1773.gadā divi spoži sava laika britu literāti un tuvi draugi, Džeimss Bosvels un doktors Semjuels Džonsons apceļoja Skotiju un 1775.gadā tapa izcilais, jau par žanra klasiku kļuvušais Džonsona apraksts “Ceļojums uz Skotijas rietumu salām”. Šis darbs uzreiz guva sensacionālus panākumus, un abi rakstnieki sāka apcerēt, kāds būtu to nākamais ceļamērķis, visbeidzot vienodamies par nodomu doties tūrē pāri Baltikai, kā tolaik to dēvē, — tātad 1778.gads, Baltikas jūra, Libava, Mītava, Rīga, Vendene, Marienburga, Tērbata un arvien tālāk, līdz galamērķī — Pēterpils.
Taču ziemeļu ceļojums nenotika… vai vismaz tā līdz šim ticis uzskatīts. Pēc vairāk nekā diviem gadu simtiem, pateicoties Maikla (jeb Mika) Koljera erudīcijai, talantam un mīlestībai kā uz literatūru, tā uz Baltiku un jo īpaši letiem, Bosvela un Džonsona brauciens beidzot tomēr var notikt, savuties lasītāja priekšā intelektuālai un ne mazums azartiskai izklaidei – itin iedvesmojošs un, kas zina, pilnībā patiesīgs divu 18. gadsimta britu džentlmeņu vēstījums “Iz Baltikas”!
Izdomātais divu reālu 18. gs. angļu ceļojums pa mūsu zemīti (tas ir Latvijas vēsture un par Latviju rakstošs nelatvietis), protams, ir kaut kas, automātiski piesaista manu uzmanību. Kā jau sagaidāms, abi ceļotāji savā ceļojumā satiek pilnīgi visus, ko vien varētu iedomāties un ko būtu bijis vērts attiecīgajā laika periodā satikt (pasaule jau nu gan ir maza, bet parasti jau tomēr dabā izrādās, ka ne tik ļoti). Tiek ieturēta senatnīga stilistika, darbība nebūt nav ļoti strauja un lasīšanas process nav pats sevi uz priekšu dzenošs, taču tajā, manuprāt, ir šī darba burvība. Tāds vērtīgs lēnās lasīšanas gabals, kas noteikti nebūs vairākuma gaumē.
Man patiešām ļoti gribējās, lai šī grāmata patiktu, bet lasot šausmīgi garlaikojos un pabeidzu ar diezgan lielu piespiešanos. Manai gaumei tā škita pārāk samākslota un tāda kā vienmuļa. Bet mani vispār tās vēsturiskās literatūras imitācijas ne visai aizrauj, ir sajūta, ka autors veģetē uz citu un daudz talantīgāku rakstnieku lauriem. Citējot Regīnu Ezeru, šī būtu desas kotlete.
Angliski uztvēru šo darbu raitāk; raksturīgais divu draugu - laikmeta titānu (Džonsona un Bosvela) humors, kas faktiski ir visas grāmatas sižeta dzinējs.
Izcils vēstures romāns. Ieturēts perfektā angļu stilistikā. Apbrīnojama 18.gs. Kurzemes hercogistes un Vidzemes guberņas vēstures izpēte. Dod iespēju satikties ar spilgtākajiem vācbaltu muižniecības pārstāvjiem, Vidzemes ģenerālgubernatoru ģenerāli Džordžu Braunu, Pētera I adoptēto mori Abrahamu Hannibalu (Tallinas gubernatoru, Puškina vecvectēvu) un citām spilgtām personām. Ļoti skaisti attēlota arī dižciltīgo angļu ļaušanās vasaras Saulgriežu mistērijai kopā ar latvju zemniekiem ‘sapnis vasaras naktī’ noskaņās. Gluži kā īsta 18.gs.literatūra, nelasījās ātri, bet bija lēns un patīkams intelektuāls baudījums.
Pateicība autoram par milzīgo cieņu un mīlestību, kas ieguldīta darbā par letiem un ikauņiem!
_ _ _
“Mācoties lasīt un rakstīt, šiem ikauņiem un letiem vispirms jāatklāj sava nabadzība un apspiestība - briesmīgākā no zinību formām, kāda vien bijusi. Un tomēr (..) šīs sāpīgās zināšanas ir arī pirmais un vissvarīgākais solis ceļā uz brīvību un labklājību.” (355)
“(..) vāciešu vara Livonijā, kamēr praktiski paliek neierobežota, de jure pakļaujas Krievijas kroņa varai, kas nozīmē, ka ne vien cariene atrodas par tiem augstāk, bet arī visas Krievijas dižciltīgo ģimenes (..) Šādi Baltikas vācu aristokrātiju var uzskatīt par otrās šķiras aristokrātiju, kaut ko līdzīgu mūsu augstkalnu teritoriju un salu puskungiem, kurus mēs ar draugu sastapām, apceļojot Skotiju. Tāpat kā šiem puskungiem, arī viņiem ir nežēlīgu un augstprātīgu saimnieku slava, kas ir starpslāņa statusa rezultāts, no vienas puses neciešot kalpību lērdiem un no otras - nejūtot nekādus gādnieka pienākumus pret vienkāršiem ļaudīm, pēc kā pazīst patiesu džentelmeni” (246)
Šķiet, ka vīlos grāmatā jau netikusi līdz vidum. Iespējams, tas bija pirmo 50 lapu līdz galam nesaprastais, nenoformulētais veids, kādā stāsts tika pasniegts - ja autors stāsta sākumā/beigās vai pat īsajā grāmatas pases sadaļā būtu darbu nosaucis par... jebko, ja godīgi, man būtu vieglāk pieņemt to, kā jau definētu žanru un skatīties no jau norādītā skatu punkta.
Laikam biju par augstu latiņu uzlikusi vai arī galīgi garām palaidusi darba galveno domu. Trešajam variantam varu teikt, ka varbūt, sākot lasīt, tīri emocionāli nebiju pareizajā vietā, kas parāda, cik ļoti domas ārpus grāmatas ietekmē visu lasīšanas pieredzi.
Bija vietas, kur es sevi piespiedu lasīt tālāk, bija vietas, kuras gāja raiti, bet citāts, kuru atradu vienā no izmisuma brīžiem*, manuprāt, labi raksturo manas domas par visu "piedzīvojumu" (un vedina domāt, ka autors bija pieņēmis, ka kāds viņa darbu redzēs tieši šādi) : "Literārs darbs var būt ļoti labs, bet ir jābūt skaidram, vai tas ir iecerēts kā nopietns vai arī radīts ar nolūku pajokot." (nodaļā par Rīgu, 167.lpp)
Iespējams, ja es sadūšotos kādā vēlākā dzīves posmā šo grāmatu pārlasīt, manas domas atšķirtos, taču pašlaik nedomāju, ka tas notiks. #sorrynotsorry
*-izmisums aiz tā, ka grāmata vēl nebija pat pusē un "bija grūti" (es cenšos izlasīt visu (līdz šim vienmēr)).
*demoted to 1* because of a very bland "humorous book" that I read recently and it's shifting the bar for 2 & 3* books
There is so much history in the world, we tend to restrict our thought to that which affects us directly. However as you travel you realise your countries unique history is in fact just part of a bigger framework of extraordinary events and the extraordinary people who inhabit it. However, unless you come from the Baltic states, you are unlikely to know much about the history of the region or the people there. In Up the Baltick, Mike Collier uses a MacGuffin of a fictional travelogue of Dr Johnstone and his perennial companion, Boswell, in the region in the style of their real travelogue to Scotland.
I must admit to my shame, that despite growing up close to Dr Johnstone's home town that I have never read any of Boswells works, however the style and feel of the book closely matched Mary Wollstonecraft travelogue of a similar age, and the author keeps the authenticity throughout the book admirably.
In doing so, it allows him not only to give us a flavour of 18 Century Baltic living, but to meet some real extraordinary characters such as Gotthard Stender, General George Browne and Abram Gannibal, all who deserve biographies by themselves. In fact I recommend having Wikipedia on hand at all time to fill in the details of people who deserve more than a footnote in our history.
It mechanism also allows us to explore some of the arguments of the time through Boswell and Johnsons discussion, similar to the mechanism used by Galileo between Salviati and Simplicio in dialogue Concerning the Two Chief World Systems.
The book gallops along as Johnson and Boswell explore the Baltic cities. At no point does it become unbelievable since it is quite plausible that Johnsons fame would of reached this far and in the age of enlightenment , like minded people would of searched each other out.
(It also manages to inject its own Ossian construct into the proceedings)
In short, if you are interested in 18th century history, the exploits of Dr Johnstone, the history of the Baltic region, or just wants a good read, I strongly recommend this book.
Šī uz plaukta stāvēja un lentītēm tika lasītas aptuveni gadus divus. Un kaut arī lielākā daļa vainas manā pusē, tā padomājot saprotu, ka tā uzreiz šo grāmatu izraut vai kā citi saka, apēst, nemaz nevarētu. Lasīju lielākoties tāpēc, ka tas ir vēsturisks romāns un līdz šim šādam žanram par Latvijas vēsturi nebiju ļāvusies, jo profesionālais kretīnisms varētu viegli izlauzties. Tas noteikti ir ļoti grūts žanrs un tiešām novērtēju svarīgu, precīzu un arī nojaustu notikumu ievīšanu stāstā, kuru paši mēs nekad neiedomātos. Tomēr apetīti sabojāja tādas neprecizitātes ka Ikšķiles baznīcas atrašanās uz salas jau 18. gadsimta vai "Mazās Vendenes ezerpils" (ar ko noteikti domāti Āraiši) eksistence 12. gadsimtā. Darbs vērtīgs, interesants, bet tomēr specifisks un būtu noderējis neliels kļūdu labojums, jo tik ar faktiem piesūcinātā darbā nebūtu jāatļaujas kļūdas, kur nezināšana nevar būt attaisnojums.