Uzraksti man...vakar

by Dace Judina

Pirms gada, saulgriežos Katrīna pirmoreiz pārkāpa Ozolu dzimtas mājas slieksni. Šajā laika sprīdī viņas dzīvē notikušas liktenīgas pārmaiņas... Saņēmusi bildinājumu no jaunā arhitekta Kaspara, Kate šaubās. Viņai jātiek galā ar saviem atmiņu dēmoniem, un arī Kasparam jāsaprot, kas viņš ir – Legzdiņš. Ziemelis vai Baltais? - un jānoskaidro, kas pirms divdesmit pieciem gadiem noticis ar viņa īsto māti?
Tetraloģijas "Latvijas simtgades romāni" noslēdzošajā daļā "Uzraksti man... vakar" savijas Ozolu, Kalēju, Nordenu, Ziemeļu, Balto, Legzdiņu, Tillmaņu un Locānu dzimtu likteņu epizodes, apliecinot – māju un cilvēku stāstiem nav sākuma un beigu.
Laikam nav robežu – vakardiena un rītdiena veido šodienu. Laiks ir spirāle, kurā ikviens vijums atgriežas tajā pašā vietā, soli augstāk vai zemāk. Un mēs pa vidu – tik, cik katram atvēlēts. Tik, cik balti, pelēki vai melni, cik mīloši un mīlami...
Kāpēc, laikam ejot, nekļūst vieglāk, gaišāk un cerīgāk? Kāpēc vēl arvien jākaro? Savā zemē, pagastā un novadā, sētā, dzimtā un ģimenē? Kāpēc esam tik divdabīgi, svārstīgi, lokani? Ar vienu roku ceļam, lolojam, auklējam, ar otru – iznīcinām, graujam, ārdām? Slavējam, glāstām un lepojamies. Lamājam, nicinām, nolādam, verbāli nogalinām...
Cik Latvijā ģimeņu, kur tēvs nav tēvs, māte nav māte, bērns adoptēts, vecāki un vecvecāki spēlē lomu spēles un neviens par īstajiem senčiem nerunā? Cik mājās valda slēpta un atklāta emocionālā, psiholoģiskā un fiziskā vardarbība, par ko visi zina, bet neko nedara? Kā var dzīvot, publiski izrādoties labam, tīram un gaišam, bet ikdienā neatrodot labu vārdu paša tuviniekiem? Nezinot savu pagātni, kaut sapņos neiepazīstot vecākus un vecvecākus? Vai koks bez saknēm var dzīt jaunas atvases?

286 pages, Hardcover

Published January 1, 2018

About the author

Dace Judina ir žurnāliste, redaktore, režisore. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Dace Judina darbojas presē, šobrīd – sabiedrisko attiecību un pasākumu organizēšanas jomā.

Reviews

[Inga · Rating 2 out of 5]

Četru grāmatu ciklā šķetināti dažādu dzimtu raduraksti, taču vismaz šajā, pēdējā tajos pīties sāk pat autore pati, brāļadēlu nosaucot par māsasdēlu u.tml. Acīs krīt viszinīgas kaimiņienes patika, ar kādu tiek sīki izķeskāti visu dzimtu "slikto radu" ļaunie darbi. Un vispār valstī viss ir slikti, cilvēki vienaldzīgi, izglītības reformas dēļ bērni izlaisti, skolotājus atlaiž un tā tālāk kā no grāmatas... Pag, bet tā taču arī ir grāmata... Bet kāpēc tā vajadzīga, neesmu droša. Autorei ir skaidri mīlulīši, kuriem tad nu piedēvēt tik daudz visādu labo īpašību, ka citiem pāri paliek čuš. Un vēl zākājas par kāda personāža paštaisnumu, augstprātību un egocentrismu... Kaut pašai tas lien kā āža kāja. Velti gaidīt kādu attīstības drusku galvenajos personāžos - viņi taču ir tik lieliski, tik brīnišķīgi, ka kāpēc gan kaut ko tur vēl mainīt?

Divas zvaigznes par godu tam, ka kaut kā tomēr panāca, ka izlasu, lai arī ļoti daudz ko laidu pa diagonāli. Ja man kāds jautātu, kāpēc lasīju, es gan nezinātu, ko atbildēt.

[Paula Cepleviča · Rating 5 out of 5]

Paldies autorei par šo grāmatu un visu tetraloģiju! Paspēju jau iemīļot gan Kati, gan Kasparu, gan Ozolu dzimtas mājas un aprakstīto vidi. Ar aizrautību (un arī ar sāpēm) sekoju līdzi visiem savītajiem dzimtas stāstiem un atklātajiem noslēpumiem un aizdomājos arī par to, cik daudz vai maz es zinu par saviem senčiem, par viņu dzimtas mājām, par to, ko varbūt vēl neesmu noskaidrojusi, bet kas man šodien būtu noteikti jāzina, jo senču laiks toreiz veido manu laiku tagad... Tās ir manas saknes, un tā esmu arī es.

Neprātīgi ātrā tempā izlasīju visu Daces Judinas uzrakstīto Latvijas simtgades romānu tetraloģiju. Lasīju un nodomāju - kā autore zina, ka tieši par šīm dzimtas lietām jau daudzus gadus domāju un pētu, vaicāju vecvecākiem un meklēju atbildes? - Vai ļaunums var tikt pārmantots dzimtā? Kādēļ tuvinieki ir tik vienaldzīgi, kad otram tiek darīts pāri? Kādēļ naida un greizsirdības/skaudības dēļ cilvēki ir gatavi darīt pāri saviem tuvākajiem - brālis brālim, māsa māsai, vecāki saviem bērniem? Tik daudzi likteņi tā tiek izpostīti!

Īstās grāmatas pie mums nonāk īstajā laikā. Arī šī un visa tetraloģija. Man ir svarīgi zināt manas saknes, lai labāk izprastu sevi. Šīs četras grāmatas, it īpaši pēdējā (“Uzraksti man... vakar”), lika aizdomāties, ka man nepietiek tikai ar to, ko zinu par sava uzvārda saknēm no tēva puses. Ir laiks papētīt arī mammas dzimtas koku. Un, ja kāds lasa un domā, ka tikai grāmatās tā notiek, kā aprakstīti galveno tēlu likteņi un dzimtas noslēpumi, tad ziniet - dzīvē notiek vēl trakāk, tikai tas tiek slēpts un noklusēts... Ir vērts uzdot jautājumus, kamēr vēl ir, kam jautāt!

[Aiga P. · Rating 5 out of 5]

Pilnīgi žēl, ka šī ir pēdējā daļa. Būtu jauki zināt Kates un Kristapa dzīves tālāko gaitu. :)

Lai gan Kates un Annas Elizabetes starpā ir velkamas vairākas paralēles, tomēr šī sērija piesaista kaut kā vairāk. Nav tik daudz autores personisko "spriedelējumu" par politisko jomu un mūsdienu kataklizmām.