What do you think?
Rate this book
Ceļš uz nezināmo zemi
Asinis uz dzintara
Par to, kā mūsu tālie senči jeb pirmbalti nonāca līdz Baltijas jūrai, vēstures grāmatās parasti ir tikai dažas rindkopas. Bet patiesībā tas bija viens no lielākajiem un mīklainākajiem notikumiem cilvēces vēsturē.
Kopā ar grāmatas varoņiem mēs kļūstam par lieciniekiem, kā sentautas no Donas krastiem atnāca dzīvot pie Baltijas jūras.
Romāna “Ceļojums uz nezināmo zemi” pirmā grāmata “Melnais akmens” vēsta par to, kā sākās šis ceļš. Gaitas turpinās romāna otrajā grāmatā “Bēgšana no čūsku valstības” – baltu tālie senči nonāk tagadējā Baltkrievijas teritorijā.
Trešajā grāmatā “Asinis uz dzintara” galvenais varonis virsaiša dēls Ulriķis spiests kāpt laivā kopā ar mežonīgiem, dzīvē daudz redzējušiem vīriem, kas ved uz Romu dzintaru. Tālajā, noslēpumainajā Karnuntā nonāk tikai trīs no viņiem. Bet arī tur puisim ilgi palikt nav lemts. Līst asinis, nokrāsojot dzintaru tumši sarkanu.
Kad Ulriķis beidzot sasniedz kuršu krastu, izrādās – cilts nonākusi krustcelēs. Tai jāizvēlas: doties uz dienvidiem un kļūt par daļu no kādas varenākas tautas vai iet uz ziemeļiem pretī nezināmajam, toties saglabājot savu neatkarību, savus dievus un senču tradīcijas. Tāds ir jautājums, uz kuru jaunajam kuršu ķoniņam tagad jāatrod atbilde.
Kopā ar grāmatas varoņiem mēs kļūstam par lieciniekiem, kā sentautas no Donas krastiem atnāca dzīvot pie Baltijas jūras.
Romāna “Ceļojums uz nezināmo zemi” pirmā grāmata “Melnais akmens” vēsta par to, kā sākās šis ceļš. Gaitas turpinās romāna otrajā grāmatā “Bēgšana no čūsku valstības” – baltu tālie senči nonāk tagadējā Baltkrievijas teritorijā.
Trešajā grāmatā “Asinis uz dzintara” galvenais varonis virsaiša dēls Ulriķis spiests kāpt laivā kopā ar mežonīgiem, dzīvē daudz redzējušiem vīriem, kas ved uz Romu dzintaru. Tālajā, noslēpumainajā Karnuntā nonāk tikai trīs no viņiem. Bet arī tur puisim ilgi palikt nav lemts. Līst asinis, nokrāsojot dzintaru tumši sarkanu.
Kad Ulriķis beidzot sasniedz kuršu krastu, izrādās – cilts nonākusi krustcelēs. Tai jāizvēlas: doties uz dienvidiem un kļūt par daļu no kādas varenākas tautas vai iet uz ziemeļiem pretī nezināmajam, toties saglabājot savu neatkarību, savus dievus un senču tradīcijas. Tāds ir jautājums, uz kuru jaunajam kuršu ķoniņam tagad jāatrod atbilde.
304 pages, Paperback
Published January 1, 2018
15 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 10 of 10 reviews
May 28, 2019
Skat, nepagāja nemaz gads un beidzot pieķēros romāna “Ceļojums uz nezināmo zemi” trešajai un pēdējai grāmatai. Otrā grāmata mani nedaudz pabiedēja, jo tajā autors, manuprāt, pārāk steidzās pastāstīt visu, un beigās sanāca tā virspusēji. Nekas, ir ienācis laiks lielajam finālam!
Virsaiša dēls Ulriķis spiests kāpt laivā kopā ar mežonīgiem, dzīvē daudz redzējušiem vīriem, kas ved uz Romu dzintaru. Tālajā, noslēpumainajā Karnuntā nonāk tikai trīs no viņiem. Bet arī tur puisim ilgi palikt nav lemts. Līst asinis, nokrāsojot dzintaru tumši sarkanu.
Sākšu ar bēdīgāko - mūsdienu sižeta līnija vispār ir pamesta novārtā. Skaidrs, ka vasara beidzas un Dāvim laiks uz skolu. Katrs bērns zinās pateikt, ka līdz ar vasaras brīvlaika beigām pienāk beigas arī visam citam, pat stāstam par pirmbaltu ceļojumu. Lai lasītājs uzreiz nenokārtu degunu, ja nu kāds tomēr nav sapratis, tad tiek atklāts Melnā akmens noslēpums. Tas gan ir mazvarbūtīgi, jo atšķirībā no Dāvja un arheologiem, lasītājs pats daudzus gadu tūkstošus ir gājis uz jauno krastu un tā atklāsme vairāk ir nepieciešama Dāvim.
Otra sižeta līnija ir veltīta Ulriķim, virsaiša dēlam. Cerības uz virsaiša karjeru viņam ir niecīgas, ar tēvu viņš ir salecies uzreiz pēc dzimšanas, ciltī viņu pazīst kā nolemto un draugu praktiski nav. Ulriķis turpina šai sērijā iesākto varoņa ceļu, notīties uz laiku no dzimtā ciema, lai pēc tam ar paplašinātu skatījumu uz lietām nāktu un ieviestu kārtību. Vardots savulaik no lauksaimniekiem izveidoja karotāju blici, Ardis ar pirms kļūšanas par virsaiti piestrādāja par laupītāju. Ulriķis gan nav nekāds sirotājs, bet arī viņam sanāk kļūt par bāreni tēvam dzīvam esot.
Puika tiek attēlots kā dikti zinātkārs, kurš nolemj apvienot divas lietas vienā - gan izbēgt no nāves, gan uzzināt ko svešzemnieki dara ar dzintaru. Ceļš līdz zinībām ir baiļu un briesmu pilns, ciemats, kurā dzīvo tikai sievietes vien ir ko vērts. Ticis līdz Romas impērijas priekšpostenim, puika iestājās tādā kā vietējā dzintarapstrādes arodskolā, taču apstākļu spiests profesijas apgūšanu pamet novārtā.
Par varoņa izaugsmi nevaru īsti pateikt neko jēdzīgu, no viņa darbības īsti tā neizriet, visu laiku klaiņo pa pasauli, nedaudz pavergo un tadā, ticis mājās, jau ķoniņš! Es vēl saprotu no Jorena sanāktu labs galvenais varonis, ugunsstaba vaktētājs, uzticīgs bērnības mīlestībai un ticējis Ulriķa atnākšanai. Gadu zem pils laipas nakšņojis, lai draugu no briesmām pasargātu! Bet ko Ulriķis - pa to laiku nomaļā meža ciematā taisīja sev pēcnācējus. Tēva pilī ierodas kā īsts komandoss un visas lietas pašas no sevis atrisinās. No svarīgā - sembi ir maitas!
Nebija jau nekāds noslēpums kā grāmata beigsies, taču stāstu par izcilu ar grūti nosaukt, ir labs, bet tā nedaudz savdabīgs, varoņi dzīvo savu dzīvi un viņu rīcība kaut kā no tās viņu dzīves īpaši neizriet. Varbūt, ka es gribu par daudz no pusaudžu grāmatas, bet gribējās, lai triloģijas katra grāmata sadalīta pirmreizinātājos būtu daudz atšķirīgāka. Lieku 7 no 10 ballēm.
Virsaiša dēls Ulriķis spiests kāpt laivā kopā ar mežonīgiem, dzīvē daudz redzējušiem vīriem, kas ved uz Romu dzintaru. Tālajā, noslēpumainajā Karnuntā nonāk tikai trīs no viņiem. Bet arī tur puisim ilgi palikt nav lemts. Līst asinis, nokrāsojot dzintaru tumši sarkanu.
Sākšu ar bēdīgāko - mūsdienu sižeta līnija vispār ir pamesta novārtā. Skaidrs, ka vasara beidzas un Dāvim laiks uz skolu. Katrs bērns zinās pateikt, ka līdz ar vasaras brīvlaika beigām pienāk beigas arī visam citam, pat stāstam par pirmbaltu ceļojumu. Lai lasītājs uzreiz nenokārtu degunu, ja nu kāds tomēr nav sapratis, tad tiek atklāts Melnā akmens noslēpums. Tas gan ir mazvarbūtīgi, jo atšķirībā no Dāvja un arheologiem, lasītājs pats daudzus gadu tūkstošus ir gājis uz jauno krastu un tā atklāsme vairāk ir nepieciešama Dāvim.
Otra sižeta līnija ir veltīta Ulriķim, virsaiša dēlam. Cerības uz virsaiša karjeru viņam ir niecīgas, ar tēvu viņš ir salecies uzreiz pēc dzimšanas, ciltī viņu pazīst kā nolemto un draugu praktiski nav. Ulriķis turpina šai sērijā iesākto varoņa ceļu, notīties uz laiku no dzimtā ciema, lai pēc tam ar paplašinātu skatījumu uz lietām nāktu un ieviestu kārtību. Vardots savulaik no lauksaimniekiem izveidoja karotāju blici, Ardis ar pirms kļūšanas par virsaiti piestrādāja par laupītāju. Ulriķis gan nav nekāds sirotājs, bet arī viņam sanāk kļūt par bāreni tēvam dzīvam esot.
Puika tiek attēlots kā dikti zinātkārs, kurš nolemj apvienot divas lietas vienā - gan izbēgt no nāves, gan uzzināt ko svešzemnieki dara ar dzintaru. Ceļš līdz zinībām ir baiļu un briesmu pilns, ciemats, kurā dzīvo tikai sievietes vien ir ko vērts. Ticis līdz Romas impērijas priekšpostenim, puika iestājās tādā kā vietējā dzintarapstrādes arodskolā, taču apstākļu spiests profesijas apgūšanu pamet novārtā.
Par varoņa izaugsmi nevaru īsti pateikt neko jēdzīgu, no viņa darbības īsti tā neizriet, visu laiku klaiņo pa pasauli, nedaudz pavergo un tadā, ticis mājās, jau ķoniņš! Es vēl saprotu no Jorena sanāktu labs galvenais varonis, ugunsstaba vaktētājs, uzticīgs bērnības mīlestībai un ticējis Ulriķa atnākšanai. Gadu zem pils laipas nakšņojis, lai draugu no briesmām pasargātu! Bet ko Ulriķis - pa to laiku nomaļā meža ciematā taisīja sev pēcnācējus. Tēva pilī ierodas kā īsts komandoss un visas lietas pašas no sevis atrisinās. No svarīgā - sembi ir maitas!
Nebija jau nekāds noslēpums kā grāmata beigsies, taču stāstu par izcilu ar grūti nosaukt, ir labs, bet tā nedaudz savdabīgs, varoņi dzīvo savu dzīvi un viņu rīcība kaut kā no tās viņu dzīves īpaši neizriet. Varbūt, ka es gribu par daudz no pusaudžu grāmatas, bet gribējās, lai triloģijas katra grāmata sadalīta pirmreizinātājos būtu daudz atšķirīgāka. Lieku 7 no 10 ballēm.
January 10, 2019
Aiz inerces lieku 5, tāpat kā pirmajām daļām, kaut mūsdienu līnija manu interesi bija pazaudējusi tā pavisam (kaut novērtēju, ka melnie arheologi ir tiešām sliktie tēli, jo esmu manījusi priekšstatu, ka vispārējā sabiedrības acīs viņu noziegums netiek ņemts nopietni). Bet vēstures daļa ir tiešām forša, tiešām ceru, ka kādam pusaudzim arī tā liekas.
December 12, 2019
Feins triloģijas noslēgums. Novērtēju, cik veiksmīgi autors trīs nelielajās grāmatās ir iekļāvis vairākus gadu tūkstošus. Lai ari mana aizrautība ar šo triloģiju ir mazinājusies (varbūt būtu bijis citādāk, ja visas lasītu uzreiz vienu pēc otras), joprojām uzskatu, ka šis ir ļoti vērtīgs ieguldījums jauniešu literatūrā, veicinot viņu interesi par mūsu vēsturi un pierādot, ka arī gados pat ļoti jauni mākslinieki var tikt līdz Republikas līmeņa publikai.
September 18, 2019
Manuprāt, stabili labākā triloģijas grāmata. Grods stāstījums, aizraujoši un izglītojoši. Nekādas liekas un aiz ausīm pievilktas maģijas, kas mazliet traucēja iepriekšējās grāmatās. Mazs mīnuss - nedaudz samākslota mūsdienu sižeta līnija, bet kopumā - feini. Ceru, ka mērķauditorija novērtēs.
April 29, 2020
Beidzot izlasīju triloģijas noslēdzošo grāmatu. Es teiktu, ka salīdzinājumā ar iepriekšējām sanācis samocīti. Kaut kāda virsaiša atvase Ulriķis, ko ģimene nenovērtē un neciena, no Kuršu kāpas nolemj šmaukt uz Romas pusi. Tālumā viņš noskaidro, ka kurši savu iegūto dzintaru ir iemainījuši pret niekiem, kā savulaik indiāņi iemainīja zeltu pret stikla pērlītēm. Nabaga puisi apčakarē visi, kam nav slinkums, un viņš griež atpakaļ uz dzimto zemi, kur to sagaida ar atplestām rokām un pieņem kā cilts glābēju, pēdējo virsaiša atvasi. Visu cieņu kuršu ciltīm, bet kāpēc tāda bezierunu uzticība? Sadaļā, kas veltīta mūsdienām, sižeta sabiezināšanai uzradušies "melnie arheologi", kas labāk un ātrāk par zinātniekiem spēj atklāt īsto apmetnes vietu. Tiešām? Tad varbūt labāk viņus pieņemt darbā Vēstures institūtā?
Es gan sen vairs neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, tādēļ mans viedoklis ir sekundārs, bet trešā zvaigzne grāmatai no manis ir bonuss par to, ka vispār kāds pusaudžiem mēģina popularizēt vēsturi.
Es gan sen vairs neesmu šīs grāmatas mērķauditorija, tādēļ mans viedoklis ir sekundārs, bet trešā zvaigzne grāmatai no manis ir bonuss par to, ka vispār kāds pusaudžiem mēģina popularizēt vēsturi.
March 5, 2019
Ai, laba! Laba grāmata. Nedaudz izbrīnīta secinu, ka katra nākamā grāmata ievibrēja manī ar vien vairāk. Meistarība aug darot - gan rakstniekam, gan lasītājai, pierodot pie rakstnieka, pieņemot to, uzticoties un ļaujoties. Un ideja par ģimenes riteņbraucienu arī dzima - kuršu zemes!
January 7, 2019
Lielisks triloğijas noslēgums!
April 27, 2025
“Asinis uz dzintara” (Blood on the Amber) is the third part of the trilogy about the Ancient Balts.
“Asinis uz dzintara” describes the successful efforts of the proto-Latvian chieftan Ulriķis, also called Nolemtais (the Doomed One), to unite the Ancient Balts 2000 years ago (around the first century BC/the first century AD).
The book also describes the trade route called the Amber Road that connected the Baltic Sea with Rome.
People of all generations will find this book worth reading.
“Asinis uz dzintara” describes the successful efforts of the proto-Latvian chieftan Ulriķis, also called Nolemtais (the Doomed One), to unite the Ancient Balts 2000 years ago (around the first century BC/the first century AD).
The book also describes the trade route called the Amber Road that connected the Baltic Sea with Rome.
People of all generations will find this book worth reading.
February 1, 2022
Grāmata nudien nebija slikta. Tajā bija interesants sižets, lai gan vēstures daļa mani intriģēja daudz vairāk. Mūsdienu sižetā interesi pazaudēju diez gan ātri, kā arī beigās īsti tā arī nesapratu Dāvja un Patrīcijas attiecības. Runājot par Dāvi, kas tieši bija viņa problēma? It kā normāls puisis, vismaz pirmajā daļā, un tad pēkšņi sāka kritizēt visas meitenes vai sievietes ar ko viņam nācās strādāt kopā. Iemesli man likās pastulbi, jo tā tiešām bija viņa paša problēma, ka apvainojas tik ātri. Viena meitene par viņu pasmējās, tāpēc viņam uzreiz viņa riebjas, cita atkal nepasmējās par viņa joku un viņš jūtas aizskarts. Vienkārši nespēj savaldīt sevi vienkāršās situācijās.
Pagātnes daļa mani arī interesēja daudz vairāk, jo man patīk iemācīties, ko jaunu par vēsturi. Lai gan man ir žēl, ka netika vairāk stāstīts par Gedu, kā cilts vadītāju, manuprāt, tas būtu bijis ļoti provokatīvs sižets (par sievieti pie varas ap 1. gs., kad visu pārvaldīja vīrieši).Varbūt Kļavis vēlāk uzrakstīs atsevišķu grāmatu par to, noteikti lasītu. Viena lieta no pagātnes sižeta, kas man pat ļoti nepatika un lika justies neērti bija Ulriķa un Odorekas attiecības, precīzāk, viņu vecuma starpība. Ulriķis pirmo reizi viņu pamanot neuzskatīja par lielu draudu, jo viņa reāli bija bērns viņa acīs! Viņam tajā laikā bija aptuveni 16 vai 17 gadi (vismaz man tā škiet) un Odorekai bija 10 vai 11. Es zinu, ka vecajos, labajos (sarkasmā )laikos tas bija pieņemami, bija arī pāri ar daudz lielāku gadu starpību, bet tāpat liekas pretīgi. Man tiešām žēl tās meitenes, bet no lasīta viņa izskatījās diez gan laimīga, tā kā laikam viss sagāja kā vajag.
Pagātnes daļa mani arī interesēja daudz vairāk, jo man patīk iemācīties, ko jaunu par vēsturi. Lai gan man ir žēl, ka netika vairāk stāstīts par Gedu, kā cilts vadītāju, manuprāt, tas būtu bijis ļoti provokatīvs sižets (par sievieti pie varas ap 1. gs., kad visu pārvaldīja vīrieši).Varbūt Kļavis vēlāk uzrakstīs atsevišķu grāmatu par to, noteikti lasītu. Viena lieta no pagātnes sižeta, kas man pat ļoti nepatika un lika justies neērti bija Ulriķa un Odorekas attiecības, precīzāk, viņu vecuma starpība. Ulriķis pirmo reizi viņu pamanot neuzskatīja par lielu draudu, jo viņa reāli bija bērns viņa acīs! Viņam tajā laikā bija aptuveni 16 vai 17 gadi (vismaz man tā škiet) un Odorekai bija 10 vai 11. Es zinu, ka vecajos, labajos (sarkasmā )laikos tas bija pieņemami, bija arī pāri ar daudz lielāku gadu starpību, bet tāpat liekas pretīgi. Man tiešām žēl tās meitenes, bet no lasīta viņa izskatījās diez gan laimīga, tā kā laikam viss sagāja kā vajag.
November 16, 2020
Visa triloģija, lai gan domāta pusaudžiem, ir aizraujoša lasāmviela arī pieaugušajiem. Vēsture atdzīvojas, tiek atklāts ceļš, ko veica kuršu priekšteči, līdz apmetās Baltijas jūras piekrastē. Man palīdzēja labāk izprast seno cilšu dzīvi, tradīcijas un vērtības.
Displaying 1 - 10 of 10 reviews