo detalių. Kartais net išlenda enciklopedinis kalbėjimas, turint omenyje kad autorė istorikė, šiuose romanuose sudėjusi daug tyrimo medžiagos, bet kartu su tuo vaikišku/paauglišku kalbėjimu tai kažkaip ten dera. Vaizdingumo tiems aprašymams irgi netrūksta. Skaityti apie tą naivią indėnų realybę ir kaip ji susiduria su sudėtinga baltųjų realybe – žiauriai įdomu.
Bendrai tai klasikinis nuotykių romanas, galbūt kiek vaikiškas savo stiliumi, bet tikrai ne vaikiškas aprašomomis situacijomis, kuriama įtampa ir narpliojamomis problemomis. Apskritai tai sunku man rašyti apie pirmąją knygos dalį atskirai ir nuodugnesnį aprašymą turbūt iškepsiu, kai baigsiu visą seriją antrą kartą.
Всъщност “Винету” така и не я бях чел на младини, нямам понятие защо, след като купчини с разръфани от четене книги на Карл Май стоят до днес в библиотеката у нас. Не е голяма изненада, че като си минал 30 и не си бил пленен отрано в нея, не е чак толкова интересна, идеализацията на героите е прекалена от съвременна гледна точка. И все пак имаше някакъв чар в това стремително движение напред и все напред, в предопределената победа на доброто над злото и наказването на всяко коварство. Но Май никога не е дирил реализъм, неговият свят е мащабна фантазия, която изпълнява и нещо като митологична функция.
От друга страна, “Харка – синът на вожда” и останалите томове съм ги чел поне седем-осем пъти, което си личи ясно и по снимката :) Приключенията на Харка и баща му са много по-пъстри и сложни, моралните дилеми не са черни и бели, а пътят на двамата от родните типита до градовете на бледоликите е изпълнен с разочарования и болки.
Uz Lielās lācenes cikla pirmo grāmatu es acis metu jau sen – kopš sērijas “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” lasīšanas uzsākšanas. Pēdējo divu gadu laikā no plaukta esmu viņu ņēmis kādas desmit reizes, lai uzsāktu lasīšanu, un katru reizi nolicis atpakaļ, jo negribējās lasīt divsimt lapaspušu biezu bērnu grāmatu, nez vai tik plāna maz skaitās grāmata? Bet nu dodoties atvaļinājumā sapratu, ka lidmašīnā tāda fiksi lasāmā grāmata būs pašā laikā.
Harka ir dakotu cilts virsaiša dēls. Bērnību viņš pavada apceļojot savas cilts teritorijas. Dakoti ir mednieki, viņi ceļo no vienas vietas uz otru, cīnās ar vilkiem, lāčiem un citām ciltīm. Lielākoties viņi dzīvo pusbadā, reizēm vainīgi ir vilki, reizēm naidīgie kaimiņi. Bet nu uz apvāršņa ir parādījies jauns spēks – garie naži, bālģīmji, kuri aizkavē bizonu ierašanos, kuri pārdod ugunsūdeni un šautenes. Spēku balanss ir izmainījies, Harkam būs jāiemācās dzīvot jaunajā realitātē.
Bērnībā šo grāmatu biju lasījis un turpinājumu ar’. Trešo cikla grāmatu latviski neviens, šķiet, tā arī nav izdevis, bet es par to nesēroju. Lasot indiāņu stāstu pieaugušā vecuma mani pārņēma divējādas sajūtas. Nav vairs tā bērnu dienu entuziasma, kad stāstam milzu bonusu deva vien indiāņu pieminēšana. Nu es esmu salasījies daudz par baltā cilvēka liekulību un vēstures grāmatas, lai varētu puslīdz droši apgalvot, ka autores indiāņi apdzīvo kaut kādu mītisku pasaku zemi, kurai ar realitāti ir maz sakara.
Grāmatas pamatideja ir “noble savage” tēmas attīstīšana. Indiāņi, lai ar’ kādi, ir pašpietiekami savā vienotībā ar dabu. Un tad atnāk baltais cilvēks, kurš visu izposta, atrauj tos no dabas un pamet zem civilizācijas riteņiem. Harkas cilts visu laiku ir dzīvojusi baltos neredzot un par to īpaši nesatraucoties. Dakotu lielie vīri ir noslēguši vienošanos, ka dakotu zemes paliks dakotiem. Tagad tik atlieku uzmanīt, lai dakotu lielais noslēpums nenokļūtu bālģīmju rokās. Lielais noslēpums ir zelts, un pat muļķim ir skaidrs, ka tie zelta dēļ neskatīsies uz nekādiem līgumiem. Tā nu Harkas tēvs glabā noslēpumu, kaujas ar kaimiņiem un gaida bizonus. Cilts burvis no baltajiem īpaši nebaidās, viņš grib izmantot to noslēpumus savā un savas cilts labā. Virsaitis ir par izolacionismu, un tā viņi tur peras. Bet stāstā tam nav nekādas nozīmes, jo autore nevij nekādus gudros stāsta pavedienus un nerada kopsakarības. Viņa entuziastiski stāsta par indiāņu dzīvesveidu un tad pēkšņi iemet tajā bālģīmjus.
Tas viss rada tādu komisku cilts atveidojumu, kura ir īsti nelaimes putni. Daļu no vīriem sakož vilki. Tad seko episkas bizonu medības, kurā sabradā vienu no virsaišiem. Nemaz nerunāšu par dižajām lāču medībām, kur vīri aiziet nebūtībā viens pēc otra. Salīdzinot to ar cilšu plēšanos, nākas secināt, ka vilki un lāči ir viena varena cilts. Baltie cilvēki, kā jau teicu, parādās epizodiski, lai ar viltu apkāstu dabasbērnus un piedzirdot izkrāptu senču noslēpumus. Vienu vārdu sakot, ne sliktāk kā tas stāsts par lībiešu virsaišiem, šķūni un vācu bruņiniekiem.
Par varoņiem ir grūti ko pateikt, tos atšķir tikai vārdi un zirgu skaits. Harka ir vienīgais, kurš kaut cik atšķiras no pārējiem. Bet ir standarta godīgais, izveicīgais, apķērīgais un vislabākais indiāņu puika. Īsts vilku nāve. Acīgs kā velns un nebaidās konfliktēt ar garu pasaules zinātājiem. Tipisks klišejisks indiāņu puika, kurš ļoti labi iederas savā klišejiskā indiāņu ciltī.
Neskatoties uz visu saraustīgumu, naivumu man joprojām stāsts ir palicis siltā atmiņā, un pārlasīšana neko daudz nemainīja. Lieku 7 no 10 ballēm. Labs pusaudžiem domāts indiāņu stāsts. Lasot atstāja spēcīgu liesa suņa pēcgaršu, kuram pa virsus uzkosta ar zelta tīrradni nosista forele.
Хубаво е когато се връщаме към детските си години и към спомените за романите, които са сформирали читателската ни идентичност. Естествено е, че оттогава до сега литературните ни възгледи са се променяли, но все пак винаги ще помним и ще препрочитаме книгите, които са ни разкривали по една малка тайна от живота. Лично аз съм посветила много от времето си на романите за индианци, а като фаворити са ми „Оцеола”, „Конникът без глава”, „Винету”, „Черният мустанг” и разбира се „Синовете на великата мечка”.
Радвам се, че първа част от трилогията на Лизелоте Велскопф – Хенрих – „Харка – синът на вожда” излезе в ново издание с твърди корици от издателство Сиела. Голям плюс за това издание е и предговора от Любомир Кюмюрджиев, в които се проследяват периодите на писане на романа, неговите силни страни и като художествено произведение и като историческа достоверност, както и част от биографията на писателката. https://jivotatestvardikorici.wordpre...
I read this ages ago when I was in my early teens, I think. But it's still as good and disturbing and sad as I remembered it. A very poignant description of the life of a Teton-Dakota boy beginning in the 1860s, a time of great upheaval. Everything is beautifully described, the Indians' world comes alive, with all the tragic developments and experiences in connection with white men - their greed for gold, the railways, guns, alcohol and everything. It all feels quite realistic to me. The main characters are fictional, but we have some real-life persons, too, like Sitting Bull in this volume. I can't help it, I'll have to reread all six ...
Епично приключение, чест, гордост, несравнимата дива природа на Северна Америка... В книгата имаше всичко, което ми се искаше да има, та и много повече. Поне два пъти сюжетът направи остри завои, които ме изненадаха и абсолютно не успях да предвидя. Това постави героите в непривични и разнообразни ситуации, изправи ги пред непредвидими проблеми и точно в тези моменти най-силно си пролича кой какъв характер има. Книгата определено ми хареса, но (неразбираемо защо) беше твърде дълга за четене. Не като обем, а като време. Четях, както чета по принцип и въпреки това не напредвах. Да, шрифтът беше дребен, описанията и случките - подробни, но все пак ми се струваше, че има някаква необяснима причина да не напредвам особено с книгата. В последния месец положих извънредни усилия да я прочета, защото има още една камара книги, на които искам да обърна внимание. И сега, гледайки кога съм я започнал и кога съм я завършил, си давам сметка, че не ми се е сторило - наистина "Харка, синът на вожда" ми е отнела страшно много време. Интересно ми е да видя какво ще стане с Харка и Матотаупа, но със сигурност ще си дам една голяма почивка преди да започна втората книга.
ПП: До ден днешен не си обяснявам защо ми вървеше толкова бавно една иначе супер интересна книга...
Има книги, които или се предават в семейната библиотека от поколение на поколение, или пък ако искате да ги притежавате сте принудени да обикаляте антикварните книжарници. И докато понякога овехтелите корици и пожълтелите страници придават на книжното тяло някаква носталгична романтика, то миризмата на мазе и мухъл често развалят това усещане. Хубаво е, когато някои от любимите книги на родителите ти се появяват в ново издание. Няма как да не приветства човек завръщането на една абсолютна класика на приключенския жанр като „Синовете на Великата мечка” на Лизелоте Велскопф-Хенрих. Първата част на знаменитата трилогия, „Харка - синът на вожда”, пристига от издателство „Сиела” в задължителната твърда корица на художника Дамян Дамянов. Прочетете ревюто на "Книжни Криле":
Biju jau piemirsis notikumus, jo pirmo reizi šo lasīju bērnībā, bet grāmata ir tikpat laba kā bija. Bērnam arī patika uzzināt kaut ko vairāk par indiāņu dzīvi lielo pārmaiņu laikos. Nu mums priekšā "Izraidīto ceļš", jo gribās tak zināt, kas ar Matotaupu un Harku notika tālāk :)
Realistischer als Karl May. Auf Englisch heißt das “damning with faint praise”.
Der Band spielt ca. 1863. Der Bürgerkrieg begann vor »mehreren großen Sonnen«. Davon kriegen die Indianer aber nichts mit. Die sind, in einer Art die völlig unglaubwürdig ist, die reinsten Hinterwäldler. Das die Stammeskameraden gerade einen Krieg verloren haben, den sie geführt haben, weil zuerst die USA und dann weiße Händler sie übers Ohr gehauen haben, hat diese Bande nicht mitgekriegt. Sie haben noch nie überhaupt Weiße aus der Nähe gesehen. Was recht merkwürdig ist, da die einen großen Teil des Buches genau dort kampieren, wo in Wirklichkeit ständig Siedler durchgezogen sind. Von Planwagentrecks hat die Autorin anscheinend nie gehört. Weiße kommen per Bahn oder gar nicht.
Die Beschreibungen des, nennen ich es mal Seelenlebens der Lakota will ich lieber nicht glauben. Die Mutter Harkas wird getötet, und er trauert nicht. Sein Vater auch nicht. Harka schwört zwar Rache, aber sonst: eine andere Frau zieht als Ersatz-Mutter in ihr Tipi, und das war’s. WTF. Andererseits kommen so Sachen wie die Sieben Riten oder das Medizinrad gar nicht vor.
»›(D)ieses Gold wollen sie haben, und sie sind bereit, uns alle zu erschlagen und unsere Wälder zu rauben, nur um es zu besitzen.‹« Ach, da musst du dir keine Sorgen machen, den Ort des Goldes geheim zu halten, Mattotaupa. Die Weißen wollen euch auch so erschlagen und euch eure Wälder rauben. Gold macht da keinen großen Unterschied. »›Harka, du brauchst nicht zu fürchten, dass ein solches Schicksal (Leben auf einer Reservation) auch die Dakota ereilt. Eure großen Häuptlinge haben einen Vertrag mit dem Großen Vater der weißen Männer in Washington geschlossen, dass das (hier) im Besitz der sieben Dakotastämme bleiben wird.‹« Hahahaha. Nee, ist klar. Die Weißen werden sich sicher an den Vertrag halten. 🙄
Insgesamt liest sich dies als linientreu-sozialistisch und doch noch, trotz aller Beteuerung wie gut recherchiert das ist, als Exotismus/romantic racism. Edle Wilde usw. Da die Amerikaner die bösen Kapitalisten sind, müssen die Indianer ja die Guten sein. OK. Nicht so deutlich wie bei anderen (*hust*Karl May*hust*), aber trotzdem.
O. Das Buch hat viel von »ein Indianer kennt keinen Schmerz (und zeigt seine Gefühle nicht).« Außerdem, laut dem was nicht vorkommt: Ein Indianer kackt nicht. Es wird genau die Gliederung der Lager beschrieben. Wo welche Tipis stehen. Wo die Pferdeherde ist. Wo die Männer baden. Wo die Frauen baden. Ein, zwei Sätze hätte gereicht: »Flussabwärts der Frauen-Badestelle hatten die Frauen schon die Latrine errichtet.« Nope. Nicht im Text.
A great book to start digging deep into the life of American Indians in times of the influx of white people searching for gold and destroying their homeland.
Sách này có bản tiếng việt là "những đứa con của gấu mẹ vĩ đại", rất đáng đọc để hiểu thêm về cuộc sống của người da đỏ trong thời kỳ người da trắng đến tìm vàng và cướp đất của họ.
Nhân vật chính trong truyện là cậu bé Harka - con trai của tù trưởng bộ tộc Đàn Gấu Mattotaupa. Harka lớn lên trong sự tiếp xúc với những người da trắng, những đồ vật "kỳ lạ" mà người da đỏ tin là có phép thuật, như súng, rượu, hay tranh vẽ...
Đứng trước sự xâm lăng của người da trắng thèm khát vàng, người da đỏ chỉ có 2 con đường: chết hoặc từ bỏ mảnh đất quê hương của họ. Harka và cha mình sẽ làm thế nào và các bộ lạc da đỏ, như lịch sử đã cho thấy, cuối cùng sẽ phải tắm máu trên quê hương của chính mình.
Според мен има известно преувеличение на образите на индианците в посока тяхното идеализиране. Красиво е някак, но също така е малко изкривена представата за тях като честни, справедливи и силни воини, които притежават почти свръхестествени лични качества и стоицизъм. За техния бит и твърдението, че се хранят единствено с месо, не се наемам да споря, но се чудя как е възможно едно човешко същество да оцелее единствено на чист протеин, без нутриенти от зеленчуци и плодове? Като цяло един красив разказ за борбата за справедливост и чест. Разбирам защо за толкова много хора тази книга е любимо четиво от детството.
Ein Buch, das meine Jugend geprägt hat. Eine absolute Leseempfehlung. Die Autorin hat sich tiefgreifend mit der Kultur und der Geschichte der Lakota auseinandergesetzt, lebte (wenn ich mich nicht irre) eine Weile bei ihnen und erschuf mit "Die Söhne der Großen Bärin" ein Epos, das jeder gelesen haben sollte. Favorisiere sehr sehr sehr sehr sehr sehr die Bücher vom Eulenspiegel-Verlag. Die Cover-Gestaltung ist super!
Kaip praleidusiai grožinę literatūrą apie indėnus vaikystėje ir jos ėmusis tik suaugystėje, buvo privalu bei smalsu paragauti ir šį kūrinį. Taip, kūrinys lengvokas/vaikiškas, bet yra įdomių elementų iš indėnų gyvenimo būdo - tai suteikė atsvarą, tačiau gal ne tokią stiprią, kad perskaityčiau dar penkias šios serijos knygas.
ich hätte das buch einfach lesen sollen als ichs bekommen habe so ... vor 17 jahren die story is gut und gefällt mir aber schreibstil hat mich immer wieder gehindert mich richtig reinzulesen und das fand ich schade.
Ja, ich verstehe, warum ich das Buch als Kind geliebt habe - erzählt wird aus der Sicht von Harka (12 Jahre), verbunden mit Erklärungen zum Leben der Prärie-Indianer. erster Satz - Die Nacht war windstill. (S. 7) letzter - Die Mustangs setzten sich von neuem in Galopp. (S. 216)