“You are expecting a monster, but you find only a man.”
Krimiķi man iet pie sirds jau kopš pusaudža gadiem (varbūt pēdējo pāris gadu laikā mazāk), bet “true-crime” stāsti mani nekad nav vilinājuši, jo tur es nevaru aizbēgt no fakta, ka tas tiešām ir noticis, ka tā nav tikai autora fantāzija, ka tie ir bijuši reāli cilvēki, reāli zaudējumi.
Bet kā gadījās, kā ne, manās rokās iekrita šī grāmata. Stāsts ir par Albertu Hiksu, kas 1860. gadā Ņujorkā tika tiesāts par pirātismu (pēdējais tāds), atzīts par vainīgu un pakārts. Tiesu sistēma jau tad bija gana viltīga, un pirātismā viņš tika apsūdzēts, jo viņam nevarēja piešūt lietu par slepkavību, jo no līķiem viņš bija atbrīvojies. Un par zādzību un iespējamām slepkavībām (ja nu kāds šaubās, kāpēc kuģa klājs un kajītes pludo asinīs un visapkārt ir cirvja pēdas) diemžēl tehniski nevarēja piespriest maksimālo soda mēru.
Lai gan šajā grāmatā bija dažas vietas, kas man lika vaikstīties (pārāk izteiksmīgi apraksti), tā mani pārsteidza ar tikpat pārliecinošo ieskatu 19.gs. Ņujorkā, Manhetenas ostā, tā laika dzīvē un tikumos. Zelta drudzis, Ņūorleāna, Meksika, tālie jūras ceļi apkārt abām Amerikām un pāri uz Eiropu - pilni kuģu, kravu un pirātu. Kā nojaušat, šī ir dokumentālā proza, kas brīžiem kļūst pavisam dzejiska. Neviens nezina, cik liela daļa Hiksa dzīvesstāsta ir patiesība, bet man nav nekādu šaubu, kur daudzu vesternu radītāji ir smēlušies savas idejas. Tāpat man nav šaubu, ka es noteikti negribētu būt tai pasaulē pat minūti. Autors patiešām veiksmīgi ir uzbūris tā laikmeta ainas, pievienojot stāstus par citām iesaistītajām personām, bet nepārcenšoties un neaizēnojot galveno stāstu. Bija negaidīti aizraujoši un informatīvi.
“A pirate at forty is like another man at seventy - he has lived so rough for so long and done so many terrible things. He has lost all faith in human nature, turned his back to God. He is the most cynical creature in the world.”