Aiz cieņas pret Antru Liedskalniņu vārgās 1,5 zvaigznes grāmatas vērtējumā noapaļoju uz augšu, lai gan autore būtu pelnījusi apaļu 0. Reti gadās lasīt tik žults pārpilnu, liekulīgu un pompozu sacerējumu, kur aiz salkanām frāzēm "Antra, mīļmās!" slēpjas nenovīdība un skaudība. Arī neko neslēpjoša biogrāfija var būt cieņpilna. Mudītes Šneideres "Antra" tāda nav.
Un par to es esmu patiesi nikna, jo ar prātu saprotu, ka dienasgrāmatas forma ir interesanta, informācijas un faktu par Antru Liedskalniņu un 60.-80.gadu Latvijas teātru dzīvi daudz un krāšņi, laikmeta garu var sasmaržot un saklausīt, autores vērojumi un komentāri par aktieriem, režisoriem un visu teātra mākslu ir visnotaļ trāpīgi. Bet eksaltētais un aizbildnieciskais tonis (pie nr.30 man apnika skaitīt, cik reizes tekstā lietots izsauciens "ak!") ir graujošs, teju katrā lapā ar ļoti tiešiem mājieniem lasītājam tiek darīts zināms, ka tieši autore ir tā šķīstskaidrā cietēja, kura pret savu cildeno gribu spiesta izpaust nepatīkamus faktus par slaveno aktrisi, ka autores tiklums un tikums neļauj "pateikt visu".
No otras puses, var jau būt, ka tieši tā ir arī iecerēts, lai simpātijas pret grāmatas varoni - neiedomājami un pārpasaulīgi talantīgu, ar alkoholismu slimu un tādēļ teju tikai galējībās dzīvojošu aktrisi - tikai augtu un nostiprinātos.
"Virstalants ir savilkta atspere, kas iztaisnojas ar milzu spēku visa radošā mūža garumā."
p.s. YouTube atrodams "Ar būdu uz baznīcu" ieraksts.