What do you think?
Rate this book


224 pages, Paperback
First published January 1, 2013
Un tā es gāju, līdz izstāde beidzās, - vienkārši turpināju iet paļāvībā, līdz sastapu Juhannesu. Un pamazām šī gada laikā, esot kopā ar viņu, man tā ir zudusi - šī pārliecība. Ir tā it kā es mestos viņam pretī reizi no reizes, pretī siltumam, ko redzu viņa acīs -, bet piepeši saņemu tik dīvainas atbildes, vai arī viņš var atrasties tik tuvu pie manis, un te es viņu galīgi pazaudēju - viņš var noturēt manu roku visu nakti un tad nākamajā rītā doties uz centru un aizdzerties, pazust pilsētā,ilgu laiku nedot par sevi ne ziņas. Tik vienkārši - ņem un pazūd. Es neredzēju nekādu sakarību. Nesapratu to. Un tad sāku nesaprast arī sevi. Un pēc tam viss sāka grūt. Es arī. Bet tas, ko es visvairāk nesaprotu, - kāpēc es ļauju tam tā turpināties. Ļauju sev sabrukt. Es, kura visu laiku esmu sevi uzskatījusi par savāktu un veselu, cienītu un lolotu. Parka koku nēsātu, tumsas un nakts, manis pašas ķermeņa nēsātu. Tas man ir pilnībā zudis.
Man šķita, ka esmu tikusi tam pāri. Atbrīvojusies. Taču tā sajūta mani joprojām nepamet, seko man kā kašķains suns, velkas pakaļ, nogulstas aiz mājas stūra, kad es apsēžos, un klausās, pat miegā klausās, un, kad es atkal pieceļos, tas ir uz vietas, sadzirdējis mani, stāv gatavs tur, pie stūra, gatavībā.
Kas par lietu? Nav tādas vienas atsevišķas lietas. Nekas, ko es esmu darījusi vai teikusi, nekas, ko es būtu varējusi paveikt citādi, izdzēst vai aizmirst. Izdarīt labāk. Nē, tā esmu es visa. Tāda, kāda es esmu, viss, ko es iemiesoju. Man ir kauns.