Sapratu, ka nesagaidīšu bibliotēkā visus trīs sējumus "Rūgtais kvests" un tāpēc izmantoju izdevību, izlasot oriģinālā.
Ideja interesanta - restaurēt notikumus un iegūt viena jauna cilvēka psihloģisko portretu, izmantojot viņa atstātās piezīmes un mūsdienu jauniešus ievietojot septiņdesmito gadu vidē (maksimāli pietuvinātā). Tā bija interesantā daļa. Tikai žēl, ka man gan jauniešu, gan kvesta organizatoru un kuratoru tēli likās tādi, kā lai pasaka, pareizi izveidoti (negribas teikt - klišejiski). Beigās happy end ar dalībnieku privātās dzīves jautājumiem.
Savukārt jāatzīst, ka Maksima Gorkija darbu analīzes bija stipri par daudz. Kamēr es nezināju, ka romāns "Дело Артамоновых" nebūs vienīgais (tikai pirmais no kādiem 4-5 darbiem), ar interesi palasīju (tiesa gan, bez iedziļināšanās, jo romānu neesmu lasījusi un neradās arī vēlme to izlasīt) pārspriedumos par tā varoņiem, taču jau ar nākamo jau bija par daudz (krieviski sakot - занудно) un tā es kādu ceturtdaļu "Rūgtā kvesta" esmu vienkārši pāršķīrusi pāri, pat nelasot pa diagonāli.
Tā kā grāmatā nākas saskarties ar mūsdienu jauniešu (īpaši maskaviešu) slengu un sarunvalodu (to mēģina apgūt arī kvesta organizators Ričards, kas pārzina akadēmisko krievu valodu, bet ne mūsdienu sarunvalodu), man tagad ir jauna intriga - paņemt latviešu tulkojumu un paskatīties, kā ir tikts galā ar dažām lietām, ko es, piemēram, vienkārši zinu (no Comedy Club jociņiem par maskaviešiem), bet nevarētu iztulkot.