Krājuma redaktors Kārlis Vērdiņš par “Grāmatu” saka: “Šis Arvja Vigula krājums tapis vairāku gadu laikā. Tas atklāj autora talanta plašo spektru gan formā, gan saturā – no sociālas satīras līdz dramatismam un traģismam. Līdzās meditācijām par laikabiedru dzīvēm un niansētām intimitātes studijām tas piedāvā ceļojumus laikā un telpā, kā arī izgaršo dažādas poētiskās ietekmes, padarot tās par savām, tādējādi paplašinot mūsdienu latviešu dzejas izteiksmes līdzekļu arsenālu.”
Arvis Viguls savu dzejas krājumu un tā nosaukumu raksturo: “Latviešu literārās valodas vārdnīca teic, ka grāmata esot “iesiets vai brošēts neperiodisks izdevums”. Ar visu vārdnīcas šķirkli pilnībā iepazīties iespējams manā jaunajā krājumā. Vēl tur ir zemsvītras piezīmes, kas ne uz ko neatsaucas, komentāri citiem tekstiem, kuru grāmatā pašā nemaz nav, īsts izmantotās literatūras saraksts, kā arī saturs.” Viguls arī min, ka padomju dzejas krājumu pēdējās lappusēs mēdza ievietot īsus aprakstiņus ar norādi, ko autors grib pateikt savam lasītājam: “Šajā krājumā nekā tāda nav, tomēr nesen atradu kādu aprakstu, kas teicami iederētos arī manā “Grāmatā”: “Grāmatas liriskais varonis ir mūsu laikabiedrs, kam dziļi rūp savas zemes un sabiedrības attīstība. Autors aicina nesadrumstalot un neizniekot dzīves mērķi, nepakļauties mantu kultam, kopt un turēt tīras cilvēku attiecības.””
Šī #laligaba2019 grāmata būtu palikusi bez uzmanības, ja ne tie dzejas lasījumi. Ne visiem dzejniekiem piemīt talants nolasīt savus dzejoļus tā, lai tas būtu baudāmi. Bet Arvis Viguls spēj ne tikai rakstīt, bet arī prezentēt. Veiksmes faktors varbūt bija arī tas, ka viņš sāka ar “killerdzejoli” par zobārstu. Bet arī citi viņa izvēlētie dzejoļi tovakar šķita saprotami un kaut ko manī uzrunāja. Pēc krājuma izlasīšanas ir tā, ka neesmu superfane, bet kaut kas tur ir. Domāju, ka kādreiz vēlāk pārlasīšu šo krājumu. Noteikti var autoru uzslavēt gan par formu, gan saturu. Nav viņš no tiem “enter dzejniekiem”. Ne visi no šiem dzejoļiem spēj mani skart dziļi emocionāli, bet tie visi zīmē ļoti pārliecinošas bildes.
“Laiks viņu sagraizījis kā nemākulīgs ķirurgs, kurš nevar neko glābt, tikai griezt un griezt, un griezt.”
"Mūsu ziemas ir precīzi ķirurgi, tērpušies baltā, tie griež tieši līdz kaulam."
Reiz es nezināju neko par Arvi Vigulu, bet tad aizgāju kādam līdzi un viņa "Grāmatas" prezentāciju un viņš paņēma mani visu. Tai pašā prezentācijā nopirku šo grāmatu un lasīju kādus gadus divus. Jo negribēju izlasīt. Vigula dzeja nav mērķis, bet process. Es neiegūstu izlasot, bet iedzīvoju iekšā lasīšanas brīdī, ko radījuši autora vārdi, sarindoti tā, ka ir par mani un mums, tikai mēs nekad to tā nepratām pateikt. It īpaši par vecāku vakariņu galdu, tēvu un tiem, kuru spļāvieni pēc zobu tīrīšanas satek vienā izlietnes notekā.
"Šis ir augusts, un augustā paliek rētas pat no sīkākajiem ievainojumiem."
Kas pavisam citāds un svaigs manā dzejas baudītāja amatiera dzīvē. Domu graudi un lietu redzējumi, kas bija izteikti pretēji sievietes redzējumam. Patika krājuma noskaņa.
Interesanti pasniegtas dzīves drāmas, kur neizbēgami ir gan mīlestība, gan nāve. Daži dzejoļi aizķēra vairāk, daži - nemaz. Pilnā atsauksme https://gramatas.wordpress.com/2019/0...
Bez liekvārdības un izskaistinājumiem. Dzīves tveršana ar mikroskopisku redzi.
“Un pēdējās kolas paliekas viņa nesūks ar salmiņu skaļi tikai, lai nekaitinātu tēvu, kurš reizi mēnesī atbrauc pēc viņas, lai stundu vai divas izpildītu savu pienākumu.
Bet ko tas līdz, ja tūlīt pat viņš ierunāsies, ka laiks vest viņu uz mājām, bažīgi ieskatījies rokas pulkstenī uz trim šaurajām svītriņām - viņa svēto trīsvienību - dievu tēvu, dievu dēlu un svēto garu, starp kuriem nav vietas meitai.”