What do you think?
Rate this book
Грешката на Алексей Алексеев
168 pages, Hardcover
First published January 1, 1961
3 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 2 of 2 reviews
November 5, 2014
Tikai viena zinātne nebaidās atklāt jaunus plašumus un nemēģina ignorēt grūtības un tā ir marksistiski ļeņiniskā filozofija. Zinātnieki, protams, ir gudri cilvēki, bet bez Partijas vadības viņu darbs būtu haotisks un bezmērķīgs. Zinātniekam ir viegli strādāt savā laukā un iemaldīties sīkumiem aizmirstot galveno, komunisms ir mūsu nākotne. Patorgs ir nepieciešamība, jebkurā zinātniskajā kolektīvā. Ja rodas kādi jautājumi, tad obligāti jāvēršas pie partijas pārstāvja, kas visu paskaidros un virzīs pētnieku pareizā virzienā. Pie šādām atziņām ir jānonāk katram grāmatas lasītājam.
Pati zinātniskās fantastikas daļa ir pavisam vienkārša, neliela spekulācija par relativitātes teorijas asimetriju, ēterveidīgas substances atgriešana fizikā, vakuuma enerģija un ideja, ka katrs atoms var būt maza saules sistēma. Alekseju Aleksejevu, jaunu zinātnieku ir nodarbina problēma no kurienes rodas matērija. Viņš izdara atklājumu, bet eksperimenta rezultātā iet bojā viņa institūts, pieraksti. Tiek izveidota zinātniskā komisija, kas mēģina rekonstruēt eksperimentu un saprast, kas gan ir nogājis greizi.
No literārā viedokļa autoram ar sižeta attīstību iet visai grūti, zinātnieku grupa netiek uz priekšu nekā. Toties procesa laikā meš daudz ko uzzinām par Alekseju Aleksejeviču. Šis tēls neliegšos autoram ir izdevies simpātisks. Kā zinātnieks viņš ir principiāls komunists, nebaidās no partijas darba un saprot, ka lieli atklājumi ir būtiski.
Grāmatas pēdējā trešdaļā autors nospļaujas par zinātnisko fantastiku un pašu stāstu vispār. To varētu nosaukt par odu komunismam. Lasītājam tiek dota iespēja izlasīt lekciju par to ka komunisms uzvarēs ne tikai uz Zemes bar arī visā Galaktikā. Un Alekseja Aleksejeva eksperiments ir tiešs tā pierādījums. Tiek kritizēti buržuju zinātnieki, kas Alekseja eksperimenta rezultātā redz brīnumu un mistiku - tumsoņi!
Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, ideja nav slikta, bet konteksts vairāk ir virzīts uz propagandu nevis uz labu stāstu.
Pati zinātniskās fantastikas daļa ir pavisam vienkārša, neliela spekulācija par relativitātes teorijas asimetriju, ēterveidīgas substances atgriešana fizikā, vakuuma enerģija un ideja, ka katrs atoms var būt maza saules sistēma. Alekseju Aleksejevu, jaunu zinātnieku ir nodarbina problēma no kurienes rodas matērija. Viņš izdara atklājumu, bet eksperimenta rezultātā iet bojā viņa institūts, pieraksti. Tiek izveidota zinātniskā komisija, kas mēģina rekonstruēt eksperimentu un saprast, kas gan ir nogājis greizi.
No literārā viedokļa autoram ar sižeta attīstību iet visai grūti, zinātnieku grupa netiek uz priekšu nekā. Toties procesa laikā meš daudz ko uzzinām par Alekseju Aleksejeviču. Šis tēls neliegšos autoram ir izdevies simpātisks. Kā zinātnieks viņš ir principiāls komunists, nebaidās no partijas darba un saprot, ka lieli atklājumi ir būtiski.
Grāmatas pēdējā trešdaļā autors nospļaujas par zinātnisko fantastiku un pašu stāstu vispār. To varētu nosaukt par odu komunismam. Lasītājam tiek dota iespēja izlasīt lekciju par to ka komunisms uzvarēs ne tikai uz Zemes bar arī visā Galaktikā. Un Alekseja Aleksejeva eksperiments ir tiešs tā pierādījums. Tiek kritizēti buržuju zinātnieki, kas Alekseja eksperimenta rezultātā redz brīnumu un mistiku - tumsoņi!
Grāmatai varu likt 4 no 10 ballēm, ideja nav slikta, bet konteksts vairāk ir virzīts uz propagandu nevis uz labu stāstu.
April 27, 2026
In the wonderful land of the USSR (yes, that already sets the tone), there lived a brilliant scientist named Aleksandr Polezhchuk’s hero, Aleksey Alekseyevich. Naturally, as with all brilliant scientists in Soviet literature, things go terribly wrong. One day, he and his colleagues are mysteriously found fused into some kind of glass-like mass.
An investigation committee is assembled, made up of scientists and — more importantly — an endlessly enthusiastic Communist Party member who seems capable of solving any problem simply by being ideologically correct. Despite the book supposedly being about Aleksey and his friend, our unfortunate glass-encased scientist quickly loses the spotlight. The Party member takes over so completely that the author almost forgets who the main character is — and possibly what the plot was supposed to be.
Instead, the reader is treated to a passionate (and very persistent) reminder of how absolutely wonderful communism is. Subtlety? Never heard of it. It’s less a novel and more a love letter — no, a full-on serenade — to the system.
By the end, you half expect the glass mass itself to start praising the Party. In fact, I sincerely wish it did — because that would finally confirm that the whole thing is a brilliantly executed satire. Sadly, the book seems to take itself just seriously enough to remove that comforting possibility.
If you didn’t already know, communism here is presented as the most magical system ever devised — practically on par with unicorns. In fact, these days it might be even rarer. Soon, it may only exist in books like this and perhaps on some imaginary satellite orbiting Earth, populated entirely by ideal citizens and possibly created by Aleksey himself before he… well, solidified.
According to the internet, Aleksandr Polezhchuk even received an anti-award for this work. Honestly, comrade — well deserved.
An investigation committee is assembled, made up of scientists and — more importantly — an endlessly enthusiastic Communist Party member who seems capable of solving any problem simply by being ideologically correct. Despite the book supposedly being about Aleksey and his friend, our unfortunate glass-encased scientist quickly loses the spotlight. The Party member takes over so completely that the author almost forgets who the main character is — and possibly what the plot was supposed to be.
Instead, the reader is treated to a passionate (and very persistent) reminder of how absolutely wonderful communism is. Subtlety? Never heard of it. It’s less a novel and more a love letter — no, a full-on serenade — to the system.
By the end, you half expect the glass mass itself to start praising the Party. In fact, I sincerely wish it did — because that would finally confirm that the whole thing is a brilliantly executed satire. Sadly, the book seems to take itself just seriously enough to remove that comforting possibility.
If you didn’t already know, communism here is presented as the most magical system ever devised — practically on par with unicorns. In fact, these days it might be even rarer. Soon, it may only exist in books like this and perhaps on some imaginary satellite orbiting Earth, populated entirely by ideal citizens and possibly created by Aleksey himself before he… well, solidified.
According to the internet, Aleksandr Polezhchuk even received an anti-award for this work. Honestly, comrade — well deserved.
Displaying 1 - 2 of 2 reviews