Talantīgais latviešu dzejnieks un dramaturgs Kikōne (arī kikōne jeb Edgars Mednis, 1984–2006) no dzīves aizgāja ļoti jauns – 22 gadu vecumā. Kikōnes rakstīšanas dotības novērtēja gan viņa paaudzes labākie literāti, gan vecākās paaudzes kolēģi. Viņa unikālā eksperimentālā dzeja īsā laikā paspēja atstāt paliekošu iespaidu uz Latvijas literatūru. Vēl dzīvs būdams, Kikōne paguva izveidot savu darbu izlasi, kas tā arī netika pubicēta. Kikōnes grāmatu viņa laikabiedri ir gaidījuši ilgi – kopš dzejnieka nāves pagājuši 13 gadi.
"Orbītas" sagatavotajā grāmatā ir iekļauti apmēram 150 dzejoļi: gan minētā izlase, gan citi, iepriekš nepublicēti darbi no dzejnieka privātā arhīva. Šajā krājumā iekļauti dzejoļi no gandrīz visiem Kikōnes radošajiem periodiem, sākot ar 2001. un beidzot ar 2006. gadu. Dzejnieks rakstīja ne vien latviešu valodā, bet arī latgaliski, krieviski un angliski – daļa no šiem tekstiem ietverta grāmatā. Krājumam ir vairākas daļas: "ielūgums uz revolūciju (kaut maziņu)", "dzeja", "Dadaisma cikls", "Mēs esam pārkliegti un noklusēti", "[dzēšu remdi] x-rindes", "Pielūgsme bez fetiša". "Pieminekļi", "Dubultbulta", "монологи сомнамбулы", "10000 lietas", "kū syrsynoj tāvzamis sīnōžy? latgaļīšu cykls" un "vēstule no reanimācijas".
Stāsts par grāmatas ieguvi kaut kādā ziņā ir tikpat ikonisks kā pats autors.
Tātad, kikōne. Edgars Mednis. 1984-2006. Jā. Divdesmit divi gadi, pieci no tiem radošā darbībā. Pēc tagadējās RV1Ģ pabeigšanas (ar izcilību!) izlēma sākt jūrnieka karjeru. Jūrā ieguva kādu internetā nenosauktu slimību, kuru tā arī neuzveica.
Nevaru noliegt, ka sākumā šo grāmatu vēlējos lielā mērā kolekcijas pēc. Jo tas arī principā nezinošam cilvēkam (t.i., man) ir viss, kas no Kikonija varētu palikt. Dzejas kolekcija. (starp citu, pēcvārdā pieminētās lugas un esejas arī derētu atkalpublicēt)
Bet, kad izlēmu par iegādi, bija kaut kādā ziņā par vēlu. Globusam vairs nebija. Zvaigznē nekad nebija bijis. Talkā arī vairs nebija, kas mani it īpaši sarūgtināja, jo Talkai ar Orbītas grāmatām ir visciešākā saikne. Uzrakstīju epastu. Tad uzzināju, ka Jāņa Rozes noliktavā ir palikusi tikai viena - Spices veikalā. Tobrīd biju mājās divsimt kilometru attālumā. Neko darīt - pāris minūtēs izmetu vidusmēra pusaudža bailes zvanīt nepazīstamiem cilvēkiem un riskēju.
Bija rezervēta. Atradu ibookā, ka kāds jauks cilvēks pārdodot. Uzrakstīju - atbildes nav joprojām, apmēram mēnesi vēlāk.
Tad no Talkas man atbildēja uz epastu, un lai arī nācās samaksāt vairāk nekā būtu iznācis parastā grāmatnīcā, viens no 500 eksistējošiem eksemplāriem oficiāli nonāca manā īpašumā, par ko laikam jāsaka paldies Vladimiram Svetlovam - fotogrāfam un dzejniekam, kam ar to Talku kaut kāda saistība tur ir.
Beigās bija sajūta, ka vesels dzīves cikls iziets. Un tāds pats stāsts ir ar grāmatu - sajūta tāda, it kā dzīve būtu izdzīvota, un lai arī dzejoļi nav hronoloģiskā secībā, kaut kāds dzīves iespiedums ir jūtams.
Visspilgtākā, protams, ir pēdējā vēstule no slimnīcas, kur, manuprāt, visspilgtāk nospīd Kikonija dzīves izpratne, attieksme un tā brīža situācija. Bet nu man jau tā proza vienmēr tuvāka bijusi.
Ceru uz eseju, lugu un prozas publikāciju. Vēl ceru, ka to nebūs pa puspasauli jāmeklē.
Svens Kuzmins pēcvārdā raksta, ka kikōne braucis uz Latgali dabā tīrīties, un tā tie dzejoļi varējuši atnākt tādi, kādi tie ir. Es iesāku lasīt šo grāmatu Rīgā, ziemā, un nu nekādi man negāja uz priekšu, bet šodien, ejot gar jūru, dzirdot ūdeni, putnus un akmeņu grabēšanu; redzot saules gaismas spēles viļņos un matos, to izlasīt līdz galam bija viegli. Tātad arī lasītājam jāpatīrās, lai varētu pilnībā ļauties.
Tomēr man būtu gribējies, lai redaktora darbs šajā krājumā būtu pamanāmāks.
"tu man atgriezi zināšanas par brīvību un es aizmirsu nesvarīgo," teicis Kikōne, un tieši to es viņa dzejā izbaudīju visvairāk – nesvarīgā aizmiršanu, brīvības atcerēšanos.
“literatūra dzimst ielās, pažobelēs, pamestās rūpnīcās; bezgalīgās sarunās ar draugiem un nedraugiem, spēlējot ģitāras uz ietvju malām, lodājot pa jumtiem, dejojot ar klaidoņiem stacijās…”
Nope.. Šī noteikti nav mana, dzeja. Ieinteresēta pēc "Brīvībenes" izlasīšanas, nonācu pie Kikōnes dzejas. Netēlošu pārgudru un teikšu, ka sapratu kādus 10% no grāmatas satura. Nu, dikti vēlētos satikt kādu, kurš spētu to "augsti poētisko kvalitāti"(internetā lasīju, ka tāda piemītot viņa dzejai!) man iztulkot. Labi, piekrītu, ka poētikas tur pārpilnam, bet es egoistiski vēlos kaut ko iegūt sev, ko pārdomāt, ko uzzināt. Tik garlaicīgi lasīt skaistus vārdu savirknējumus bez seguma. Tev šķiet, ka esi jau teju uzķēris tēmu un tad pēkšņi - bums!, un saproti, ka vispār ne uz to pusi. Kaut kur pa acu šķirbiņu samanīju Rīgu, draudzenes, draugus, skinhedus, mīlestību, dabu, nāvi, iekšējo revolūciju. Kas jocīgi, daži dzejoļi krieviski šķita uztveramāki nekā latviskie. Iespējams, tajā valodā pietrūka augstais poētiskais lidojums, bet man kā dumjam dzejas pratējam tas kā reiz bija svaigi un jēdzīgi. Latgaliski necentos iedziļināties... Visvairāk patika "1000 lietas" , ļoti labs gabals! Visticamāk, es būtu stāvā sajūsmā par Kikōni, ja viņš rakstītu prozā, tā varētu būt izcila! Otrā lieta, kas patika, bija Svena Kuzmina pēcvārds. Palika iespaids, ka viņš, pat būdams draugs, visu viņa dzeju līdz galam nav atkodējis un ka tā principā ir intuitīva dzeja, iespējams, tāpēc tik neizprotama svešajiem. Bet vislabākais, ka neesmu maldījusies un Egregors "Brīvībenē" nudien ir Kikōne, jo Kuzmins apraksta tieši to pašu ainu, kā viņš satika Edgaru uz ielās un kā abi no bruģa laka vīnu... Un aplis ir noslēdzies.