Uldis Pūcītis. Dienasgrāmatas

by Māra Vilde (Editor)

Uldis Pūcītis (1937-2000) no 1948. līdz 2000. gadam ar pārtraukumiem rakstīja dienasgrāmatu.
Pirmo burtnīcu aizsācis vienpadsmitgadīgais skolnieks Uldis Pūcītis, pēdējo ierakstu veicis mākslinieks - aktieris un režisors Uldis Pūcītis savas dzīves pēdējā gadā.
Dienasgrāmatās lasāmi trāpīgi un kolorīti vērojumi par viņa laikabiedriem teātra un kino pasaulē: gan par režisoriem, pie kuriem Pūcītis mācījies vai strādājis, gan par studiju biedriem un kolēģiem.
Pūcītis ir bijis talantīgs rakstītājs, viņa spriedumi ir trāpīgi un kodolīgi, radot dzīvas klātbūtnes efektu arī šodien.
Šī grāmata nav akmenī iekalts Pūcīša paustās kritikas, slavinājumu un verdiktu apkopojums, bet tikai un vienīgi dienasgrāmatas autora konkrētā dienā piedzīvotā un tā raisīto pārdomu un emociju pieraksts, tāpēc arī iespējamais kāda laikabiedra izsauciens "Tā nemaz nebija!" būs nevietā. Pūcītim bija tā.

Genres: Nonfiction, Theatre

416 pages, Hardcover

Published January 1, 2018

Reviews

[Līga Balode · Rating 4 out of 5]

Laikam nevienu grāmatu nebiju lasījusi tik ilgi un smagi.
Ģenialitāte un posts vienuviet. Talantīgs aktieris, redzīgs režisors un depresīvs alkoholiķis. Tik spožs mūžs ar tik skumju pieskaņu. Ne jau Pūcītim vienīgajam tā pagāja mūžs - no lomas uz lomu, no plosta uz plostu.
Interesanti un skarbi Ulda Pūcīša vērtējumi un domas par latviešu teātri, aktieriem, režisoriem, TV.

[Inga Pizāne · Rating 3 out of 5]

Ar vārdu "Traki" 2000. gadā beidzas aktiera Pūcīša dienasgrāmatu ieraksti. Pēc pusgada viņš aiziet mūžībā. Jāteic, ka agrās jaunības un jaunības ieraksti lasīšanai likās daudz aizraujošāki. Ja dienasgrāmatas aprautos tur, dotu tām 5 zvaigznes, pa vidu – četras, bet nobeigumā, līdz kuram knapi nonācu, trīs. Vēlreiz nosecināju to, cik svarīgs ir grāmatas nobeigums. Dienasgrāmatu sākumos Pūcītis spridzināja un dzirkstīja ar savu humoru un dzīvotgribu, beigu daļā – diemžēl bija nonācis līdz depresijai, alkoholismam, skepsei pret gandrīz visu, ko bija pagrūtāk lasīt. Vienīgais viņa mūža beigu prieks bija filmas "Izpostītā ligzda" režisēšana un Lielā Kristapa izpelnīšanās. Man Pūcītis ir Cēzars Kalniņš filmā "Četri balti krekli"! Mūžam brīnišķīgs!

[Kristīne Želve · Rating 4 out of 5]

Grāmata ne tikai tiem, kurus interesē Ulda Pūcīša personība, bet arī teātra vēsture un laikmets.
Un laikmets bija nežēlīgs (mīlīt - šito drūmo dzeršanu visriņķī, teātrus ieskaitot), un nežēlīgs savos aprakstos, kritikā un pašanalīzē ir Pulis (Pūcīša iesauka). Piebildīšu, ka atšķirībā no daudziem memuāru un dienasgrāmatu rakstītājiem, Pūcītis tikpat nežēlīgs ir arī pret sevi, ne tikai pret citiem.
Jā, un ļoti labi var saprasts, kāpēc tieši Pērs Gints bija aktiera lomu loma...

[Guna · Rating 5 out of 5]

Ai, Uldi, Uldi...

[Laura Melne · Rating 5 out of 5]

Neviens cits par cilvēku tomēr nevar uzrakstīt labāk nekā viņš pats. Un tikai tad, ja raksta sev, nevis publikai. Ja vēl ir tāds stāstnieka talants kā Uldim Pūcītim, tad dienasgrāmatas iegūst arī literāru vērtību.
Šī grāmata bija lieliska iespēja iepazīt Uldi Pūcīti bez izskaistinājumiem un liekiem uzslāņojumiem. Gan pieaugšanas un tapšanas par aktieri stāsts, gan cīņa pašam ar sevi, gan skarba 90. gadu drūmās sadzīves un kultūras dzīves hronika.

[Kristiāna K. · Rating 5 out of 5]

Būtībā dienasgrāmata ir formāts, kam būtu jāpaģēr patiesība. Taču daudzi autori, rakstot par sevi, izvēlas literārās dienasgrāmatas formātu, lai gluži viss tomēr nebūtu jāatklāj. Tas, protams, ir respektējami - dvēseles dzīles atklāt svešiniekiem vienmēr ir izaicinājums.
Uldis Pūcītis šādā ziņā ir izņēmums - ne tikai dienasgrāmatā, bet arī dzīvē un uz skatuves dēļiem viņš vienmēr dzīvojis, spēlējis un bijis ar atvērtiem nervu galiem. Nepieradināms, kā sacījusi viņa sieva Olīvija. Tāda arī ir šī dienasgrāmata - vēja cilvēka atklāts stāsts, kurā ik emocija ir neviltota un skarba savā patiesumā. Un pats galvenais - tā ir patiesība pret sevi. Domāju, ka tas bija galvenais Pūcīša cilvēcisko attiecību mērs, kur šo patiesību pret sevi izgaismoja tiešums, paškritika, dažkārt ironija un arī neslēptas mieles.
Paldies grāmatas izdevējiem un idejas autoriem, bet vissiltākais paldies Olīvijai - stiprai un mīlošai sirdij, kura nesalūza arī tad, kad tik acīmredzami lūza pats Uldis.

[Ance · Rating 5 out of 5]

čau, Uldi! man ar Tavu grāmatu gāja ilgi & smagi. gluži kā Tavas personības rezonanse pret dzīvi. manuprāt, dzīvot Latvijā & nezināt ne nieka par mūsu kino vai teātra mākslas vēsturi, ir publisks fui. vēlreiz atkārtojos - MANUPRĀT. ļoti labi apzinos (& sen to esmu sapratusi), ka es, tāpat kā Alvis Hermanis, esam piedzimuši par vēlu. ja runa ir par kino, es esmu maniakāls veco (jeb PSRS laika) latviešu filmu aizstāvis & kvēlākais fans. es elpoju teātri.... mans vīrieša prototips ir Gunārs Cilinskis. vienmēr, vislaik & visur. bet Uldis, oi, Uldis!!! “viņā nevar neiemīlēties!” - ir precīzi par Pūcīti. raksturs, vīrišķība, konkrētums, tai pat laikā - emociju apspiešana, neapmierinātība ar sevi. Ulda piezīmes, kritika par saviem laikabiedriem patiesībā ir atbruņojošas - jūs uzzināsiet daudz ko jaunu par skatuves & kino leģendām. šī grāmata ir unikāla ar to, ka Uldis pats daudzu jo daudzu gadu garumā rakstījis dienasgrāmatas. te arī apkopojums.

[Ženija · Rating 3 out of 5]

Kā ieskats teātra, televīzijas un kinomākslas vidē šī grāmata ir lieliska. Tomēr jāpiekrīt tuviniecei, ka būtu noderējusi lielāka redaktora iesaiste, jo pilnīgi visu dienasgrāmatas ierakstu iekļaušana ir nevajadzīga. No otras puses, šāda neierobežota piekļuve U. Pūcīša dokumentam nostiprina manas bažas par to, cik bieži vien slavenības tiek glorificētas dažādos raidījumos un dokumentālajās filmās. U. Pūcīša talants un ietekme uz Latvijas kultūras lauciņu nav noliedzama, bet pēc rakstura viņš šķiet ļoti nepatīkams, pat žultains.

[Paula · Rating 4 out of 5]

...pāri visam tomēr ir Cēzars