Gundegas Repšes jaunā eseju grāmata sniedz personisku ieskatu aizvadītajā Latvijas simtgades gadā. Rakstnieces dienasgrāmatā tverts laika posms no 2017.gada 18.novembra līdz 2018.gada 18.novembrim. “Līdzās Latvijas simtgades fanfarām un bagātīgajām svētku reportāžām gribējās saskatīt jubilejas gadu caur viena indivīda pieredzi. Ieraudzīt (vai neieraudzīt) valsti sevī. Žanrs – dokumentāla esejistika.” Gundega Repše. “Kādi mēs bijām Latvijas simtgadē? Gundegas Repšes dienasgrāmata dod tiešu liecību par 2018.gadu, stāstot bez izskaistinājumiem, bet ar mīlestību. Autore atgādina, ka ideāli un sirdsapziņa nebūt nav aizgājušā laikmeta relikti, ka tās ir substances, kuras vēl joprojām izšķir – valstij būt vai nebūt. Literatūra dzimst jēgas klusajā pazemībā, raksta Repše; piebilstu, ka arī valsts dzimst un top jēgas klusajā pazemībā. Grāmata nebuldurē līdzi tītaru bara dziesmusvētkiem”, bet ir šīs jēgas meklējums.” Vita Matīsa. Grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska.
Gundega Repše (1960) – rakstniece, publiciste. Absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures un teorijas nodaļu. Strādājusi žurnālā "Liesma", laikrakstos "Labrīt", "Izglītība un Kultūra", literārajā mēnešrakstā "Karogs". Viena no spilgtākajām 90. gadu latviešu prozas pārstāvēm. Vairāku romānu, stāstu krājumu, biogrāfisku darbu, eseju un dokumentālu prozas grāmatu autore. Aktīvi iesaistās kultūras un sabiedriskās dzīves procesos.
..tik sasodīti skaisti ir lasīt Gundegas Repšes dienasgrāmatas ierakstus. sajūtu ziņā tie bija līdzīgi viņas "Laiks esi tu", tikai ar vēl lielāku pieredzes bagāžu. atliek gaidīt grāmatā minētos memuārus.
Mazliet vairāk iepriekš tiku baudījusi citas rakstnieces grāmatas. Valoda ārkārtīgi jūtīga, jutīga, interesanta, saistoša, pieskaras, mulsina, skauj, rībina, vīpsnā, - viss kopums, kāds vien iespējams. Vienlaikus, šoreiz tik ļoti nepiesaistījos. Subjektīvi. Rakstīts par Latviju, par literatūru, par cilvēcisko, taču rakstīts kā ieskicējot un apraujot, tad nākamā ieskice, un nākamā apraušana. Un tajā visā paliku kā attālināts lasītājs, nepielaists par tuvu, varbūt arī nespējīgs aptvert, saprast, jo ierobežotībai nav dots. Patika Gundegas mātes vēstītais, kas iekļauts grāmatā un vienotāks skišu kontekstā. Patika par literāri paveikto un turpmākajām iecerēm. Bet cilvēciski nepietuvojos šoreiz.
Jāsaka, ka savu "Gundegas Repšes daiļrades baudīšanas" nevainību zaudēju tieši ar šo dokumentālā žanra daiļdarbu - "Skiču burtnīca", kas radīta līdztekus Latvijas simtgades svinību zvārguļu svārstībām (no 2017. gada 18. novembra līdz 2018. gada tā paša datuma novembrim). Šī dienasgrāmata ļauj būt klātesošiem Gundegas Repšes domās un darbos. Mīlestībā un apkārtnotiekošā skarbajā kritikā. Apbrīnoju un cienu rakstnieces tiešumu, kas ieausts katrā esejas sakņu sistēmā, ļaujot caurvīties līdz pašai lapotnei. Neparasti biezs citātu kārtojums, kuru ne tikai atzīmēt ar zīmuli un līmlapiņām, bet iekodēt arī savā magnētiskajā datu glabāšanas ierīcē virs uzacu līnijas. Kā pūdercukurs Napoleona kūkai bija Gundegas Repšes mātes Ilgas atmiņu liecības par piespiedu pārvietošanu un nometināšanu tālu no dzimtās zemes robežām - mani asaru kanāli veica nesankcionētas darbības, kurām biju nespēcīga pretoties. Burvīgs veikums!
Mana pirmā Gundega Repše (un viņas mamma). Noteikti būs nākamās. Ļoti.
"Tikai ievainots cilvēks ir patiešām vaļā atnācis cilvēks. Tad nav ne laba, ne slikta, bet ir viņš ar savu patieso asini, ne centības sviedriem vai galma pūderi. Tas man biežāk sev jasaka, kad sāpes kļūst neciešamas."
Nebija mana lasāmviela. Citējot autori: "Nezinu, kas tās par putnu sugām kapsētās, bet viņi allaž zina, kad kaut kur nolaisties, kad iedziedāties, kur un kad apķēzīt pieminekļus."
Literārā dienasgrāmata, kas ļauj atskatīties uz mūsu Latvijas simtgades gadu. Daudz vērtīgu atziņu, daudz man nezināmu jaunumu gan par autori pašu, gan par sēriju "Mēs, XX gadsimts", gan par Fridrihsonu. Tāpat kā Hermaņa dienasgrāmata, arī šī ir grāmata, kas liks padomāt par mums pašiem, par pasauli apkārt. Piesaistīja arī dažbrīd pavīdošais Repšes skarbums un tiešums. Gudriem un sabiedrībā cienītiem cilvēkiem vajadzētu vairāk rakstīt līdzīgus darbus. Bet, ak, jā, tas jau nebūs finansiāli izdevīgi... Nav jau tomēr kārtējais savārstījums par sazvērestības teorijām politikā vai Kiviča netīrās apakšbikses... Diemžēl, skumji notraušot asaru, lielākās sabiedrības daļas apzīmēšanai jāpielieto Hermaņa izmantotais vārds "lumpeņi".
Jēziņ, kāda tā bija bauda šo grāmatu lasīt kā nākamo pēc visādām Vardēm (Rvīns vai kā nu tur bija, droši vien Ervīns dzīvē),... ar Repšes darbiem man iet kā pa kalniem un lejām, tamdēļ arī šai ilgi metu līkumu, jo nebija nekādas pārliecības, vai ir tā vērts. Bet ir, noteikti ir, pat, ja nepiekrīti visam. Tas taču ir lieliski, ja gribas strīdēties, sanāk domāt līdzi un cerēt, ka memuāri pirms publicēšanas gadu nostāvēsies, lai nobriest īstie asumi, nevis karstuma diktētie. Katrā ziņā gaidīšu gan memuārus, gan jauno sēriju par rakstniekiem. gribas jau zināt, kas tām cēlajām būtnēm, kas no tās saltās valsts mašinērijas pa gabalu turas, vēderā vai galvā
Personīga saruna ar Gundegu Repši, atklājot autores iekšējo pasauli - pagātni, tagadni un nākotni. Lasot viņas "skiču burtnīcu", ne reizi vien sevī prātoju, cik labota (rediģēta) ir šī grāmata no pierakstu oriģināla. Ceru, ka maz vai nemaz, jo man patīk šī patiesā, atklātā un apcerīgā grāmatas varone, man patīk šis cilvēks. Pēc šī - viennozīmīgi - gribas vēl lasīt Repši.