Citāti no grāmatas
Sibīrijas laiks
"Visi mierīgi un klusi dzīvoja savā nodabā. Laika visiem bija pārlieku diezgan. Lielākā tiesa izcīnīja pastāvīgu, sīvu cīņu ar šo "laiku"; viņi nezināja, ko ar to iesākt, tas viņiem bija lieks, kā viņi paši sev bija lieki." (69.lpp.)
Pavasaris
"Es, vīrs ar pirmajiem sirmajiem matiem, pirmoreiz mūžā izjutu esību. Es atskatījos - un izbijos! Šo dzīvi nekad vēl apzinīgi nebiju dzīvojis, nekad nebiju to izjutis! Dabas atmoda man bija bijusi negrozāms fakts, apmēram kā matemātikas formula. Bet es to vēl nekad nebiju pārdzīvojis.
Es izbijos!" (232.lpp.)
Vecums
"Ar tievām šķērēm atkal pieeju pie spoguļa, redzu sevi zaglīgi smaidot; arī šis smaids man svešs. Vai tas, ko tagad daru, nav smieklīgi? Lielā rūpībā mēģinu izgriezt sirmos matus. Gribu gadus padarīt nedzīvotus...kam tas vajadzīgs? Ilgi skatos sev acīs." (232.lpp.)
Klusums - bailes - mūžība
"Nekustēdamies guļam blakus un klausāmies. Bet klusums paliek. Tas ir liels, tik liels, ka vientuļš cilvēks to nevar paciest, viņš baidās no tā, jo te sākas mūžība." (329.lpp.)
Jēga
"Cilvēka lielākā manta nav darbs, bet kaut kā pilnīga, nobeigta radīšana, lai cik primitīvs tas būtu." (331.lpp.)