Stikla bērns

by Maarja Kangro, Mārja Kangro, Maima Grīnberga (translator)

Dokumentālais romāns “Stikla bērns” ir atklāts vēstījums par autores personīgo traģēdiju, uzzinot par ilgi gaidītā bērna nedziedināmo slimību. Zaudējums uzjunda eksistenciālus jautājumus, un apbrīnojama ir autores spēja saglabāt pašironiju un humoru pat tumšākajos dzīves brīžos.

Mārja Kangro (1973) ir igauņu rakstniece, dzejniece un tulkotāja no itāļu, angļu un vācu valodas. Dzimusi Tallinā, studējusi angļu filoloģiju un kultūras teoriju Tartu Universitātē un itāļu literatūru Romas Universitātē La Sapienza. Kangro ir vairāku prestižu Igaunijas literāro balvu ieguvēja, 2003. gadā saņēmusi Dantes Aligjēri biedrības godalgu par atdzejojumiem no itāļu valodas.

Genres: Nonfiction

208 pages, Hardcover

First published January 1, 2016

Reviews

[Kristīne · Rating 5 out of 5]

Grāmatas aprakstā tiek solīts smagas tēmas izsklāsts caur ironisku un humorpilnu personisku autores pieredzi. Humoru gan te bija grūti saskatīt. Lamuvārdi defoltā nav smieklīgi.
Personisks šis stāstījums bija gan, proza - vārdu "brīnišķīgs" gan nelietošu, bet koša un pareizās proporcijās dziļa un labskanīga tā bija noteikti.

Nav tā, ka šī būtu jālasa topošajām māmiņām un tētiņiem vien, vai arī tiem, kurus skāruši līdzīgi zaudējumi. Grūtniecības detaļas varbūt vairumam neiesaistīto neko neizteiks, bet pats stāsts - no cilvēka cilvēkam, noteikti tikai bagātinās.

Pilnīgi nesaistīti ar autores pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar viņas stikla bērniņu, sapratu, ka pati autore grāmatas trešdaļā mani sāka viegli kaitināt. Laikam mani uzvelk ''alus glāzes'' un ''vīna glāzes'' vienā teikumā ar "ceru, ka esmu stāvoklī". Bet varbūt to pamanīju tāpēc, ka grāmatu izlasīju vienā, kā saka, piesēdienā.

Bet kas pilnīgi skaidrs - laikam kļūstu ja ne veca, tad nogatavinos - šādi cilvēku dzīvesstāsti (ar šādiem cilvēkiem nedomāju 800lpp politiķu un slavenību ķieģeļus ar katra karjeras stūrkameņa atsauci) manā lasāmplauktā nonāk arvien biežāk.

[Lijana · Rating 3 out of 5]

Nešiojasi toj knygoj savyje negimusią mirtį, pagimdžius dar sau įsiamžina... Kiek labai reikia norėti turėti savo kūdikį ir kiek reikia turėti stiprybės susitaikyti su praradimais?
Ko jau ko, bet ironijos (autoironijos irgi) šioje knygoje apstu. Ir labai taiklių pastabų. Kad ir toms gydymo įstaigoms, kurių biudžetą autorė dosniai papildo, jog visi su baltais chalatais dar kartą patvirtintų, jog tavo kūdikis be galvos.
Ir jeigu ne intelektualūs pokalbiai su draugais, kolegomis, pažįstamais ir šiaip kelionėse sutiktais žmonėmis, tai knygą padėčiau į nekrologų lentyną apie visus negimusius.

p.s. berods ir aš apsikrėčiau ironija.

[Ugnė · Rating 5 out of 5]

Kai sakoma, kad knygoje aprašyta reali istorija, sureaguoju purtydamasi, nes tikėtina, kad kažkas bus pagražinta, kažkas sudramatizuota, daug žaidimų žodžiais ir dviračio atradimų.

Tačiau čia reali istorija, kuri viso to neturi ir kažkam gal skambės perdėm buitiškai ir paviršutiniškai. Vietomis gali atrodyti, kad Maarja estiškai teisingai visus sunkius jausmus pasiliko sau, tačiau iš tiesų po procesų, įvykių ir prisiminimų aprašymais justi tai, ką išgyvena su skausmu susidūrę žmonės - bandymą sau atsakyt į klausimą kodėl? ir kažkaip toliau judėti šiame pasaulyje, kur tavo skausmas mažas ir greti pamirštamas.

[Marju Roberts · Rating 5 out of 5]

Ilmselt üks parimaid raamatuid, mida ma kunagi lugenud olen. Autori sõnul "kole dokumentaalromaan", aga kogu oma koleduses aus ja ülimalt vapper tegu selline lugu nii läbipaistvalt ja valusalt üles kirjutada. Lugemine pole nõrganärvilistele.

[Sibilla · Rating 5 out of 5]

Ļoti drosmīga grāmata par tēmu, par kuru pie mums neviens nav uzdrīkstējies runāt.

[Kadri Kõusaar · Rating 4 out of 5]

Kahtlemata väga hästi kirjutatud raamat. Siin on aga üks "aga".
Hoolimata täielikust kliinilisusest ja dokumentaalsusest puudub teosest tegelikult intiimsus. Selline veider paradoks. Lugeja saab osa vereloikudest, emakakrampidest, ja tuttavate nimedest, kes juhuslikult samasse kohvikusse satuvad, kuid talle ei räägita tausta. Miks peategelane just sellisel moel rasestuda tahab ja/või peab? St üksikemana, geisõbrast doonori läbi. Mis traumad või kannatused selle valiku taga peituvad? Või kas ta üldse tahabki klassikalist, väikekodanlikku perekonda, mis ehk võib piirata ja tiibu kärpida? Kas ta on kunagi kedagi armastanud ja tahtnud just Temaga last saada? Filmikriitik ütleks, et "karakterit ei avata ega arendata." Seetõttu mõjub see raamat kahjuks liiga haigusloona - millegi sellisena, mida räägitakse haigla palatikaaslasele või arstile, mitte parimale sõbrale.

[Kristīne Želve · Rating 4 out of 5]

Par šo romānu bijušas vairākas ļoti izsmeļošas un pilnvērtīgas recenzijas, piemēram, šī, https://www.satori.lv/article/gramata..., ko tur daudz vēl piebilst, kad viss jau tik labi pateikts. Varbūt divas lietas: pirmkārt, manuprāt, šis ir ļoti mūsdienīgi uzrakstīts romāns. Otrkārt - nenobīstieties no pieteikumos bieži lietotajiem "smaga tēma", "personīgā traģēdija" un tml.- autore ar tēmas risinājumu literārā formā meistarīgi tiek galā bez manipulatīvas "pulling heartstrings" vai emocionālas smagmes uzvelšanas lasītājam, liekot krietni darbināt kritisko domāšanu. Vai domāšanu in general.

[Agris Fakingsons · Rating 4 out of 5]

..ilgi netiku lasījis pilnīgi neko, bet šodien ņēmos piebeigt šo smago grāmatu, no kuras jau sākumā man gribējās uz brīdi atiet, jo tobrīd lasīju vēl kaut ko tikpat smagu. autores pieeja šai traģēdijai ir apbrīnas vērta.

[Karmen · Rating 5 out of 5]

aga milline naine ikkagi eelistab platoni või ajalehe lugemist imiku jauru vaigistamisele ja kuidas saab ühest teine?

see raamat ei anna vastuseid, aga mõtteainet see-eest kuhjaga. väga meeldis!

[Inga Pizāne · Rating 4 out of 5]

"Nu nesanāk dizainēt sava mūža naratīvu, vismaz ne visiem." (Mārja Kangro)
Tā ir; un reizēm ir jāpiedzīvo milzīgas sāpes, vilšanās, neizpratne un miljons reižu jāuzdod sev mūžīgais jautājums: "kāpēc tas notiek tieši ar mani?" Man ļoti patīk autores teiktais par grāmatas jēgu un vēstījumu: "Varbūt tas skanēs nedaudz piepacelti, bet tāds bija mans vēstījums citiem cilvēkiem: nejusties vainīgiem un nepareiziem, kad kaut kas tāds notiek. Tāda ir dzīve."
Lasot grāmatu, nepamet sajūta, ka autorei tā ir terapija, mēģinājums tikt galā ar sāpīgo traģisko pieredzi; un man kā lasītājam nav pret to it nekādu pretenziju. Tieši otrādi: jo vairāk cilvēku uzticēs šādus stāstus, jo, ļoti iespējams, būsim empātiskāka sabiedrība.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

eksistenciālu jautājumu un emociju pilna šī grāmata. tā pieskaras tik daudzām tēmām, kuras mēs, cilvēki, tik ļoti nevēlamies aizskart, gribam apiet uz pirkstgaliem vien, ka paliek mazliet baisi, kad apzinos, ka autores prātojumi ir arī manējie.
ārkārtīgi atsvešināts vēstījums par abortiem, dzīvību un nāvi. brīžiem tik bezjūtīga un racionāla ir autores balss, ka paliek mazliet baisi. taču sāp tik un tā.

[Anita · Rating 4 out of 5]

"Hilmars reiz bija teicis, ka uz kādu laiku, pārvietojoties strauji un tālu, TO ir iespējams apmānīt. TAS nozīmēja nomāktību, dzīves šausmas. Ja tu pārvietojies, TAS uzreiz vēl nesaprot, kur tu esi. Ne uzreiz." (188.lpp.)

Paldies autorei, ka mums ir grāmata par šo tēmu.

[Ilze · Rating 4 out of 5]

Grāmatu iesākot, zināju, ka tā man arī tūliņ jāpabeidz lasīt, citādi laupīšu sev kaut ko no visa tā brīnuma. Brīnuma - jā arī autore daudz lieto šo vārdu, apzīmējot gan labas, gan ne tik labas brīnumainās lietas un notikumus savā dzīvē. 28. janvārī, 2015. gadā, manai meitai Mārai bija teju mēnesis. Mārja Kangro šajā dienā kādā Igaunijas privātklīnikā arī piedzīvoja sastapšanos ar savu, stikla bērnu, kā to vēlāk nodēvē autore. Tikai pavisam īss mirklis ir šī sastapšanās. Es nespēju nevilkt paralēles, jo mūsu visu dzīves šajā mazajā pasaulē taču ir tik saistītas.
Apbrīnoju, ar kādu gandrīz sataustāmu spēku autore stāsta par šo savu dzīves pieredzi, nejutu žēlabas, moralizēšanu, grāmata caurstrāvo tīru, racionālu skatījumu it kā iz kādas trešās personas. Tas vienlaikus rosina apbrīnu un žēlumu. Stāsta dienasgrāmatas vienkāršība izpeldina lasītāju patiesā pārdzīvojumā un ne jau tādēļ, ka atkailinātie ikdienas pieraksti ir tikai par bērna zaudējumu, tā ir dienasgrāmata par cilvēku, kura dzīve turpinās un, kuru cilvēks turpina, kā nu spēj.

[Olivia · Rating 5 out of 5]

see raamat meeldis mulle tohutult. üks lemmikuid nüüd. sain jõuluõhtul ema juures diivanil lugedes väikse šoki.

mis seal ikka. grotesk. vaatad voi ei vaata. ma vist ei vaataks, aga ma ei kannata verd ka. samas nii, vaadates, on nagu parem, ausus on lohutav. keset mingit suurt sitta saab mõnuga öelda, et sitt on. ja viha veab välja... no ikka suht sügavalt. kangro demonstreerib.

kangro kinnitas taaskord mu arvamust, et küsimusele kas saada lapsi, ei olegi vastust. et: Laps kehastas ligimese-paradoksi, nagu ma seda nimetasin, kuubis. Neljandas astmes jne. Ligimese-paradoks oli see, et inimene ei saa ilma ligimeseta elada, tema tegudel pole ligimeseta tähendust, ja ometi tüütab ligimene ta painavalt ära, ka koos ligimesega ei saa ta elada (lk 56); ja et see lapsesaamise eksootika, “Valikuvastutus hajub, sa lihtsalt pead.” - kõlab ju ahvatlevalt. ja oma arvamustele kinnitust saada on ju meeldiv.

unts-jumala mõtte oli südamelähedane.

kõik muu ka tegelikult.

[Seili · Rating 5 out of 5]

Väga keeruline on midagi üldse öelda. Vaatamata raskele teemale tohutult hästi kirjutatud. Jah muidugi pisut häiris eri keeltes kirjutatud lausete/sõnade mitte tõlkimine ja filosoofia ei ole ka kuidagi kaugelt ka minu teema aga see ei vähenda kuidagi loo headust. Kui nii saab öelda. Kole. Kurb. Ja kohati täiesti uskumatu.
Ma loodan siiralt, et inimesed, enne, kui nad järjekordselt kellegi kallal mõtlevad undama hakata, et " noh millal siis sinul lapsed tulevad, bioloogiline kell tiksub?"(iga jumala kord, kui nähakse)", väheke mõtlevad. Et äkki ei saa? Või ei taha ? Või veel mdiagi... Hinnanguid anda on nii lihtne, kas pole...
Brutaalselt aus, kohati õõvastav ja täiesti võimatu käest ära panna, kui juba alustanud oled.

[Geret · Rating 4 out of 5]

söögiisu on mitu päeva old kadunud ja olin nii kindel, et sen mu tsükliga seotud. nyyd arvan, et see on kangro krdi klaaslaps, mis mult isu võttis. lugesin seda esimest korda kolm a tagasi, endiselt on rets. aga veits kahju on vanillipudingust, mis yletas oma säilivuskuupäeva ja ma pidin selle ära viskama. mine tea äkki sööngi platsentat vanilli pähe ära.

[Heidi · Rating 4 out of 5]

Mulle tundub, et see raamat on autoril endale kirjutatud - lugejaga arvestatud siin pole. Nojah, ja kas peakski, kui on selline lugu rääkida. A ometi midagi sündis: ebaviisakas, siiras, targutav "Klaaslaps". Võõrsõnad, võõrkeel, sekka pask ja veri ja vein = suht luule.

[Kelli Pullisaar]

Ma reaalselt ei oska ega taha seda teost hinnata.
Tunduks kuidagi vale kellegi väga traagilisi läbielamisi 5-palli süsteemis hinnata.

[Susanna]

„Kas trauma arendatavusega on nagu Wundti kõveraga? Nii et on olemas optimum, kus inimene küpseb ja õpib kõvasti, aga veel ei lagune. Kui kõvera tipust edasi liikuda, hakkab kogemus arendamise asemel üksnes söövitama ja hävitama, inimesest jääb järele muselmann.“ (lk 165)

„Jooksin mööda rannaäärt, vaatasin rafineeritud lillakasmusti äikesepilvi mere kohal ega saanud aru, mida see tähendab, et see ilus on. Mida sellega peale hakata, et mina seda ilusana tajun? Kuhu see ilutajumine pista? Kõigega pidi alati olema midagi peale hakata, kõik pidi mingi järgmise asja juurde viima, ma olin harjunud nii mõtlema.
Mida teeb kogu see materjaliga, mida ta on endasse elu jooksul salvestanud, inimene, kellest ei lähe edasi mitte midagi? Ta on nagu mõttetu andmebaas, mis läheb ühel hetkel põlema. Siis ongi ta maha põlenud, ja kogu lugu.
Ahoi, biofašistlik konservatiiv.“ (lk 52–53)

„Millise selgusega mõistsin ma praegu gnostikuid. Käpard-demiurgi tehtud mudel oleks tulnud täiustamiseks tagasi saata. Niisuguseid kannatusi ei ole vaja paleti täielikkuseks, hüve tunnetamiseks, selleks, et hea saaks olemas olla. Et erinevus, elu, maailm üldse saaks olemas olla — no ei. See on perses mudel.“ (lk 134)

„Selline on armunu pilk: kui liigutav, kui eriline see on, et teine on kinni oma kehalisuses! Kuidas ta ongi oma keha, ja ei ole ka. Kuidas ta hingab. Tundide kaupa — olgu, ärme liialda, poole tunni, kümnekonna minuti kaupa võid seda jälgida. Kopsualveoolid täituvad õhuga, jumal küll. Rinnakorv tõuseb ja langeb. Näe, nüüd neelatas. Võpatas. Kuidas see toidab!“ (lk 188)

[Kurkulis (Lililasa) · Rating 4 out of 5]

Visas zvaigznes autorei par tēmu.
Bet gāja man smagi. Neesmu es tāda intelektuāle, lai zinātu visu, uz ko atsaucas autore. So so valodu zināšanas. Un laikam bija jālasa vienā piegājienā, nevis - brīvajos brīžos gandrīz nedēļas garumā. Man Ukraina 'krita ārā' no konteksta.

Vienojos ar autori sāpīgām (emocionāli) lietām pieiet ar aukstu prātu. Es arī tā cenšos sevi pasargāt.

Bet daudzām viņas eksistenciālajām pārdomām nepiekritu. Par šo - "Es nebiju dzirdējusi, ka no bērnudārzu vai silīšu audzinātājiem (kas pavada visu laiku ar brēkuļiem - mana piezīme) būtu nācis kāds gara milzis" - pilnīgi iesist gribējās. Lai gan ar prātu saprotu, ka tas ir provokatīvi.

[helin müüdla · Rating 4 out of 5]

see nii üles haibitud ja kaur kenderi ülistav review on ka tagakaanel ehk tunnen nagu peaksin 5tärni andma AGA tbh ootasin midagi šokeerivamat-robustsemat-transgressiivsemat (keelekasutust).
lugemine iseenesest oli nagu jooks vett.. läks libedalt alla aga võibolla liiga libedalt..

[Marge · Rating 5 out of 5]

Hoidsin "Klaaslast" mitu päeva riiulis lugemisjärge ootavate raamatukoguraamatute virna kõrval. Justkui ettekäändega, et need ma pean ju kiiresti tagasi viima, seda võib hiljem ka lugeda, ega ta kuhugi kao. Tegelikult ma muidugi pelgasin seda ilusate valgete kaantega raamatut lahti teha. Tahtsin lugeda ja pelgasin samal ajal. Justnimelt pelgasin, mitte ei kartnud, pelgasin, et mul on halb, kahju, kurb, mul hakkab kõht valutama, sest ma elan kaasa ja siis mul läheb süda pahaks.
No ja mis siis, kui hakkaski kõht valutama. Võibolla peabki valutama, et kasvõi kümnendikku sellest kõigest aru saada.

[Kaarel Aadli · Rating 3 out of 5]

Mind vist ei puudutanud nii suure jõuga, kui Kaur Kenderit ja ühte elukaaslast. Ühesõnaga natuke rebitud tunne oli pärast, aga mitte sisu poolest, vaid seetõttu, et ma ei osanud peategelase suhtes vallanud tundeid ära otsustada. Ühest küljest oli täitsa chill ja tore, teisest jälle kergelt küüniline või ma ei teagi mis. Natuke oli nagu emotsioone ja nagu ei olnud ka. Et oleks nagu mänginud alati natuke coolimat, kui tegelikult oli? Hoolis alati natuke rohkem, kui välja näitas? Mingi ebalev ebakõla nagu oli, mis kipitama jäi. Aga mida mina ka tean.

[Sintija Lejniece]

No vienas puses atgādināja “paskaties uz viņu” un varbūt neapzināti salīdzināju, tāpēc gaidīju, ko vairāk, taču no otras - kā gan šādu grāmatu vispār var novērtēt? Jebkurš, kurš dalās ar tik dziļu un personīgu stāstu ir pelnījis piecas zvaigznes par drosmi dalīties ar kaut ko tādu vien.

[Lauma Gurgone · Rating 4 out of 5]

Sievietēm ir iespēja izvēlēties, vai viņas vēlas kļūt par mātēm vai nē. Kā ir ja šīs izvēles iespējas nav? Kā ir, ja sieviete ļoti grib bērniņu, bet māte daba nolēmusi, ka viņai šī iespēja ir liegta? Skumjš stāsts par cerībām, kurām nav lemts piepildīties.

[Alan (the Lone Librarian rides again) Teder · Rating 5 out of 5]

Kangro reports back from the abyss

"From time to time, ... the abyss itself will select a single person and look them straight in the eye. Frequently the chosen individual will close their eyes, avert their gaze, shrink into themselves or even pretend that what has happened did not occur. Maarja Kangro, the author of the non-fiction novel “The Glass Child”, stares right back and does not flinch.” - translation of an excerpt from the Estonian language description* of "Klaaslaps" on GR.

“Klaaslaps” (The Glass Child) is categorized as a non-fiction novel (“dokumentaalromaan”) in Estonia rather than the memoir that it appears to be with its many diary-like daily entries. That may have been a personal decision by the author, but the beneficial result is that it provides a kind of protective barrier between the work and the reader. Because if you said to me: “Would you read an abortion memoir?” I’d probably have said: “Ugh, that sounds kind of gross, no thanks.” But if you said “Would you read a non-fiction novel about abortion?” It is as if the words “fiction” (the eye can easily ignore the short “non” prefix) and “novel” act as a distancing elements. You can pretend that the events didn’t happen, even though Kangro is reporting back about them after her return.

There is no way to cushion what this book is about and it is not a spoiler to say it. Kangro receives her diagnosis early in the book. Her child, if carried to term, would be born with acrania (without a skull) & anencephaly (without a portion of the brain). The prognosis for the infant is stillbirth or death within hours. The clinic doctors do not even hesitate before asking: “When would you like to schedule the termination?”

After an in media res introduction on the morning of the abortion clinic check-in and the diagnosis flashback, Kangro takes us back a year to a time when she was travelling to the Ukraine and Italy in the course of her work as writer and translator (in addition to her own prose & poetry, she is the Estonian translator of a wide range of authors from Lemony Snicket to Umberto Eco). The flashback gives us a view of previous failed pregnancies to up the stakes of the current situation but also acts as a buffer for the reader before the rest of the story.

We are then plunged back into the day of the termination procedure and its aftermath. Kangro’s actions and thoughts and conversations with others will take you through an entire gamut of emotions from horror to grief. It certainly fulfills all of the looked-for qualities of a book for me: attachment, emotion, suspense, drama, resolution and release. Yes, it is a report back from the abyss, but it is a novel as well. I don’t expect that anything else that I read this year will shake me as much.

Other Information and Links

The idea for the book’s title came from Martin Hudacek’s sculpture "The Child Who Was Never Born" which you can see at http://www.martinhudacek.sk/replicas...., where a transparent glass child is depicted comforting a grieving mother.

I read “Klaaslaps” in the original Estonian. It has no international translations as of this writing in March 2017, but you can watch for news of future translations at the book’s page at the Estonian Literature Centre: http://www.estlit.ee/elis/?cmd=book&a.... Based on this London Book Fair 2017 article at Estonian World, it seems very likely that an English translation of 'The Glass Child" is already in the works (see the 2nd last paragraph).

* Here is a full translation of GR’s Estonian language description:
"Kangro’s work is like an explosive charge that shakes up everything that it touches when it goes off. All borders are torn down here, including those between private and public life, melded together are emotional experiences, literary gossip, contemplations about the absurdity of birth and death, the war in the Ukraine, a helpless old woman in a hospital ward, Harta 12**, and an abandoned literary residency. In Kangro’s nihilistic and traumatic world the inquisitive reader will see that familiar places and events will acquire an entirely new shape and meaning,“ writes Aro Velmet.

A colleague adds: "From time to time, not very often, an utterly improbable act of fate will occur, when the abyss itself will select a single person and look them straight in the eye. Frequently the chosen individual will close their eyes, avert their gaze, shrink into themselves or even pretend that what has happened did not occur. Maarja Kangro, the author of the documentary novel “The Glass Child”, stares right back and does not flinch. This book will not leave you cold.”

** Harta 12 or Charter 12 was a 2012 citizen’s petition in Estonia initiated by a group of writers and activists to draw attention to corruption issues in the government. The petition is still posted at http://petitsioon.ee/harta12

[Nele-Eva Steinfeld · Rating 5 out of 5]

Šokeeriv. Õudne, jahmatavalt aus. Ilmselt ei lähe meelest ja jääb kaasas käima.

[Kristīne Līcis · Rating 4 out of 5]

Dokumentāro romānu izlasīju vienā naktī. Tēma - vai pārtraukt ilgi gaidīto grūtniecību dēļ augļa neizdziedināmas slimības - ir gana tabu un gana intīma, lai šī nebūtu komfortabla lasāmviela. Brīžam jutos kā lūriķis, kurš ticis pie iespējas nesodīti izpētīt pikantas detļas. Bet ja nu ir grāmata, kas piespiež padomāt, tad šī ir īstā.

Pateicoties klīniskajai un dažviet (pārlieku?) ciniskajai prozai, romāns nav žēlabas un vaimanāšana, bet provocējošu jautājumu un viedokļu virkne, sākot ar psihologiem ("Tā jau nu psihologs tevi izvilks no sūdiem jeb pasaules kā tādas. Dziļos sūdos katram jāpeld pašam") līdz tam, vai nedzīvi dzimušam bērnam vajag zārku ("Grotestki? Ah. Groteskai ir vajadzīgs konteksts. Tāpat kā visām estētiskajām kategorijām. Pat izteicienu "Cik groteski!" galu galā var atļauties tikai laimīgi, parastajā dzīvē lutināti ļaudis"), līdz (ne)prasmei nesamāksloti izteikt līdzjūtību. Un līdz galvenajam neatbildamajam jautājumam - "no kāda viedokļa šādu bērnu dzemdēšanu varētu uzskatīt par vecāku aklu kaprīzi un no kāda viedokļa tā varētu izskatīties pēc augstākās uzupurēšanās. /../ Dzīves absolūtais vērtīgums versus dzīves kvalitāte".

[Stacy · Rating 2 out of 5]

Nē, nē un vēlreiz nē. Nekādas izcilības šajā grāmatā nav.
Lai arī stāsts ir balstīts uz autores traģisku pieredzi, ne vienmēr ir jāstāsta pasaulei par katru savu pārdzīvojumu. Ir lietas, kas jāpatur pie sevis.
Nav tā, ka šādu stāstu es negribētu uzzināt. Drīzāk gribētu, bet jautājums ir par pasniegšanas veidu.
Lai piedod man rakstniece, bohēmiskais dzīvesveids man ir ļoti tāls, tāpēc mūžīgie izbraucieni, pasēdēšanās kafejnīcā un tikšanās bāros man asociējas ar studentiem raksturīgu izklaidi. Kaut gan nē - studentiem šādām lietām nav līdzekļu.
Es pat neskaršu dziļi paternitātes jautājumu, kam būtu jāatklājas stāstā kontekstā, bet kas tika vien nesaprotamās detaļās pieminēts ne šā, ne tā...
Galvenais, kas raisīja manī nepatiku pret grāmatu, ir galvenās varones attīstības trūkums.
Ir drausmīga ziņa, ko paziņo ārsts. Kā viņa to uztver? Skaita, cik jāizdod par pieņemšanām diagnozes apstiprināšanai, un nākamajā dienā dodas atvaļinājumā kopā ar draudzenēm. Jo to taču nekādīgi nevar atcelt. Tiešām? Tik tiešām???
Vai kopumā šī traģiska pieredze ko mainīja autores dzīvē (izņemot to, ka viņa pavadījusi pāris naktis internetā sērfojot un meklējot līdzīgus stāstus un iemācījusies ar diagnozi saistītos latīņu nosaukumus)? Pilnīgi neko. Kafejnīcas, bāri, ceļojumi, saieti, demonstrācijas un vēl nez kas turpina ieņemt svarīgu lomu viņas dzīvē. Starpgadījums vien nedaudz lika pārkārtot grafiku.
Skumji gan par pašu pieredzi, gan par to, ka šādas grāmatas no literāra viedokļa tiek uzskatītas par labām. Ļoti skumji.

[Annyliis · Rating 2 out of 5]

Teadsin enne lugemist, et tegu on vastuolulise raamatuga. „Klaaslaps“ on saanud nii kiitvaid kui laitvaid kommentaare. Seepärast asusin kohe huviga seda raamatut lugema. Pettumus oli päris suur 🙄. Minu jaoks polnud raamat ei halb ega tekitanud ka vaimustust. Raamatu sisu millegipärast ei kõnetanud mind üldse (ei negatiivselt ega positiivselt). Kuigi teema ise justkui isegi kõnetaks. Üks tegur siiski oli. Need olid võõrkeelsed (vene, inglise) dialoogid või väljendused, millel puudus joone alune tõlge. Seetõttu pidin nii mõnegi lehe edasi keerama, sest mitte lihtsalt aru saamisega polnud probleeme (mida oleks saanud sõnastiku abil leevendada ;) ), vaid vene keelset teksti ei ole ma isegi suuteline lugema. Kui ma võtan raamatu kätte sooviga seda lugeda, siis ma seda teha tahakski, mitte keerata leht lehe järel edasi ja siis miskist X kohast loosse tagasi sisse hüpata. Jah, puhtalt minu viga, et neid keeli ei mõista, kuid kas lugejalt saakski seda oodata?!

Raamatu sisu on kahtlemata valus ja isiklik. Panna see raamatu kaante vahele on julge tegu.

Üks mõte/lõik jäi raamatust kummitama. Kahjuks pean nõustuma...

„Kui erinev on maailm valudes ja valudeta: kitsas maailm ja lai maailm. Banaalne öelda, aga vaat kogeda ei ole banaalne. Ühe hetkega kadunud, ühe hetkega, milline veider ümberlülitumine adekvaatsusele. Valudes on maailm ebaadekvaatne, valudeta adekvaatne. Väga erinev kogemus, ümberjutustatult tundub banaalne, aga tegelikult.“