Kailā dzīvība

by Ilona Leimane

Pirmais latviešu romāns, kurā tēlots 1941. gadā deportēto liktenis. Dienasgrāmatas monologa formā atklāts Rīgas "zelta jaunatnes" pazemojumu pilnais ceļš Sibīrijā.

154 pages, Hardcover

Published June 1, 1953

About the author

Rakstniece Ilona Leimane dzimusi Rīgā 1905.gada 5.oktobrī namsaimnieku Jūlija un Lienes Hermīnes Leimaņu ģimenē. Jūlija Leimaņa māte Kristīne, dzimusi Endzelīna, bijusi valodnieka Jāņa Endzelīna māsa. Tas ietekmējis nākamās rakstnieces Ilonas Leimanes sevišķi lielo interesi par valodas bagātību.
Bērnībā Ilona vasaras pavadījusi pie vecmāmiņas un vectētiņa Ilzes un Indriķa Kļaviņiem Suntažu pagasta Eļmos. Apkārtējā daba uz meiteni atstājusi lielu iespaidu. Lielu ietekmi uz Ilonu atstāj vecaistēvs Indriķis, senu nostāstu zinātājs un labs stāstītājs, pagasta vecākais un izslavēts vārdotājs, kas jaunībā bijis arī skolotājs. Šķiet tieši vectēva ietekmē krāšņākā rakstnieces daiļrades daļa saistās ar senatni un no vectēva dzirdētie nostāsti atraduši vietu viņas grāmatās. Ilona ļoti agri iemācās lasīt. Jau 8 gadu vecumā vecvecāku mājās Ilona iepazīstas ar Aspazijas, Raiņa, A.Puškina, I.Turgeņeva, F.Dostojevska grāmatām un kļūst par gluži apmātu lasītāju. Ilonas vienīgās draudzenes tajā laikā ir pasaku bārenītes, princeses un laumas. Nostāstu ietekmē meitenei pat liekas, ka pārmērīgo lasīšanas kaislību viņai uzsūtījis nelabais. Rodas arī tieksme pašai kaut, ko sacerēt. 1913.gadā Ilonas tēvs nopērk īpašumu Pārdaugavā starp dzelzs un koka tiltu. Pa viņu mājas logiem ir redzama Daugava un Vecrīga. I.Leimane katru dienu gājusi pāri Daugavai uz 3.pilsētas ģimnāziju. 1928.gadā I.Leimane sāk studēt Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē. 1932.gadā Ilona Leimane apprecas ar ārstu Indriķi Pārupu.
1944.gadā rakstniece dodas emigrācijā uz Vāciju. Vācijā - Flensburgā viņa pārdzīvo smagu uzlidojumu, un, kā pati raksta, tikai brīnums viņu izglābis. No 1950.gada līdz mūža beigām Ilona Leimane dzīvoja Parīzē. Novērtēdama Francijas galvaspilsētas bagāto kultūras dzīvi un brīvības garu, rakstniece atzina, ka tomēr tā arī nekad nav īsti tur iedzīvojusies. Ilona Leimane ir no tiem cilvēkiem, kurus trimdinieka liktenis samaļ sevišķi nežēlīgi - tas iedragā viņas psihi, un mūža nogali rakstniece pavada psihiski slimo dziedinātavā. Mirst 1989.gada 21.decembrī, apbedīta kādā Parīzes dienvidu kapsētā.

Pēc I.Leimanes atmiņām viņa pirmo dzejoli uzrakstījusi 12 gadu vecumā. Pirmais iespiestais dzejolis saucas „Nav ikdienas”,publicēts K.Skalbes vadītajā mēnešrakstā ,,Piesaule” Nedaudz vēlāk viņas dzejoļi parādās arī laikraksta ,,Brīvā zeme” literārajā pielikumā, ko vada E.Virza. Abi literārie krusttēvi kļūst par sirsnīgiem dzejnieces draugiem. No 1931.gada I.Leimane kļūst par laikraksta „Latvis” pastāvīgo līdzstrādnieci. Tur iepazīstas ar daudziem dzejniekiem. Īpaši sirsnīgas attiecības izveidojas ar Leonīdu Breikšu un Knutu Lesiņu.
Liels notikums rakstnieces dzīvē ir pirmā dzejoļu krājuma „Sirds”iznākšana (1935.), kas tiek labi novērtēts. E.Virza un J.Veselis, recenzējot I.Leimanes pirmo dzejoļu krājumu, atzīmē tā bagāto, daudzveidīgo tematiku un trauksmaino zemtekstu. I.Leimanes pirmā prozas grāmata ,,Sērmūkšu vīns” (1939) saturiski ir raiba. Stāstos risinās izšķiroši notikumi cilvēka dzīvē - apprecēšanās, šķiršanās, taču tam visam trūkst psiholoģiskas motivācijas. Ilona Leimane sarakstījusi arī divas bērnu grāmatas - ,,Knašais Pēterītis” (1939) un ,,Laimes zemē” (1942). Abās grāmatās izmantots populārais pasaku sižets par došanos pasaulē. 1942.gadā iznāk otrais dzejas krājums ,,Divas gaismas”.
1943.gadā iznāk romāns “Vilkaču mantiniece”, kas ir Ilonas Leimanes daiļredes spožākā virsotne. Tā ir viena no izcilākajām grāmatām latviešu 1940.gadu romānistikā, sava veida literārā sensācija. 1944.gadā I.Leimane par romānu saņ