What do you think?
Rate this book
Pasakas
455 pages, Hardcover
Published January 1, 2019
1 person is currently reading
6 people want to read
About the author
Kārlis Skalbe
47 books16 followersKārlis Skalbe was a Latvian writer, poet, and activist. He is best known for his 72 fairy tales which are really written for adults.
Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos kalēja ģimenē. Mācījies Veļķu pagastskolā un Vecpiebalgas draudzes skolā. Jau 16 gadu vecumā laikrakstā "Balss" publicējis savu pirmo dzejoli "Sapnis". Skalbe bijis laukstrādnieks, kolportieris, vēršu dzinējs, kas viņam netraucēja 1898. gadā izdot savu pirmo grāmatu - dzejojumu "Pie jūras". Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar Rūdolfu Blaumani, kas kļuva par tuvu draugu un literāro krusttēvu. Strādājot par skolotāju Ērgļos (1901‒1904), Skalbe iepazinās arī ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, Jāni Poruku, bet galvenais ar Lizeti Erdmani, kas kļuva par dzejnieka sievu. Ērgļos K. Skalbe sarakstīja dzejoļus "Cietumnieka sapņi" (1902), "Kad ābeles zied" (1904), tur tapusi arī viena no viņa populārākajām pasakām "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". Rakstnieks aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbībā, tāpēc kā politiski neuzticamu viņu 1904. gadā atlaida. 1905. gadā K. Skalbe piedalījās Skolotāju kongresā Rīgā, nodibināja un rediģēja žurnālu "Kāvi", kurā pats daudz publicējās. Par simpātijām revolūcijai žurnāls tiks slēgts un pret Skalbi ierosināta prāva. 1906. gadā kopā ar K. Jēkabsonu J. Akurateru, J. Jaunsudrabiņu, K. Štrālu u. c. K. Skalbe parakstīja žurnālā "Dzelme" publicēto manifestu "Mūsu mākslas motīvi", kurā aizstāvēti mākslas suverenitātes un modernisma principi.
Lai savu revolucionāro uzskatu dēļ netiktu arestēts, dzejnieks 1906. gadā caur Somiju emigrēja uz Šveici, bet tajā pašā gadā nelegāli atgriezās Latvijā. 1907. gadā viņš emigrēja otrreiz, šoreiz uz Norvēģiju, kur dzīvoja līdz 1909. gadam. Emigrācijas laikā K. Skalbe pētīja dažādu tautu folkloru, sarakstīja dzejoļu krājumus "Zemes dūmos" (1906), "Veļu laikā"(1907), "Emigranta dziesmas" (1909), pasaku un tēlojumu krājumu "Ezerieša meita" (1907).
1909. gadā K. Skalbe atgriezās Rīgā, kur viņu tomēr apcietināja kā bijušo žurnāla "Kāvi" redaktoru, un laiku no 1911. gada novembra līdz 1913. gada februārim viņš pavadīja cietumā.
Pirmā pasaules kara laikā K. Skalbe bija laikraksta "Līdums" korespondents Varšavā, Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļas vadītājs Maskavā, 1919. gadā viņš iestājās latviešu strēlniekos, rediģēja laikrakstu "Laiks", bet vēlāk bija žurnāla "Jaunā Latvija" redaktors; izdeva arī vairākus dzejoļu krājumus, kur tēloja izpostīto dzimteni un Brīvības cīņas ‒ "Kara gleznas" (1914), "Daugavas viļņi" (1918). K. Skalbe bija viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Grāmatā "Mazās piezīmes" (1920), kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās, izteicis savus apsvērumus par iespējamo valsts modeli.
1918. gadā K. Skalbe kļuva par latviešu pagaidu Nacionālās padomes locekli. Latvijas brīvvalsts laikā K. Skalbe bija aktīvs dažādu biedrību, kongresu, un laikrakstu vadītājs, Satversmes sapulces loceklis un divu Saeimu deputāts. Līdz 1941. gadam izdoti vairāki K. Skalbes pasaku krājumi: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), kā arī dzejoļu krājumi "Vakara uguns" (1927), "Zāles dvaša" (1931), "Klusuma meldijas" (1941).
1944. gadā rakstnieks devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur ļoti skuma pēc dzimtenes, saslima un 1945. gada 15. aprīlī Stokholmā nomira. 1992. gada 20. jūnijā urnas ar K. Skalbes un Lizetes Skalbes pelniem tika pārapbedītas Vecpiebalgas pagasta Saulrietos, kur kopš 1984. gada darbojas K. Skalbes memoriālais muzejs.
Kārlis Skalbe dzimis 1879. gada 7. novembrī Cēsu apriņķa Vecpiebalgas pagasta Incēnos kalēja ģimenē. Mācījies Veļķu pagastskolā un Vecpiebalgas draudzes skolā. Jau 16 gadu vecumā laikrakstā "Balss" publicējis savu pirmo dzejoli "Sapnis". Skalbe bijis laukstrādnieks, kolportieris, vēršu dzinējs, kas viņam netraucēja 1898. gadā izdot savu pirmo grāmatu - dzejojumu "Pie jūras". Nozīmīga bijusi iepazīšanās ar Rūdolfu Blaumani, kas kļuva par tuvu draugu un literāro krusttēvu. Strādājot par skolotāju Ērgļos (1901‒1904), Skalbe iepazinās arī ar Antonu Austriņu, Jāni Akurateru, Jāni Poruku, bet galvenais ar Lizeti Erdmani, kas kļuva par dzejnieka sievu. Ērgļos K. Skalbe sarakstīja dzejoļus "Cietumnieka sapņi" (1902), "Kad ābeles zied" (1904), tur tapusi arī viena no viņa populārākajām pasakām "Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties". Rakstnieks aktīvi iesaistījās sabiedriskajā darbībā, tāpēc kā politiski neuzticamu viņu 1904. gadā atlaida. 1905. gadā K. Skalbe piedalījās Skolotāju kongresā Rīgā, nodibināja un rediģēja žurnālu "Kāvi", kurā pats daudz publicējās. Par simpātijām revolūcijai žurnāls tiks slēgts un pret Skalbi ierosināta prāva. 1906. gadā kopā ar K. Jēkabsonu J. Akurateru, J. Jaunsudrabiņu, K. Štrālu u. c. K. Skalbe parakstīja žurnālā "Dzelme" publicēto manifestu "Mūsu mākslas motīvi", kurā aizstāvēti mākslas suverenitātes un modernisma principi.
Lai savu revolucionāro uzskatu dēļ netiktu arestēts, dzejnieks 1906. gadā caur Somiju emigrēja uz Šveici, bet tajā pašā gadā nelegāli atgriezās Latvijā. 1907. gadā viņš emigrēja otrreiz, šoreiz uz Norvēģiju, kur dzīvoja līdz 1909. gadam. Emigrācijas laikā K. Skalbe pētīja dažādu tautu folkloru, sarakstīja dzejoļu krājumus "Zemes dūmos" (1906), "Veļu laikā"(1907), "Emigranta dziesmas" (1909), pasaku un tēlojumu krājumu "Ezerieša meita" (1907).
1909. gadā K. Skalbe atgriezās Rīgā, kur viņu tomēr apcietināja kā bijušo žurnāla "Kāvi" redaktoru, un laiku no 1911. gada novembra līdz 1913. gada februārim viņš pavadīja cietumā.
Pirmā pasaules kara laikā K. Skalbe bija laikraksta "Līdums" korespondents Varšavā, Latviešu kultūras biroja mākslas nodaļas vadītājs Maskavā, 1919. gadā viņš iestājās latviešu strēlniekos, rediģēja laikrakstu "Laiks", bet vēlāk bija žurnāla "Jaunā Latvija" redaktors; izdeva arī vairākus dzejoļu krājumus, kur tēloja izpostīto dzimteni un Brīvības cīņas ‒ "Kara gleznas" (1914), "Daugavas viļņi" (1918). K. Skalbe bija viens no aktīvākajiem neatkarīgās Latvijas valsts idejas aizstāvjiem. Grāmatā "Mazās piezīmes" (1920), kas savu aktualitāti nav zaudējusi arī mūsdienās, izteicis savus apsvērumus par iespējamo valsts modeli.
1918. gadā K. Skalbe kļuva par latviešu pagaidu Nacionālās padomes locekli. Latvijas brīvvalsts laikā K. Skalbe bija aktīvs dažādu biedrību, kongresu, un laikrakstu vadītājs, Satversmes sapulces loceklis un divu Saeimu deputāts. Līdz 1941. gadam izdoti vairāki K. Skalbes pasaku krājumi: "Pasaka par vecāko dēlu un citas pasakas" (1924), "Mātes leģenda" (1928), "Muļķa laime" (1932), kā arī dzejoļu krājumi "Vakara uguns" (1927), "Zāles dvaša" (1931), "Klusuma meldijas" (1941).
1944. gadā rakstnieks devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, kur ļoti skuma pēc dzimtenes, saslima un 1945. gada 15. aprīlī Stokholmā nomira. 1992. gada 20. jūnijā urnas ar K. Skalbes un Lizetes Skalbes pelniem tika pārapbedītas Vecpiebalgas pagasta Saulrietos, kur kopš 1984. gada darbojas K. Skalbes memoriālais muzejs.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 3 of 3 reviews
September 16, 2019
Mans priekšstats un atmiņas par Kārli Skalbi bija ļoti romantizētas un senas, manas zināšanas bija veidojušās vēl no bērnības, lasot atsevišķā skaisti ilustrētā grāmatā izdoto pasaku un skatoties multfilmu "Kaķīša dzirnavas". Tāpēc Skalbu lasīju gluži "svaigām acīm", atklājot, ka šīs pasakas nepavisam nav bērnu auditorijai paredzētas (vismaz lielākā daļa). Vai šī ir tāda vakaros lasāma grāmata? Varbūt, jo lasīju ilgu un regulāri iemigu to lasot. Manuprāt, šī drīzāk ir tāda enciklopēdiska tipa grāmata, ko labi paturēt plauktā un izvilkt pie vajadzības. Tieši tāpēc ar zvaigznēm to gluži novērtēt, bet kaut kādas zvaigznes šeit goodreads ieliku, lai nestāv tukšs.
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2019/09/...
Plašāk blogā: https://lalksne.blogspot.com/2019/09/...
February 22, 2026
Mazticams, ka bērni sapratīs. Ne visas pasakas bija interesantas - dažām bija jāpāršļūc pāri, nereti apmaldoties domu gaitā. Bet visas kā vienas bija maģiskā valodā sarakstītas, centrālo brīnumainību atvēlot dabas tēlojumiem.
Palēni lasās, jo intensīva valoda un blīvas domas. Vienā rindkopā ar milzu lēcieniem laikā var ietilpināt veselu stāsta attīstības līniju, kamēr citkārt salīdzinājumi un visādas poētiskās mežģīnes iepauzē naratīva plūsmu. Bet tēlainībā jau rodama īsto pasaku burvība. Ja pat garlaicīgākās pasakas bija garlaicīgas, šīs tomēr bija īstas pasakas,
Palēni lasās, jo intensīva valoda un blīvas domas. Vienā rindkopā ar milzu lēcieniem laikā var ietilpināt veselu stāsta attīstības līniju, kamēr citkārt salīdzinājumi un visādas poētiskās mežģīnes iepauzē naratīva plūsmu. Bet tēlainībā jau rodama īsto pasaku burvība. Ja pat garlaicīgākās pasakas bija garlaicīgas, šīs tomēr bija īstas pasakas,
March 18, 2021
Lēna, bet savā ziņā skaista grāmata. Ne visas pasakas man patika, ne visām es sapratu domu, bet tas, visticamāk, ir kaut kas kas atkarīgs gan no paša dzīvespieredzes, gan tā brīža noskaņojuma. Lasīju lēni, jo autora valoda un domu gaita prasīja spēt atdot stāstam visu uzmanību.
Arī grāmatas noformējums ir brīnišķīgs un man ļoti patika, ka satura radītāja var redzēt gadu, kad autors ir sarakstījis konkrēto pasaku.
Arī grāmatas noformējums ir brīnišķīgs un man ļoti patika, ka satura radītāja var redzēt gadu, kad autors ir sarakstījis konkrēto pasaku.
Displaying 1 - 3 of 3 reviews