Ir plkst 3:48 no rīta, grāmata izlasīta vienā rāvienā, citāti pierakstīti uz 3 lapām, pēc 3 stundām teorētiski jāceļas, lai ietu uz darbu, bet es nespēju neuzrakstīt atsauksmi. Mežonīgi atkarīga grāmata un laikam tikai cilvēks, kas ir lietojis, spētu uzrakstīt kaut ko tik narkotisku. Pie pēdējām lapām atdodu godu grāmatai ar mazu narkotikas devu- vienu cigareti.
Rolands Priverts taču ir mūsu pašu Frenks Abagneils (filmas "Catch me if you can" prototips). Ļaundaris ar savu "fišku" un humora izjūtu, prāta veiklību un nerimstošām alkām pēc interesantas dzīves. Šī grāmata ir godīga, bet godīgums vienmēr paķer. Provocējoša, bīstama nepieaugušiem prātiem (jo daudzās vietās kokaīns un noziedzība tiek atklāti popularizēti), droši vien pretīga kādai kārtīgai mājsaimniecei.
Cietuma vides apraksts, neliels Latvijas 80/90-to gadu apraksts, shēmas, piedzīvojumi, humors, psiholoģija un pat Dienvidamerikas dabas skaistums. Te ir viss!
Aiziet pie citātiem!
* Neviens nemīl gļēvus cilvēkus - pat ne policisti un cietuma sargi. Gļēvums cilvēkos raisa nevis līdzjūtību, bet riebumu - ar visām no tā izrietošajām sekām.
* Domāju, ka drosme ir visbūtiskākā rakstura iezīme, kas nepieciešama cilvēkam, lai viņš varētu pa īstam attīstīt sevi. Drosme nozīmē nebaidīties no situācijām un apstākļiem, kas cilvēkam palīdz kļūt saprātīgam, spēcīgam, stingram un taisnīgam - vienā vārdā, labākam. Drosme nebaidīties nostāties pret vairākumu, spēt aizstāvēt savu pārliecību. Drosme ir visa labā pamatā, un ja pasaule ir pilna ar nejēdzībām, tad tas ir tāpēc, ka tā ir pilna ar gļēvuļiem.
* Nedaudz vēlāk iepazinos ar kādu vēstures filozofijas profesoru, kurš bija nokļuvis cietumā par miesas bojājumu nodarīšanu savai sievai. Iespējams, ka sieva tik ļoti traucēja viņa darbam un attīstībai, ka viņš no šīs bremzes bija nodomājis atbrīvoties. Es viņu lieliski saprotu, dīvaini tikai, ka tik gudrs cilvēks vispār bija precējies.
* Tajā laikā man daudzi izteica piedāvājumu ieguldīt naudu kādā legālā biznesā, bet tas mani nekad nav tā īsti interesējis. Jo naudas pelnīšana, ja tā nav saistīta ar risku un briesmām, iztukšo cilvēku, tā neko nedod viņa pašizaugsmei.
* Padomju cilvēkiem, ierodoties Vācijā, varēja likties, ka viņš nokļuvis komunismā, kur viss ir par velti - neviena sarga, nekādas signalizācijas, ej un ņem. Es dažreiz skatījos, kā mani draugi ņēma datorus, lielas kastes, un taisnā ceļā ārā no veikala; veikala darbinieks pat palīdzēja atvērt durvis un pateicās par pirkumu. Viņš droši vien nekādi nespēja iedomāties, ka pasaulē var būt arī tādi nekauņas, kas mierīgi nes laukā no veikala tādu milzīgu kasti.
* Tieši alkatīgums jeb miera sajūtas trūkums ir cilvēka galvenais ienaidnieks, tieši ar to viņam vajadzētu cīnīties, nevis ar kokaīnu.
* Kā jau teicu, nekur pasaulē vairs nav cietumu, kas tik labi kalpotu cilvēka izaugsmei, kā tas bija Padomju Savienībā, līdz ar to mūsdienu jauniešos vairs nav tā taisnīguma, godīguma, vārda turēšanas tikuma, saprātīguma, kāds bija padomju laiku cilvēkam.
* Pavērojiet sportistu- cik ātri viņš pieņem lēmumus, analizē un domā salīdzinājumā ar tiem, kuri lielāko daļu la ika pavada pie grāmatām vai datora. Tīri intelektuāla izglītība bez sportošanas, bez Dabas un, galu galā, bez dzīves iepazīšanas rada vienīgi pļāpas.
* Ievēroju, ka ticīgajos kokaīns izraisa tādu kā personības dalīšanos. Veselos cilvēkos es nekad neko tādu neesmu novērojis - vesels cilvēks no kokaīna gūst īslaicīgu baudu un pacēlumu, neko vairāk. Iespējams, ka kokaīnu varētu izmantot kā zāles ārstēšanai no alkoholisma un ticības. No otras puses, varbūt tieši tas ir viens no iemesliem, kāpēc kokaīns ir aizliegts.
* Jo mazāk cilvēkam tieksmju un kaislību, jo augstāks ir viņa saprāta līmenis. Tas ir cilvēka spēkos - atmest visas kaislības, bērnišķīgās vēlmes un tieksmes, lai koncentrētos uz vienīgo, kam ir nozīme: sava prāta attīstību. Tā ir vienīgā kaislība, kas spēj darīt mūs laimīgus.
* Mana devīze ir: dzīvo saskaņā ar Dabu un esi darbīgs. Bēdz no drošības, stabilitātes, labklājīga miera kā no mēra. Seko savai iekšējai balsij, rīkojies kā brīvs cilvēks, dari savu darbu, nebaidoties no nekā, un tad varbūt tev paveiksies izvilkt lozi, ko sauc par laimi.
Jā un nobeigumā šis tas no manis, nevis Priverta kunga, bet grāmatas iespaidā. Reiz satiku kādu gudru vīrieti, kurš veiksmīgi bija ticis vaļā no smagajām narkotikām. Savus pieaugušos bērnus viņš mudināja pīpēt zāli. Pīpēja kopā ar viņiem, demonstrēja savu nepareizumu, lai bērni spītētu pretī ar pareizumu. Viņš uztraucās par savu bērnu likteni, viņš "turēja roku uz pulsa"! Viss, kas ir atļauts, nav interesants...