“Cilvēkam visvairāk nepieciešama tuvība. Otrs cilvēks – māte, bērns, mīļotais, draugs. Īstas, dzīvas un jutīgas saites, kuras cieši tur vienu pie otra un dod spēku atbalstīt otru. Kas notiek, kad kāda no saitēm piepeši pārtrūkst, aizkalst vai varbūt nekad nav bijušas? Atsvešinātība kā ūdenī iemests akmens met lokus tālāk un tālāk no centra, pēdējie viļņi jau vairs nezina, kas tos iekustinājis, taču virmodami aizslīd pakaļ visiem iepriekšējiem, skarot arvien vairāk un vairāk likteņu. Stāstu krājums “Svešie jeb Miļeņkij ti moi” stāsta par satrūkušajām saitēm. Par svešajiem, kuri īstenībā ir tik tuvi, un viņu likteņiem. Neviens nezina, vai atsvešinātībā ir iespējams iedvest jaunu dzīvību. Kādam ir jāsaņem drosme spert pirmo soli pāri laikiem, pāridarījumiem, vainas apziņai.”
..pēc dažiem stāstiem nav iespējams turpināt lasīt tālāk, jo stāsti iesēžas galvā un, pirms tie nav apstrādāti, ir grūti koncentrēties uz ko citu. Jana Egle jau otro reizi neliek vilties.
Kā es nopriecājos, kad ieraudzīju, ka 3td.lv ir izlikuši lasīšanai arī šo J. Egles stāstu krājumu!
Sākumā visi grāmatas varoņi patiešām šķiet sveši, bet uz beigām jau ir kļvuši par savējiem - tik īstiem, cilvēcīgiem un dzīves sistiem. Īpaši nelaiž vaļā Aļevtinas stāsts...
Jana Egle ir izcila stāstniece. Šis stāstu krājums tik saistīts, vienots, vienlaikus arī atšķirīgs. Raita, sulīga valoda. Fantastiski. Tik tiešām fantastiski.
kosmiski plašumi un attālums, kas izsakāms milimetros. šajos stāstos ir viss un vēl vairāk. par tuvošanos, atrautību un milzīgu cilvēcību. pret tiem, kuri ir mīloši, sāpoši un nekad nepārejoši. ļoti patika.
Janas Egles rakstīšanas stilu pieņēmu jau krājumā "Gaismā". Zinu, ka ir ļaudis, kas viņas stāstus sauc par 'melnajiem', tādēļ es meklēju tajos kādas druskas gaismas, un, ticiet man - atrast var. Un tomēr kādēļ man tik ļoti patīk šie 'melnie stāstiņi'? Laikam tādēļ, ka tik īsti. Autore ir teicama stāstniece - neatklājot visu uzreiz, bet pamazītiņām. "Svešie" veidots gandrīz kā labas filmas (uzreiz nepateikšu nosaukumu), kurā iezīmējas viens tēls un notikums ap to. Tad tas škietami beidzas, bet turpat, it kā netīšām, mēs sākam sekot nākamajam galvenajam varonim, kuram it kā ar iepriekšējo nav nekādas saiknes, bet grāmatas vidū atklājas, ka tomēr ir . Tieši šis paņēmiens mani nelaida vaļā. Un, protams, arī tā dziesma 'miļenkij ti moi', kuru dungot vēl ilgi pēc grāmatas aizvēršanas...
Vajadzēja vismaz nakti, lai pārgulētu ar domām, kas radās pēc šī darba izlasīšanas. Tie nav stāsti un literāri spēcīgi teksti, tas ir kas vairāk. Tas ir ļoti spilgts atspoguļojums tam latviskajam. Gandrīz katrā latvietī iekšā smeldzošajai un pretīgajai aizvainojuma žultij. Grāmatā ir kas tāds, kas veselām paaudzēm ieaudzināts kā mantra. Par ko klusēt, kā uzvesties, slēpties un kādu smagumu norīt. Nav vērts komentēt autores valodu, tā ir ideāla tāpat kā viņas māka radīt smeldzi. Ja darbu ekranizētu filmā, tā īsā laikā kļūtu par tautas mantojumu. Iespējams literāri spēcīgākā grāmata kādu esmu lasījis.
visā rezumējumā – es esmu iztramdīts izbradāts (pa dubļu dubļiem, dvēselēm) apmānīts; pat izmocīts un apglabāts šai vakarā, atmiņā un telpā –
ja Gaismā man daudz kas pietrūka un nenosēdās prāta/sirds dziļumos, tad šeit es vienkārši saplūdu ar tekstu, autori, varoņiem un šī diena ar tādu īpatnēji skumjo vakaru iegrima astoņos pasaulīgos, nepārejošos dzīves stāstos – ziniet, es esmu vienkārši sajūsmā. stāsti joprojām ir bezgala skarbi, tieši, paralizējoši, jo fiziskais un emocionālais prāts izveidoja pieejamāko psiholoģisko aizmiršanās veidu – aizmigt uz mirkli un tā nejauši apēst / norīt šokolādes gabaliņus, lai iedarbojas cukurs kā narkotika,lai aizmirstos, jo. . . . . . . . . . . . . . . . . tumsa?! bezapziņa?! vienkāršās / nepārejošās pasaules sāpes, kas ir tepat rokas stiepienā, bet nezūd, nezūd, nezūd – atkārtojas un tad tu skaties un domā – vai pār pasauli atvērsies un nolīs īsta gaisma, spēks un mūžīga mīlestība - vai tu atkal attapsies šajā iztēles būrī un dzīvosi tumsā, elposi tumsu, līdz nomirsi – tā gan
šis pagaidām ir labākais, ko es esmu lasījis no prozas šai gadsimtā. gluži kā mūsdienu Ezera – sāp, vienkārši sāp. ir jau izvēle – nolikt malā, jo cik gan var ciest šīs blēņas, bet var jau arī – ieiet, saprast – un ticēt, sajust, saredzēt – jā, tur ir gaisma. . . šajā daļā gaismas es saredzēju patiesi vairāk – šķiet, ka visi savā ziņā ir tikuši kādā pakāpes solītī savā gaismas apziņas veidolā – un tas bija patiesi jauki –
Sandra stāsts beidzās ar prieka asarām, bet Aļevtinas – tur nav ko piebilst. patiess, tīrs - ai - es esmu sajūsmā! ! ! ! ! ! ! ! ! ! ! ! ! !
paldies!
nāve ir vienīgais neizbēgamais apsolījums, ko mēs saņemam piedzimstot un kas vienmēr tiek piepildīts/nav nekā cita, uz ko paļauties…
Es īstenībā nezinu, vai man patika. Iepriekšējā stāstu krājumā arī bija vērojama tendence spiest uz asarām un zināmas melodramatiskas klišejas, bet kaut kas tajā bija vēl - varbūt tiem stāstiem gribējās ticēt. Šoreiz man tas viss bija par melnu un psiholoģiski izrēķināti. Stāsti jau nav slikti (ja meklējat depresīvas noskaņas), taču cilvēki tajos nav dzīvotāji - ne kā stāstu varoņi, ne reāli cilvēki.
Tie pat nav stāsti. Tie ir krāšņi dzijas kamoliņi, ko prasmīgā stāstniece šķetina pa diedziņam un saada rakstainā adīklī.
Gan forma, gan valoda tik ļoti patika, ka žēl, ka beidzās. Jāatzīst, ka es pēdējos gados (khm, pēdējos daudz-padsmit pēc vidusskolas beigšanas) neesmu bieži lasījusi latviešu rakstniekus, bet nu esmu atradusi pērli.
Zemāk atrodamas mana atsauksme pēc grāmatas izlasīšanas pirmo reizi. Šeit pārdomas pēc radioseriāla ar tādu pašu nosaukumu noklausīšanās.
Sākumā bija diezgan neērti. Kas tas par pārspīlēto toni? Kas tās par nedabīgajām izteiksmēm? Kādēļ vairāki varioņi runā vienā un tajā pašā balsī? Tas ir radioteātris. Un sasodīti labs!
Izrādes kvalitāte nav atkarīga no tā, cik izlepis vai nepieredzējis ir klausītājs. Kopš pasaciņām deviņdesmitajos radio raidījumus neesmu klausījusies, šis bija ļoti skaists atkājums. Laikam atsevišķas grāmatas nodaļas (piemēram "Adrians") bija man pamatīgi iespiedušās atmiņā, jo radioseriālā nesadzirdēju gaidīto. Pajautājot autorei, vai man rēgojas, uzzināju, ka arī citas daļas ir saīsinātas, pielāgotas radio formātam. Bet to pārējo izgriezto nepamanīju. Tomēr jāpiebilst, ka teksta saīsināšana nekādā veidā neietekmē kopējo kvalitāti. Dinamisks, ievelkošs priekšnesums, kuru ir tikpat baudāmi un tikpat sāpīgi klausīties kā lasīt oriģinālo mākslas darbu.
*** 25. aprīlis ir sagaidīts, varu izteikt viedokli.
Janas Egles stāsti ir stabili, kvalitatīvi shēmoti, uzrakstīti lieliskā literārajā valodā - visos (nu jau trīs) stāstu krājumos. Visi stāstu krājumi ir ļoti gaumīgi noformēti (paldies Latvijas Medijiem), bet ticu, ka tie glīšie, baltie stūrīši ātri vien tiks nobružāti, jo grāmatas lasa daudz, un vēl lasīs daudz. Šie krājumi aptver daudz, dažādu lasītāju grupas - latviešu literatūras, jaunākās literatūras, reālistiskās literatūras, latviešu vēstures, sieviešu likteņstāstu, sociālo jautājumu un arī vienkārši kvalitatīvas literatūras fanus. Es ietilpstu gandrīz visās šajās grupās, un esmu gatava bārstīt zvaigznes. Lai arī vairāk nekā gadu, nevarēju izdomāt, kā tieši vērtēt šo romān stāstu krājumu, rakstnieces jaunākā grāmata Dzimšanas diena nedaudz palīdzēja. Arī tajā ir augstāk minētās kvalitātes iezīmes, bet trūkst kaut kas, ko es pašlaik gribētu saukt par izcilības kvalifikācijas elementu. Jā, arī es nesaprotu, kas tas ir. Bet es jūtu, kas tas ir. "Svešajos" tas izpaužas patiešām meistarīgajā stāstu savīšanas māklsā, ainu pužļošanā, sižeta aušanā. Izcili! Un "Dzimšanas dienā", neskatoties uz to, ka stāsti patika, ļoti daudz komplimentu varu bārstīt, tomēr kaut kas man pietrūka līdz piecām zvaigznēm. "Svešie" tādas šaubas neraisa - pat gadu pēc lasīšanas, kad pirmais azarts un emocijas jau iekārtojušās manā biblioatmiņā.
Šī gada laikā ik pa laikam arī esmu filozofējusi, kādēļ autore tik ļoti turās pretī domai, ka šis varētu būt romāns. No Letonikas - Mūsdienu daiļliteratūrā romāns ir plašākais prozas jeb epikas žanrs, kas atšķirībā no pārējās prozas tēlo plašākas un dziļākas laikmeta un dzīves kopsakarības, sniedz filozofiski vispārinātu pasaules ainu. Romāna īpatnība ir tā, ka attēlota piezemēta, ikdienišķa vide, gluži parasti cilvēki ar viņu vājībām un kļūdām, viņu personiskie pieredzējumi. Šis nav romāns, jo stāsti rakstījās atsevišķi? Nav jau teikts, ka romānam jānāk apzināti. Tas var arī sanākt netīšām. Šis nav romāns tādēļ, ka katrs stāsts ir arī nolasāms atsevišķi kā neatkarīgs literārs darbs? Arī lieliski, vēl viens kvalitātes apliecinājums. Jo autore tā grib? Tam gan nevaru iebilst. Autora visvarenība. Un, ja nu tā ir autores nepārliecinātība par savām spējām - Jana, Tu vari. Šis ir spēcīgs pierādījums - Tu vari romānu! Un, ja nu tā nebija nekāda nepārliecinātība, atvainojos par savām skaļajām iedomām. Atvainojos un gaidu to romānu. Pēc "Dzimšanas dienas" nekas cits tas arī nevarētu būt.
Ak, jā - vispār es baigi neiegrimstu dzimumatšķirībās, bet fakts, ka trīs visaugstāk vērtētākās grāmatas atsauksmes ir no puišiem, manuprāt, ir pamatīgs kompliments.
Ilgi mēģināju mest līkumu šai grāmatai, jo bija bail ka var nepatikt, vai likties atkārtojums pirmajai , bet nē bija vērts pārvarēt sevi un lasīt. Grāmata par parastu dzīvi parastiem cilvēkiem, parastām situācijām, bet tas kā Egles kundze to ir uzrakstījusi, visu padara neparastu un tomēr tik tuvu? Stāsti izveido viens ar otru saikni, tēl savijas kopā vienā stāstā un notur tevi savā varā līdz grāmatas beigām. Bija vērts bailes pārvarēt, lasiet nenožēlosiet.
svešie, kas vistuvākie… neziņa par to, kas patiesībā iekšā vārās mūsu tuvākajos, jo tikai pats savas sāpes, tikai pats savu pieredzi tu izdzīvo, kamēr citi izdara dažādus priekšpieņēmumus, jo tāda ir cilvēka daba (?) neizsakāmi skaista un skaudra grāmata, ko dēvēt par romānu būtu atbilstošāk nekā stāstu krājumu. dzīvi cilvēki un tik pat dzīvi viņu stāsti, gluži kā reālitāte, kuru esam palaiduši garām. paldies, JANA, ka raksti par to! mums vajag vairāk ieraudzīt kaut ko šādu, ieraudzīt, jā, patiesību, jo katram ir kas tāds, ko nezina un neuzzinās pat tavs miļenkij. un kā pirmspēdējā teikumā: “…neviens nav svešs.”
“kaut kas vairāk vai mazāk sāpīgs notiek ar katru, un svarīgāks par to, kas ir noticis, ir tas, ko tu pats ar to dari pēc tam. kā dzīvo tālāk. kā skaties uz pasauli…” “nāve ir vienīgais neizbēgamais apsolījums, ko mēs saņemam piedzimstot un kas vienmēr tiek piepildīts.” “jo atstumt var tikai savējo, svešam ir vienalga, viņam tas nesāp, viņš var pat nepamanīt.”
Godīgi sakot, neesmu izbrīnīts, ka 61% no visiem vērtējumiem ir piecas zvaigznes, jo autorei tiešām ir talants rakstīt (un to nesaku tikai tādēļ, ka viņa ir latviešu autore). Iepriekš biju lasījis autores grāmatu "Gaismā", līdz ar to, lasot šo darbu, zināmā mērā salīdzināju ar iepriekšējo grāmatu un bija zināmā mērā jau iepazīts autores stils, un, ja godīgi, šī grāmata nelikās tik laba/izcila kā iepriekšējais stāstu krājums (bet vienlaikus grāmata likās izcila, ja salīdzina ar daudziem citiem darbiem, ko nācies izlasīt). Vienīgais, kas man likās grāmatā slikts, bija tas, ka skaidrojumi bija ievietoti grāmatas beigās, nevis kā zemsvītras atsauces (bet nu tas ir mans personiskais viedoklis, kas iespējams ir savdabīgs).
Kopumā - ļoti laba latviešu autores darbs, kuru var noteikti ieteikt izlasīt ikvienam.
Izcils stāstu krājums - skarbs, patiess kā reālā neizpušķotā dzīve, stāsti viens ar otru savstarpēji saistīti, noturot nepārtrauktu uzmanību. Ļoti ļoti labā valodā uzrakstīts, jo ar lasīšanu vedas tik raiti un ievelkoši, it kā pati stāvētu malā un tavā priekšā aizslīd stāstu varoņu dzīves notikumi. Ļoti patika, ka, piemēram, Judīte no autores stāstu krājuma "Gaismā" turpina dzīvot arī "Svešajos".
Noteikti iesaku, ja esi gatavs iziet cauri visdažādāko izjūtu emocijām.
es nevarēju apstāties. kā sāku lasīt, tā savērpos kopā ar stāstos ietverto cilvēku likteņiem un nespēju apstāties. man patika kā savijās tik dažādo stāstu varoņu likteņi, bet vēl vairāk man patika, ka Jana Egle rokas tik dziļi savu varoņu dvēselēs, rokas iespējami dziļi, līdz aizrokas līdz sākumam. līdz cilvēka sākumam.
Grāmata, kuru var "izrīt" vienā rāvienā, pa vidu neievelkot elpu. Grāmata, kas liks smieties, dusmoties, skumt, daudz domāt. Grāmata, kas spēj iecirst pļauku vai iespert pa kuņģi. Tik meistarīgi savīti stāsti! Brīžiem ļoti skarbi, bet tā, ka mauc pa pieri. Bāc. Tik ļoti. Šo noteikti iesaku izlasīt katram, lielisks latviešu autores darbs!
Gan lasot pirmo reizi, gan tagad pārlasot, es joprojām nevaru izšķirties, kādēļ velk uz raudāšanu - dēļ sajūsmas par grāmatu vai dēļ līdzcietības pret varoņiem.
Grāmatu tiešām pieskaitu pie izcilajām. Man ļoti patīk stāstu krājumi, kuros patstāvīgi stāsti patiesībā ir viens un tas pats notikums no dažādiem skatupunktiem, tas ļauj lasītājam līdzdomāt dažādos līmeņos, savukārt neuzkrītošās atsauces vēlākajos stāstos uz iepriekšējo stāstu detaļām ikreiz atklāj kādu pirms tam nepamanītu sīkumu, tā ka līdzdomāšana veidojas loku lokiem, tajā ir kaut kas hipnotisks.
"Svešie" sākas ar bērna pazušanu no bērnudārza un turpinās ar iesaistīto personāžu individuāliem uznācieniem, lai caur viņu dzīvesstāstiem kaut nedaudz atklātu iemeslus rīcībai un notikumu secībai, kas novedusi pie bērna pazušanas. Stāstījums nav lineārs, arī laiks met lokus, no nacististu okupācijas līdz PSRS ģenseku bērēm un mūsdienām. Visi ir saistīti, visi vienlaikus ir tuvi un viens otram sveši.
Un varu tikai apbrīnot autores empātiju, jo neviens no septiņiem pieaugušo personāžiem nav balts un pūkains, katrs kaut nedaudz atbildīgs par savu postu, bet katra viedoklis izstāstīts cieņpilni, ar ļoti atšķirīgu, bet tieši šim personāžam piederīgu toni un noskaņu. Veronikas un Aļevtinas tēli īpaši lieliski un reizē šausminoši, lasot par ar varu uzspiestu negribētu bērnu un ar varu atņemtu mīlētu bērnu jūtos kā ar asu pudeles birsti no iekšpuses izskrāpēta. Emocionāli jaudīga grāmata, iesaku.
"Visi cilvēki, kuri kaut reizi ir saskārušies, paliek saistīti. Uz mūžu. Pieskārušies ar miesu, ar vārdiem, ar skatienu - vienalga, kā, bet, ja ir pieskārušies otram, tad saite nezūd nekad. Un saites no viena uz otru aizstiepjas uz visām pusēm. Dažās ir gan asinsrite, gan nervi, tās var just ikdienas, no tām mēs barojamies, un tās sāp, citas tik senas, ka jau izžuvušas, izkaltušas, izstiepušās tievas kā mats, bet vaļā nelaiž. /../ Un tās dzīvās, nervu pilnās saites, ja cilvēki pieiet viens otram par tuvu, - tās nespēj sarauties īsākas, tās sakrīt zemē līkumos un cilpās. Un tad pavisam uzmanīgi jāliek katrs solis, smalki jālavierē, jāskatās, lai neuzkāpj, lai nesabradā, lai otram nesāp. Un arī pašam sāpēs, saite tak abus saista, tās nervu šķiedras un dzīvības plūdums abos virzienos..."
Lūk, šī grāmata mani paķēra, ievilka un nelaiž vaļā. Es nereti esmu domājusi par svešu cilvēku ietekmi uz citu dzīvi, bet tās tik tādas teorijas, ko reti kad var pamanīt ikdienas steigā, bet šeit.. šeit tas meistarīgi apspēlēts, savīts, cēloņi-sekas atklātas. Bez šaubām 5*.
Grāmata - mandala. Ne tikai dzīves ceļu krustpunktos un līkločos, bet arī pašu varoņu raksturu un dvēseles dziļumos. Diedziņš aiz diedziņa līdz katram satinas savs kamoliņš. Bet pavedieni te paralēli, te krusteniski, te sakrituši vienā mudžekli, jo par tuvu pieiets, jo svešs ir un reizē nav svešs. Prieks, ka izdevās šoreiz nesasteigt šo stāstu lasīšanu. Stāsti, kurus izkrāsot vari pats.
Aizlauztu cilvēku dzīves nemanāmi savijas un pārklājas, radot gan ievainotus tālākos likteņus, gan ilūziju, ka tālāk būs labāk... Stāsti ļoti rosina neaizmirst, Ka par dzīves visatstumtākajam cilvēkam ir sava pagātne, savas cerības, savi piederīgie... Un kā aiz ārējiem strīdiem, konfliktiem slēpjas ... nu tās pašas cerības, ka varbūt...
Noteikti nelikās kā atsevišķi stāsti, lasot katru pēc kārtas, saproti, ka puzle kļūst lielāka un salīmējās kopā. Jau iepriekšējā Janas Egles stāstu krājumā Gaismā (godīgi, tas man pat nedaudz vairāk aizķēra, pat nevaru izskaidrot, kādēļ, varbūt tur viss bija pa mazai kripatiņai, ļaujot tikai nedaudz ieskatīties, garāmejot, skarbāk, kaut Svešie valoda bija košāka, bagātāka, krāsaināka, biezāka), domāju par to, kam tieši divu cilvēku attiecības ir jānotiek, lai meita vairs nevēlētos iet mājās, jo tur ir mamma vai sievai pārnākot mājās ģimenē jau viss ir zināms un tik ļoti paredzams, ka normāli komunicēt sen jau aizmirsies. Kas tad ir vienojošais? Kā var Veronika būt tik ļoti nocietinājusies pret savu vedeklu, ka pareizais lēmums ir atņemt savam mazbērnam māti, tiešām tikai dēļ tautības un pagātnes šaušalīgajām atmiņām? Vai tiešām šādu bērnunama likteni viņa ir vēlējusies savam pēcnācējam, kurš pie tā visa, kas notika ar viņu, nav vainojams? Vai šie nežēlīgie nospiedumi tik ļoti sagandējuši dvēseli, ka iedomāties par to, nedari otram to, ko pats nevēlies..... Un kur, velns parāvis, gribas rupji, Aļevtina bija tad, kad viņas dēls tika aizvests uz bērnunamu? Kas tā par prātam neaptveramu bezpalīdzību. Man jāpadomā, pirms ķeros pie trešās grāmatas Dzimšanas diena..... Paldies Jana, raksties lūdzu vēl, daudz, daudz pārdomas raisās!
"Miļeņkij ti moi, vozjmi meņa s soboi, tam v kraju daļokom budu ķebe ženoi".
8 stāsti, 8 personības, kuras ir savstarpēji saistītas savos likteņos un dzīvesstāstos. Šie stāsti ir tumši, drūmi, skarbi, smagi, traģiski un rūgtuma pilni. Taču patiesi - tādus likteņus kā grāmatu varoņiem ir piedzīvojuši daudzi. Notikumi norisinās Latvijā, un ir tik spilgti aprakstīti, ka ir ļoti viegli notikumus vizualizēt teju sev acu priekšā. Katrs no šiem stāstiem satur kādu no ļaunākajām nelaimēm, kādu cilvēks var savā dzīvē piedzīvot - izvarošana, alkoholisms un tā radītās sekas, dzīve bērnunamā, karš, nāve u.c. Autore tik brīnišķīgi ir attēlojusi katru no varoņiem un to dzīvesstāstu smagākos posmus, katram ir justs līdzi, katru ir bijis patiesi žēl. Vislielākās simpātijas iemantoja Aļevtina. Viņas dziesma joprojām skan man galvā, nevaru no tās tikt vaļā. Stāsti noslēdzās tā kā līdz galam nepabeigti, kur katrs lasītājs jau pats var noprast, kas ar šiem varoņiem notiks tālāk. Grāmata bija patiešām interesanta, valoda - bagāta, raita, viegli uztverama, brīžiem ļoti skarba, bet katrs vārds bija vietā. Izcils autores darbs!
Brīžiem melodramatisms un spēlēšana uz jūtām šķita nedaudz pārspīlēta. Visa iespējamā čerņa, kas var ar cilvēku notikt, ar grāmatas varoņiem arī notiek. Just līdzi gan var tik un tā.
Vēl, manuprāt, grāmatu varēja mierīgi saukt par romānu, jo paši par sevi šie stāsti nav tik dzīvotspējīgi kā lasot visus un pēc kārtas, tādēļ vairāk atgādina romāna nodaļas.
Bet nu rakstīt Egle prot, patīkami vienkāršs un reizē meistarīgs stils (vienīgi brīžiem 1. personā rakstītajos gabalos nenoticu, ka konkrētais tēls spēj tik tēlaini spriest par visumu, bezgalību, dabasskatu līdzību atmiņām u.tml), aizraujošs, gudri izshēmots sižets, kas neļaus grāmatai ilgi gulēt plauktā puslasītai. Pēc šī darba varētu uzņemt visai labu pašmāju filmu, ko autorei arī novēlu.
šī bija reize, kad aizšķirt pēdējo lappusi ir grūti, jo negribas, lai stāsti beidzas, jo cilvēku likteņi turpinās. Tie iesēžas, skrāpējas un neliek mieru. Izcila puzle, kur katra gabaliņš iegulst savā vietā! 🤍
“visi cilvēki, kuri kaut reizi ir saskārušies, paliek saistīti. Uz mūžu. Pieskārušies ar miesu, ar vārdiem, ar skatienu - vienalga, kā, bet, ja ir pieskārušies otram, tad saite neizzūd nekad.”
Pēc pirmā stāsta es sadusmojos un nekādi nevarēju pieķerties lasīt tālāk. Pēc pēdējā-apraudājos. Vispār raudāju vairākkārt. Gribētos pārlasīt vèlreiz, lai rūpīgāk sakārtotu visu pa plauktiņiem, bet no otras puses-vispār nemaz negribas laist to visu caur sevi vēlreiz. Dzīves, par kurām raksta Jana Egle, nav vieglas, bet tik reālas, tik ticamas, ka sāp arī man, vērotājam no malas.
- Un tās dzīvās, nervu pilnās saites, ja cilvēki pieiet viens otram pārāk tuvu, - tās nespēj sarauteis īsākas, tās sakrīt zemē līkumos un cilpās. Un tad pavisam uzmanīgi jāliek katrs solis, smalki jālavierē, jāskatās, lai neuzkāpj, lai nesabradā, lai otram nesāp. Un arī pašam sāpēs, saite tak abus saista, tās nervu šķiedras un dzīvības plūdums abos virzienos...
Grāmata, kas neļauj apstāties ne uz mirkli. Stāsti, plūdeni savijušies kopā vienā lielā dzīvē, tik sāpīgi patiesā, nāk pretim un tu neuzdrīksties nolikt grāmatu malā. Tikai nepārraut saiti, tikai turpināt šķetināt varoņu pašu un viņu pagātnes ērmu takas un lielceļus. Noraks skumjās, liks sarauties sāpēs un noteikti piespiedīs domāt un aizdomāties.
Jana Egle viennozīmīgi ir mans labākais pēdējā laika atklājums latviešu literatūrā. Svešie jeb Miļeņkij ti moi ir 8 stāstu krājums. Katrs stāsts ir skaudrs dzīvesstāsts. Stāsti ir savstarpēji saistīti, jo apraksta radiniekus, kas tomēr viens otram paliek sveši.. Skumji, bet ļoti, ļoti aizraujoši! Vēl jāizlasa autores pirmais stāstu krājums "Gaismā" un tad ļoti cerēšu, ka parādīsies jauni stāsti.