Lai kā gribētos, tomēr neatklāšu, kurš un kādos apstākļos pasaka frāzi “I've Seen the Future and I'm Not Going”, jo ceru ka vēl kādi no mana Goodreads draugu loka lasīs šo grāmatu un baudīs visus neprātīgi krāšņos piedzīvojumus kopā ar Peter McGough un David McDermott, kuri dzīvo un strādā, mīl un flirtē, pelna un notriec naudu 80. gadu Ņujorkas mākslas avangarda pirmajās līnijās. Visam fonā AIDS epidēmija, kura bez žēlastības pļauj Pītera un Deivida tuvus un tālus draugus un līdzgaitniekus. Māksla un dzīves baudas kopā ar pastāvīgiem nāves draudiem.
Grāmata ir Peter McGough rakstīts memuārs, viņa dzīves, mīlestības un mākslas stāsts. Apbrīnojami detalizēti atmiņu pieraksti, kurus iztēlē var skatīt kā filmu, jo Pīters apraksta notikumus, vietas un lietas tik trāpīgi, ka lasītājs gribot negribot pats nokļūst gan tumšos un bīstamos ūķos, gan glamūros mākslas elites tusiņos, un visā ir iekšā ar pilnu sajūtu buķeti, turklāt tērpies frakā un cilindrā (tērpu apraksti ir atsevišķa tēma, kuru varētu apbrīnot un analizēt šīs grāmatas sakarā). Līdzās ir mākslas grandi Jean-Michel Basquiat, Keith Haring, Andy Warhol, Julian Schnabel, un vēl daudzi citi diži radītāji, kā arī pavisam piemirsti mākslas gariņi. Mākslas galeriju īpašnieki, mākslas dīleri un kuratori, dizaineri, dragkvīnas, antīko lietu tirgotāji un milzīgs klāsts visādu dīvaiņu, kuri un ilgāku vai īsāku mirkli iemirdzas Pītera aprakstītajā Ņujorkas dzīves kosmosā.
Pīters un Deivids arī rada fantastisku dzīves performanci, atsakoties sekot laika garam un nemitīgai pasaules modernizācijai, un rada paši savu laika kapsulu, kurā ikdienu pavada tā it kā pasaule vēl arvien dzīvotu 19./20. gadsimta mijā. Pīters pats par to pastāstīs vislabāk. Viņš to dara tik pārliecinoši, ka rodas vēlme apturēt laiku vai vismaz to palēnināt. Patiešām, kāpēc vajadzētu kaut kur joņot uz priekšu laikā, ja vēl tepat tuvumā ir iepriekšējo paaudžu dārgumi un sasniegumi! Varbūt ir vērts kustēties lēnāk vai brīžiem pat apstāties.
Ar savu grāmatu autors radījis vēl vienu laika kapsulu, kurā burbuļo 20. gs. beigu mākslas zupa un top tie mākslas darbi, kurus šobrīd apbrīnojam muzejos. No nezināmības iznirst talanti, lai atkal nogrimtu aizmirstībā vai kļūtu par ikonām. Un ne vienmēr laikabiedri paši saprot, kas notiek. Piemēram, publikai kādā brīdī šķiet, ka Endija Vorhola darbi vairs nav aktuāli, un viņa glezna mājās pie sienas tiek uzlūkota kā kaut kāda atpakaļrāpulība un stila izjūtas trūkums.
Veiksmes un neveiksmes mainīgo dabu Pīters un Deivids paši piedzīvo uz savas ādas, bet beigās viņiem viss ir labi. Es to te pierakstu, jo tas nav nekāds spoileris. Abi mākslinieki ir dzīvi arī šobrīd, un šķiet, ka turpina radīt. Viņiem ir lieliski darbi! Iesaku, lasot grāmatu, gūglēt arī mākslas darbus, kuru radīšana stāstā aprakstīta. Būs sajūta, ka tas viss notiek šeit un tagad, acu priekšā.
Tātad īsumā – šī grāmata dodas uz favorītu plauktiņu.