Jaunas lappuses senā manuskriptā. Atmiņu portrets ir turpinājums stāstam par fenomenu latviešu mūzikā – Noru Bumbieri. Daudzi to sauc par neērtu patiesību, citi par tīrradņa talantu padomju estrādes postošajā īstenībā. I. Meimane piedāvā savu versiju, kas balstīta uz sarunām, tapušām 2002. un 2018. gadā, bet pārējais jau ir lasītāja ziņā – moralizēt, liekuļot, vai saprast. Pievienots Noras Bumbieres ierakstu saraksts.
15 gadus pēc iepriekšējās Meimanes grāmatas par Noru iznākusi jauna, papildināta versija. Visvairāk šai grāmatā man patika tas, ka autore ļauj lasītājam pašam domāt un veidot savu Noras portretu. Viņa nevienam atmiņu stāstniekam nenorāda uz neprecizitātēm, nemoralizē, bet, saliekot kopā bildi, tik spilgti parādās viena otra divkosība un atmazgāšanās, ka tas nemaz nav vajadzīgs. Bumbieres balss kā vērtība pati par sevi, un tam līdzās - vienkāršas Jelgavas meitenes Noriņas kāpiens uz lielās skatuves un izmisīga cīņa par mīlestību. Ļoti patiesa grāmatas, cik nu tas ir iespējams bez pašas Bumbieres klātbūtnes.
kaut kur tālu, tālu vēl ķiršu lietus līst tas nevar būt, nevar būt, nekad nekad
smeldzīgi... smeldzīgi... kā cauri baltām kupenām, kā caur sāpēm, kas tā kā sapnis smeldz tai vasarā, tai dzīvē, tai norietā... manuprāt, Ineta Meimane ir izdarījusi izcilu darbu, ar to, ka nav vienkārši biogrāfisks darbs, kas izskaistināts ar jaukumjaukivissirspožijaukisaulītspīdmanirlabiunarcitiemlabi manieri, bet ir gluži kā mozaīkā salikti visi gabaliņi, visi noputējušie, kādu stūrīšu nolauztie, pavisam gaišie, kā arī pavisam drūmie - mūsu Nora Bumbiere.
Krītot zvaigznes spožāk deg, karstāk deg/Spožāk deg pirms dziest.
šajā grāmatā bija tik daudz atšķirīgu viedokļu par noteiktajām situācijām, ka ir pat jāsāk zīlēt zvaigznēs, kurš tad melo, kurš izliekas, kurš vienkārši ir piemirsis... bet mēs jau nevaram zināt, kas bija tai Noras dvēselē/vai tik tā tikai nebija vienkārši dvēsele plaisā emociju patiesi daudz (vairāk teiktu, ka izpaužas drūmums, nenoteiktības stāvoklis), bet tas neko nenozīmē, jo tas tieši raksturo šo dzīvi, kura zib, zib, zib, zib kā mūža rats...
200 lapās iziet cauri "MODO"; Lapčenokam; galējai greizsirdībai;likteņiem;bērniem;atkalsatikšanos;nelaimēm;atdzimšanai;zaļā pūķa uzbrukumiem;Raimondam Paulam;Vilcānei;sarunām;noslēpumiem, bet tam visam pāri mīlestībai... - ceļojums! tie bija savādi laiki. bet tie reizē bija burvīgi laiki. ikviens mirklis vispār ir burvīgs. ja fonā skan Bumbieres vokalīzes, ir tumšs , miers, mecosoprānisks tembrs fonā, kas nobur - vai vēl kaut ko var vēlēties vairāk? brīnišķīgi. . . .
Noras Bumbieres balss man ir tas pats, kas Prustam madlēnas - nevaldāma bērnības atmiņu plūsma, neverbalizējama saulainas, bet vēsas svētdienas sajūta, kad "māja iztīrīta", kafija uzvārīta, var uzlikt plati. Man patīk, ka ar lielu iejūtību un cieņu uzrakstītā grāmata manām atmiņām iedot kontekstu, piesātina ar detaļām. Man arī patīk, ka autore saglabā neitralitāti, nemēģina izdarīt kādus īpašus secinājumus, bet ļauj izteikties, taisnoties un nonākt pretrunās tik daudziem, kuri bija ietekmējuši Noru Bumbieri un paši ļāvušies viņas ieteikmei. Rezultātā sanācis neatšķetināms attiecību un ietekmju jūklis, bet tieši tas arī rada grāmatas spēcīgo "īstuma" sajūtu.
Un protams, ka komplektā ar grāmatu ir jāklausās Bumbieres dziesmas. Bet nevis fonā lasīšanai, bet jāklausās jāklausās, tā balss ir kā samts un izkausēta šokolāde ar nebeidzamu rudens smeldzi.
"Nekad neatgriezies tur, kur jau esi bijusi. Tikai uz priekšu!"
Ļoti patika. Man nepieredzēts autobiogrāfijas formāts - gan mīlošu, gan nicinātu līdzcilvēku intervijas un minimālas autores atziņas. Viscaur bija jūtama vēlme visu pastāstīt patiesi, un es patiesi noticēju. Gan smaidīju, gan raudāju autobusā. Tik piesātināts dzīves stāsts nevar būt neinteresants un nespēj neiedvesmot pareizās, personības iedvesmota autora rokās.
No maziem gabaliņiem sašūts deķis. Patika autores spēja ļaut pastāvēt dažādām interpretācijām par vieniem un tiem pašiem notikumiem. Tik tie dūrieni, ar kuriem stiķē kopā gabaliņus, varēja būt vairāk vienā stilā.
Laikam mani tomēr ne pārāk interesē citu dzīves. Uz beigām lasīju diezgan pavirši. Bet pluss autorei, ka viņas grāmatā nav viena viedokļa. Viņa ir uzrunājusi sarunai visus.
Divas zvaigznes vienīgi ar cieņu pret autores ieguldīto darbu. Nepatika. Jūtos kā izlasījusi kaudzi dzeltenās preses. Privātā dzīve ir privātā, un tādai tai būtu jāpaliek. Toties, pateicoties grāmatai, noskatījos Lindas Oltes un Sandija Semjonova dokumentālo filmu “Nora”. Patika ))