“Dienasgrāmata” ir Alvja Hermaņa pierakstītais 2015./2016. gada sezonas laikā.
"Protams, šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata. Jo es jau no sākuma zinu, ka to lasīs man sveši cilvēki. Kāpēc man tas vajadzīgs? Labs jautājums. Es, piemēram, negribētu, ka grāmatu par mani un manu darbu raksta kāds cits. Jo neesmu pārliecināts, ka jel kurš cits, izņemot mani, ir spējīgs saprast – ar ko es īsti nodarbojos un kas aiz visa tā stāv. Es pats pamēģināšu to uzrakstīt." Alvis Hermanis
Nopirku šo grāmatu ar ļoti konkrētu mērķi - saprast Alvi Hermani. Par augstu tēmēts, protams. Tomēr mani ļoti traucēja sajūta, ka kaut kādas masu psihozes rezultātā, esmu pavilkusies uz kolektīvo Hermaņa apmētāšanu ar akmeņiem. Nupat vēl bija visu mīlēts un cienīts, tagad otrā grāvī sakrituši. Hermanis ir gudrs un prasmīgs režisors. Jā, arī grāmatas režisors, lai arī cik dabisks un patiess liekas tās plūdums. Cik pārdomāts un dziļi motivēts ir katrs viņa režijas darbs, tikpat motivēta, manuprāt, ir šī grāmata. Un centrālā motivācija, es ticu, bija paskaidrot sevi. Lai kāds cits nesāk skaidrot. Paldies! Grāmatu es izbaudīju tikpat ļoti, cik viņa izrādes. Doma pēc domas - lasu un gribas atzīmēt, atcerēties un neaizmirst. Un ne tāpēc, ka visam gribas piekrist, nē, tāpēc, ka ir tik skaisti nepiekrist. Un arī piekrist. Vai es sasniedzu mērķi "saprast Hermani"? Nē, protams. Bet man ir svarīgi, ka es ieraudzīju, kas viņam ir svarīgi. Mēs atkal varam mierīgi līdzāspastāvēt, vēl vairāk, man ir prieks par to laimi - piedzivot Hermaņa laikmetu teātrī. "Grāmata ir tāda pati ilūzija kā realitāte, tikai interesantāka". Tā ir.
Aizraujošs, ievelkošs un pārliecinošs stāstījums. Protams, ka jau no pirmajām dienasgrāmatas dienām ir saprotams, ka stāstījums būs no vienas spožas personības ar savu stingru viedokli un nostāju par daudzām citām tikpat vai vēl spožākām personībām - vēl jo interesantāk! Bet ir jau arī patiesi atklāsmes brīži: "Tomēr kaut kā man trūkst. Horizontālā dimensijā esmu savu dzīvi aptvēris un apguvis un sasniedzis visu, ko vēlējos. Bet vertikālajā dimensijā esmu iesprūdis un netieku nākamajā līmenī. Un par to man jādomā gandrīz katru dienu".
Neizturēju kārdinājuma priekšā un patīkami ir kādreiz nepievilties. Jau nesenajā TV filmā par Hermani bija interesanti ieraudzīt, ka viņā ir trauslums un maigums, ko būtībā negaidi no operu režisora, kam jātiek galā ar daudzgalvainu mākslinieku kolektīvu(ko dažreiz var saukt arī par baru). Tai pašā laikā Hermani atklājas arī kā pretrunīgs cilvēks - man par to vēl jāpadomā, bet šķiet, ka viņš pats nejūt, ka sevi pozicionējot kā konservatoru, kam svarīgas tradicionālās vērtības, viņā joprojām ir milzīga nozīme visām tām hipiju laika brīvībām, ko viņš šobrīd sauc par Eiropu postošām. Ja pasaulē viss būtu tik vienkārši, tad tā būtu melnbalta.
Kā vienā dienasgrāmatas ierakstā teikts - dienasgrāmatas rakstīšana savā ziņā ir paštīksmināšanās. Dīvaini, bet tāpat ir arī ar dienasgrāmatu lasīšanu, viss apvēršas un no `autora tīksmināšanās` top par lasītāja paštīksmināšanos par sevi, savas atbalss un atspulga meklēšanu citos. Nepatīkami just ka dienasgrāmata ir rakstīta "ar nodomu" (tas gan netiek slēpts - tāds, šķiet, režisorisks gājiens) . Tas mazliet nojauc lasītāja "paštīksmināšanos", priekšplānā izceļot autoru. Nez, kāpēc dienasgrāmatas tomēr ir interesanti lasīt? Varbūt mūžsenais cilvēku sapnis par absolūto varu - spēt lasīt domas. Varbūt tāpēc, ka paša galvā notiekošais šķiet parasts, pierasts un ikdienišķs.
Lika padomāt. Vairāk par politisko, nevis māksliniecisko aspektu. "Domāt" gan nenozīmē mesties uzreiz piekrist visām Hermaņa idejām, bet ar kaut kādu nedaudz dziļāku izpratni uz tām raudzīties.
Mani vienmēr ir fascinējis teātris un tas, kā tiek veidota izrāde. Tieši tāpēc ar īpašu baudu lasīju Režisora idejas un to, kā veidojas izrāde. Man tas ir pilnīgs Kosmoss, kas notiek režisora galvā un sirdī. Tā kā jau pagājis laiks kopš aprakstītajiem notikumiem, bija interesanti palūkoties pagātnē un tagadējā nākotnē, kādu to bija iedomājies Akvis Hermanis.
Grāmata man patika kā iespēja ielūkoties tāda cilvēka, ko nesaprotu, psihē (cilvēki- noslēgtas sistēmas, kas sargā savus uzskatus no pārliekas pasaules un citu viedokļu ietekmes; cilvēki, kuri netic fluiditātei un mijiedarbībai. Runājot viņa paša vārdiem - egoists, kam nav draugu. Runājot maniem vārdiem - tādi cilvēki, kuriem es parasti nepiekrītu un kuri man parasti nepatīk). Augstu novērtēju A.H. pārdomas un piezīmes par teātri un iespēju ieskatīties Eiropas slavenāko teātru/operu aizkulisēs, kā arī ar lielu interesi lasīju par to, kādā veidā viņš strādā. Brīnišķīgs apraksts piemēram par Martinu Wutki u.c. Lai arī dažas lietas man radīja šermuļus, ir grūti kritiski vērtēt, jo tāda sajūta, ka, recenzējot dienasgrāmatu, tev ir jārecenzē kāda cilvēka personība, un to man šajā gadījumā neļauj darīt cieņa un līdzjūtība, jo cilvēks mums tomēr brīvprātīgi atklāj savu dvēseli. Gribētu lasīt daudz biezāku A.H. dienasgrāmatu, jo īpaši piezīmes par izrādēm, ceru uz turpinājumiem!
Grāmata, kas aicina ieskatīties režisora dzīves, domu un darba aizkulisēs, virpuļojot pa Eiropas teātriem un operām, stāstot par režisora un aktieru darbu, par ģimenes nozīmi, kā arī mazliet ieskatoties pagātnē/jaunībā, bet diezgan maz paskaidrojot, kā tad galu galā tās Eiropas skatuves ir iekarotas. :) Grāmata kā ceļojums, kurā ļauts doties Hermanim līdzi - uz viesizrādēm, uz vakariņām, uz mājām, iegrimstot viņa pārdomās un pārdzīvojumos un rodot tur kaut ko savu. Pilnasinīgi izbaudīju šo grāmatu - īpaši rindkopas par kultūras nozīmi, par dzeju, Latviju, teātri, mazāk varbūt interesēja par operas dzīvi. Tuvojoties grāmatas beigām, jutu mazliet atkārtošanos - vairākas reizes tiek uzsvērts, ka gatavošanās izrādei (vai operai) sākas ilgi pirms mēģinājumiem utt., bet kopumā pēcgarša - lieliska. Vērtīga lasāmviela ikvienam līdzi-domāt-gribošam lasītājam.
Hermaņa "Dienasgrāmata" nav klasiska dienasgrāmata. Te nav nekādas atskaitīšanās - ko es šodien darīju no a-z ... un reizēm tā vienmuļi katru dienu. Šeit ir uzplaiksnījumi. Notikumu. Cilvēku. Darba. Atmiņu. Daudz attieksmes. Iespējams, reizēm attieksme varētu šķist nedaudz augstprātīga. Bet es pieņēmu. https://lililasa.wordpress.com/2018/1... Un beidzot izlasīju vismaz vienu Brodska dzejoli.
Tā ir liela privilēģija iepazīt cita cilvēka iekšējo pasauli viņa paša vadībā. Šī ir grāmata gan par teātra, gan Hermaņa viedokļu, publisko izteikumu un karjeras aizkulisēm. Un aizkulises vienmēr ir tās interesantākās.
Ideālā pasaulē, es liktu grāmatai vērtējumu 4,5 (lai 5 pietaupītu nākamajai Dienasgrāmatai, ja tāda būs), bet Goodreads nav ideāla pasaule.
Neesmu droša, kāpēc tomēr nolēmu šo lasīt. Tā jau lāga arī nelikās, ka dikti patiks, ar autoru man nav baigi daudz sakritīgu viedokļu, plus viņa izrādes man lielākoties īpaši nepatīk. Bet nu bija sliktāk kā gaidīts. Tie daži gandrīz interesantie fragmenti par teātra dzīvi neatsvēra, ka tas viss lasījās kā pagarināts FB ieraksts, kur gribās izteikt kādam savu sāpi, lai gan tā sāpe reāli nevienam neinteresē. Tāds diezgan propagandīgs gabals. Jau, protams, pati premisa, ka autors rakstīs dienasgrāmatu, kuru jau sākumā zina, ka lasīs cilvēki. Kas tā ir par dienasgrāmatu tad? Cenzēta un raksti tikai tā, kā gribi, lai Tevi redz. Nu īsāk sakot, neiepatikās ne Hermanis vairāk, bija ļooti garlaicīgi rakstīts, bet kaut kā vienkāršiem teikumiem, lasījās tā kā uzsvērti, visi tie nesvarīgie teikumi, likās, ka jālasa svarīgi. Nu pats jau it kā raksta, ka visi režisori ir egomaniaki, melots nav. Tā kā bonusā grāmata bija garlaicīga, tad lasījās lēni un esmu iekavējusi atdošanu bibliotēkā, vēl viens iemesls, kāpēc sūdzēties (jociņš). Izlasīju beigas pa diagonāli un tikai tāpēc, ka tik maza un plāna grāmatiņa.
Imeilusa kujundusega raamat, mida kätte võttes tekkis alati aupaklik soov enne lugema asumist käed puhtaks pesta. Muretsesin alateadlikult kogu aeg, et teen raamatusse mõne sokolaadipleki või läigatan kohvipritsme. Ka sisu vastas minu kui paadunud teatrisõbra ootustele. Hulgueestlasena puudutas mind Hermanise, kes suurema osa ajast lavastab metropolides Barõshnikovi, Placido Domingo jt maailmanimedega, lätlus ning pidev vaikne koduigatsus. Meeldis, et raamatu lõppu oli jäetud paar tühja joonelist lehte üleskirjutuste tegemiseks. Kasutasin seda võimalust minagi: "Igal rahval, igal keelel on midagi hermeetilist. Kuhu väljapoolsetel sissepääs keelatud. Ei aita teadmised ega selles keskkonnas elatud aastad. On mingi territoorium, kuhu teistele lihtsalt ei ole ette nähtud siseneda. Ja kõik." "Läänlased elavad õndsas teadmatuses, et idaeuroopa rahvastele - Rumeenia Karpaatidest kuni Läänemereni - kuulub erakordselt peen ja lõputult rafineeritud etnograafiline traditsioon. Selline, mis pole lääneeuroopa rahvastele end uneski ilmutanud."
Ļoti patika! Nepretencioza. Tādā ikdienas piezemētā manierē uzrakstīta. Atklājas ļoti cilvēcīgs un vienkārš Hermanis. Tas arī ir šīs grāmatas lielākais pārsteigums, jo iedomājos, ka būs pārfilozofēts un pārintelektualizēts darbs.
No otras puses, žēl, ka lasītāji netiek ielaisti Hermaņa galvā (atceros Umkas izrādē ārprātīgi amizanto ainu ar Gailīti un Kaķīti, kas iekāpa Hermaņa galvā - https://youtu.be/eNJQhlxtKkU) Faktiski mums kā lasītājiem nemazlietiņ netiek pavērtas Hermaņa domu dzīles. Tiek tikai mazliet izgaismots, nē, faktiski apstiprināts tas, par ko jau visi nojaušam, ka tur viskaut kas ir un ir ļoti daudz. Varam tikai iedomāties!
Tā nu palieku ar savu apbrīnu par it kā tik vienkāršu un parastu cilvēku, kurš dzīvo tik piesātināti intelektuāli garīgu dzīvi un ikdienu. Es arī tā gribētu!
Grāmata ir kaut kas daudz vairāk par vienu gadu Alvja Hermaņa dzīvē. Vienkārši un izcili tiek iztirzātas šodienas aktualitātes, kas caurvijušas 2015. un 2016. gadu. Par veco Eiropu, kas lēnām raksta savu nekrologu, par cenzūru, kuru šobrīd veido pati sabiedrība, par mākslu un kultūru, kuras tiek izmantotas kā instrumenti, lai uzlabot sabiedrību. Par politiku, par latvieti, mājām, ģimeni, darbu, cilvēcīgumu un vispārējo pasaules iekārtojumu.
man ļoti patīk, kā viņš runā par teātri, netieši savelkot paralēles arī ar citām cilvēku darbības sfērām. lai iestudētu izrādes, ir jābūt domāšanas, izrīcības un nepiekāpības gigantam. lai dzīvotu tā, kā tev pašam patīk, - no visa ir vajadzīgs vēl vairāk. plūstoša, skaista valoda, kas par cilvēkiem pasaka vairā, nekā tikai teātris.
recenzija par šo darbu ir jāraksta grāmatas biezumā. ir tādi autordarbi, dienasgrāmatas, kurus paņemot rokās, tu jau zini ar kādu atzīmi vērtēsi. šī bija absolūts balzams manai dvēselei. autors manas domas par teātra mākslu spēj noformulēt vis vis visprecīzāk. Alvis manās acīs ir ģēnijs. vienubrīd (pāris gadus) es spītīgi atteicos apmeklēt citus iestudējumus & teātrus, jo... tas taču nebija JRT! ja Alvis programmiņā & uz plakāta nav ierakstīts kā režisors, tātad izrāde būs sūds! tagad gan es no šī principa attālinos (vai vienkārši pieaugu), bet savu viedokli par šo fascinējošo, ar augstu inteliģenci apveltīto mākslinieku es nemainu. man ir bijis tas gods būt pietuvinātai Alvja ģimenei & redzēt režisoru ikdienā. tā ir vienreizēja pieredze, arī - humoristiska, jo... mēs visi esam cilvēki & ja ģēnijs ir apveltīts ar elementāru, vienkāršu cilvēcību - tas ir patiesi, dzīvi. turklāt tie, kas zin Alvi vai skatījušies intervijas ar viņu, atzīs, ka humora izjūta ir atbruņojoša. & ne viss ir jāuztver kategoriski. turklāt jāpiemin, ka Alvja fani nevar būt apolitiski, jo šis ir retais mākslinieks, kura ģeopolitisko viedokli uzklausīt ir ļoti vērtīgi, jo… tas ir pamatots. ja latvieši domā Hermaņa sakarā, tā vienmēr ir arī kolektīvā doma par politiku, polit(ne)korektumu, par nacionālismu, par viedokļa veidošanu. ņemot vērā manu mīlu pret teātri, piekrītu Hermaņa rakstītajam, ka arī es, kā skatītājs, gaidu no aktieriem TO. brīnumu. katra Alvja izrāde sniedz šo baudu. gaidīšanas ekstātisko prieku. pārsteigumu. brīnumu. teātris man, kā Alvis raksta, “vispirms ir meditācija par dzīvi kopumā”. arī - aizbēgšana. arī - realitātes nobīde. kam ir jālasa šī grāmata? noteikti mākslas intelektuāļiem, kas to vēl nav izdarījuši. JRT izpārdoto biļešu izķērējiem, bet arī pavisam ikdienišķajiem cilvēkiem, kas uzzinās mazliet no aizkulisēm, - ka režisori spēj mīlēt, spēj nolikt ģimeni pirmajā vietā, māk iestudēt operu (kur režisoram NAV primārs viedoklis), ka arī pasaulslavens režisors var būt visupirms Cilvēks. P.S. Alvis arī raksta atzīšanos mīlestībā grāmatām. ak! nu šis silda sirdi… ilūzija kā realitāte, tikai interesantāka!
Kā jau grāmatas formāts to paredz, tā sniedz vienpersonisku vēstījumu, vērojumu un vērtējumu. Var noderēt režisora un viņa daiļrades pētniekiem. Autors gan ir atklāts un raksta, ka Dienasgrāmata veidota ar mērķi to publicēt, kas nozīmē, katrs ieraksts ir pārdomāts, iespējams, gluži tāpat kā ieraksti sociālajos medijos. Interesants pieredzes atklājums, strādājot pie režijas darbiem Eiropas operās, atklājot gan labās, gan sliktās emocijas, režisors un autors savas izvēles pamato ar politiskajiem un sabiedriskajiem notikumiem, tā pārliecinoties par to pareizumu. Manuprāt, ja jau režisors zināja, ka viņa personiskās domas un pierakstītās zināšanas tiks lasītas, grāmata un Latvijas teātris tikai iegūtu, ja viņš pabeigtu teikumu ar "noslēpumu atklāšanu", kā viņa darbi ieguva ievērību pasaulē, kā JRT ar viesizrādēm tika uz tik daudzām pasaules skatuvēm, kā strādā viņu mārketings šepat Latvijā. Jo pretēji sanāk, ka viņš raksta (kam?), ka mums ir izcils mārketinga paņēmiens, bet "atļaušos to neatklāt". Režisors ir pareģis. Tagad, kad JRT ir atgriezies mājās, sācies posms, par ko viņš rakstīja: "Ir lietas, kuras mums svarīgas un pie kurām mēs paliksim. Bet skaidrs, ka daudz kas būs arī jāmaina. Un tad, kad mēs atgriezīsies atpakaļ, Jaunā Rīgas teātra nosaukums būs jāattaisno vēlreiz no jauna".
Üsna raputav lugemine, sest ma nägin päris korralikult vaeva, et maha suruda maailmavaateline võõristus, et enda jaoks teatri kohta midagi kosutavat ja huvitavat leida. Tegelikult leidsingi, lihtsalt päria raske on mööda vaadata Hermanise kui valge keskealise mehe klassikalistest hirmudest muutuva maailma ees. Olgu see raamat ka selles osas mulle õpetlik. Ta lavastusi tahaksin küll näha, tema usk iseenda loomingusse teeb kadedaks. Peab Riiavisiidi ikka tõsisemalt plaani võtma.
Kad ir kaip būtume arti, kad ir kokia panašia kalba kalbėtume, latvių kultūra išlieka tolima ir nepažįstama, įsivaizdavimas apie ją nusėtas fragmentiškais faktais, o ir šiaip, būkime atviri, ar labai įdomu tie mažesni kaimynai. Taigi pasaulinio garso latvių teatro ir operos režisieriaus Alvio Hermanio vardas ir jo „Dienoraštis“ tapo šios žiemos, Knygų mugės ir teatro sezono atradimu. Lietuviškai knygelė išleista vos 350 vienetų tiražu, mažytė, minimalistinė ir pats pavadinimas įrašytas kabutėse. Vienerių metų dienoraščio įrašai apie vieną sezoną, išbarsytą nuo Dominikos Respublikos, Niujorko, Ki Vesto iki Milano, Paryžiaus, Austrijos ir net Vilniaus (knygutėje apdalintu „miestelio“, „lenkiško miesto“, „stebuklingos vietos“ epitetais). A. Hermanis patraukia tuo, už ką myliu teatrą. Jis – europietiškos tapatybės ir idėjos gynėjas, teatro vizionierius, tikintis, kad spektaklis tai ne tik, ką matai ar girdi, bet ir ką jauti, kitaip tariant, jam svarbus daugiasluoksniškumas, įprasminimas veiksmu, vaizdu ar žodžiu. Subtiliai ir minimalistiškai jis atskleidžia skirtingą teatro tradiciją JAV, Vakarų Europoje ir Rytų Europoje, parodo sunkų, dažnai antrame plane liekantį režisieriaus darbą statant operą. Skaitant apima toks seniai patirtas malonumas – lyg skaitymo, lyg gero spektaklio žiūrėjimo, o dar ir šiokia tokia gėda, nes pati dažnai pasiteisinu, esą kurgi čia tas kūrybiškumas bus, kai taip pavargsti nuo rutininės darbo dienos biure, o štai A. Hermanis keičia miestus, teatrus ir veidus tokiu tempu, kad atrodo kaip koks antžmogis – juk ne tik keliauti tenka, bet ir pristatyti naujus kūrybinius sumanymus, o paskui dar suvaldyti tą aikštingą menininkų minią scenoje. Prie politinio korektiškumo įpratusį protą skaitant labiausiai kaitino jo politinės pažiūros, jas jis irgi grindžia Europos, europietiškumo išsaugojimo idėja, bet vis tiek iki koktumo purtė jo tarsi savanaudiškas ir antihumaniškas požiūris į pabėgėlių krizę, trikdė, kad išreiškęs tokias idėjas buvo pripažintas Latvijos metų mąstytoju (vargu ar latviai labai gilinosi, kodėl jis taip mąsto, veikiau paviršutiniškai džiūgavo, kad nepritaria pabėgėlių priėmimui), juokino mūsų politines peripetijas priminęs sakinys apie tai, kad neturintys vaikų netur��tų valdyti valstybės. ...Ir dar daug ką galima parašyti apie šią nedidelę, 230 puslapių knygelę, buvo miela ir malonu ją atrasti tarp tiek daugybės komercinių skaitalų! Ačiū A. Musteikiui, „Dienoraščio“ vertėjui, už gražų vertimą ir pastangas populiarinti latvių kultūrą mūsų šalyje.