Dzīves apliecinātāji

by Zenta Mauriņa

Ieskati un atziņas

188 pages, Hardcover

Published January 1, 1951

About the author

Dzimusi 1897. gada 15. decembrī Lejasciemā, mirusi 1978. gada 25. aprīlī Bāzelē, Šveicē. Tēvs – ārsts, māte – pianiste. Bērnībā perfekti apguvusi vācu valodu. Uzaugusi Grobiņas doktorātā. Piecu gadu vecumā pēc bērnu triekas zaudējusi spēju staigāt. 1913. gadā iestājusies Liepājas krievu sieviešu ģimnāzijā, ko absolvējusi 1915. gadā. 1921. - 1923. gadā LU studējusi filozofiju, 1923. - 1927. gadā baltu filoloģiju. Pēc tam skolotāja Rīgas skolotāju institūtā, lektore Latvijas Tautas universitātē Rīgā un Mūrmuižā, 1929. – 1944. g. arī pašas dibinātā studijā. Kā lektore guvusi lielu popularitāti. 1929. gadā papildinājusies filozofijā un salīdzinošajā literatūrzinātnē Heidelbergas universitātē Vācijā.
Pirmā literārā publikācija 1919. gada 29. jūlijā Liepājā, laikrakstā "Libausche Zeitung" – J.Akurātera stāsta "Mana vismīļā" tulkojums. Pavisam Latvijā līdz 1944. gada rudenim publicējusi 19 grāmatu: monogrāfijas par Raini, Poruku, Dostojevski, Brigaderi, Danti, Frici Bārdu (doktora disertācija), 7 eseju krājumi par latviešu un cittautu rakstniekiem, romāns "Dzīves vilcienā" (1941) un daudz rakstu periodikā, tulkojumi. Izdoti viņas Kopoti raksti 2 sējumos (1939. – 1940.).
1944. gadā kopā ar vīru Konstantīnu Raudivi emigrēja uz Vāciju.
1946. gadā pārcēlusies uz Zviedriju. 1949. - 1963. gadam bija docētāja Upsalas Universitātē. 1960. gadā ieguva Zviedrijas karaļa stipendiju Itālijas ceļojumam.
Kopš 1965. gada dzīvoja Vācijā, Badkrocingenā.
Mirusi mūža 81. gadā. Apbedīta Badkrocingenas kapos, netālu no savas dzīvesvietas.

Reviews

[anetiitiitetete]

Jānis Grīns, "Par Zentas Mauriņas jauno grāmatu", Daugava, Nr.8, 01.08.1936.

Mauriņa ir apdāvināta, raksturīga intuitīviste. [...]. Arī "Dzīves apliecinātājos" var apbrīnot viņas milzīgo erudīciju, drošos un spilgtos raksturojumus un formulējumus. Viņa vienlīdz var iedziļināties kā vecākos (Paskāls), tā visjaunākos (Sillanpē) dižgaros un tos satuvināt, liekot starp tiem kādu vienu, šoreiz "antropoloģisma" principu.

Līgotņu Jēkabs, "Pāri šaurajiem apvāršņiem", Jaunākās ziņas, Nr.171, 01.08.1936.

Par Zentas Mauriņas esejām var liecināt to pašu, ko viņa saka par Siaresu: "Tās nav kritikas vai mākslas darbu vērtējumi, bet patstāvīgi mākslas darbi ar sevī dusošu vērtību" (97. Iapp.). Mauriņa raksta ar lielu gara spraigumu, cīnās ar savu valodu, kur bagātīgi mistrojas svešvārdi ar jaunvārdiem, ar kuriem viens otrs filologs nezin vai būs apmierināts, bet par kuriem autori kā meklētāju gribas apsveikt.

Marta Grimma, "Zenta Mauriņa, "Dzīves apliecinātāji"", Sievietes Pasaule, Nr.16, 15.08.1936.

Latvijas sievietes ir lepnas uz Zentu Mauriņu. Nerunāsim šoreiz par inteliģentiem. Provinču pilsētas sapņotāja — kasiere grib veltīt savas brīvās vēlās vakara stundas, lai izlasītu Mauriņas pēdējo darbu.

Kāda māte, kas audzina 5 bērnus, aizrāda saviem mazajiem dēliem un meitām: "Mācaities pacietību no Zentas Mauriņas, klusā lēnprātībā visu paciest, ko dzīve uzlikusi —un nekurnat."

Parastās ikdienas sievietes, kam nav daudz garīgu interešu, saka: "Mums viņa patīk."

Bet gara ideālistes, kas pelna maz, pasūta un lasa Zentas Mauriņas jaunāko darbu.

Alb. Freijs, Grāmatu apskats, Ceļš, Nr.5, 05.10.1936.

Domāju, ka grāmatu rakstījusi ne kāda persona, bet personība, kurai mierīgi varam pielikt apzīmētāju: „smalki stīgota“. Uz Zentu Mauriņu var attiecināt to pašu, ko viņa sacījusi par esejistu Siaresu, kurā „apvienojas spēcīga un maiga iejūta ar dzīvu skaistuma izpratni un smalku garīgu dzirdi, kā arī stingru kārtības gribu“ (97.). Ja labs esejists ir tāds, „kas sevī uzņēmis visas rakstnieka domas, jūtas, visu viņa pasaules uzskatu un tomēr nav zaudējis savējo“, tad labumu kvalificējumu nevar liegt arī mūsu esejistei.

Paldies, periodika.lv

[Malvīne S.]

Brīnišķīga grāmata. Man šķiet, ka lai vai par ko Zenta rakstītu, viņa spēj ieinteresēt lasītāju. Arī šajā gadījumā, šeit ir ieskati par dažādiem rakstniekiem un viņa to ir tik labi pratusi pasniegt, ka es iegādājos Bodlēra grāmatu un ar steigu gribu izlasīt Tomasa Hārdija grāmatu “Tesa no d’erbervilu cilts”, kas man stāv nolikta kaudzītē kā viena no grāmatām ko vēlos lasīt.

«Lielas grāmatas ir tās, kas nebeidz dzīvot, gluži otrādi, viņas turpina augt vēl tad, kad tas, kas viņas radījis, jau sen iznīcis. Viņas raisa arvien jaunas lapas, gūst arvien jaunu jēgu, atklāj to, ko pats autors viņās ielicis, kā arī to, ko viņš viņās nav ielicis.»