Marģeris Zariņš bija viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām. M. Zariņam bija raksturīga spēja aizraut ar optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Piemēram, Jēkaba Janševska romānu "Dzimtene" Marģers Zariņš pārveidoja par komisko operu "Zaļās dzirnavas", baletoperā "Svētā Maurīcija brīnumdarbi" viņš sintezēja operas un baleta žanru izteiksmes līdzekļus.
Sešdesmito gadu beigās komponists aktīvi pievērsās literatūrai, radot virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā.