What do you think?
Rate this book
Оцеола
This novel was originally published in 1859.
420 pages, Hardcover
First published January 1, 1858
33 people are currently reading
369 people want to read
About the author
Thomas Mayne Reid
781 books176 followers"Captain" Reid wrote many adventure novels akin to those written by Frederick Marryat and Robert Louis Stevenson. He was a great admirer of Lord Byron. These novels contain action that takes place primarily in untamed settings: the American West, Mexico, South Africa, the Himalayas, and Jamaica.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 26 of 26 reviews
January 19, 2020
Не зная какъв е периодът от време, след който може да се каже, че едно литературно произведение е издържало теста на времето и се е превърнало в класика, но мисля, че 160 години със сигурност са достатъчни. Ако една книга продължава да вълнува и да намира нови читатели повече от век и половина след своята поява, то титлата „Класика” е не само заслужена, но вероятно дори и недостатъчна. „Оцеола” на Майн Рид е история, отразяваща къде исторически събития, къде въображаеми приключения от една далечна епоха, но ценностите, вложени в романа го правят неподвластен на времето. Книгата вероятно е част от доста домашни библиотеки, но ако не сте я наследили от родителите си, то ще я откриете в ново издание с твърди корици в колекцията „Златни детски книги” на изд. „Труд”. А прочитът наистина си заслужава. Прочетете ревюто на "Книжни Криле": https://knijnikrile.wordpress.com/202...
February 19, 2023
Laikas ir atsiskyrimas nuslopina meilę. Jai neužtenka vien tik prisiminimų. Žmogaus nepastovumas reiškiasi ir tuo, kad jis, žavėdamasis idealu, vis dėlto paprastai labiau vertina realius ir apčiuopiamus daiktus.
December 26, 2023
The book is a childhood favorite, a captivating tale of bravery and culture that still holds a special place in my heart, evoking the magic of youthful reading adventures.
November 4, 2015
Jaunais Rendolfs ir sava tēva plantācijas mantinieks. Puika aug savā vaļā, dienas pavadot medībās un apstaigājot plantācijas teritoriju. Rendolfi Floridā skaitās diezgan cienījami plantatori. Pret vergiem viņi izturas labi, arī ar idiāņiem nenaidojas. Taču pienāks brīdis, kad Lielais tēvs nolemj seminolu ciltij, pārkāpjot visus iepriekšējos līgumus, atņemt viņu zemi un indiāņu vietā nometināt baltos cilvēkus. Lieki piebilst, ka visi apkārtnes plantatori ir par. Rendolfs un viņa bērnības draugs indiānis Oceola tagad atrodas katrs savā konflikta pusē.
Autors savulaik pats ir bijis ASV karavīrs un piedalījies dažādos lokālos konfliktos. Tādēļ viņa stāstos sastopama diezgan liela autentiskuma piedeva. Lasot jāņem vērā, ka šī grāmata ir dēku romāns, un tas ir sarakstīts tālajā deviņpadsmitajā gadsimtā. Visi notikumi tiek aprakstīti kā Rendolfa stāstījums, un tas ir pietiekoši aizraujošs, lai spētu aizraut pusaugu lasītāju. Tagad, kad indiāņu periods man jau sen ir aiz muguras, es nevarētu apgalvot, ka grāmata būtu kas izcils.
Rendolfs ir dīvains cilvēks. Ja mēs lasot apstājamies un padomājam par to, ko viņš nupat ir izdarījis. Rendolfs ir radīts kā tēls, kura atstāstu lasot pat visneuzmanīgākais lasītājs varēs pilnā balsī bļaut :”Tur neej, to nedari, tas ir ļauns cilvēks”. Tas par Rendolfu (nepamatoti) rada priekšstatu, ka puika ir nedaudz apdalīts ar prāta spējām un tāds lempīgs vientiesis, kas visu it kā redz, bet saprot tikai tad, kad viss jau beidzies. Kā jau dēku romāna galvenajam varonim pienākas, viņš ir arī ļoti impulsīva rakstura. Stāstā gan pats apgalvo, ka ir tīrais miera mika un visu dara pārdomāti. Taču patiesībā viņa domas un jūtas mainās atbilstoši sižeta vajadzībām. Viņs var ar biedriem nosēdēt četras dienas degošā mežā ēdot zirga gaļu, kur viņus visu laiku apšauda indiāņi, kas tikko nogalinājuši viņa māti. Taču ticis ārā, viņš mierīgi spēj visu piedot un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Viņa draugs Oceola seminolu virsaitis gan ir daudz skaidrāks personāžs. Viņu vada atriebība, baltie viņam atņēma tēva fermu, un viņš ir nozvērējies atriebties saviem pāridarītājiem un jāatzīst visai sekmīgi. Kā viņš no jaukteņa fermera izsitās līdz virsaitim, to autors mums nepastāsta. Tāpat Oceola tiek nedaudz glorificēts, viņš ir īsts izglītots džentlmenis, kas jaunībā lasījis grāmatas, un ir visnotaļ spēcīgs militārais taktiķis.
Dzeltenais Džeks ir īstenais Rendolfa ienaidnieks. Viņiem bērnībā iznākusi saķeršanās, un kā jau jauktenim pienākas, Džeks ir īsts nelietis. Viņš strādājot savas neģēlības daudzas reizes tikai par mata tiesu ir izglābies no taisnīga soda, taču tas viņa vēlmi atriebties Rendolfam ne par kapeiku nemazina.
Un tad vēl visam pa virsu ir jaunā Rendolfa un Majumi mīlestība. Te gan autors nav īpaši vēlējies izpausties, bet šķiet, ka Rendolfs ir no tiem, kas iemīlas uzreiz un uz visu mūžu. Majumi viņš ir redzējis pāris reizes mūžā jaunībā, kad kopā ar viņu un viņas brāli Oceolu drasēja pa laukiem un mežiem. Cik var noprast, bez sasveicināšanās frāzēm viņi pat nav pārmijuši ne vārda. Taču tas neliedz viņam meiču iemīlēt un būt uzticīgam veselus piecus gadus.
Kas ir grāmatas galvenā vērtība? Manuprāt, tas, kā autors apraksta indiāņu pārvietošanas procesu. Valsts pilnvarnieks un vietējie plantatori tiek atspoguļoti ne īpaši glaimojoši. Te redzams kā baltie ar viltību izmāna no indiāņiem piekrišanu, liekot parakstīt dokumentus, kurus tie pat nespēj izlasīt. Liekulību un atskatīšanos uz sabiedrisko domu, militāro kampaņu izgāšanos, ne tik daudz sarkanģīmju kaujasspēju dēļ, cik pašu komandējošā sastāva stulbuma dēļ. Rendolfs, lai arī pats ir virsnieks, savās atmiņās nekaunas sunīt ģenerāļus.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma, un savā ziņā iemieso klasisku indiāņu stāstu, kur autors mazliet, mazliet, bet tomēr ir indiāņu pusē. Nedaudz kaitina tiem laikiem raksturīgā filozofēšana par “dabas bērniem” un balto cilvēku pārākumu, bet visumā labs darbs. Iesaku lasīt tad, kad uznāk vēlme palasīties ko vieglu aizraujošu un prātu nenoslogojošu.
Autors savulaik pats ir bijis ASV karavīrs un piedalījies dažādos lokālos konfliktos. Tādēļ viņa stāstos sastopama diezgan liela autentiskuma piedeva. Lasot jāņem vērā, ka šī grāmata ir dēku romāns, un tas ir sarakstīts tālajā deviņpadsmitajā gadsimtā. Visi notikumi tiek aprakstīti kā Rendolfa stāstījums, un tas ir pietiekoši aizraujošs, lai spētu aizraut pusaugu lasītāju. Tagad, kad indiāņu periods man jau sen ir aiz muguras, es nevarētu apgalvot, ka grāmata būtu kas izcils.
Rendolfs ir dīvains cilvēks. Ja mēs lasot apstājamies un padomājam par to, ko viņš nupat ir izdarījis. Rendolfs ir radīts kā tēls, kura atstāstu lasot pat visneuzmanīgākais lasītājs varēs pilnā balsī bļaut :”Tur neej, to nedari, tas ir ļauns cilvēks”. Tas par Rendolfu (nepamatoti) rada priekšstatu, ka puika ir nedaudz apdalīts ar prāta spējām un tāds lempīgs vientiesis, kas visu it kā redz, bet saprot tikai tad, kad viss jau beidzies. Kā jau dēku romāna galvenajam varonim pienākas, viņš ir arī ļoti impulsīva rakstura. Stāstā gan pats apgalvo, ka ir tīrais miera mika un visu dara pārdomāti. Taču patiesībā viņa domas un jūtas mainās atbilstoši sižeta vajadzībām. Viņs var ar biedriem nosēdēt četras dienas degošā mežā ēdot zirga gaļu, kur viņus visu laiku apšauda indiāņi, kas tikko nogalinājuši viņa māti. Taču ticis ārā, viņš mierīgi spēj visu piedot un dzīvot tālāk, it kā nekas nebūtu noticis.
Viņa draugs Oceola seminolu virsaitis gan ir daudz skaidrāks personāžs. Viņu vada atriebība, baltie viņam atņēma tēva fermu, un viņš ir nozvērējies atriebties saviem pāridarītājiem un jāatzīst visai sekmīgi. Kā viņš no jaukteņa fermera izsitās līdz virsaitim, to autors mums nepastāsta. Tāpat Oceola tiek nedaudz glorificēts, viņš ir īsts izglītots džentlmenis, kas jaunībā lasījis grāmatas, un ir visnotaļ spēcīgs militārais taktiķis.
Dzeltenais Džeks ir īstenais Rendolfa ienaidnieks. Viņiem bērnībā iznākusi saķeršanās, un kā jau jauktenim pienākas, Džeks ir īsts nelietis. Viņš strādājot savas neģēlības daudzas reizes tikai par mata tiesu ir izglābies no taisnīga soda, taču tas viņa vēlmi atriebties Rendolfam ne par kapeiku nemazina.
Un tad vēl visam pa virsu ir jaunā Rendolfa un Majumi mīlestība. Te gan autors nav īpaši vēlējies izpausties, bet šķiet, ka Rendolfs ir no tiem, kas iemīlas uzreiz un uz visu mūžu. Majumi viņš ir redzējis pāris reizes mūžā jaunībā, kad kopā ar viņu un viņas brāli Oceolu drasēja pa laukiem un mežiem. Cik var noprast, bez sasveicināšanās frāzēm viņi pat nav pārmijuši ne vārda. Taču tas neliedz viņam meiču iemīlēt un būt uzticīgam veselus piecus gadus.
Kas ir grāmatas galvenā vērtība? Manuprāt, tas, kā autors apraksta indiāņu pārvietošanas procesu. Valsts pilnvarnieks un vietējie plantatori tiek atspoguļoti ne īpaši glaimojoši. Te redzams kā baltie ar viltību izmāna no indiāņiem piekrišanu, liekot parakstīt dokumentus, kurus tie pat nespēj izlasīt. Liekulību un atskatīšanos uz sabiedrisko domu, militāro kampaņu izgāšanos, ne tik daudz sarkanģīmju kaujasspēju dēļ, cik pašu komandējošā sastāva stulbuma dēļ. Rendolfs, lai arī pats ir virsnieks, savās atmiņās nekaunas sunīt ģenerāļus.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Ir lasāma, un savā ziņā iemieso klasisku indiāņu stāstu, kur autors mazliet, mazliet, bet tomēr ir indiāņu pusē. Nedaudz kaitina tiem laikiem raksturīgā filozofēšana par “dabas bērniem” un balto cilvēku pārākumu, bet visumā labs darbs. Iesaku lasīt tad, kad uznāk vēlme palasīties ko vieglu aizraujošu un prātu nenoslogojošu.
February 17, 2015
Դե իհարկե read Մայն Ռիդ
February 27, 2015
:) մանկության գրքեր ...երազի նման անցաք, գնացիք ...
April 8, 2013
I was reading an 1876 edition of Charles Dickens and I noticed other books were advertised in the back. As might be expected, Jane Austin and other heavyweights were there, but so were books by "Captain Mayne Reid". I figured if he was good enough to keep literary company with Dickens and Austin, he might be worth a read today. Being from Florida, I decided to start with this book.
Having read the book, I first have to report that Captain Reid is not a Dickens nor an Austin. However this book, written soon after the Seminole Indian Wars, is, for the most part, quite readable. It is a piece of semi-factual historical fiction that seems geared towards older boys, and does tell the story of Osceola's life from the viewpoint of an imaginary white friend.
The language is flowery and often dated, but the story does move along and some of the action is quite suspenseful. Only after completing the book did I research Osceola's life and was surprised to learn that many of the known historical events in the book, particularly the battles, did occur as the author depicts them.
What surprised me most about this book was the way the opinions of its more or less contemporary author came down so clearly on the side of the Seminoles and Blacks in the book.
This book is available for free as an Amazon Download. For that price it is certainly worth your perusal.
Having read the book, I first have to report that Captain Reid is not a Dickens nor an Austin. However this book, written soon after the Seminole Indian Wars, is, for the most part, quite readable. It is a piece of semi-factual historical fiction that seems geared towards older boys, and does tell the story of Osceola's life from the viewpoint of an imaginary white friend.
The language is flowery and often dated, but the story does move along and some of the action is quite suspenseful. Only after completing the book did I research Osceola's life and was surprised to learn that many of the known historical events in the book, particularly the battles, did occur as the author depicts them.
What surprised me most about this book was the way the opinions of its more or less contemporary author came down so clearly on the side of the Seminoles and Blacks in the book.
This book is available for free as an Amazon Download. For that price it is certainly worth your perusal.
January 13, 2021
Thomas Mayne Reidi nimi mulle otseselt isegi tuttav polnud. St tegelikult muidugi on küll, lihtsalt ühe raamatu puhul pole ma kunagi mõtelnud sellel, kes on autoriks - teatavasti on sama inimese kirjutatud “Peata ratsanik”. “Peata ratsanikku” olen lugenud nooremana ikka korduvalt ja korduvalt, mustanger Maurice Gerald, kaunis Louise Poindexterm ja kapten Cassius Calhoun, kõik on seni meeles. Ning muidugi Zeb Stump!
Nojah. “Oceola” puhul on kohe esimene silmatorkav detail see, et kuigi indiaanipealiku nime kirjutatakse erineval viisil, muuhulgas ka Oceola, siis levinuim viis on Osceola. Asi pole isegi nimekujus - lihtsalt eesti tõlke puhul on mainitud, et originaal on 1859 väljaantud,nimeks on “Oceola”. Tegelikult on originaal väljaantud 1858 (hea küll, see aastake siia-sinna, vbolla 1979 kandis oligi tollal parim teadaolev info teine) ning pealkirjaks oli: “Osceola The Seminole: Or The Red Fawn Of The Flower Land”. Mis ma tahan ütelda - kuna eestikeelse variandi illustratsioonid on pärit vene keeles 1956 aastal ilmunud kogumikust, kuna vene keeles on indiaanipealik Оцеола, siis ma ise kahtlustan, et äkki on see raamat tõlgitud eesti keelde tegelikult vene keelest. Sest nii päris palju tol ajal ju tehti. EDIT: Ester Heinaste oli tegelikult inglise keele filoloog. Seega ilmselt antud juhul siiski polnud tegu kaudtõlkega.
No see selleks. “Oceola” raamat ise on oma olemuselt natuke sarnane “Peata ratsanikuga”, just romantilise meelelaadi ning kohatise moraliseerimise poolest. Ega see pole saladus, et Ameerikas on valged inimesed indiaanlastega väga hirmsalt ümber käinud, on ka selles raamatus sellest juttu.
Tegevus toimubki 19. sajandi 30nendatel, Florida poolsaarel, läbi siis sõjamehe (George Randolph) silmade. Noorena sõbruneb Randolph tollal valgete jaoks Billy Powelli nime kandva mestiitsiga, raamatu arenedes läbib Randolph viie aastaga sõjakooli, Powellist saab Oceola, seminolide pealik. Väga üldistatuna on see lugu sellest, kuidas kolonisaatorid tahavad indiaanlaste käest maad ära võtta, kasutades selleks kõiki nippe, seaduslikke ja alatuid, kasutades võimu ja jõudu. Samal ajal on juttu sõprusest ja armastusest valgete ja indiaanlaste vahel, ning sellest, kas veri on paksem kui vesi. Lõpp tuli natuke rabinal mu jaoks, mingitest osadest libises Reid mängleva kergusega üle. Samas mu jaoks oli raamat sellisel kujul üsna sobiva paksusega, selles mõttes läks hästi.
Niipalju, kui ma raamatu tausta uurisin, siis Reid on kokkuvõttes kirjutanud raamatu päriselu ainetel. Eks seda on ka kohati raamatus tunda, ei olnud Osceola saatus ka päriselus täitsa nii, nagu raamatus. See ei sega kindlasti raamatut nautimast, lihtsalt ei tasu seda täitsa ajalooõpikuna võtta.
Mul on “Peata ratsanikust” mõnevõrra võimsam mälestus kui nüüd “Oceolast”. Võib-olla on oma asi ka selles, mis järjekorras neid raamatuid lugeda, kui oleks olnud “Oceola” esimene, äkki meeldiks see rohkem? Ise pigem arvan, et selline naiivsevõitu oma aja pildiga kirjandus lihtsalt praegu, peale seda kui aastakümnete jooksul on erinevat kirjandust loetud, samamoodi enam ei haagi. Eks oli ikka tore lugeda, aga polnud sees sellist õhinat, nagu paarkümmend aastat tagasi. Pealegi oli enda jaoks selles raamatus siin natuke liiga palju vahepeal lahingute kirjeldusi. Need polnud isegi mitte igavad - aga mu jaoks on Reidi puhul tugevus mujal. Meeldis see, kuidas ajaloolisele lõuendile on erinevad karakterid ja inimsaatused laotatud, kuidas läbi aja surematu armastus jooksis.
Lühidalt - tasus lugeda, oli huvitav hoolimata mitmetest noritavatest kohtadest. Rohkem oleneb ilmselt sellest, millisel eluhetkel seda raamatut lugeda, teismelisele või varatäiskasvanud Markole oleks kindlasti rohkem meeldinud.
Nojah. “Oceola” puhul on kohe esimene silmatorkav detail see, et kuigi indiaanipealiku nime kirjutatakse erineval viisil, muuhulgas ka Oceola, siis levinuim viis on Osceola. Asi pole isegi nimekujus - lihtsalt eesti tõlke puhul on mainitud, et originaal on 1859 väljaantud,nimeks on “Oceola”. Tegelikult on originaal väljaantud 1858 (hea küll, see aastake siia-sinna, vbolla 1979 kandis oligi tollal parim teadaolev info teine) ning pealkirjaks oli: “Osceola The Seminole: Or The Red Fawn Of The Flower Land”. Mis ma tahan ütelda - kuna eestikeelse variandi illustratsioonid on pärit vene keeles 1956 aastal ilmunud kogumikust, kuna vene keeles on indiaanipealik Оцеола, siis ma ise kahtlustan, et äkki on see raamat tõlgitud eesti keelde tegelikult vene keelest. Sest nii päris palju tol ajal ju tehti. EDIT: Ester Heinaste oli tegelikult inglise keele filoloog. Seega ilmselt antud juhul siiski polnud tegu kaudtõlkega.
No see selleks. “Oceola” raamat ise on oma olemuselt natuke sarnane “Peata ratsanikuga”, just romantilise meelelaadi ning kohatise moraliseerimise poolest. Ega see pole saladus, et Ameerikas on valged inimesed indiaanlastega väga hirmsalt ümber käinud, on ka selles raamatus sellest juttu.
Tegevus toimubki 19. sajandi 30nendatel, Florida poolsaarel, läbi siis sõjamehe (George Randolph) silmade. Noorena sõbruneb Randolph tollal valgete jaoks Billy Powelli nime kandva mestiitsiga, raamatu arenedes läbib Randolph viie aastaga sõjakooli, Powellist saab Oceola, seminolide pealik. Väga üldistatuna on see lugu sellest, kuidas kolonisaatorid tahavad indiaanlaste käest maad ära võtta, kasutades selleks kõiki nippe, seaduslikke ja alatuid, kasutades võimu ja jõudu. Samal ajal on juttu sõprusest ja armastusest valgete ja indiaanlaste vahel, ning sellest, kas veri on paksem kui vesi. Lõpp tuli natuke rabinal mu jaoks, mingitest osadest libises Reid mängleva kergusega üle. Samas mu jaoks oli raamat sellisel kujul üsna sobiva paksusega, selles mõttes läks hästi.
Niipalju, kui ma raamatu tausta uurisin, siis Reid on kokkuvõttes kirjutanud raamatu päriselu ainetel. Eks seda on ka kohati raamatus tunda, ei olnud Osceola saatus ka päriselus täitsa nii, nagu raamatus. See ei sega kindlasti raamatut nautimast, lihtsalt ei tasu seda täitsa ajalooõpikuna võtta.
Mul on “Peata ratsanikust” mõnevõrra võimsam mälestus kui nüüd “Oceolast”. Võib-olla on oma asi ka selles, mis järjekorras neid raamatuid lugeda, kui oleks olnud “Oceola” esimene, äkki meeldiks see rohkem? Ise pigem arvan, et selline naiivsevõitu oma aja pildiga kirjandus lihtsalt praegu, peale seda kui aastakümnete jooksul on erinevat kirjandust loetud, samamoodi enam ei haagi. Eks oli ikka tore lugeda, aga polnud sees sellist õhinat, nagu paarkümmend aastat tagasi. Pealegi oli enda jaoks selles raamatus siin natuke liiga palju vahepeal lahingute kirjeldusi. Need polnud isegi mitte igavad - aga mu jaoks on Reidi puhul tugevus mujal. Meeldis see, kuidas ajaloolisele lõuendile on erinevad karakterid ja inimsaatused laotatud, kuidas läbi aja surematu armastus jooksis.
Lühidalt - tasus lugeda, oli huvitav hoolimata mitmetest noritavatest kohtadest. Rohkem oleneb ilmselt sellest, millisel eluhetkel seda raamatut lugeda, teismelisele või varatäiskasvanud Markole oleks kindlasti rohkem meeldinud.
June 11, 2016
Видях пред себе си жена на средна възраст — между тридесет и четиридесет години, едра жена, която някога е била красива и с която са постъпили зле. Тя представляваше развалина, беше запазила следи от предишната си прел��ст, подобно на статуята на гръцка богиня, потрошена от вандалски ръце, дори отломките от която притежават несравнимо изящество.
Тя още не бе загубила чара си. Има хора, които се възхищават от такава зряла хубост — за тях тя би имала необикновена прелест. Времето беше пощадило едрите й закръглени ръце и благородните очертания на нейната гръд. Можех да съдя за това, защото тя бе пред очите ми гола до кръста, обляна в лунна светлина. Само черната коса, която се спускаше в безпорядък по раменете й, я закриваше отчасти. Времето не бе докоснало косите й — сред целия този разкош от гарвановочерни вълни не личеше нито една сребърна нишка.
Времето не бе засегнало и изящните черти на лицето й — овала на челюстта, формата на устните, орловия нос с нежно извити ноздри, високото гладко чело, но очите й… Но защо са такива очите й? Какъв е този неземен блясък, този див, безсмислен поглед? Ах, този поглед! … Боже милостиви! Жената е луда!
Уви! Вярно е — тя бе луда. Нейният поглед би убедил и случайния наблюдател, че разумът й не е на мястото си. Но за мене не бе необходимо да видя израза на очите и — аз знаех историята на нейните нещастия, неправдите, които й бяха нанесени. Не за пръв път виждах тази жена. Не за първи път се изправях лице с лице срещу Хай-Юа — лудата кралица на микосоките. Макар да бе красива, нейното присъствие събуди у мене страх, дори ужас, още повече след като забелязах, че огърлицата й представляваше една зелена змия и че коланът около кръста й, който блестеше на лунната светлина, бе тялото на огромна жива и гърчеща се гърмяща змия.
Да, и двете змии бяха живи. По-малката — увита около нейната шия, бе отпуснала глава на гърдите й; по-опасното влечуго бе обгърнало кръста й — прешленестата му опашка висеше отстрани, а главата му, която лудата държеше в ръка, се подаваше между пръстите й. Очите на змията искряха като диаманти.
Тя още не бе загубила чара си. Има хора, които се възхищават от такава зряла хубост — за тях тя би имала необикновена прелест. Времето беше пощадило едрите й закръглени ръце и благородните очертания на нейната гръд. Можех да съдя за това, защото тя бе пред очите ми гола до кръста, обляна в лунна светлина. Само черната коса, която се спускаше в безпорядък по раменете й, я закриваше отчасти. Времето не бе докоснало косите й — сред целия този разкош от гарвановочерни вълни не личеше нито една сребърна нишка.
Времето не бе засегнало и изящните черти на лицето й — овала на челюстта, формата на устните, орловия нос с нежно извити ноздри, високото гладко чело, но очите й… Но защо са такива очите й? Какъв е този неземен блясък, този див, безсмислен поглед? Ах, този поглед! … Боже милостиви! Жената е луда!
Уви! Вярно е — тя бе луда. Нейният поглед би убедил и случайния наблюдател, че разумът й не е на мястото си. Но за мене не бе необходимо да видя израза на очите и — аз знаех историята на нейните нещастия, неправдите, които й бяха нанесени. Не за пръв път виждах тази жена. Не за първи път се изправях лице с лице срещу Хай-Юа — лудата кралица на микосоките. Макар да бе красива, нейното присъствие събуди у мене страх, дори ужас, още повече след като забелязах, че огърлицата й представляваше една зелена змия и че коланът около кръста й, който блестеше на лунната светлина, бе тялото на огромна жива и гърчеща се гърмяща змия.
Да, и двете змии бяха живи. По-малката — увита около нейната шия, бе отпуснала глава на гърдите й; по-опасното влечуго бе обгърнало кръста й — прешленестата му опашка висеше отстрани, а главата му, която лудата държеше в ръка, се подаваше между пръстите й. Очите на змията искряха като диаманти.
January 7, 2023
Като малък изяждах всяка книга на Карл Май, до която успявах да се докопам, но тия на Майн Рид нещо не ми харесаха. Любопитното е, че докато Карл Май е бил немски писател, който не е стъпвал в Америка, Майн Рид е бил американец и по едно време военен, така че може да се каже, че повече ги е разбирал тия неща.
Друго интересно нещо е, че ние в България сме основно запознати с Дивия запад благодарение на тия двамата автори, както и на Лизелоте Велскопф-Хенрих (Синовете на великата мечка) главно защото и тримата са част от течението на уестърн-литературата, което е благосклонно към индианците и критично към експанзията на САЩ в техните територии - поради което (критика към САЩ) са обилно превеждани у нас и целия съветски блок по времето на комунизма.
Докато по същото време в САЩ в литературата и киното жанрът уестърн е поприще на добрите каубои, които борят бандити и лоши индианци, а не на добрите индианци тип Винету и Оцеола.
Срещите ми с Оцеола на по-късна възраст, когато реших да го пробвам отново, защото нямах какво друго да чета, не се увенчаха с по-голям успех, отколкото опитите ми да прочета отново Винету, даже с доста по-малък. Книгата е бедна на екшън и много богата на описания колко лоши са белите и как тормозят индианците.
Друго интересно нещо е, че ние в България сме основно запознати с Дивия запад благодарение на тия двамата автори, както и на Лизелоте Велскопф-Хенрих (Синовете на великата мечка) главно защото и тримата са част от течението на уестърн-литературата, което е благосклонно към индианците и критично към експанзията на САЩ в техните територии - поради което (критика към САЩ) са обилно превеждани у нас и целия съветски блок по времето на комунизма.
Докато по същото време в САЩ в литературата и киното жанрът уестърн е поприще на добрите каубои, които борят бандити и лоши индианци, а не на добрите индианци тип Винету и Оцеола.
Срещите ми с Оцеола на по-късна възраст, когато реших да го пробвам отново, защото нямах какво друго да чета, не се увенчаха с по-голям успех, отколкото опитите ми да прочета отново Винету, даже с доста по-малък. Книгата е бедна на екшън и много богата на описания колко лоши са белите и как тормозят индианците.
March 27, 2016
Сэтгэл догдлон байж 700 гаран хуудас энэхүү бүтээлийг дуусгав. Үйл явдлын гэрчийн хувиар энгийн боловч ил тод өгүүлсэн нь таалагдсан. Үйл явдлын холбоосууд, муу санаатнуудын булхайг цагаа олж шигтгэсэн нь уншигчын догдлолыг маш чадмаг жолоодож чаддаг жинхэнэ уран бүтээлчийн авьяас буй заа.
Индианчуудын тухай сонирхох бас нэгэн учиг энэ номоос олдов.
Индианчуудын тухай сонирхох бас нэгэн учиг энэ номоос олдов.
October 26, 2020
Mayne Reid was known as a boys adventure writer in the eighteen hundreds, but I found this novel a good read for adults. It tells the story of Florida Seminole wars, with side plots and a personal story of two friends who must face each other in battle. I must say I throughly enjoy this novel.
March 17, 2020
Книга от детството, препрочитана много пъти.
October 24, 2013
the most beautiful childish book. i love it.
September 1, 2013
A good book for school reading
December 22, 2017
Төрж өссөн, өвөг эцгийнхээ ясыг тавьсан эх нутгийнхаа төлөө амь биеэ үл хайрлан, эцсийн цусаа юүлтэл тэмцэл явуулж байгаа Семинол овгийн индианчуудын чин зоригт, үнэнч удирдагч Оцеола баатрын тухай номыг уншлаа. Индианчуудын байгальтайгаа харьцах чадвар, мөр таньж мөрдөх, явсан мөрөө баллах, ан авд сайн гээд онцлог шинжүүдийг нь зохиолдоо оруулжээ. Зохиолч Майн Рид нь зохиолууддаа негр боолчуудыг цагаан арьстан дарлаж буй талаар бичдэг. Флорида нь Испани, Франц, Их Британи гэсэн европын орнуудын олон жилийн дарангуйлалд байж байгаад сүүлд АНУ-н харьяанд орсон. Умард Америкт 1775-1778 онд Америк улс Английн колончлолын эсрэг тэмцэж, 1783 онд Англи улс АНУ-н тусгаар тогтнолыг хүлээн зөвшөөрсөн найрамдлын гэрээнд гарын үсэг зурж байжээ.
March 2, 2025
Norėjau perskaityti vaikystės knygą ir pažiūrėti, kaip ji skamba dabar. Pradžia tokia banaloka, daug "žalios žolės" aprašymo. Tokios asociacijos ir su vaikystėje skaitytomis knygomis, jaučiasi toks senovinis sovietinis stilius.
Bet vėliau "paėmė" mane Oceolos nuotykiai ir visai smagiai susiskaitė.
Vėlgi iš sovietinio vertimo lenda rusizmai - "kovotojai, ištroškė nuotykių, garsiai šaukė “ura”.
Ir kiek teko skaityti, pats Thomas Mayne Reid nelabai išpopuliarėjo vakaruose - jį čia atgaivino rusai, versdami jo knygas rytuose.
Bet vėliau "paėmė" mane Oceolos nuotykiai ir visai smagiai susiskaitė.
Vėlgi iš sovietinio vertimo lenda rusizmai - "kovotojai, ištroškė nuotykių, garsiai šaukė “ura”.
Ir kiek teko skaityti, pats Thomas Mayne Reid nelabai išpopuliarėjo vakaruose - jį čia atgaivino rusai, versdami jo knygas rytuose.
March 12, 2019
Now the truthful words of one of the reviewers of this book come to my mind that this book is naive. Naive but certainly in a good sense of the word! It is imbued with humanity, imbued with a love of supreme justice. This book is good.
January 11, 2025
Focuses mainly on diversity and fight of freedom. Anyone who wants to get to know history and all the obstacles people of different ethnicities and cultures had to become, will find a lot of joy in this book.
December 12, 2023
Керемет кітап.
July 19, 2025
Good book to read as a middle school student, also historically rich with good characters.
April 4, 2016
Шунал гэгч хязгааргүй аж. Шунагч этгээд нь хүчтэй байгаад шуналы нь хөдөлгөж байгаа зүйлийн эзэн хүчгүй бол элдэв арга, эрх сүр, арга залиар авахыг бодно. Ийм нэгэн нөхцөл Флорид *Цэцгийн орон* -ын ардуудад тулгарчээ. Газар нутгий нь авахын тулд индианчуудыг хэрхэн хооронд нь хагалан бутаргаж, хахуульдан саналы нь авч байгааг харахад манай улсын нүүрсны салбарт ТТ-д тулгарч буй асуудал нүднээ буух мэт. Монголын компани, Монгол хүн баялагтаа эзэн болж чадахгүй урд хөршийн гарыг харах болж. Манай улсын хэдэн удирдагч энэ индиан омгийн урвасан ахлагчид шиг хүчтэй нэгний хүслийг гүйцээгээ бол. Гэвч эх орноо гэсэн Оцеола шиг өшөө авч чадах хүн, нөхцөл бидэнд байгаа билүү.
October 15, 2025
Սեմինոլների առաջնորդ Օցեոլան
Թվային տարբերակ
https://online.fliphtml5.com/nfycf/noua/
Թվային տարբերակ
https://online.fliphtml5.com/nfycf/noua/
July 8, 2015
I read this book while staying in Tallahassee for a short visit and it made me travel back into time.
August 18, 2020
В детские годы очень понравилась книга
Displaying 1 - 26 of 26 reviews