What do you think?
Rate this book
Sadursme
Šī ir Gunas Rozes trešā prozas grāmata, un rakstniece tam ir izvēlējusies savdabīgu formu – tas ir romāns, kuru veido cits citu papildinoši deviņi stāsti. Darbība notiek vienā dienā, taču katrai konkrētai dienas epizodei ir sava attiecību priekšvēsture. Ar prasmīgi izraudzītām detaļām, lieki nemoralizējot, Guna Roze precīzi atsedz mūsdienu Latvijas ikdienu, cilvēku savstarpējās attiecības un tās vērtības, kas viņiem ir svarīgas. Visi stāsti savijas ap autoavāriju, bet svarīgākais jautājums, ko “Sadursme” uzdod lasītājam: “Kādas sekas izraisa mūsu impulsīvās iegribas?” Guna Roze stāsta par cilvēkiem tepat mums blakus: kaimiņiem, klasesbiedriem, vietējo bibliotekāri, ginekoloģi, ātrās palīdzības brigādi. Un izrādās, kaut kādas mūsu darbības var sašūpināt notikumu gaitu tā, ka skar ne tikai divus iesaistītos, bet vēl citus cilvēkus. Pati autore saka, ka viņu “kā dzīvē, tā mākslā piesaista ceļš, krustceles un nejaušības. Visbiežāk nekas nav tā, kā izskatās, un izvēles mēs labprāt norakstām uz apstākļiem”. Bet, izlasot šo grāmatu, kļūst skaidrs, ka ar likteni jokot nevajag.
160 pages, Hardcover
Published March 1, 2019
1 person is currently reading
60 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 26 of 26 reviews
November 2, 2019
Ļoti. Ļoti ļoti. Tik ļoti patika, ka izlasīju divas reizes pēc kārtas, lai otrajā reizē vairāk papriecātos par smalkajiem mājieniem un meistarīgi sapītajām norādēm uz saiknēm starp personāžiem 9 stāstos par vienu un to pašu dienu. Lai arī pieeja nav pavisam unikāli oriģināla, tomēr izpildījums ir tik precīzs un tik jaudīgs, tik emocionāli piesātināts, ka salīdzinājumi būtu nevietā.
Intriga un spriedze ir klāt no pirmās lapas un no sirreālā šova "Izvēles brīvība" ar visai grāmatai centrālo tēmu par visniecīgāko izvēļu iespējamām sekām. Tālāk seko visdažādāko noskaņu stāsti, no klīniski bezkaislīgā "Kafija" līdz skumjajam "Dzīvās zivis" par balto Anduli, augstprātīgajam "Mērce ar dūmu garšu" un bezgala romantiskajam "Dažādas spuldzes". "Eklēri" un "Kartupelis" aizķēra visvairāk, gan tādēļ, ka tik smeldzīgi, gan tādēļ, ka tik pārliecinoši dažāda vecuma personāžu tēlojumi. Bet tieši noskaņu atšķirības padara spilgtākas stāstu kopsakarības - gan liktenīgās, gan bezjēdzīgās. Nevaru nedomāt par to, ka tauriņa spārna vēziens izraisa tornado.
"/../ pāri ir kā klavieru taustiņi - katri divi kopā skan citādi: vieni saderīgi, citi neizturami. Katrs no abiem, kas kopā spēlējuši kakafonijā, ar kādu citu var saskanēt ideāli. Sirdslietās neviens nav pianists, kas var izspēlēt gammas, pārskrienot visu klaviatūru raiti un bez kļūdām."
Intriga un spriedze ir klāt no pirmās lapas un no sirreālā šova "Izvēles brīvība" ar visai grāmatai centrālo tēmu par visniecīgāko izvēļu iespējamām sekām. Tālāk seko visdažādāko noskaņu stāsti, no klīniski bezkaislīgā "Kafija" līdz skumjajam "Dzīvās zivis" par balto Anduli, augstprātīgajam "Mērce ar dūmu garšu" un bezgala romantiskajam "Dažādas spuldzes". "Eklēri" un "Kartupelis" aizķēra visvairāk, gan tādēļ, ka tik smeldzīgi, gan tādēļ, ka tik pārliecinoši dažāda vecuma personāžu tēlojumi. Bet tieši noskaņu atšķirības padara spilgtākas stāstu kopsakarības - gan liktenīgās, gan bezjēdzīgās. Nevaru nedomāt par to, ka tauriņa spārna vēziens izraisa tornado.
"/../ pāri ir kā klavieru taustiņi - katri divi kopā skan citādi: vieni saderīgi, citi neizturami. Katrs no abiem, kas kopā spēlējuši kakafonijā, ar kādu citu var saskanēt ideāli. Sirdslietās neviens nav pianists, kas var izspēlēt gammas, pārskrienot visu klaviatūru raiti un bez kļūdām."
November 10, 2019
Aizrāva. Lika domāt, likt puzli. Bija nodaļas (stāsti), kuras lasot, man kaut kas pieleca tikai pēc vairākām lappusēm, tad atkal šķīru atpakaļ. Man patīk, ka man liek domāt. Vērtējums ir starp 4 un 5. Mazu kritiķi manī ieslēdza tas, ka divi nesaistīti (savstarpēji nepazīstami) varoņi noraksturo vienu sievieti pilnīgi vienādi - debesszila blūzīte un riekstu krāsas mati. Tā gan nenotiek. Cilvēki nemēdz, piemēram, toņu nianses noraksturot precīzi vienādi. It kā viņi runātu vienā balsī vai būtu saskaņojuši alibi. Dzīvē katrs redz kaut ko citu vai vismaz raksturo citādiem vārdiem. Bet šādas nianses esmu manījusi arī dažos citu autoru darbos. Lasītājam, tas, dabiski, atvieglo uztveri. Tas gan. Citādi man ļoti patika gan valoda, gan dziļās domas!
June 9, 2020
Izlasot anotāciju likās, ka nav jēgas ņemt rokās un sākt lasīt, jo tur godīgi sakot tāds murgs uzrakstīts, ka smadzeņu šūnas pašas no sevis vai nu atteicās sadarboties vai vispār grasījās izdarīt pašnāvību. Taču izlasot pirmo stāstu viss nelikās tik traki kā uz aizmugures vāka. Grāmata beigu beigās izlasījās diezgan raiti un visu laiku lika minēt kas pie kā novedīs un kurš ar kuru ir saistīts. Uzminēt nevarēja teju kā labā kriminālromānā. Visnotaļ baudāma grāmata ar odziņu.
July 25, 2019
Ņemot vērā, kā es jutos dzīvojot "101. kilometrā", ar nepacietību gaidīju, kad varēšu no nokļūt "Sadursmē". Un gaidas atmaksājās.
Attiecību peripētijas (kas, protams, dziļāk vai virspusīgāk ir 99% daiļliteratūras) nekad nav bijusi mani interesējošā tēma. Respektīvi - izlasot anotāciju (vai arī kādu lasītāja atsauci, vairs neatceros), ka grāmatas virstēma ir cilvēku savstarpējās attiecības, un kā tās ietekmē citus visnenojaušamākajos veidos, šī nebūtu grāmata, ko es ņemtu un lasītu, bet 101. kilometrs: padomju kauna zona mani patiešām, maigi sakot, uzrunāja, līdz ar to "Sadursme" nokļuva manā lasāmo grāmatu sarakstā vēl pirms izdošanas. Un priecājos.
Jā, attiecības (ne svaigas, ne jaunas, ne spēcīgas, ne trauslas) ir grāmatas pamatā, bet autore tik lieliski raksta, ka es pat aizmirsu par saviem too cool for this topic aizspriedumiem. Kaut kā tā stāstu savīšanās tāda populāra atkal palikusi autoriem, es tikai par to priecājos. Puzles esmu ļoti iecienījusi. Tāpat kā esmu iecienījusi to, ka, ja runā atšķirīgi tēli, viņiem ir arī atšķirīgs domāšanas veids, kas atspoguļojas valodā. Un autorei tas ir lieliski izdevies. Noticēju visiem - gan puikam ar mācīšanās problēmām, gan apdomīgajai bibliotekārei, gan skaisti trakajam psihologam. No sava rokraksta gan neizmuksi, bet tie ir atšķirīgi tēli, tas gan ir izdevies.
Uuuuun atradu, kur piesieties! Patiesībā neatradu, tas uzkāpa uz nerviņa jau lasīšanas laikā. Neliels sižeta atstāsts, bet nekāds dižais pārsteigums tas nebija. Izlem, vai lasīt tālāk. Krāpēji (vai gandrīz krāpēji) izrādījās baigie nejauceņi - psihologa sieva - materiālo vērtību cienītāja, dakterīte - mele un emocionālās vardarbības pielietotāja pret savu vīru, savukārt viņu partneri tādi jauki, mīlīgi. Bija viens izņēmums, kad krāpēji tā sasimpatizē, ka lasītājs sāk atbalstīt, pat mudina uz grēku. Bet tur jau arī parādās tās "impulsīvās iegribas ar tālejošajām sekām". Jāpiebilst, ka sekas ir daudz tālejošākas, nekā norobežo šīs grāmatas vāki.
Paldies, lasīju ar baudu!
Ak, jā, milzu cepums par Mammas tēlu. MAMMAS. Šausmeni var taisīt, pareizi jau mazmeita teica.
Attiecību peripētijas (kas, protams, dziļāk vai virspusīgāk ir 99% daiļliteratūras) nekad nav bijusi mani interesējošā tēma. Respektīvi - izlasot anotāciju (vai arī kādu lasītāja atsauci, vairs neatceros), ka grāmatas virstēma ir cilvēku savstarpējās attiecības, un kā tās ietekmē citus visnenojaušamākajos veidos, šī nebūtu grāmata, ko es ņemtu un lasītu, bet 101. kilometrs: padomju kauna zona mani patiešām, maigi sakot, uzrunāja, līdz ar to "Sadursme" nokļuva manā lasāmo grāmatu sarakstā vēl pirms izdošanas. Un priecājos.
Jā, attiecības (ne svaigas, ne jaunas, ne spēcīgas, ne trauslas) ir grāmatas pamatā, bet autore tik lieliski raksta, ka es pat aizmirsu par saviem too cool for this topic aizspriedumiem. Kaut kā tā stāstu savīšanās tāda populāra atkal palikusi autoriem, es tikai par to priecājos. Puzles esmu ļoti iecienījusi. Tāpat kā esmu iecienījusi to, ka, ja runā atšķirīgi tēli, viņiem ir arī atšķirīgs domāšanas veids, kas atspoguļojas valodā. Un autorei tas ir lieliski izdevies. Noticēju visiem - gan puikam ar mācīšanās problēmām, gan apdomīgajai bibliotekārei, gan skaisti trakajam psihologam. No sava rokraksta gan neizmuksi, bet tie ir atšķirīgi tēli, tas gan ir izdevies.
Uuuuun atradu, kur piesieties! Patiesībā neatradu, tas uzkāpa uz nerviņa jau lasīšanas laikā. Neliels sižeta atstāsts, bet nekāds dižais pārsteigums tas nebija. Izlem, vai lasīt tālāk. Krāpēji (vai gandrīz krāpēji) izrādījās baigie nejauceņi - psihologa sieva - materiālo vērtību cienītāja, dakterīte - mele un emocionālās vardarbības pielietotāja pret savu vīru, savukārt viņu partneri tādi jauki, mīlīgi. Bija viens izņēmums, kad krāpēji tā sasimpatizē, ka lasītājs sāk atbalstīt, pat mudina uz grēku. Bet tur jau arī parādās tās "impulsīvās iegribas ar tālejošajām sekām". Jāpiebilst, ka sekas ir daudz tālejošākas, nekā norobežo šīs grāmatas vāki.
Paldies, lasīju ar baudu!
Ak, jā, milzu cepums par Mammas tēlu. MAMMAS. Šausmeni var taisīt, pareizi jau mazmeita teica.
April 30, 2020
Es nezinu, kas tas ir daļai latviešu rakstnieču, vai patiešām internalizēti aizspriedumi pret sievietēm, bet pārsvarā to sieviešu aprakstiem un stāstījumiem no to skatu punkta piemīt neizskaidrojams prasts bābiskums. Lasās kā klišejas/arhetipi no sieviešu žurnālu lappusēm. Glīti sagulst kategorijās: mātes, maukas, kalpones, cietējas bez lielām niansēm, ko tur daudz.
Visādi citādi laba grāmata. Bet drusku pietrūka dziļuma, nianšu, tēmu dažādības.
Visādi citādi laba grāmata. Bet drusku pietrūka dziļuma, nianšu, tēmu dažādības.
May 13, 2025
Nezinu, kā man šī grāmata bija paslīdējusi garām!?
Man vajadzēja “Sadursmi” pamanīt ātrāk. Tā ir izdota pirms vairāk kā 5 gadiem, un pat brīžos, kad acu priekšā ir trāpījies spilgtais vāks, esmu to ignorējusi. Varbūt pie vainas ir bijis 4.vāks: “Šajā grāmatā, kas vēsta par cilvēku lidojumu kosmiskajā gaļas mašīnā, viņu sirdīs ir kāda neapzināta svētīga asinszāle, kas meklē “to, nezin ko”, vēlas iesēties un uzdīgt, ar smaržu un jēgu.” (Pēteris Kļava). No postmodernisma izvairos kā no sadursmēm. Un tā palaidu garām arī sapratīgu redaktores Gundegas Blumbergas izklāstu: “tas ir romāns, kuru veido cits citu papildinoši deviņi stāsti. Darbība notiek vienā dienā, taču katrai konkrētās dienas epizodei ir sava attiecību priekšvēsture. “
Forma (romāns stāstos) man nebija pārsteigums. Tādu mozaīku es atklāju ar Gospodinova “Dabisko romānu” un Kuzmina "Hohma" arī uz to velk.
Man ļoti patīk tādi nelineāri vēstījumi, skati uz notiekošo (vai bijušo) no vairākiem leņķiem, man patīk sevi izaicināt, veidojot kopbildi. Man vajag, lai ir interesanti. Un ja barību dabū ne tikai prāts, bet arī sirds kādam pieķeras, tad, jā, tas ir Bingo!
Vairāk par to, kāpēc man "Sadursme" bija Bingo!, var izlasīt blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
Man vajadzēja “Sadursmi” pamanīt ātrāk. Tā ir izdota pirms vairāk kā 5 gadiem, un pat brīžos, kad acu priekšā ir trāpījies spilgtais vāks, esmu to ignorējusi. Varbūt pie vainas ir bijis 4.vāks: “Šajā grāmatā, kas vēsta par cilvēku lidojumu kosmiskajā gaļas mašīnā, viņu sirdīs ir kāda neapzināta svētīga asinszāle, kas meklē “to, nezin ko”, vēlas iesēties un uzdīgt, ar smaržu un jēgu.” (Pēteris Kļava). No postmodernisma izvairos kā no sadursmēm. Un tā palaidu garām arī sapratīgu redaktores Gundegas Blumbergas izklāstu: “tas ir romāns, kuru veido cits citu papildinoši deviņi stāsti. Darbība notiek vienā dienā, taču katrai konkrētās dienas epizodei ir sava attiecību priekšvēsture. “
Forma (romāns stāstos) man nebija pārsteigums. Tādu mozaīku es atklāju ar Gospodinova “Dabisko romānu” un Kuzmina "Hohma" arī uz to velk.
Man ļoti patīk tādi nelineāri vēstījumi, skati uz notiekošo (vai bijušo) no vairākiem leņķiem, man patīk sevi izaicināt, veidojot kopbildi. Man vajag, lai ir interesanti. Un ja barību dabū ne tikai prāts, bet arī sirds kādam pieķeras, tad, jā, tas ir Bingo!
Vairāk par to, kāpēc man "Sadursme" bija Bingo!, var izlasīt blogā: https://lililasa.wordpress.com/2025/0...
February 28, 2020
“Vienmēr, kad braucu caur Rīgas mikrorajoniem, mēģinu neskatīties pa logu, jo ir sajūta, ka tās mājas nogalina sapņus”
...
“Cilvēki ir kā ļauns vēzis dabas ķermenī”
...
“Cilvēki ir kā ļauns vēzis dabas ķermenī”
October 27, 2019
Spuraina tīmeklīšgrāmata. Paldies, Guna Roze, tik tiešām paldies par sadursmi. Atmodinoša sajūta no paša būvētām atrunām, novelšanām un visādām citādām atbildības "futbolēšanām". Teksts dzen, dinamiski rauj uz priekšu, bet reizē gribas lasīt arvien lēnāk un lēnāk. Spurains kamolītis ar tik daudz pavedieniem, reizē cieši samezglotiem un reizē atrisušiem.
May 27, 2022
Spēcīgi. Ar katru stāstu arvien vairāk apbrīnoju autores spēju iejusties dažādos tēlos un dzimumos, vienreizējs talants. Un vēl tik garšīga, bagātīga valoda. Pēdējais stāsts gan stilistiski tā atšķīrās no pārējiem, ka bija grūti uztverami lasīt, bet beigās viss nostājās savās vietās. Paldies Lienei, kas ieteica un aizdeva izlasīt:)
March 15, 2019
"[..] pāri ir kā klavieru taustiņi - katri divi kopā skan citādi: vieni saderīgi, citi neizturami. Katrs no abiem, kas kopā spēlējuši kakofonijā, ar kādu citu var saskanēt ideāli. Sirdslietās neviens nav pianists, kas var izspēlēt gammas, pārskrienot visu klaviatūru raiti un bez kļūdām." /123.lpp./
Izcili! Ne tikai par attiecībām, bet galvenokārt par tām. Tādus sižetus taču nevar visus no sākuma līdz galam tikai izdomāt!
Plašāk par grāmatu blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2019/03/g...
Izcili! Ne tikai par attiecībām, bet galvenokārt par tām. Tādus sižetus taču nevar visus no sākuma līdz galam tikai izdomāt!
Plašāk par grāmatu blogā:
http://lalksne.blogspot.com/2019/03/g...
November 13, 2021
Arī šī grāmata man izrādījās vienas dienas lasāmviela. Lai gan man patīk grāmatas formāts - viena diena izstāstīta deviņos stāstos no deviņu cilvēku skatu punkta - ne visi stāsti man patika. Bet neskatoties uz to, katrā stāstā var atrast pa kādai labai atziņai.
September 29, 2025
Pēc grāmatas izlasīšanas mani pārņēma nepārvarama vēlme izgudrot jaunvārdu stikla krūzīšu lietošanas fobijai. Tik daudzas fobijas ir iztirzātas, bet cilvēki ar emocionālu traumu, dzerot kafiju no stikla krūzītēm, palikuši apdalīti.
July 16, 2025
Lasīt "Sadursmi" ir kā atvērt mīklainas puzzles kasti, kurā nav uzreiz skaidrs, cik daudz gabaliņu, kādas krāsas, cik plašs būs spēles laukums un kāds attēls vispār varētu izveidoties. Autore strādā ar sīkām detaļām, un sākotnēji lasītājs tiek ievilkts fragmentāru, šķietami nesaistītu epizožu pasaulē. Taču jo tālāk (ja izdodas) iedziļinies, jo vairāk parādās saiknes, sakarības, krustpunkti - sāk iezīmēties “rāmis”, pēc kura top skaidrāks, kurā pasaules nostūrī un kurā dvēseles stāvoklī mēs īsti atrodamies.
Romāns veidots no deviņiem stāstiem, bet ar laiku tie “saduras” vienā punktā - un tas ir gan sižetisks, gan emocionāls sadursmes brīdis. Lasītājam tas nozīmē vairāk nekā tikai atminētu sižetu – tā ir apziņa par cilvēku savstarpējo saistību, par šķietamu nejaušību nozīmi un to, cik cieši viens otram esam piesaistīti, pat to neapzinoties.
Autore runā gan sieviešu, gan vīriešu balsīs, pārliecinoši ieejot dažādos skatpunktos un uzburot krāšņus apkārtrakstus, kas ļauj ne tikai redzēt vidi, bet arī sajust raksturu tekstūru. Dažbrīd pat vēlējos ķerties pie pierakstiem, lai izsekotu, kurš ar kuru ir radinieks, kurš kuru mīl, kurš kuru krāpj un kāpēc. Šajā sarežģītībā parādās arī autores darba slēptais materiāls un rīki jeb pavīd pilns romāna karkass – skelets, uz kura izaug dzīve.
Īpašu iespaidu atstāja atsauces uz reāliem notikumiem, piemēram, Londonas terorakts – tā pati epizode, kas bija pieminēta tikko izlasītā romānā (“Paskaties pa logu”), radot dīvainu rezonansi starp dažādiem darbiem un reālo pasauli.
Saukšu to par mozaīkromānu - autores literārs žests par sarežģītību – par dzīves un cilvēku daudzslāņainību. Tas pieprasa pacietību un uzmanību, arī atklāsmi, ka stāsts nekad nav tikai par vienu cilvēku - tie vienmēr mijiedarbojas. Arī literatūrā.
Romāns veidots no deviņiem stāstiem, bet ar laiku tie “saduras” vienā punktā - un tas ir gan sižetisks, gan emocionāls sadursmes brīdis. Lasītājam tas nozīmē vairāk nekā tikai atminētu sižetu – tā ir apziņa par cilvēku savstarpējo saistību, par šķietamu nejaušību nozīmi un to, cik cieši viens otram esam piesaistīti, pat to neapzinoties.
Autore runā gan sieviešu, gan vīriešu balsīs, pārliecinoši ieejot dažādos skatpunktos un uzburot krāšņus apkārtrakstus, kas ļauj ne tikai redzēt vidi, bet arī sajust raksturu tekstūru. Dažbrīd pat vēlējos ķerties pie pierakstiem, lai izsekotu, kurš ar kuru ir radinieks, kurš kuru mīl, kurš kuru krāpj un kāpēc. Šajā sarežģītībā parādās arī autores darba slēptais materiāls un rīki jeb pavīd pilns romāna karkass – skelets, uz kura izaug dzīve.
Īpašu iespaidu atstāja atsauces uz reāliem notikumiem, piemēram, Londonas terorakts – tā pati epizode, kas bija pieminēta tikko izlasītā romānā (“Paskaties pa logu”), radot dīvainu rezonansi starp dažādiem darbiem un reālo pasauli.
Saukšu to par mozaīkromānu - autores literārs žests par sarežģītību – par dzīves un cilvēku daudzslāņainību. Tas pieprasa pacietību un uzmanību, arī atklāsmi, ka stāsts nekad nav tikai par vienu cilvēku - tie vienmēr mijiedarbojas. Arī literatūrā.
September 21, 2023
9 рассказов, которые образуют единую канву повествования.
Работники бригады скорой помощи, спешащие на вызов.
Злость девочки, которую мать не смогла встретить в аэропорту.
Административное заседание над умственно отсталым мальчиком, пытавшегося спасти рыб из аквариума в супермаркете.
Врач, пациент которой умирает.
День рождения маленького мальчика и история трудного положения его семьи.
Кульминацией общего повествования становится то самое столкновение, что автор вынесла в название.
Но кульминация не столь важна - автор играет на чувствах читателя каждой из историй. Это маленькие детали, которые задевают за живое. Повседневные ситуации, внутренние страдания и переживания, да и просто внутренняя мотивация героев - все это близко и понятно.
Чтобы сложить все в единую картину, внимание не должно расслабляться ни на минуту - лишь маленькие детали позволяют связать все вместе и понять, кто из героев данного рассказа является второстепенным героем другого рассказа.
В итоге книга, от которой не ожидала совсем ничего, стала приятным открытием с некоторыми но:
В общую канву плохо вписался первый рассказ. Да, к нему есть отсылка в одном из следующих, но не совсем понятна мотивация столь детального описания почти антиутопического устройства общества
Большая часть последнего рассказа по настроению также выбивается из общей канвы - из рутинных ситуаций читатель попадает в мысли “отходняка” после травки.
С натяжкой ⭐️⭐️⭐️⭐️/5. Любителям “Литературного призрака” Митчелла понравится.
Работники бригады скорой помощи, спешащие на вызов.
Злость девочки, которую мать не смогла встретить в аэропорту.
Административное заседание над умственно отсталым мальчиком, пытавшегося спасти рыб из аквариума в супермаркете.
Врач, пациент которой умирает.
День рождения маленького мальчика и история трудного положения его семьи.
Кульминацией общего повествования становится то самое столкновение, что автор вынесла в название.
Но кульминация не столь важна - автор играет на чувствах читателя каждой из историй. Это маленькие детали, которые задевают за живое. Повседневные ситуации, внутренние страдания и переживания, да и просто внутренняя мотивация героев - все это близко и понятно.
Чтобы сложить все в единую картину, внимание не должно расслабляться ни на минуту - лишь маленькие детали позволяют связать все вместе и понять, кто из героев данного рассказа является второстепенным героем другого рассказа.
В итоге книга, от которой не ожидала совсем ничего, стала приятным открытием с некоторыми но:
В общую канву плохо вписался первый рассказ. Да, к нему есть отсылка в одном из следующих, но не совсем понятна мотивация столь детального описания почти антиутопического устройства общества
Большая часть последнего рассказа по настроению также выбивается из общей канвы - из рутинных ситуаций читатель попадает в мысли “отходняка” после травки.
С натяжкой ⭐️⭐️⭐️⭐️/5. Любителям “Литературного призрака” Митчелла понравится.
July 31, 2021
Paul Haggis 2004. gada The Crush. Ilgu laiku mana mīļākā filma. Par to kā it kā savstarpēji nesaistīti cilvēki ietekmē viens otra dzīvi. Par to arī šī grāmata.
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu.
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.
Ļoti vīrišķīga valoda. No vienas puses gleznaina, no otras pieticīga, koncentrēti pasakot galveno domu. Vai arī Latviska valoda - nu mums taču ir centrālais mērķis nogādāt ziņu, nevis bla bla?
Daudz skaistu dzīves gudrību. Nu, piemēram, "ja tev liekas, ka dzīvē vajag kaut ko mainīt, tad tev neliekas" vai " cilvēks nekad nav pratis lietot valodu: sarunā lieku, bet noklusē to, kas jāpasaka". Un ir vēl, un ir spēcīgi.
Un kā jau dzīvei, grāmatai nav atrisinājuma. Ir plūdums, daudzi mazi (lieli) notikumi un cilvēku soļi, kas ietekmē it kā nejaušus garāmgājējus, kas, iespējams, nemaz nav nejauši.
Kā mīnuss - iespējams, nedaudz par daudz samežģīti stāsti, dažus pat grūti ielikt lielajā bildē. Šī būs jālasa vēlreiz.
Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu.
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi līgojās.
Ļoti vīrišķīga valoda. No vienas puses gleznaina, no otras pieticīga, koncentrēti pasakot galveno domu. Vai arī Latviska valoda - nu mums taču ir centrālais mērķis nogādāt ziņu, nevis bla bla?
Daudz skaistu dzīves gudrību. Nu, piemēram, "ja tev liekas, ka dzīvē vajag kaut ko mainīt, tad tev neliekas" vai " cilvēks nekad nav pratis lietot valodu: sarunā lieku, bet noklusē to, kas jāpasaka". Un ir vēl, un ir spēcīgi.
Un kā jau dzīvei, grāmatai nav atrisinājuma. Ir plūdums, daudzi mazi (lieli) notikumi un cilvēku soļi, kas ietekmē it kā nejaušus garāmgājējus, kas, iespējams, nemaz nav nejauši.
Kā mīnuss - iespējams, nedaudz par daudz samežģīti stāsti, dažus pat grūti ielikt lielajā bildē. Šī būs jālasa vēlreiz.
March 13, 2024
Grāmata ļoti patika.
Izlasot pirmās divas nodaļas īsti nesapratu, kas notiek. Pārlasīju muguriņu un tad sapratu, ka stāsti ir par vienas dienas notikumiem ar dažādām personām, no katras iesaistītās personas skatu punkta. Līdzko tas bija saprasts, grāmata vienkārši ievilka sevī :)
Lasot, neviļus sāc lipināt kopā stāsta mozaīku. Interesanti un skaisti uzrakstīts. Negaidītas nianses un pavērsieni. Dažādi likteņi un katra sajūtu pasaules.
Grāmata noteikti lika aizdomāties, kā mēs un mūsu izvēles ietekmē ne tikai mūs pašus, bet likumsakarīgā ķēdītē iesaista un iespaido arī citus.
Pabeidzot lasīt, rodas vēlme pārlasīt grāmatu vēlreiz, lai vēlreiz uzķertu visas smalkās nianses un detaļiņas, kuras tik organiski sasaistīja kopā katru no stāstiem.
Paldies!
Izlasot pirmās divas nodaļas īsti nesapratu, kas notiek. Pārlasīju muguriņu un tad sapratu, ka stāsti ir par vienas dienas notikumiem ar dažādām personām, no katras iesaistītās personas skatu punkta. Līdzko tas bija saprasts, grāmata vienkārši ievilka sevī :)
Lasot, neviļus sāc lipināt kopā stāsta mozaīku. Interesanti un skaisti uzrakstīts. Negaidītas nianses un pavērsieni. Dažādi likteņi un katra sajūtu pasaules.
Grāmata noteikti lika aizdomāties, kā mēs un mūsu izvēles ietekmē ne tikai mūs pašus, bet likumsakarīgā ķēdītē iesaista un iespaido arī citus.
Pabeidzot lasīt, rodas vēlme pārlasīt grāmatu vēlreiz, lai vēlreiz uzķertu visas smalkās nianses un detaļiņas, kuras tik organiski sasaistīja kopā katru no stāstiem.
Paldies!
May 26, 2020
Nevarēju atturēties neuzrakstījis. Ne mirkli neesmu šaubījies, ka Guna Roze ir ļoti laba rakstniece, bet tagad gribas teikt, ka vienkārši izcila. Par stāstiem no vīrieša skatu punkta. Īpaši stāsts par divām spuldzītēm. Lasu un visas tās sajūtas, domas tik pazīstamas un pat piedzīvotas (ne tieši tādā situācijā gan). Tad iedomājos- bet autore taču ir sieviete! Kā viņa to spējusi? Kā saka- žetons vai cepums par šo! Paldies! Darbs kopumā arī ļoti interesants un pārsteidz tieši šī rakstnieces spēja iejusties dažādos personāžos un pasniegt stāstus no dažādiem redzes leņķiem. Paldies par grāmatu! Lai veicas turpmākajā radošajā darbībā!
March 27, 2019
Grāmata par ikdienas brīžiem un attiecību aspektiem, brīžiem ārkārtīgi smeldzīga (sevišķi nodaļa "Kartupelis").
Sižets ir tik ļoti savijies un viss tik ļoti savā starpā sasaistīts, ka beigās sapratu, ka nākotnē šī grāmata būs jāizlasa vēlreiz (vismaz sākums), jo pastāv liela iespēja, ka daudz ko palaidu garām.
Sižets ir tik ļoti savijies un viss tik ļoti savā starpā sasaistīts, ka beigās sapratu, ka nākotnē šī grāmata būs jāizlasa vēlreiz (vismaz sākums), jo pastāv liela iespēja, ka daudz ko palaidu garām.
December 16, 2024
Negaidīti laba, patika valoda, atstāj pēcgaršu.
Bet šī ir ļoti latviska grāmata. Pārspīlēti drūms ikdienas latviskais reālisms. Paldies dievam, ka mūsdienu. Neviena pievilcīga varoņa. Saprotu, ka pārspīlējumi, bet šķiet sitas cauri mizantropija. Mazliet varbūt vietām pārsālīts ar slengu un nodrāztiem teicieniem kā "visi tik gudri, ka nav ko dirst pasūtīt", tādējādi zaudējot autentiskumu.
Bet šī ir ļoti latviska grāmata. Pārspīlēti drūms ikdienas latviskais reālisms. Paldies dievam, ka mūsdienu. Neviena pievilcīga varoņa. Saprotu, ka pārspīlējumi, bet šķiet sitas cauri mizantropija. Mazliet varbūt vietām pārsālīts ar slengu un nodrāztiem teicieniem kā "visi tik gudri, ka nav ko dirst pasūtīt", tādējādi zaudējot autentiskumu.
June 29, 2021
Sākot lasīt biju ļoti skeptiska, bet romāns sevī ievilka, izlasīju ar lielu interesi un tikko sapratu, ka jāpārlasa, jo totāli nesapratu pirmo nodaļu un noteikti kaut ko nepamanīju lasīšanas procesā. Laikam vieglāk būtu, ja varoņiem būtu vārdi, bet tad tā būtu pavisam citādāka grāmata.
June 6, 2020
Lieliski, lieliski, lieliski! Kamēr grāmata vēl nav aiznesta uz bibliotēku, paspēju izlasīt vēlreiz.
April 24, 2023
Liktu vairāk, ja nebūtu tik daudz lieka. Lasi un lasi, brīžiem viss labi liekas kopā, bet brīžiem aizpeldi kaut kur tālu tālu. Tāds Tarantīno sižets, latvju mērcē.
June 19, 2023
Perfekta! Noteikti nenožēlosiet...
May 1, 2024
Kā man patika stāsti? Nu, tā uz 3*, bija šis tas interesants, šis tas pa vidam…bet kopumā, viss tik filigrāni, ka izpildījuma dēļ zemāk par 4* likt nevaru.
July 24, 2024
Ja Tev liekas, ka dzīvē vajag kaut ko mainīt, Tev neliekas! Visām sarunām reiz pienāk gals, arī neizrunātajām.
Displaying 1 - 26 of 26 reviews