Lāsts

Izmeklē Anna Elizabete #10

by Dace Judina

Nolēmuši turpmāk vairs neiesaistīties politikā, pūčmājnieki sāk jaunu, skaistu dzīvi.
Paklausot vecās baroneses Annas Rozes ieteikumam, abi jaunie pāri Anna Elizabete ar Miku Kaķīti un Kārlis ar Ievu - dodas medusmēnesī uz Vec-Vilku muižu Latvijas un Igaunijas pierobežā, taču gaidītās pēckāzu romantikas vietā saskaras ar zvērīgām jaunas mākslinieces un pilskunga slepkavībām. Līdzās upuriem tiek atrastas milzīgas, nagainas pēdas. Senas leģendas šo apkaimi dēvē par vilkaču midzeni, ciema vecļaudis apgalvo - Lielais Pelēkais atgriezies sodīt neliešus, bet naktīs kāds skrāpējas gar durvju stenderēm...
Tikmēr atvaļinātais ģenerālis Kārlis Bass Latvijas "platajā galā" palīdz jaunības draugam Jezupam risināt vietējā lielsaimnieka, bijušā "sarkanā barona" mīklainās nāves noslēpumu, bet viņa amata brālis ģenerālis Boze Rīgā cīnās ar "dzīvajiem manekeniem"...
Visas izmeklēšanas virzās paralēli, atklājot rūpīgi slēptus noziegumus bez noilguma un uzdodot mūžīgo jautājumu: kurus noziegumus nedrīkst piedot un kurus - var attaisnot?

336 pages, Hardcover

Published January 1, 2019

About the author

Dace Judina ir žurnāliste, redaktore, režisore. Kopš deviņdesmito gadu sākuma Dace Judina darbojas presē, šobrīd – sabiedrisko attiecību un pasākumu organizēšanas jomā.

Reviews

[Inga · Rating 3 out of 5]

Nav sliktākā no šīs autores grāmatām. Jāteic gan, ka, kā parasti, samērā maza daļa tajā atvēlēta detektīvintrigai, bet liela – ciltskokiem un pretenciozi visgudrai prātuļošanai, taču to šoreiz izdevās samērā viegli laist pa diagonāli. Pāris drukas kļūdu ir ielavījies, bet arī ne pārspīlēti daudz. Viena lieta, kam tiešām tikai pārskrēju pāri, lai apskatītos, vai gadījumā nav arī kaut kas nozīmīgs – bezgalīgie citāti no visurienes par vilkačiem. Tas man nolasās kā slinkas rakstīšanas viens no stūrakmeņiem: sabliežam tik' citātus, lai lasa, i apjoms būs, i nebūs jādomā, kā to informāciju savīt ar notikumiem un iesaistīt stāstā. Jo, nu, ja tos izdzēstu pavisam, stāsts nebūtu zaudējis pavisam neko. Savukārt ja stāstā tam būtu nozīme, tad tajā šo informāciju varētu ievīt pilnīgi citā kvalitātē.

Vēl man nepatika tas, ka iesprausts arī pilnīgi lieks dialogs krievu valodā, turklāt vēl transkribēts latīņu burtiem. Stāsta virzībā, noskaņas radīšanā u.tml. šis dialogs nedod pilnīgi neko, turklāt nav nekādā veidā tulkots. Respektīvi – lasītājam obligāti jāprot krievu valoda (vai tiešām neesam ārā vēl no tiem laikiem, kad krievu valoda latvietim bija obligāta? Turklāt vai patiesi šāds izgājiens jāsagaida no šīs autores, kura pati par lielkrievu šovinismu iepriekš skarbi izteikusies?), turklāt vienlaikus tā tomēr jālasa latvianizētā veidolā (grūti šo kropļojumu citādi nosaukt). Ziniet, ja cilvēks prot krievu valodu, izlasīs arī kirilicā. Bet ja neprot, tad latīņu burti nepalīdzēs. Tātad vienīgais attaisnojums – vai, ziniet, man mājās (vai mums izdevniecībā – pat nezinu, kas būtu sliktāk) nav krievu klaviatūras, kā mācēju, tā rakstīju... Tad būtu izlaidusi, un viss.

Tāpat man kā lasītājai šķiet kaitinoši nebeidzamie slavinājumu plūdi no autores draugiem, kas biezā slānī sadrukāti grāmatas sākumā un beigās un visādi citādi reklāmiskie vietas aizpildītāji. Ja visādu šādu lieko balastu izmestu laukā, grāmata būtu par kādām 30-40 lappusēm īsāka. Pieļauju, ka taisni tāpēc arī tas viss tur ir – lai aizpildītu vietu. Vai es jau pieminēju slinko rakstīšanu? No otras puses – tempā, kādā Judina savus romāniņus štancē, gaidīt kaut ko nostrādātu laikam gan būtu, maigi sakot, naivi.

Visiem Judinas darbiem ir viena vaina, kas liedz tiem augt detektīvromānu virzienā: autore ir tik ļoti iemīlējusies savos galvenajos varoņos, ka tiem piešķir neproporcionāli daudz vērības, pašu atrisināmo noslēpumu atstājot perifērijā. Viņai nozīmīgāk šķiet sīki un smalki aprakstīt, kā kāds pārītis mīlinās, nekā to, kā izmeklētājs (lai kurš no visiem tas būtu) nonāk līdz atrisinājumam. Tāpēc arī daudzie "dievi no mašīnas", tāpēc arī vajadzīga tā mūždien piesauktā galvenās varones gaišredzība. Ja nevar izštukot, kā tikt galā ar kādu nepaklausīgāku stāsta daļu, tad vienmēr taču var piesaukt "zīmīgos kaķu nadziņus" un vīzijas / sapņus / priekšnojautas. Un tad vēl bērnišķīgie aizķerekļi, sak', nebija labi, bija slikta noskaņa, bija sliktas nojausmas... Var piekrist vai nepiekrist principam "rādi, nevis stāsti", bet tas vismaz neliek lasītājam justies kā lobotomizētam mērkaķītim, kam tiek pateikts priekšā, kā jājūtas.

Ieteikums autorei (ja viņa kādreiz nonāk arī līdz tādu atsauksmju lasīšanai, kas netiek viņai piesūtītas feisbukā): nekoncentrēties uz tempu, bet uz kvalitāti – un tikt pie kāda beta-lasītāja, kurš nebūtu viņas draugs un nelietu sīrupu ausīs tur, kur tam nav vietas. Lai arī, protams, ir patīkami dzirdēt labus vārdus par paša padarīto, tas nekādi nepalīdz, ja darbs ir jāuzlabo. Un, kā visi zina, savas kļūdas redzēt nevar. Šajos darbos ir ļoti jūtams, ka pietrūkst tiešām kritiskas acs no malas, jo diezgan liela daļa grāmatas trūkumu, ja neskaita fundamentālos, ir samērā viegli novēršami ar vienu pieskārienu pogai delete.

[Ance · Rating 3 out of 5]

Nepiedodamais, piedodamais, noklusētais, nolādētais.
Par cilvēku nepiedzimst, par cilvēku kļūst, vai ne? Vai zaudē cilvēcību, atdodot to par naudu, par varu vai slavu. Šeit tas izpaudās divkārši, un mani nepameta sajūta, ka - nu ir taču tā! - slēpjam, paciešam, zem paklāja paslaukām, un tikai turpinām un turpinām baidīties, pakļauties, līdz vadzis lūzt.

[Lovisa Ķerubine · Rating 4 out of 5]

Grāmatā vienlaicīgi tika risināti 3 stāsti - 3 izmeklēšanas. Bija par daudz un, lai gan stāsti ir saistīti, šķita, ka pievērsts par maz uzmanības katram stāstam atsevišķi.
Noteikti ne mazāk interesantu un neparedzamu notikumu kā citās Judinas grāmatās, tāpēc grāmata tik ļoti aizrauj.