What do you think?
Rate this book
Mēs. Latvija, XX gadsimts
Skolotāji
Tā dēvētais Hruščova atkusnis jūtami ietekmēja manu dzimtu. Vectēvs Andrejs Akmentiņš pārkarsēja galvu siena pļavā un nomira. Siens bija paredzēts gan sovhozam, gan pašiem, precīzāk sakot – desmito tiesu no tā, ko dzimta savāca, kopjot grāvmalas, varēja paturēt savai govij, un bez govs izdzīvot nebūtu iespējams. Mātes brālis Jānis Akmentiņš izskrēja laukā, pārāk plāni ģērbies, un nosala. Kas vēl viņus vienoja, izņemot šo sakāvi galvenajā dzīves cīņā pret nebūtību? Viņi bija lauku skolotāji. Katru varas maiņu pārdzīvojuši vienādi – vispirms slēpjoties, tad atgriežoties skolā.
Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas — katram par ko citu — kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav.
Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza.
Andris Akmentiņš
Piecdesmito beigas, sešdesmito sākums. Manu vecāku jaunība, skaists un trauksmains laiks, bet varbūt atmiņas — katram par ko citu — kā lietuvēns dzina visus uz priekšu tā, ka ikviens darbs pārvērtās par cīņu. Dzīves apstākļi izskoloja tādus raksturus, ka, pat jau astotajā gadu desmitā nonākuši, dzimtas ļaudis, iebraucot lauku mājās, izkāpj no automašīnas jau ar iedarbinātu zāģi rokā –ir tam vairs kāda jēga vai nav.
Manā grāmatā visi varoņi ir pozitīvi un saistās zelta pavedieniem vai paukojas ar dzeloņiem, kad pavedieni pārtrūkst, bet dzīve ir kā mirdzošu stāstu un vēstuļu virkne, kuru no viena gala grauž atmiņas kaza.
Andris Akmentiņš
- GenresFiction
360 pages, Hardcover
Published June 4, 2018
12 people are currently reading
271 people want to read
About the author
Andris Akmentiņš
19 books39 followersDiplomēts žurnālists un reklāmas speciālists.
Animācijas filmu dublāžas tulkotājs vairāk nekā 40 filmām (Ledus laikmets, Šreks, Nejaukais es, Minjoni, Rango, Madagaskara, Bēbis Boss, Viesnīca Transilvānija, Troļļi u.c.). Scenārija autors vai līdzautors animācijas filmām "Eža kažociņš", "Kad āboli ripo", "Lote un pazudušie pūķi", "Trubā". u.c.
Romānam "Skolotāji" piešķirta AKA/LAA Autora balva un Soduma balva.
Animācijas filmu dublāžas tulkotājs vairāk nekā 40 filmām (Ledus laikmets, Šreks, Nejaukais es, Minjoni, Rango, Madagaskara, Bēbis Boss, Viesnīca Transilvānija, Troļļi u.c.). Scenārija autors vai līdzautors animācijas filmām "Eža kažociņš", "Kad āboli ripo", "Lote un pazudušie pūķi", "Trubā". u.c.
Romānam "Skolotāji" piešķirta AKA/LAA Autora balva un Soduma balva.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 66 reviews
June 27, 2018
Autors ir paveicis ļoti labu darbu. Apkopojis stāstus, ar kuriem izaugām, un uzrakstījis brīnišķīgu veltījumu manas paaudzes vecākiem un skolotājiem. Tāpēc "Skolotāji" šajā sērijā man ir īpaša un ļoti personīga grāmata. Tā ir gaiša, saulaina, pilna jaunības degsmes un cerību, lai arī ikdiena ir dikti piezemēta un šausmīgi daudz nākas ņemties ar sasodītajām govīm. Bet tas nekas, suņi jau lido kosmosā, tūlīt tiks izgudrotas zāles pret vēzi un drīz jau visi dzīvos komunismā. Te ir tikai pozitīvi tēli.
Grāmata ir uzrakstīta labā valodā, vietām smieklīga, bet kopumā mazliet sāpīga, jo liek domāt par tām dzīvēm, kuras tā arī nekad nenotika.
Grāmata ir uzrakstīta labā valodā, vietām smieklīga, bet kopumā mazliet sāpīga, jo liek domāt par tām dzīvēm, kuras tā arī nekad nenotika.
August 20, 2018
Domāju, ka šo grāmatu es nekur projām nedošu un ielikšu plauktā blakus Neiburgas "Stum, stum" kā vēl vienu izcilu jaunāko laiku latviešu literatūras paraugu. Es nezinu, kāpēc man negaidīti ievajadzējās lasīt tieši šo jauniznākušo romānu, bet pēc pirmajām simts lappusēm man iestājās apmulsums - who is Mr.Akmentins? Līdz šim man viņš bija margināls dzejnieks literatūras žurnālos. Tas, kā Akmentiņš parāda diezgan nomācošu 50.gadu vidi ir apbrīnojami, es sen jau biju pelnījusi tādu latviešu rakstnieku.
Did not finish
July 3, 2018sajūta kā mīcoties pa milzīgu sniega kupenu, pirmajā mirklī šķiet jauki, taču pēc laika tā pagursti, ka vispār neredzi vairāk nekādu prieku ne no sniega baltuma, ne skaistās skaņas tam gurkstot.
nu nespēju es to Akmentiņa darbu izlasīt līdz galam. nekur tas mani neved, nerodas ne iztēles gleznas, ne spilgtas emocijas. patiesībā vispār nav nekādu emociju un par to man mazliet skumji.
nu nespēju es to Akmentiņa darbu izlasīt līdz galam. nekur tas mani neved, nerodas ne iztēles gleznas, ne spilgtas emocijas. patiesībā vispār nav nekādu emociju un par to man mazliet skumji.
December 1, 2018
Pavisam, Pavisam maz pietrūka, lai teiktu, ka brīnišķīgs XX gadsimta sērijas noslēgums (tiesa, vēl jālasa "Gaiļu kalna ēnā" - ko vilcinos darīt gan sarežģītākas pieejamības, gan slikto atsauksmju pēc) - šaubos starp 4 un 5, bet esmu dāsna un lieku 5. Grāmata ir sadalīta vairākās daļās, katrā ir cita tēla skatījums. Man ļoti patika Sarmītes un Veltas daļas, bet Papiņa sadaļa lika novaidēties, ak nē, ne jau atkal (t.i. lūdzu nevajag filozofēšanu). Skolotāj Jāņa daļa atstāja vienaldzīgu. Droši vien laiku piedzīvojušajiem viss lasītos citādi, bet es tā arī to laiku iedomājos - mans mammas atmiņas ir ļoti līdzīgas Sarmītes piedzīvojumu aprastam.
April 10, 2019
Tie zelta pavedieni. Cilvēki – zelts. Skolotāji, kas vairāk par cilvēkiem. Mēģinu sataustīt tādus īstos skolotājus savā dzīvē. Un pāri visam urdošs karstums un satraukums – kā tie mazie bērni dzīvoja. Bez kurpēm, bez siltām drēbēm, bez saldās maizītes, bez bez. Un tomēr visā tāds gaišums, ko nesaku ar naivumu, bet pārliecību, ka cilvēku jūtu pasaule ir fantastiska.
January 29, 2020
Akm lieliski iejūtas ne tikai laikā, kurā nav dzīvojis (es nesaku, ka nav piedzīvojis), bet arī vēstītājas-sievietes prātā un pasaulē. "Jāņa grāmata" - patika, kā uzrakstīts, arī pat it kā saprotu, kāpēc, un tomēr...kill your darlings.
October 30, 2018
Kādā intervijā dzirdēju, ka Akmentiņš izteicās, ka ar šo darbu sev apliecinājis, ka ir "romānspējīgs". Ļoti ceru, ka viņš neapstāsies pie šī aplicienājuma vien, jo darbs, manuprāt, ir ļoti labs. Tā kā abas manas vecmammas bija lauku skolotājas 40-to gadu nogalē, par šo laiku esam daudz runājušas, un man jau bija izveidojies priekšstats, kas ļoti labi saskan ar Akmentiņa uzburto pasauli. No vienas puses - 1949. gads un izvestie skolēni un kaimiņi, no otras - tomēr šīs nabadzīgās dzīves svinēšana, optimisms un milzīgs entuziasms.
Ja par nesen lasīto igauņu autores grāmatu par pēckara Tartu "Pilsētu dedzināšana" varēju teikt, ka tur nav neviena īsti laba varoņa, tad šeit jāsaka, ka nav neviena pavisam slikta. Galveno tēlu trio - Sarmīte, Papiņš un Velta - izdevušies vienkārši lieliski.
Nepatika vienīgi pašas beigas ar, manuprāt, pilnīgi lieko Veltas skaidrojumu, kā ko saprast. Lieki. Tāpēc arī nelieku apaļas piecas zvaigznes, bet izlasīt noteikti iesaku. Ļoti laba grāmata.
Ja par nesen lasīto igauņu autores grāmatu par pēckara Tartu "Pilsētu dedzināšana" varēju teikt, ka tur nav neviena īsti laba varoņa, tad šeit jāsaka, ka nav neviena pavisam slikta. Galveno tēlu trio - Sarmīte, Papiņš un Velta - izdevušies vienkārši lieliski.
Nepatika vienīgi pašas beigas ar, manuprāt, pilnīgi lieko Veltas skaidrojumu, kā ko saprast. Lieki. Tāpēc arī nelieku apaļas piecas zvaigznes, bet izlasīt noteikti iesaku. Ļoti laba grāmata.
December 29, 2019
Grāmatas tēma savā ziņā sasaucas ar manas mammas dzimtu. Viņas vecāki un visas tantes, onkļi bija jaunie lauku skolotāji, kuri darba gaitas uzsāka 50.to gadu vidū un 60.to gadu sākumā. Liela daļa no maniem radiniekiem sekoja savu vecāku pēdās un papildināja pedagogu rindas.
Līdz ar to darbā daudz kas sasaucās ar vecvecāku stāstītajām atmiņām, arī ar mammas atmiņām, jo līdzīgi kā Sarmīte, viņas bēnība pagāja skolas telpās, kur direktoram bija neliels dzīvoklis. Un mana mamma arī bērnībā bija neliels špicbuks.
Līdz ar to darbā daudz kas sasaucās ar vecvecāku stāstītajām atmiņām, arī ar mammas atmiņām, jo līdzīgi kā Sarmīte, viņas bēnība pagāja skolas telpās, kur direktoram bija neliels dzīvoklis. Un mana mamma arī bērnībā bija neliels špicbuks.
September 4, 2018
Šis bija patiesi priecīgs izņēmums XX. Latvija. sērijā - Akmentiņa "Skolotāji" lika arī pasmaidīt un brīžiem pat iesmieties skaļāk. Tas arī tik ļoti atšķir šo grāmatu no citām, līdz šim manis izlasītajām sērijas grāmatām. Tā ir kaut kādā ziņā laimīga grāmata ar visu nabadzību, cīnīšanos, nepadošanos un arī mazo maldīšanos. Tā ir arī tik skaisti latviska grāmata, jo aizvien vairāk liekas, ka latviešu skaistums atklājās tad, kad viņš nepadodas, nevis tad, kad viņam viss ir vienalga. Mazuliet apjuku pēc Sarmas grāmatas, jo likās stāsts beidzās nelaikā, bet sekojošās nodaļas - grāmtas - visu atrisināja. Kas vēl - grāmata atklājusi man jaunu autoru, kuru gribētu lasīt vēl - Akmentiņš ļoti aizrautīgi stāsta. Viņš ir kā stāstnieks pie ugunskura pusnaktī, kas kliedē miegu un visam sanāk noticēt.
July 15, 2018
ļoti cilvēcīgi, bez lieka patosa un didaktikas. stāsts par cilvēku un laikmeta pretošanos, padošanos, pakļaušanos un piespiedu kārtas iederēšanos. būt par skolotāju - tas visos laikos ir bijis kaut kas vairāk, nekā tikai izpildīt amata aprakstā noliktos pienākumus. bet tikai nedaudziem izdodas.
October 3, 2018
Katru no grāmatām, nē, vismaz Sarmītes un Jāņa, lūdzu, un arī Veltas, es gribētu lasīt un lasīt vēl krietni garākos, tūkstošlapu sējumos, par visu dzīvi, katru gadu, katru vilšanos, visas ninses, kas tikai pieminētas, daudz sīkāk izzināt.
October 28, 2018
Grāmata, kas kalpo kā atvadas no grāmatu sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts", kurai es jau tā biju pieķērusies, ņemot vērā, ka šī grāmatu sērija man lika justies kā aktīvai un zinošai literāro procesu sekotājai. Bija, ko gaidīt, uz ko tiekties, par ko gudri izrunāties. Ko nu?
Sākšu ar to, ka man ļoti patīk Akmentiņa humors. Labs un bez "es te krutu joku uzrakstīju, re, cik es kruts" piegaršas.
Lasot "Skolotājus", man nāca prātā arī Zālītes Pieci pirksti, kurā notikumi arī atspoguļoti caur mazas meitenes acīm. Un kamēr "Piecos pirkstos" visi lasītāji klusi vienojušies par to, ka acīmredzamas ir pieaugušas sievietes atmiņas par bērnību (kas, protams, nemazina grāmatas augsto kvalitāti), "Skolotājos" es patiešām noticēju Sarmītei, viņas tēlam. Lai arī grāmatu klubiņā izskanēja pretēji viedokļi, es īpaši nejutu to, ka pieaudzis vecis mēģina iztēloties jaunu meiteni. Es dzirdēju un jutu Sarmīti, un viņai noticēju. Pirmā daļa man patika tik ļoti, ka pat nedaudz skumji bija atklāt, ka sākas jau Papiņa daļa. Bet ļoti labi, ka sākās, jo jūtu, ka tieši otrā daļa ir tā, kas man liek dot grāmatai ceturto zvaigzni.
Manas vēstures zināšnas klibo trakāk kā bezkājains pirāts un aptvert sarežģītos piecdesmitos ir... sarežģīti. Tieši Tēva grāmata man atvēra ļāva ieskatīties tajā juceklī, nabadzībā, nedrošībā, neziņā, neticībā un neuzticībā, kurā bija spiesti dzīvot lauku skolotāji un ne tikai. Un tā neprātīgā CILVĒCĪBA - šaubas, bailes, rūpes, pārdomas, arī iedomas. Iedvesmojoša cilvēcība.
Beigšu ar to, ka skolotāja Meldera "slīcināšanās" aina ir izcila.
Sākšu ar to, ka man ļoti patīk Akmentiņa humors. Labs un bez "es te krutu joku uzrakstīju, re, cik es kruts" piegaršas.
Lasot "Skolotājus", man nāca prātā arī Zālītes Pieci pirksti, kurā notikumi arī atspoguļoti caur mazas meitenes acīm. Un kamēr "Piecos pirkstos" visi lasītāji klusi vienojušies par to, ka acīmredzamas ir pieaugušas sievietes atmiņas par bērnību (kas, protams, nemazina grāmatas augsto kvalitāti), "Skolotājos" es patiešām noticēju Sarmītei, viņas tēlam. Lai arī grāmatu klubiņā izskanēja pretēji viedokļi, es īpaši nejutu to, ka pieaudzis vecis mēģina iztēloties jaunu meiteni. Es dzirdēju un jutu Sarmīti, un viņai noticēju. Pirmā daļa man patika tik ļoti, ka pat nedaudz skumji bija atklāt, ka sākas jau Papiņa daļa. Bet ļoti labi, ka sākās, jo jūtu, ka tieši otrā daļa ir tā, kas man liek dot grāmatai ceturto zvaigzni.
Manas vēstures zināšnas klibo trakāk kā bezkājains pirāts un aptvert sarežģītos piecdesmitos ir... sarežģīti. Tieši Tēva grāmata man atvēra ļāva ieskatīties tajā juceklī, nabadzībā, nedrošībā, neziņā, neticībā un neuzticībā, kurā bija spiesti dzīvot lauku skolotāji un ne tikai. Un tā neprātīgā CILVĒCĪBA - šaubas, bailes, rūpes, pārdomas, arī iedomas. Iedvesmojoša cilvēcība.
Beigšu ar to, ka skolotāja Meldera "slīcināšanās" aina ir izcila.
January 19, 2019
Neskatoties uz to, ka tiek rakstīts par smago un drūmo Padomju laiku, grāmata ir diezgan gaiša.
Stāsts par dažādām paaudzēm - viena, kas nāk no "vecās" pasaules un ir cilvēki līdz galam, otra - kas mācās par cilvēkiem un skolotājiem būt "jaunajā" pasaulē, kurā būt cilvēkam pēc agrāko laiku un vecāku mērauklas vairs nav tik vienkārši. Kā vecākā paaudze spēs palīdzēt, kad varbūt paši ir nedaudz apjukuši jaunajā laikmetā?
Grāmata man ir īpaši tuva tāpēc, ka pats mācījos Papiņa skolā un ziemā pa savas istabas logu varu redzēt arī viņa būvēto dzimtas māju. Atgriešanās skolā caur grāmatas lappusēm ļāva atcerēties paša piedzīvojumiem bagāto bērnību tur un papildināja zināšanas par to, kāpēc tad Andrejs Akmentiņš skolas vēsturē ir tik ļoti cienīta un slavēta personība.
Stāsts par dažādām paaudzēm - viena, kas nāk no "vecās" pasaules un ir cilvēki līdz galam, otra - kas mācās par cilvēkiem un skolotājiem būt "jaunajā" pasaulē, kurā būt cilvēkam pēc agrāko laiku un vecāku mērauklas vairs nav tik vienkārši. Kā vecākā paaudze spēs palīdzēt, kad varbūt paši ir nedaudz apjukuši jaunajā laikmetā?
Grāmata man ir īpaši tuva tāpēc, ka pats mācījos Papiņa skolā un ziemā pa savas istabas logu varu redzēt arī viņa būvēto dzimtas māju. Atgriešanās skolā caur grāmatas lappusēm ļāva atcerēties paša piedzīvojumiem bagāto bērnību tur un papildināja zināšanas par to, kāpēc tad Andrejs Akmentiņš skolas vēsturē ir tik ļoti cienīta un slavēta personība.
July 8, 2020
Ļoti gribētu iedot četras zvaigznes, bet laikam vēsturiskā līnija latviešu literatūrā mani ir pagalam nogurdinājusi. Tikpat ļoti, cik latviešu autoru vēlme runāt "caur puķēm", liekot lasītājam minēt, lauzīt galvu, kas īsti notika un kāpēc.
Cerēju, ka būs vairāk par skolotāju būšanu. Taču jāatzīst, ka autoram ir labi izdevies atklāt Hruščova laika cilvēcisko mulsumu un grūtumu. Patika arī atmiņu kazas tēls, kas, neliete tāda, liek pat smagākās nedienas atcerēties labākas, nekā tās bija. Un visbeidzot pati pēdējā nodaļa, kur kā baiss atgādinājums skan tās lēnàm izmirstošās paaudzes brīdinājums tagadējiem - nesadirsiet visu!
Cerēju, ka būs vairāk par skolotāju būšanu. Taču jāatzīst, ka autoram ir labi izdevies atklāt Hruščova laika cilvēcisko mulsumu un grūtumu. Patika arī atmiņu kazas tēls, kas, neliete tāda, liek pat smagākās nedienas atcerēties labākas, nekā tās bija. Un visbeidzot pati pēdējā nodaļa, kur kā baiss atgādinājums skan tās lēnàm izmirstošās paaudzes brīdinājums tagadējiem - nesadirsiet visu!
October 31, 2018
Grāmata, kuru lasot, tevi apņem siltums, par spīti visam, kas notiek varoņu dzīvēs.
Tik ļoti gribējās palasīt vēl kaut ko par Sarmīti. Nu pārāk ātri paskrēja viņas grāmata.
Pārsteidza autora veiklā, gribētos pat teikt, ievelkošā valoda. Nemanot esi piekalts varoņiem, viņu stastiem un smeldzīgā sajūta, vēl labu brīdi, pavada mani ikdienas skrējienā.
Vēl viena burvīga grāmata sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts".
Tik ļoti gribējās palasīt vēl kaut ko par Sarmīti. Nu pārāk ātri paskrēja viņas grāmata.
Pārsteidza autora veiklā, gribētos pat teikt, ievelkošā valoda. Nemanot esi piekalts varoņiem, viņu stastiem un smeldzīgā sajūta, vēl labu brīdi, pavada mani ikdienas skrējienā.
Vēl viena burvīga grāmata sērijā "Mēs. Latvija, XX gadsimts".
May 6, 2019
"Mēs klīstam pa ceļu un atklājam dārgumus, ko kāds aizstiepis līdz šejienei, un prātojam, ko ar tiem iesākt, tad pastiepjam tālāk uz priekšu, cik varam, līdz pametam nākamajām paaudzēm cerībā, ka viņi to novērtēs."
Ļoti viegli un raiti lasījās. Par skolotājiem, kuru dzīve un darbs sniedzas tālāk par skolas sienām, vienlaicīgi atklājot konkrētā vēstures posma iezīmes.
Ļoti viegli un raiti lasījās. Par skolotājiem, kuru dzīve un darbs sniedzas tālāk par skolas sienām, vienlaicīgi atklājot konkrētā vēstures posma iezīmes.
July 5, 2018
Šī nav ne recenzija, ne komentārs, ne padoms, ne ieteikums.
Manis pašas iekšējais kritērijs – ja pēc grāmatas izlasīšanas vajag (nejaukt ar gribas) paklusēt, tad ir biji ļoti ļoti.
Kā izlutinātam lasītājam man pavisam noteikti derēja grāmatas dalījums grāmatās, ietverot tajā zeltīto pavedienu neatceļamību un atmiņu kazas iluzorās patiesības, tajā pašā laikā banālais “no smiekliem līdz asarām” kaut kā pavisam īsi koncentrē jūtamo asinsriti.
Atmiņu kaza plēš burbuļus vaļā. Ne tikai grāmatā dzīvojošajiem, bet arī man.
Valoda, kuru nesajaukšu ne ar vienu citu.
Kas lasīs, sapratīs – piebildes ir tik trāpīgas un tik vietā. Vizualizācija mijas ar iekšēju atmiņu man pat par fiziski neatminamo.
Es lepojos (lai ar mana nopelna nav nekāda nekāda un sakars ar nekāds) ar autoru un dzīvromānu (saprotat to tikpat daudznozīmīgi, kā šis vārds ar uzrakstīts).
Šī nav ne recenzija, ne komentārs, ne padoms, ne ieteikums – šis ir pavediens.
Manis pašas iekšējais kritērijs – ja pēc grāmatas izlasīšanas vajag (nejaukt ar gribas) paklusēt, tad ir biji ļoti ļoti.
Kā izlutinātam lasītājam man pavisam noteikti derēja grāmatas dalījums grāmatās, ietverot tajā zeltīto pavedienu neatceļamību un atmiņu kazas iluzorās patiesības, tajā pašā laikā banālais “no smiekliem līdz asarām” kaut kā pavisam īsi koncentrē jūtamo asinsriti.
Atmiņu kaza plēš burbuļus vaļā. Ne tikai grāmatā dzīvojošajiem, bet arī man.
Valoda, kuru nesajaukšu ne ar vienu citu.
Kas lasīs, sapratīs – piebildes ir tik trāpīgas un tik vietā. Vizualizācija mijas ar iekšēju atmiņu man pat par fiziski neatminamo.
Es lepojos (lai ar mana nopelna nav nekāda nekāda un sakars ar nekāds) ar autoru un dzīvromānu (saprotat to tikpat daudznozīmīgi, kā šis vārds ar uzrakstīts).
Šī nav ne recenzija, ne komentārs, ne padoms, ne ieteikums – šis ir pavediens.
February 10, 2024
Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu, pašsaprotamu esam un pieņem dzīves apstākļus, kādi nu tie ir. Kam balansu un pretstatu piešķir Skolotājus caurvijoši jūtamā autora balss un viņa paša dzīves pieredze, šoreiz caur tēliem izteikta.
https://poseidons99.wordpress.com/202...
https://poseidons99.wordpress.com/202...
August 6, 2018
Vislabāk man patika Akmentiņa pēcvārds. Tur viss ir pateikts.
Bet vispār - ļoti cilvēcīgs skats uz pēcStaļina - Hruščova laiku laukos, uz cilvēkiem. Mana bērnība bija vēlāk - 70-tajos, bet vienaga daudz kas izraisīja bērnības sajūtas.
"Skolotājos" nav labo vai slikto, ir cilvēki. Darbs sadalīts 4 grāmatās - 4 cilvēku stāstījumos (sauktas grāmatas). Iespējams, man būtu pieticis ar divu skolotāja meitu (arī skolotāju) grāmatām un Papiņa grāmatu. Jāņa grāmatu (skolotājs Nācējs) es tikai pārskrēju ar acīm pa diagonāli. Man pašai patika skolotājas Krāces tēls.
Vietām bija par daudz lirikas, bet pats autors pēcvārdā raksta, ka spriedze un sižets nav tās mērvienības, pēc kā mērīt šo darbu.
No Hruščova laiku paaudzes manifesta:
"Kuri spētu izturēt to, ko esam pārcietuši mēs? Jābrīnās, kā cilvēki izdzīvojuši un saglabājuši veselo saprātu. Cik nu tas vesels. Un, tālākos soļus taustot, sāksim ar sevi. Nevis ļauns ienaidnieks nāca un visu sačakarēja, mēs paši visur piedalījāmies, bijām klāt, balsojām, atbalstījām. Mums nekas nesanāca ar komunismu, bet daudziem vēl tagad liekas, ka idejai nebija ne vainas. Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluzi kā laiks. Dāmas, kungi un biedri, kamēr mēs te vaidam, zviedru monarhisti ir uzcēluši labāku sociālismi, bet ķīnešu komunisti - labāku kapitālismu. Nav vairs neviena, ko vainot.
[..]
Kādi mēs esam? Mēs joprojām rīkojam talkas, nekad nerēķinot, ka talcinieki aprij daudz vairāk, nekā maksātu raža [..] .Mēs visi kā viens esam neprātīgi strādīgi, humoru un dziesmas mīloši. Varbūt bija vēl kādi varianti, bet tie neizdzīvoja līdz mūsdienām."
Bet vispār - ļoti cilvēcīgs skats uz pēcStaļina - Hruščova laiku laukos, uz cilvēkiem. Mana bērnība bija vēlāk - 70-tajos, bet vienaga daudz kas izraisīja bērnības sajūtas.
"Skolotājos" nav labo vai slikto, ir cilvēki. Darbs sadalīts 4 grāmatās - 4 cilvēku stāstījumos (sauktas grāmatas). Iespējams, man būtu pieticis ar divu skolotāja meitu (arī skolotāju) grāmatām un Papiņa grāmatu. Jāņa grāmatu (skolotājs Nācējs) es tikai pārskrēju ar acīm pa diagonāli. Man pašai patika skolotājas Krāces tēls.
Vietām bija par daudz lirikas, bet pats autors pēcvārdā raksta, ka spriedze un sižets nav tās mērvienības, pēc kā mērīt šo darbu.
No Hruščova laiku paaudzes manifesta:
"Kuri spētu izturēt to, ko esam pārcietuši mēs? Jābrīnās, kā cilvēki izdzīvojuši un saglabājuši veselo saprātu. Cik nu tas vesels. Un, tālākos soļus taustot, sāksim ar sevi. Nevis ļauns ienaidnieks nāca un visu sačakarēja, mēs paši visur piedalījāmies, bijām klāt, balsojām, atbalstījām. Mums nekas nesanāca ar komunismu, bet daudziem vēl tagad liekas, ka idejai nebija ne vainas. Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluzi kā laiks. Dāmas, kungi un biedri, kamēr mēs te vaidam, zviedru monarhisti ir uzcēluši labāku sociālismi, bet ķīnešu komunisti - labāku kapitālismu. Nav vairs neviena, ko vainot.
[..]
Kādi mēs esam? Mēs joprojām rīkojam talkas, nekad nerēķinot, ka talcinieki aprij daudz vairāk, nekā maksātu raža [..] .Mēs visi kā viens esam neprātīgi strādīgi, humoru un dziesmas mīloši. Varbūt bija vēl kādi varianti, bet tie neizdzīvoja līdz mūsdienām."
October 29, 2018
Silta grāmata- kā spilvens, kuru tu piesildi ar sevi un tas turpina sildīt tevi.
October 24, 2019
Ļoti gara grāmata. Nē, tā nav slikta, paņēmu arī kaut ko sev. Varu saprast, kādēļ citi jūsmo, bet mani līdz galam neaizķēra.
August 12, 2018
Tēma tuva un uzrunājoša līdz vīlītēm. Arī es kā maza meitene dzīvoju skolotāju mājā skolas pagalmā. Lai arī laiki citi, notikumi grāmatā attēloti daudz agrāk, diemžēl skolā pārmaiņas notiek lēni.
March 15, 2020
"Skolotāji" ir jau trešā grāmata MĒS. Latvija, XX gadsimts sērijā, ko esmu izlasījis. Arī šī grāmata mani patīkami pārsteidza. Piebiedrošos citu cilvēku teiktajam - šī grāmata ir gaiša un sirsnīga. Jau pats grāmatas prologs, kurš prologa vietā ir nosaukts par "Ieskaņu", precīzi apzīmē to, par ko šī grāmata stāstīs - tā stāstīs par laimīgiem mirkļiem galveno varoņu dzīvēs. Tikai kaut kur tālāk, aiz laimes apvītiem stāstiem, lasītājs var ieraudzīt kāda cilvēka vai tautas traģēdiju.
Lasot šo grāmatu, man vairākās vietās vajadzēja skaļi smieties. Citās sažņaudzās sirds. Andris Akmentiņš ir veiksmīgi radījis varoņus, kuri nav vienkārši "labi" vai "slikti". Grāmatas varoņi ir ļoti cilvēcīgi - ar saviem plusiem un mīnusiem, bailēm un varoņdarbiem. Tos nevar nosaukt par komunisma nīdējiem vai pat represētiem cilvēkiem. Grāmata ļoti skaidri parāda, ka tad, kad tu pats dzīvo kādā konkrētā laikmetā, tev nešķiet, ka tas, kas ar tevi notiek ir kas īpašs vai, ka tu, ar saviem darbiem esi varonis vai ne-varonis. Lielākoties varoņi šajā grāmatā nerada jaunu darbību vai sižetu. Galvenokārt sižets un darbība notiek ar pašiem varoņiem - viņiem to gribot vai negribot. Atskatoties atpakaļ uz šo laikmetu, mēs varam gudri prātuļot par cilvēku rīcībām (vai ne-rīcībām) un to nozīmi vēsturē, aizmirstot, ka mūs no mūsu "senčiem" šķir tikai arbitrāra, iedomās novilkta robeža. Mūsu tagadējie centieni sadalīt cilvēkus pa laikmetiem, novilkt strīpu starp "mums" un "viņiem" ir bezjēdzīgi. Tie veicina tautas amnēziju un paaudžu atsvešināšanos.
Es maz zinu par Hruščova atkusni. Par PSRS laiku Latvijā esmu mācījies vēstures klasē un par to runā medijos. Bet man, kā cilvēkam, kurš jau piedzima neatkarīgā Latvijā, ir grūti saprast ko nozīmē dzīvot autokrātā komunistiskā valstī. Usvars uz vārdu "saprast". To apjēgt, līdz detaļām. Par to daudzi nerunā. Jaunajām paaudzēm tiek mācīti skaitļi un tiek iegalvots ka bija "briesmīgi". Bet vairāk par to - nē. Vai tā ir nevēlēšanās vai trauma, kas nāk no vecākām paaudzēm, kuri par to nerunā? Vai tas ir veids kā mani vecāki mani cenšas pasargāt no varas, kurā viņi ir uzauguši? Vai tas ir veids kā viņi spēj samierināties ar notikušo - par to vairs nekad nerunāt, neiedziļināties detaļās, paturot pieredzēto sev, it kā ar to viņi censtos pasargāt jaunās paaudzes.
Lasot šo grāmatu man iešāvās prātā doma par to, cik noteikti traumatizējoši padomju cilvēkam ir dzīvot 21. gadsimtā. Šī ir mana pasaule, bet vai tā ir arī manu vecāku pasaule? Cilvēkam, kurš lielāko daļu ir pavadījis 20. gadsimtā, 21. gadsimts varētu šķist kā šoks. Visu dzīvi ir bijs tā - bet tagad ir pavisam citādi. Kā ar to sadzīvot? Grāmatas beigās Velta organizē pulciņu visiem vecajiem Tērces iedzīvotājiem, kurā viņi runā par pagātnē piedzīvoto. Es uzskatu to kā grupas terapiju, kura būtu nepieciešama daudziem padomju laika cilvēkiem mūsdienu Latvijā.
Kāpēc grāmatai nedevu piecas zvaigznes:
Man likās, ka Jāņa Nācēja grāmata bija lieka - varēja šī daļa grāmatā arī nebūt. Kamēr Sarmītes grāmata aizņem gandrīz visu romānu, tikmēr pārējo trīs varoņu grāmatas ir salīdzinoši īsas. Kā lasītājs, vēlējos vēl uzkavēties Tēva grāmatā un Veltas grāmatā, lai saprastu šos varoņus tik pat labi cik es sapratu Sarmīti.
--------------------------------------------
Citāti:
"Pieņemiet to kā vienkāršu aicinājumu vai kā lūgumu - draugi, atrodiet brīdi un pavaicājiet saviem vecākiem, kad viņi bijuši vislaimīgākie..." (11. lpp.)
"Vai tad tās nav zinības? Mēs klīstam pa ceļu un atklājam dārgumus, ko kāds aizstiepis līdz šejienei, un prātojam, ko ar tiem iesākt, tad pastiepjam tālāk uz priekšu, cik varam, līdz pametam nākamajām paaudzēm, cerībā, ka viņi to novērtēs." (103. lpp.)
"Garšo tad, kad trūkst, nevis kad ir daudz garšīga." (115. lpp)
"Man bija gadi pieci, kad māte vakarā paziņoja: "Dēls, rīt ir svētdiena, laiks tev pašam izlemt savu likteni." Iedomājies, daudzi visu dzīvi neuzzina, ka viņiem ir izvēle, bet man pēkšņi māte noprasa pierē - Dievs vai makšķerēšana? [...] Bet es pārvaicāju - kā tas ir? - un māte skaidroja, ka varu izvēlēties Dievu, mosties astoņos un iet viņai līdzi uz baznīcu. Vai varu izvēlēties makšķerēšanu, tad man jāmostas četros un jāiet zivīs kopā ar tēvu. Kas man atlika? [...] Es visu nakti čukstēju pie sevis: - Ak Dievs, kaut nu es pamostos četros. Ak Dievs, kaut es pamostos četros." (127. lpp.)
"Ak, Papiņ, esmu sapratusi, ka dzīve nav nekāda skola, kur iepriekš eksāmenu izziņo un tu gatavojies, atver uzdevumu un ej atbildēt. Tur viss ir sajaukts, vispirms tevi izmet laukā, bet tu vēl gatavojies nezin kam, un risinājums ir, bet neder tev." (139. lpp.)
"Drūmos, aizvainotos, aizlauztā likteņa novārdzinātos izsūtītos lauki drīz vien sagaidīja. Savējos - spožos, apmierināti smaidošos, veiksmīgu karjeru izveidojušos - ļoti reti. Tie palike pilsētā un mājās parādījās tikai kā ļoti čakli talcinieki dažas reizes gadā un vienmēr dievojās, ka vēlas braukt biežāk. Nekas tā neveicina čaklumu kā slāpēta vainas sajūta." (141. lpp.)
"Pag, tā tas notiek? Cilvēki pieaug lieli un vairs paši nedzīvo, tad dzīves vietā audzē kartupeļus? Un ved tiem mēslus vezumiem, jo šie tad nonīks bez mums, glupie kartupeļi, bet, ja mēs nonīksim, šiem vienalga, nu tik jāārda mēsli, tad jānorok raža, nu jāmeklē, kāpēc dzīvot tālāk, un kāds brīnums, tur jau melnā strīpā skrien pretī tūkstošiem jauku iemeslu, bietes un burkāni, un kāļi, un turnepši, tad parādās ģimene, bērni, plūsma kļūst straujāka..." (180. lpp.)
"Nabaga Dievs, nez kā viņš tagad jūtas, kad ir tikai teiciens." (194. lpp.)
"Tava partija, kļūdas pārvērtējot, laikam kautrējas no man nodarītā. Ļoti iejūtīgi cilvēki. Rīgā pat kāds bija aizdomājies līdz tam, ka mēs vienreiz esot jau izsūtīti, tagad Sibīrijā iejutušies, varbūt nevajagot mūs vēlreiz raustīt. Cilvēcības vārdā, jo daudzi neizturēja ceļu turp, vai tiešām visi būtu jāved atpakaļ? Iedomājies, kāda sirsnība." (195. lpp.)
"Reizēm gribas paturēt laiku, lai ļaudis ilgāk paliktu nemainīgi. Citādi dzīve ir pārāk īsa un nežēlīga. Ar maziem kaķēniem tas pats, un gaišo lapu zaļumu pavasarī, esat ievērojuši?" (201. lpp.)
"Kāpēc ir sajūta, ka cilvēka mūžs ir par īsu, tik ātri uzrodas kļūdas, tik lēnām tās labojamas?" (215. lpp.)
"Jo labāk lielās līnijās, jo grūtāk mazās." (234. lpp.)
"Vecāku bailes ir kā būris, no vienas puses sargā, no otras - tur ciet, un pats cietumsargs nav laimīgs." (235. lpp.)
"Revolūcijas vispār vajadzētu taisīt tiem, kas tās taisa visretāk - gudriem cilvēkiem. Un es? Esmu visu mūžu centies izglītot. Šajā ziņā vienmēr esmu bijis revolucionārs." (249. lpp.)
"Bite ir spiesta prātīgi izvēlēties upuri, jo pēc pirmā dzēliena viņas dzīve beidzas. Kaut cilvēki būtu tikpat vienreizēji savos dzēlienos." (251. lpp.)
"Labāk brīvības vārdā palikt nemācītiem un lauz akmeņus nekā apgūt formālu izglītību vergu važās. - Gandijs" (256. lpp.)
"Ziemu pārdzīvojot, zem vēsās uzvalku un kleitu sērsnas virst jūtu vulkāni. Lūk, ko nozīmē vārds "izvirtība", tā iestājas, kad ļauj karstajai lavai vaļu izlauzties virspusē." (273. lpp.)
"Apkārt īstam skolotājam griežas pasaule, atceries to. No īsta skolotāja Tev vienmēr paliks kāda mācība dzīvei. Kā man reiz teica kāds skolotājs: dēls, iegaumē - tīrā zeķē kāja mazāk salst. Un viss, lai ko tāds teikums nozīmētu, tu risini to visu dzīvi, vairāk neko nevajag, tas nosaka tavu turpmāko centrālo asi, reizēm augstajā stilā sauktu arī par zelta pavedienu." (293. lpp.)
"Tad Velta pievērsās tālajiem dzīvajiem. Tur bija paaudzes, kas aizbēgušas no Tērces uz Rīgu, un viņu pēcteči, kuri savukārt no šīm paaudzēm muka tālāk uz savām sapņu anglijām, un, ko lai pārmet, jebkuros apstākļos ir tādi, kas atrod prieku cīnīties, un tādi, kas padodas, bet, saprotams, tālāk dzīvojot, tu zināsi, ko izvēlējies, un ar to nāksies sadzīvot." (310. lpp.)
"Kad stāsti ir beigušies, tiem jāļauj beigties, tad vietā nāk citi, daudz labāki stāsti." (327. lpp.)
"Velta rakstīja un baudīja brīvības sajūtu. Vai no papīra to nolasīs pārējie, ir cits jautājums. Tas nekas, var samulsināt ikvienu, var iemānīt nebeidzamas dialektikas akačos, var likt ķert savu asti, plosīties par neizmaināmo. Var nobiedēt un nobremzēt, var sarīdīt ar citiem un tad apstrādāt katru pa vienam. Bet, kad brīvs cilvēks ir pagaršojis brīvību, tad viņu dabūt atpakaļ ir ļoti grūti." (331. lpp.)
"Mēs nevaram teikt, ka būtu represēti, mēs nekādā veidā necīnījāmies pret padomju varu, tikai centāmies to padarīt cilvēciskāku. Bija pat skolotāji un citi pagasta ļaudis, kuri, kā vecais Ādams teiktu, centās ciemā ieviest komunismu, un tas pastāvēja, kamēr īstie komunisti neuzoda. Tas viss bija pietiekami naivi un romantiski, toties, ja padomā, mēs vienīgie reāli paspējām padzīvot komunismā. Varat pārmest, bet man tas patika." (333. lpp.)
"Un, tālākos soļus taustot, sāksim ar sevi. Nevis ļauns naidnieks nāca un visu sačakarēja, mēs paši visur piedalījāmies, bijām klāt, balsojām, atbalstījām. Mums nekas nesanāca ar to komunismu, bet daudziem vēl tagad liekas, ka idejai nebija ne vainas. Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluži kā laiks. Dāmas, kungi un biedri, kamēr mēs te vaidam, zviedru monarhisti ir uzcēluši labāku sociālismu, bet ķīniešu komunisti - labāku kapitālismu. Nav vairs neviena, ko vainot. Atzīstiet to, beidziet melot. Kļūs vieglāk, varbūt tiksiet vaļā no neciešamās cietēja upura smakas, kura saindē visu." (338. lpp.)
Lasot šo grāmatu, man vairākās vietās vajadzēja skaļi smieties. Citās sažņaudzās sirds. Andris Akmentiņš ir veiksmīgi radījis varoņus, kuri nav vienkārši "labi" vai "slikti". Grāmatas varoņi ir ļoti cilvēcīgi - ar saviem plusiem un mīnusiem, bailēm un varoņdarbiem. Tos nevar nosaukt par komunisma nīdējiem vai pat represētiem cilvēkiem. Grāmata ļoti skaidri parāda, ka tad, kad tu pats dzīvo kādā konkrētā laikmetā, tev nešķiet, ka tas, kas ar tevi notiek ir kas īpašs vai, ka tu, ar saviem darbiem esi varonis vai ne-varonis. Lielākoties varoņi šajā grāmatā nerada jaunu darbību vai sižetu. Galvenokārt sižets un darbība notiek ar pašiem varoņiem - viņiem to gribot vai negribot. Atskatoties atpakaļ uz šo laikmetu, mēs varam gudri prātuļot par cilvēku rīcībām (vai ne-rīcībām) un to nozīmi vēsturē, aizmirstot, ka mūs no mūsu "senčiem" šķir tikai arbitrāra, iedomās novilkta robeža. Mūsu tagadējie centieni sadalīt cilvēkus pa laikmetiem, novilkt strīpu starp "mums" un "viņiem" ir bezjēdzīgi. Tie veicina tautas amnēziju un paaudžu atsvešināšanos.
Es maz zinu par Hruščova atkusni. Par PSRS laiku Latvijā esmu mācījies vēstures klasē un par to runā medijos. Bet man, kā cilvēkam, kurš jau piedzima neatkarīgā Latvijā, ir grūti saprast ko nozīmē dzīvot autokrātā komunistiskā valstī. Usvars uz vārdu "saprast". To apjēgt, līdz detaļām. Par to daudzi nerunā. Jaunajām paaudzēm tiek mācīti skaitļi un tiek iegalvots ka bija "briesmīgi". Bet vairāk par to - nē. Vai tā ir nevēlēšanās vai trauma, kas nāk no vecākām paaudzēm, kuri par to nerunā? Vai tas ir veids kā mani vecāki mani cenšas pasargāt no varas, kurā viņi ir uzauguši? Vai tas ir veids kā viņi spēj samierināties ar notikušo - par to vairs nekad nerunāt, neiedziļināties detaļās, paturot pieredzēto sev, it kā ar to viņi censtos pasargāt jaunās paaudzes.
Lasot šo grāmatu man iešāvās prātā doma par to, cik noteikti traumatizējoši padomju cilvēkam ir dzīvot 21. gadsimtā. Šī ir mana pasaule, bet vai tā ir arī manu vecāku pasaule? Cilvēkam, kurš lielāko daļu ir pavadījis 20. gadsimtā, 21. gadsimts varētu šķist kā šoks. Visu dzīvi ir bijs tā - bet tagad ir pavisam citādi. Kā ar to sadzīvot? Grāmatas beigās Velta organizē pulciņu visiem vecajiem Tērces iedzīvotājiem, kurā viņi runā par pagātnē piedzīvoto. Es uzskatu to kā grupas terapiju, kura būtu nepieciešama daudziem padomju laika cilvēkiem mūsdienu Latvijā.
Kāpēc grāmatai nedevu piecas zvaigznes:
Man likās, ka Jāņa Nācēja grāmata bija lieka - varēja šī daļa grāmatā arī nebūt. Kamēr Sarmītes grāmata aizņem gandrīz visu romānu, tikmēr pārējo trīs varoņu grāmatas ir salīdzinoši īsas. Kā lasītājs, vēlējos vēl uzkavēties Tēva grāmatā un Veltas grāmatā, lai saprastu šos varoņus tik pat labi cik es sapratu Sarmīti.
--------------------------------------------
Citāti:
"Pieņemiet to kā vienkāršu aicinājumu vai kā lūgumu - draugi, atrodiet brīdi un pavaicājiet saviem vecākiem, kad viņi bijuši vislaimīgākie..." (11. lpp.)
"Vai tad tās nav zinības? Mēs klīstam pa ceļu un atklājam dārgumus, ko kāds aizstiepis līdz šejienei, un prātojam, ko ar tiem iesākt, tad pastiepjam tālāk uz priekšu, cik varam, līdz pametam nākamajām paaudzēm, cerībā, ka viņi to novērtēs." (103. lpp.)
"Garšo tad, kad trūkst, nevis kad ir daudz garšīga." (115. lpp)
"Man bija gadi pieci, kad māte vakarā paziņoja: "Dēls, rīt ir svētdiena, laiks tev pašam izlemt savu likteni." Iedomājies, daudzi visu dzīvi neuzzina, ka viņiem ir izvēle, bet man pēkšņi māte noprasa pierē - Dievs vai makšķerēšana? [...] Bet es pārvaicāju - kā tas ir? - un māte skaidroja, ka varu izvēlēties Dievu, mosties astoņos un iet viņai līdzi uz baznīcu. Vai varu izvēlēties makšķerēšanu, tad man jāmostas četros un jāiet zivīs kopā ar tēvu. Kas man atlika? [...] Es visu nakti čukstēju pie sevis: - Ak Dievs, kaut nu es pamostos četros. Ak Dievs, kaut es pamostos četros." (127. lpp.)
"Ak, Papiņ, esmu sapratusi, ka dzīve nav nekāda skola, kur iepriekš eksāmenu izziņo un tu gatavojies, atver uzdevumu un ej atbildēt. Tur viss ir sajaukts, vispirms tevi izmet laukā, bet tu vēl gatavojies nezin kam, un risinājums ir, bet neder tev." (139. lpp.)
"Drūmos, aizvainotos, aizlauztā likteņa novārdzinātos izsūtītos lauki drīz vien sagaidīja. Savējos - spožos, apmierināti smaidošos, veiksmīgu karjeru izveidojušos - ļoti reti. Tie palike pilsētā un mājās parādījās tikai kā ļoti čakli talcinieki dažas reizes gadā un vienmēr dievojās, ka vēlas braukt biežāk. Nekas tā neveicina čaklumu kā slāpēta vainas sajūta." (141. lpp.)
"Pag, tā tas notiek? Cilvēki pieaug lieli un vairs paši nedzīvo, tad dzīves vietā audzē kartupeļus? Un ved tiem mēslus vezumiem, jo šie tad nonīks bez mums, glupie kartupeļi, bet, ja mēs nonīksim, šiem vienalga, nu tik jāārda mēsli, tad jānorok raža, nu jāmeklē, kāpēc dzīvot tālāk, un kāds brīnums, tur jau melnā strīpā skrien pretī tūkstošiem jauku iemeslu, bietes un burkāni, un kāļi, un turnepši, tad parādās ģimene, bērni, plūsma kļūst straujāka..." (180. lpp.)
"Nabaga Dievs, nez kā viņš tagad jūtas, kad ir tikai teiciens." (194. lpp.)
"Tava partija, kļūdas pārvērtējot, laikam kautrējas no man nodarītā. Ļoti iejūtīgi cilvēki. Rīgā pat kāds bija aizdomājies līdz tam, ka mēs vienreiz esot jau izsūtīti, tagad Sibīrijā iejutušies, varbūt nevajagot mūs vēlreiz raustīt. Cilvēcības vārdā, jo daudzi neizturēja ceļu turp, vai tiešām visi būtu jāved atpakaļ? Iedomājies, kāda sirsnība." (195. lpp.)
"Reizēm gribas paturēt laiku, lai ļaudis ilgāk paliktu nemainīgi. Citādi dzīve ir pārāk īsa un nežēlīga. Ar maziem kaķēniem tas pats, un gaišo lapu zaļumu pavasarī, esat ievērojuši?" (201. lpp.)
"Kāpēc ir sajūta, ka cilvēka mūžs ir par īsu, tik ātri uzrodas kļūdas, tik lēnām tās labojamas?" (215. lpp.)
"Jo labāk lielās līnijās, jo grūtāk mazās." (234. lpp.)
"Vecāku bailes ir kā būris, no vienas puses sargā, no otras - tur ciet, un pats cietumsargs nav laimīgs." (235. lpp.)
"Revolūcijas vispār vajadzētu taisīt tiem, kas tās taisa visretāk - gudriem cilvēkiem. Un es? Esmu visu mūžu centies izglītot. Šajā ziņā vienmēr esmu bijis revolucionārs." (249. lpp.)
"Bite ir spiesta prātīgi izvēlēties upuri, jo pēc pirmā dzēliena viņas dzīve beidzas. Kaut cilvēki būtu tikpat vienreizēji savos dzēlienos." (251. lpp.)
"Labāk brīvības vārdā palikt nemācītiem un lauz akmeņus nekā apgūt formālu izglītību vergu važās. - Gandijs" (256. lpp.)
"Ziemu pārdzīvojot, zem vēsās uzvalku un kleitu sērsnas virst jūtu vulkāni. Lūk, ko nozīmē vārds "izvirtība", tā iestājas, kad ļauj karstajai lavai vaļu izlauzties virspusē." (273. lpp.)
"Apkārt īstam skolotājam griežas pasaule, atceries to. No īsta skolotāja Tev vienmēr paliks kāda mācība dzīvei. Kā man reiz teica kāds skolotājs: dēls, iegaumē - tīrā zeķē kāja mazāk salst. Un viss, lai ko tāds teikums nozīmētu, tu risini to visu dzīvi, vairāk neko nevajag, tas nosaka tavu turpmāko centrālo asi, reizēm augstajā stilā sauktu arī par zelta pavedienu." (293. lpp.)
"Tad Velta pievērsās tālajiem dzīvajiem. Tur bija paaudzes, kas aizbēgušas no Tērces uz Rīgu, un viņu pēcteči, kuri savukārt no šīm paaudzēm muka tālāk uz savām sapņu anglijām, un, ko lai pārmet, jebkuros apstākļos ir tādi, kas atrod prieku cīnīties, un tādi, kas padodas, bet, saprotams, tālāk dzīvojot, tu zināsi, ko izvēlējies, un ar to nāksies sadzīvot." (310. lpp.)
"Kad stāsti ir beigušies, tiem jāļauj beigties, tad vietā nāk citi, daudz labāki stāsti." (327. lpp.)
"Velta rakstīja un baudīja brīvības sajūtu. Vai no papīra to nolasīs pārējie, ir cits jautājums. Tas nekas, var samulsināt ikvienu, var iemānīt nebeidzamas dialektikas akačos, var likt ķert savu asti, plosīties par neizmaināmo. Var nobiedēt un nobremzēt, var sarīdīt ar citiem un tad apstrādāt katru pa vienam. Bet, kad brīvs cilvēks ir pagaršojis brīvību, tad viņu dabūt atpakaļ ir ļoti grūti." (331. lpp.)
"Mēs nevaram teikt, ka būtu represēti, mēs nekādā veidā necīnījāmies pret padomju varu, tikai centāmies to padarīt cilvēciskāku. Bija pat skolotāji un citi pagasta ļaudis, kuri, kā vecais Ādams teiktu, centās ciemā ieviest komunismu, un tas pastāvēja, kamēr īstie komunisti neuzoda. Tas viss bija pietiekami naivi un romantiski, toties, ja padomā, mēs vienīgie reāli paspējām padzīvot komunismā. Varat pārmest, bet man tas patika." (333. lpp.)
"Un, tālākos soļus taustot, sāksim ar sevi. Nevis ļauns naidnieks nāca un visu sačakarēja, mēs paši visur piedalījāmies, bijām klāt, balsojām, atbalstījām. Mums nekas nesanāca ar to komunismu, bet daudziem vēl tagad liekas, ka idejai nebija ne vainas. Cilvēks sačakarē visu, kam ķeras klāt, gluži kā laiks. Dāmas, kungi un biedri, kamēr mēs te vaidam, zviedru monarhisti ir uzcēluši labāku sociālismu, bet ķīniešu komunisti - labāku kapitālismu. Nav vairs neviena, ko vainot. Atzīstiet to, beidziet melot. Kļūs vieglāk, varbūt tiksiet vaļā no neciešamās cietēja upura smakas, kura saindē visu." (338. lpp.)
February 25, 2022
Enerģiska valoda, labs humors, spilgti tēli. Bet man pietiktu ar Sarmītes grāmatu. Un tad tā līdz galam.
June 23, 2020
Izcili. Noteikti ceru, ka būs obligātajā literatūrā skolās (ja vēl tiek doti grāmatu saraksti vasarai).
Kā raksta pēcvārdā autors: “Veiksmes gadījumā šis darbs būtu tilts starp paaudzēm[..]”. Ceru, ka tā tas arī būs.
“Bieži trauslais pavediens pārtrūkst, izveidojot smalku dzeloni, kādi mūsdienās sazēluši starp mums kā bruņas.” Spēcīgākā no grāmatas atziņām. Lai pavedieni vairojas!
Kā raksta pēcvārdā autors: “Veiksmes gadījumā šis darbs būtu tilts starp paaudzēm[..]”. Ceru, ka tā tas arī būs.
“Bieži trauslais pavediens pārtrūkst, izveidojot smalku dzeloni, kādi mūsdienās sazēluši starp mums kā bruņas.” Spēcīgākā no grāmatas atziņām. Lai pavedieni vairojas!
August 13, 2018
Ir jau jauki, bet varbūt tomēr pārāk jauki?
December 26, 2020
“Kad stāsti ir beigušies, tiem jāļauj beigties, tad vietā nāks citi, daudz labāki stāsti.”
July 10, 2022
viss bija super. ieskats svaigi plaukošajaa, ceriibu pilnajaa Padomju Latvijā 50tajos gados, revolucionāru ideoloģijas maiņa sakaraa ar komuniskaa režījuma skopo dabu,,,, un tad BOOM- pedofiils smh
August 5, 2018
Grāmata, kas norāda uz četriem dažādās izejas pozīcijās esošiem cilvēkiem “Hruščova atkušņa” laikā, kuru dzīvē rotē ap lauku skolu. Daudzas lietas ir saprotamas starp rindām, tāpat kā intuitīvi bērni uzzināja par neatkarīgas Latvijas laikiem.
Naivums, aprēķins, domu lidojums, samierināšanās, bailes... Atbalstīt un iesaistīties sev nepieņemamā sistēmā ar cerību, ka kādreiz tā pati no sevis kļūs labāka
Naivums, aprēķins, domu lidojums, samierināšanās, bailes... Atbalstīt un iesaistīties sev nepieņemamā sistēmā ar cerību, ka kādreiz tā pati no sevis kļūs labāka
November 11, 2018
Kaut kur starp 2 un 3 zvaigznēm. Nepakļaujoties pūļa kustībai, vērtēšu grāmatu pēc tā, kā patika man, nevis pēc tā, cik liela iespēja, ka pēc gada vai dažiem tā būs ģimnāziju obligātajā literatūrā. Un man nepatīk. Sit mani nost, bet reālisms, it īpaši Latvija 19.-20.gs., ir man pilnīgi nebaudāms (kā brīvā laika lasāmviela, nevis kā vēstures hronika).
Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir slikta, jo šis vērtējums ir subjektīvs. A.A. ir ieguldījis milzīgu darbu, klausījies cilvēkus un izveidojis vērtīgu lasāmgabalu, un es absolūti saprotu visus labos vērtējumus.
Labais šajā grāmatā - ne miņas no vaimanām un sāpēm, un bēdām, kas man šķiet tik tipiskas latviešu reālisma darbiem. Ļoti svaigs skats uz dzīvi kā izaicinājumu, jauniem risinājumiem katru dienu ar gara spēku un mīlestību pret cilvēkiem.
Tas gan nenozīmē, ka grāmata ir slikta, jo šis vērtējums ir subjektīvs. A.A. ir ieguldījis milzīgu darbu, klausījies cilvēkus un izveidojis vērtīgu lasāmgabalu, un es absolūti saprotu visus labos vērtējumus.
Labais šajā grāmatā - ne miņas no vaimanām un sāpēm, un bēdām, kas man šķiet tik tipiskas latviešu reālisma darbiem. Ļoti svaigs skats uz dzīvi kā izaicinājumu, jauniem risinājumiem katru dienu ar gara spēku un mīlestību pret cilvēkiem.
Displaying 1 - 30 of 66 reviews