What do you think?
Rate this book
Vēstule ar pielikumu
“Vēstule ar pielikumu” ir neparasts vēsturisks romāns, kas tapis unikālā radošā procesā. To veidojušas vēsturnieces Ineses Dreimanes zināšanas, Latvijas vēstures izpēte, atklājumi, kā arī spilgts un emocionāls līdzpārdzīvojums. Autore saka: “Es nevarēju par to neuzrakstīt.”
Rīga, 20. gs. 30. gadu beigas. Jauni, skaisti, gudri un laimīgi cilvēki, gaiša nākotne – tieši tik vienkārši un neizpušķoti, lai visa pietiktu gan dzīvei, gan mīlestībai. Pēc tam... Kurā brīdī viss sākās? Tieši kad sāka griezties necilvēcības, melu, varmācības dzirnas, kas salauza tūkstošu likteņus?
Romāna tēli – mīļotie, studiju biedri, draugi, kaimiņi, universitātes profesori un veikalnieki, diplomāti un sētnieki – kā nomoda murgā te parādās, te pazūd, it kā cilvēka dzīves vienīgais uzdevums būtu kļūt par ļaunas nejaušības upuri, necilu graudiņu lielajā dvēseļu maltuvē.
“Un tad nu man ir jādomā: kam vispār dzīvē bijusi kāda nozīme?
Tikai mīlestībai.”
Inese Dreimane dzimusi 1972. gadā Rīgā. 2000. gadā ieguvusi vēstures maģistra grādu. Kopš 1998. gada strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tieši ar to pašu nodarbojas arī savā brīvajā laikā.
Rīga, 20. gs. 30. gadu beigas. Jauni, skaisti, gudri un laimīgi cilvēki, gaiša nākotne – tieši tik vienkārši un neizpušķoti, lai visa pietiktu gan dzīvei, gan mīlestībai. Pēc tam... Kurā brīdī viss sākās? Tieši kad sāka griezties necilvēcības, melu, varmācības dzirnas, kas salauza tūkstošu likteņus?
Romāna tēli – mīļotie, studiju biedri, draugi, kaimiņi, universitātes profesori un veikalnieki, diplomāti un sētnieki – kā nomoda murgā te parādās, te pazūd, it kā cilvēka dzīves vienīgais uzdevums būtu kļūt par ļaunas nejaušības upuri, necilu graudiņu lielajā dvēseļu maltuvē.
“Un tad nu man ir jādomā: kam vispār dzīvē bijusi kāda nozīme?
Tikai mīlestībai.”
Inese Dreimane dzimusi 1972. gadā Rīgā. 2000. gadā ieguvusi vēstures maģistra grādu. Kopš 1998. gada strādā Latvijas Okupācijas muzejā. Šobrīd pēta čekas darbības pirmsākumus Latvijā 1940. gadā, kā arī turpina 1941. gadā čekā nošauto cilvēku personību noskaidrošanu. Tieši ar to pašu nodarbojas arī savā brīvajā laikā.
- GenresHistorical Fiction
224 pages, Hardcover
Published May 1, 2019
2 people are currently reading
116 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 42 reviews
April 20, 2020
Sāpīga, emocionāli smaga lasāmviela, bet šobrīd ļoti nepieciešama.
February 24, 2020
Nav objektīva iemesla, kāpēc man nepatīk, bet lielākoties ik pēc 10 lapām kritu kārdinājumā nelasīt un darīt vis kaut ko citu. Bet nevis tāpēc, ka pārāk intensīvi un jāņem pauzi, nespēju sakontaktēt un viss. Līdzīgi kā ar Pļauku - nu nesaprotu, kāpēc, bet nelasās un viss. Tā kā zvaigznes lieku savai lasīšanas pieredzei, nevis grāmatai kā tādai, atļāvos ielikt tās 2 - jo ir OK un viss.
November 6, 2019
Man ir grūtības formulēt, kādas ir manas domas par grāmatu. No vienas puses, tas nebija slikti un īstenībā galīgi ne slikti, ja salīdzina ar ļoti daudzām citām grāmatām par attiecīgo tematu. Vismaz par vēsturisko precizitāti var atslābt un zināt, ka tā tas tiešām varēja būt līdz pat detaļām. No otras puses, bija negaidīti, ka grāmata, ko rakstījusi vēsturniece (un tie jau visiem zināmi sausiņi :) ) bija emocionāli tik sakāpināta, es pat teiktu - brīžiem nevajadzīgi neirotiski. Varbūt te izpaužas pirmā romāna sindroms, jo autors vēl nesaprot, ka varonim nav obligāti jāraud, lai raudātu lasītājs. Iespējams, gudrāk būtu bijis izvēlēties vēstījumu trešajā personā, jo varones "es" brīžiem plūst pāri malām.
Kopumā grāmata izteiksmīgi parāda padomju gadu debilitāti un varmācību.
Kopumā grāmata izteiksmīgi parāda padomju gadu debilitāti un varmācību.
April 28, 2020
Nav daudz tādu grāmatu, kuras kaut kur “pusceļā” gribas sviest pret sienu, jo tik ļoti kaitina galvenā varone, kura visas grāmatas garumā nepagurstoši runā emocionāli sakāpinātā monologā.
Tad es atcerējos to seno teicienu, ka citos mūs kaitina tas, kas ir mūsos pašos.
Manuprāt, Inese Dreimene ir uzrakstījusi mūsu tautas monologu. Tas ir joprojām ir sāpju un aizvainojuma pilns, mēs joprojām neesam tikuši pāri pāridarījumam un gribam sist, plēst un sejā spļaut pāridarītājam.
Vienkārši dzīvo, saka pāridarītājs. Vajadzētu, bet sāpe joprojām gruzd.
Tad es atcerējos to seno teicienu, ka citos mūs kaitina tas, kas ir mūsos pašos.
Manuprāt, Inese Dreimene ir uzrakstījusi mūsu tautas monologu. Tas ir joprojām ir sāpju un aizvainojuma pilns, mēs joprojām neesam tikuši pāri pāridarījumam un gribam sist, plēst un sejā spļaut pāridarītājam.
Vienkārši dzīvo, saka pāridarītājs. Vajadzētu, bet sāpe joprojām gruzd.
March 26, 2023
”Kāpēc mums tā jādzīvo? Kurš ļaunais gars uzspieda veselai paaudzei tik smagu likteni?”🍂 .
.
.
“Vēstule ar pielikumu” ir vēsturnieces Ineses Dreimanes vēsturisks romāns par latviešu izsūtīšanu, čekas manipulējošo un terorizējošo ietekmi uz parasto ļaužu likteņiem un salauztām dzīvēm. (cik sirreāla sajūta mani pārņēma izstaigājot čekas pagrabus un telpas Stabu ielā. Vietā, no kuras visi baidījās kā no nāves, pēc desmitiem gadu mēs maksājam naudu, lai tajā ielūkotos brīvprātīgi). .
🌱Strādājot vairāk kā 20gadus Latvijas Okupācijas muzejā un veicot arī čekas dokumentu izpēti autorei smeldzīga stāstāmā sakrājies daudzum daudz, un kā viņa pati raksta “man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara”. Viņas balss ir spēcīga un tajā pat laikā bezspēcīga pret notikumiem, ko nav iespējams mainīt, par mīlestībām, kuras nekad netiks līdz galam izdzīvotas un dzīvi, kurā ļaudis eksistē nevis laimīgi dzīvo. 🍂”Kļūdas nav. Viss ir tieši tik briesmīgi. Nekad vairs nebūs citādi.” .
.
🍄”Atšķirīgs viedoklis nav vainu pastiprinošs apstāklis, kas izslēdz apžēlošanu. Savukārt tos, kas “vienmēr visu zina labāk”, drīkst ignorēt bez sirdsapziņas pārmetumiem”🍄
Tā grāmatā izsakās pati autore. Un nudien, es tiku līdz pusei un uz dienu liku grāmatu malā, ar sevi cīnoties par izlasīšanu līdz galam. Tik ilgi gaidīta grāmata, tik milzum lielas cerības un tēma, kas man sirdij tik tuva un mīlēta. Nespējot uztvert viengabalaino tekstu ar galvenās varones monologu, kas pārvēšas neatšķetināmā teikumu blāķī, es sāku lasīt slavinošās atsauksmes un autores stingro nostāju pret visiem citiem literāriem darbiem, kuros ir pieminēta “nepareiza” vēsture (cik daudz mēs radām priekštatu , kā reprezentējam sevi interneta vidē), un sapratu, cik ļoti galvenās varones runas veids rezonē ar pašu autori dzīvē. Es nolieku cepuri autores priekšā par viņas vēsturnieces sasniegumiem un profesionālismu. Par šo smago tēmu tiešām ir jārunā, jāraksta un jālasa. Diemžēl vērtējot darbu no literārās puses, man ļoti grūti bija to izjust. Romāns tikai pēc 100lpp parādīja savu spēku un dziļumu. .
.
.
“Vēstule ar pielikumu” ir vēsturnieces Ineses Dreimanes vēsturisks romāns par latviešu izsūtīšanu, čekas manipulējošo un terorizējošo ietekmi uz parasto ļaužu likteņiem un salauztām dzīvēm. (cik sirreāla sajūta mani pārņēma izstaigājot čekas pagrabus un telpas Stabu ielā. Vietā, no kuras visi baidījās kā no nāves, pēc desmitiem gadu mēs maksājam naudu, lai tajā ielūkotos brīvprātīgi). .
🌱Strādājot vairāk kā 20gadus Latvijas Okupācijas muzejā un veicot arī čekas dokumentu izpēti autorei smeldzīga stāstāmā sakrājies daudzum daudz, un kā viņa pati raksta “man IR jārunā. Tas ir mans pienākums, jo klusēšana būs neliešu un slepkavu kārtējā uzvara”. Viņas balss ir spēcīga un tajā pat laikā bezspēcīga pret notikumiem, ko nav iespējams mainīt, par mīlestībām, kuras nekad netiks līdz galam izdzīvotas un dzīvi, kurā ļaudis eksistē nevis laimīgi dzīvo. 🍂”Kļūdas nav. Viss ir tieši tik briesmīgi. Nekad vairs nebūs citādi.” .
.
🍄”Atšķirīgs viedoklis nav vainu pastiprinošs apstāklis, kas izslēdz apžēlošanu. Savukārt tos, kas “vienmēr visu zina labāk”, drīkst ignorēt bez sirdsapziņas pārmetumiem”🍄
Tā grāmatā izsakās pati autore. Un nudien, es tiku līdz pusei un uz dienu liku grāmatu malā, ar sevi cīnoties par izlasīšanu līdz galam. Tik ilgi gaidīta grāmata, tik milzum lielas cerības un tēma, kas man sirdij tik tuva un mīlēta. Nespējot uztvert viengabalaino tekstu ar galvenās varones monologu, kas pārvēšas neatšķetināmā teikumu blāķī, es sāku lasīt slavinošās atsauksmes un autores stingro nostāju pret visiem citiem literāriem darbiem, kuros ir pieminēta “nepareiza” vēsture (cik daudz mēs radām priekštatu , kā reprezentējam sevi interneta vidē), un sapratu, cik ļoti galvenās varones runas veids rezonē ar pašu autori dzīvē. Es nolieku cepuri autores priekšā par viņas vēsturnieces sasniegumiem un profesionālismu. Par šo smago tēmu tiešām ir jārunā, jāraksta un jālasa. Diemžēl vērtējot darbu no literārās puses, man ļoti grūti bija to izjust. Romāns tikai pēc 100lpp parādīja savu spēku un dziļumu. .
June 26, 2019
Skaudri par briesmīgiem laikiem. Ar ļoti spēcīgu klātbūtnes efektu. Bet līdz 5 ballēm man pietrūka skaidrības sižetā - kam viņa to visu stāsta? Un arī mīļotais cilvēks sanācis pārāk perfekts. Saprotu, ka tāda pirmā lielā mīlestība visiem paliek atmiņā, bet pozitīvo epitetu bija mazliet par daudz. Un pilnīgi varēja iztikt bez dramatiskajām beigu epizodēm.
This entire review has been hidden because of spoilers.
December 13, 2019
Par spīti vai arī tieši pateicoties tik ļoti nesimpātiskajai galvenajai varonei, romāns izraisa krietnu devu līdzpārdzīvojuma un pārdomu. Izlasot paliec kā dubļus izbridis. Visu cieņu paaudzei, kas šo laiku nokalpojuši.
November 23, 2020
Šī grāmata ievilka nemanot, sakratīja, ik pa brīdim iepliķēja un beigās pilnīgi sakāva.
Fantastiski uzrakstīta, izraisīja tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu, ka nejust tās sāpes, izmisumu, trakumu ir neiespējami.
"Kurš ļaunais gars uzspieda veselai paaudzei tik smagu likteni?"
Fantastiski uzrakstīta, izraisīja tik spēcīgu līdzpārdzīvojumu, ka nejust tās sāpes, izmisumu, trakumu ir neiespējami.
"Kurš ļaunais gars uzspieda veselai paaudzei tik smagu likteni?"
September 3, 2019
Visa šī grāmata nudien ir atmiņas - uz vēsturiskiem faktiem, vēsturisko notikumos ieliktas atmiņas. Tas nav plašs vēstījums par visas latviešu tautas traģēdijām, izsūtījumiem, spīdzināšana čekas kabinetos, geto veidošanu, kaimiņu pēkšņo pazušanu naktīs, vispārēju badu un citām nelaimēm. Tā ir dziļi personiska vienas personas traģēdija Otrā pasaules kara dzirnavās (protams, ne bez citu tuvu un zināmu cilvēku skaršanas, bet tomēr - viena cilvēka traģēdija).
Patiks tiem, kuriem jau patīk vēsturiskā proza. Savukārt tie, kuri nepagurstot bļauj, ka pietiek rakstīt par tumšo un sērām vien, šo grāmatu nopurgās, nemaz rokās nepaņēmuši.
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2019/09/i...
Patiks tiem, kuriem jau patīk vēsturiskā proza. Savukārt tie, kuri nepagurstot bļauj, ka pietiek rakstīt par tumšo un sērām vien, šo grāmatu nopurgās, nemaz rokās nepaņēmuši.
Plašāk blogā: http://lalksne.blogspot.com/2019/09/i...
August 14, 2019
Beigu beigās paliek tikai teju tukšs cilvēks, ja tajā nebūtu trīs izjūtas, kuras nespēj izgaiņāt pat visspēcīgākā vētra. Kuras nespēj atņemt neviens. Pirmā ir atmiņas. Atmiņas par piedzīvoto laimi. Gaismu, kuru dzīvē ienesis otrs, bezrūpīgajām dienām, glāstiem, un vārdiem, kurus tā (un tikai tā) spēj izrunāt cilvēks, kurš mīl. Otrā ir cerība. Cerība par to, ka vismaz kaut ko no tā visa, kaut vismazāko mazumiņu, esi devis arī pretī. Un trešā. Trešā ir naids. Naids pret tiem, kas atņem mīlestību. Un ik katrai no tām var pievienot bezgalības zīmi.
Vairāk par grāmatu var lasīt blogā: https://gramatas.austra.lv/2019/08/14...
Vairāk par grāmatu var lasīt blogā: https://gramatas.austra.lv/2019/08/14...
August 25, 2019
Emocija tīrradņa veidā. Veidota, lai tiktu izlasītu vienā elpas vilcienā. Mulsina tikai tas, ka nav panākta formas dažādība, ko daļēji tiecas kompensēt "pielikums" ar citām balsīm. Kā arī nav "profesionāliem rakstniekiem" raksturīgās pieķeršanās materiālo detaļu pasaulei. Bet domāju, ka debijai gana labi.
https://www.delfi.lv/kultura/news/boo...
https://www.delfi.lv/kultura/news/boo...
June 15, 2019
Jūnija vidus nedēļas ir tik dīvains laiks. Vasarassvētki un lēnā nobriešana saulgriežiem un Līgo, pagāniskās maģijas un kristīgā gara unikālā sadzīvošana Latvijā, kas dod fantastisku miera un drošības sajūtu. Bet tam pa vidu 1940.gada 17.jūnijs un 1941.gada 14.jūnijs. Ja laiks nav lineārs, bet viss vienlaikus un vienlaidus, tad tie jūniji notiek tagad. TAGAD, kad siltā un slinkā vakarā pa taisno no dobes ēd zemenes.
"Vēstule ar pielikumu" ir ļoti laba grāmata un vērtīgs papildinājums liecībām par vājprātīgo okupācijas un kara gadu laiku. Veidota kā monologs, grāmata ir ļoti intīma, bet galveno varoņu vārdi nekad netiek nosaukti, tādēļ šo monologu tik viegli vispārināt un iztēloties par savējo. Nevaru teikt, ka galvenā varone man bija simpātiska, jo krietni par daudz paštaisnuma, zināma oportūnisma un savas rīcības attaisnojuma ar "mēs pirmie nesākām". Uzrakstīta gan šī varone ir ļoti labi.
"Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek."
"Vēstule ar pielikumu" ir ļoti laba grāmata un vērtīgs papildinājums liecībām par vājprātīgo okupācijas un kara gadu laiku. Veidota kā monologs, grāmata ir ļoti intīma, bet galveno varoņu vārdi nekad netiek nosaukti, tādēļ šo monologu tik viegli vispārināt un iztēloties par savējo. Nevaru teikt, ka galvenā varone man bija simpātiska, jo krietni par daudz paštaisnuma, zināma oportūnisma un savas rīcības attaisnojuma ar "mēs pirmie nesākām". Uzrakstīta gan šī varone ir ļoti labi.
"Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek."
April 8, 2020
Smaga, emocionāla grāmata, bet kāda vēl tā varētu būt, kad tiek rakstīts par to traģisko pieredzi, kādu nes, gandrīz katra latviešu ģimene. Domāju, ka ilgi vēl domās, kavēšos pie lasītā. Paldies Inesei Dreimanei, šādas grāmatas liek domāt, pārdzīvot un caur to stiprināt sevi un savu indentitāti.
May 27, 2020
Vēstule ap 200 lpp garumā, kuru izlasīju vienā paņēmienā. Vēsture ar pielikumu, kuru "sagremot" un izskaidot vismaz sev nenākas viegli - kur nu vēl ātri. Es ļoti izbaudu emocionāli smagas tēmas romānos, tādēļ šo atcerēšos jo īpaši un, domāju, uz ilgiem laikiem. Ir labi zināt, ka autore ir vēsturniece, tas lasītajam uzliek zināmu zīmogu, un, ja reizēm ļoti sāpīgās filmās vai grāmatās vēl var sev iestāstīt, ka tas taču ir izdomāts, tad šajā romānā ar patiesību nāksies tikt galā arī lasītājam, ne tikai galvenajai varonei
Jāatzīmē, ka šī ir arī pirmā grāmata, ko izlasu e-grāmatas veidolā (3td.lv). Tas strādā tā, ka tagad to ļoti vēlos drukāā veidā savā grāmatu plauktā, gribēšu atgriezties.
Jāatzīmē, ka šī ir arī pirmā grāmata, ko izlasu e-grāmatas veidolā (3td.lv). Tas strādā tā, ka tagad to ļoti vēlos drukāā veidā savā grāmatu plauktā, gribēšu atgriezties.
February 12, 2021
Ārkārtīgi eksaltētais zaudētas mīlestības atainojums no sākuma nereāli kaitināja, tāpat arī galvenā varone un viņas domu gaita kaitināja līdz sapratu, ka patiesībā viņa šķiet visai reāla sieviete - ne kāda eņģeliska svētā, kura nevienu nekad nenodod, nedusmojas, piedod un saprot, bet kāda, kura dusmojas, tur nebeidzamu naidu, sāpes, mēģina remdēt zaudējuma sāpes kā prot. Uz grāmatas beigām pat jutu cieņu pret viņu.
Labi sajūtams kara un okupāciju laika bezjēdzīgais posts, nāve, zaudējumi gan atsevišķiem cilvēkiem, gan visai tautai.
Labi sajūtams kara un okupāciju laika bezjēdzīgais posts, nāve, zaudējumi gan atsevišķiem cilvēkiem, gan visai tautai.
June 23, 2019
Izcila!
Skaudra un sāpīga. Par mīlestību un par netaisnību.
Skaudra un sāpīga. Par mīlestību un par netaisnību.
January 14, 2020
Šī laikam ir visbaisākā un nežélīgākā grāmata, kas līdz šim lasīta. Bet arī cik vajadzīga un pēcgaršu pilna. Viss aprakstītais mūsdienu cilvēkam var šķist neaptverams un neiespējams. Trūkst pat vārdu..
Ļoti iesaku tiem, kam šķiet, ka tagad viss ir slikti!
Ļoti iesaku tiem, kam šķiet, ka tagad viss ir slikti!
June 15, 2019
Grāmata, kas “rauj sirdi pa muti laukā”. Ir lasīts daudz par Latvijas zaudēšanu, karu un okupāciju, bet tikai divas grāmatas līdz šim man ir spējušas raisīt šādu līdzpārdzīvojumu - šī un “Pļauka”.
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
December 18, 2022
“Galu galā, kas tad mēs bijām? Nez kādi varoņi? Dzīvē tikai degunus apsildīt paguvām, kad visus pamatus zem kājām izsita.”
Ļoti emocionāls un skaudrs stāsts. Lasot, sāp līdz kaulam un pie pēdējām lapas pusēm skatiens aizmiglojas.
Man ļoti patika kā romāns uzrakatīts - šķita, ka tieši es esmu uzaicināta uz atklātu sarunu ar sievieti,kas atklāj savu salauzto dzīvi. Interesanti, tikai tagad saprotu, ka sieviete tā arī neatklāja nedz savu, nedz sava mīļotā vārdu.
Rīga 20.gs. 30.gadu beigas. Man jo emocionālāka piesaiste darbam ,jo darbība norisinās rajonā, kur esmu nodzīvojusi lielāko daļu savas dzīves - Tallinas iela, Stabu iela, Matīsa iela...
Jauni cilvēki - draugi, studiju biedri un mīļotie ar sapņiem, cerībām, kas īsā laikā tiek sagrauti.
Meitene ballē satiek puisi un abi mīl “kā grāmatā” - viss šķiet tūlīt, tūlīt notiks, bet sākas karš. Latvijā ienāk krievi un ārda valsti un cilvēkus. Puisis tiek apsūdzēts spiegošanā un apcietināts. Tad juku jukām mainās varas, taču meitene neatlaidīgi cer, ka vēl satiks puisi. Pavedienu pa pavedienam tiek šķetināti notikumi, lai noskaidrotu, kāpēc tā notika, kurš un kādēļ nepatiesi apsūdzēja puisi.
Autore kāpina lasītāja emocijas, līdz tās izvirst pēdējās lapas pusēs un tad ļoti īss epilogs, kur deviņās lapas pusēs it kā starpcitu saņemam dažas atbildes uz jautājumiem, kas romānā paliek neatbildēti. Pēdejās rindkopas lasot, burtiski pirksti sažņaudzas un dusmās vienkārši gribas aizcirst grāmatas vāku.
Karš nesis ļaunumu visām tautām, bet savas valsts traģēdijas sāp visvairāk. Nenosargāta valsts, neīstenoti sapņi, neizveidotas ģimenes un nedzimuši bērni.
“Apkārt daudz sīku lausku. Pati jūtos kā saplīsusi gabalos.”
Ļoti iesaku izlasīt!
Ļoti emocionāls un skaudrs stāsts. Lasot, sāp līdz kaulam un pie pēdējām lapas pusēm skatiens aizmiglojas.
Man ļoti patika kā romāns uzrakatīts - šķita, ka tieši es esmu uzaicināta uz atklātu sarunu ar sievieti,kas atklāj savu salauzto dzīvi. Interesanti, tikai tagad saprotu, ka sieviete tā arī neatklāja nedz savu, nedz sava mīļotā vārdu.
Rīga 20.gs. 30.gadu beigas. Man jo emocionālāka piesaiste darbam ,jo darbība norisinās rajonā, kur esmu nodzīvojusi lielāko daļu savas dzīves - Tallinas iela, Stabu iela, Matīsa iela...
Jauni cilvēki - draugi, studiju biedri un mīļotie ar sapņiem, cerībām, kas īsā laikā tiek sagrauti.
Meitene ballē satiek puisi un abi mīl “kā grāmatā” - viss šķiet tūlīt, tūlīt notiks, bet sākas karš. Latvijā ienāk krievi un ārda valsti un cilvēkus. Puisis tiek apsūdzēts spiegošanā un apcietināts. Tad juku jukām mainās varas, taču meitene neatlaidīgi cer, ka vēl satiks puisi. Pavedienu pa pavedienam tiek šķetināti notikumi, lai noskaidrotu, kāpēc tā notika, kurš un kādēļ nepatiesi apsūdzēja puisi.
Autore kāpina lasītāja emocijas, līdz tās izvirst pēdējās lapas pusēs un tad ļoti īss epilogs, kur deviņās lapas pusēs it kā starpcitu saņemam dažas atbildes uz jautājumiem, kas romānā paliek neatbildēti. Pēdejās rindkopas lasot, burtiski pirksti sažņaudzas un dusmās vienkārši gribas aizcirst grāmatas vāku.
Karš nesis ļaunumu visām tautām, bet savas valsts traģēdijas sāp visvairāk. Nenosargāta valsts, neīstenoti sapņi, neizveidotas ģimenes un nedzimuši bērni.
“Apkārt daudz sīku lausku. Pati jūtos kā saplīsusi gabalos.”
Ļoti iesaku izlasīt!
September 3, 2020
Žēlošanās, vaimanas un taisnošanās. Es saprotu, ka grūti un smagi bija, bet līdzjūtību šādā veidā pasniegti fakti manī neizraisa.
November 20, 2020
Grāmata ir jaunas sievietes monologs cauri gadiem, stāsts par tiem, kuri mirst lēģerī, izsūtījumā, par tiem, kas pratināti čekas kabinetos vai smakuši cietumos, bet visvairāk par tiem, kas paliek... Kalpojot svešai varai un bezpalīdzīgi gaidot, zinot, ka nevar palīdzēt, bet cerot, ka mīļie atgriezīsies. Bet neatgriežas.
"Viņš nomira no bada un asins saindēšanās. (..) Saproti, tie nelieši viņu nogalināja, nomocīja līdz nāvei. Atņēma ne vien man, bet visai pasaulei. Es pat nekad neuzzināšu vietu, kur viņš ir aprakts. Ak Dievs, kaut tās nebūtu bijušas mūsu durvis, pie kurām tonakt dauzījās!"
"Viņš nomira no bada un asins saindēšanās. (..) Saproti, tie nelieši viņu nogalināja, nomocīja līdz nāvei. Atņēma ne vien man, bet visai pasaulei. Es pat nekad neuzzināšu vietu, kur viņš ir aprakts. Ak Dievs, kaut tās nebūtu bijušas mūsu durvis, pie kurām tonakt dauzījās!"
January 20, 2023
"Mēs varam būt labi, stipri, godīgi, uzticami, mīloši, taču vienlīdzīgā cīņā ar to ir par maz."
Ļoti smeldzīgi un ļoti skaisti.
Baudāmi pastāstīts stāsts. Par mums visiem, par latviešiem un pats galvenais - par mīlestību.
Ļoti smeldzīgi un ļoti skaisti.
Baudāmi pastāstīts stāsts. Par mums visiem, par latviešiem un pats galvenais - par mīlestību.
December 3, 2023
Skarbs ieskats Latvijas vēsturē, kura ietekmējusi neskaitāmus cilvēku likteņus un uzskatus.
Šajā laikā grūti apzināties, ka no "kaimiņa" puses nekas tā īsti vēl nav beidzies un diez vai kādreiz beigsies...
Šajā laikā grūti apzināties, ka no "kaimiņa" puses nekas tā īsti vēl nav beidzies un diez vai kādreiz beigsies...
May 26, 2019
Grāmata, kas patiešām raisa līdzpārdzīvojumu un ticību mīlestībai. Salauzti likteņi ne tikai vienai, bet gan vairākām paaudzēm, tāds ir mūsu tautas liktenis. Un tad nevilšus ir jādomā, vai mums šobrīd vispār ir atļauts kaut ko "nevarēt" vai kaut kam būt "par grūtu"...
August 19, 2019
Spēcīga grāmata. Autores valoda ir nesamežģīta, teikumi īsi un lakoniski, ārēju detaļu - maz, bet tas šķita paspilgtinām visu pārējo. Drusku palika iespaids, ka galvenā varone savā ziņā simbolizē visus tos, kas tajā laikā zaudēja savus mīļos un tuvos. Šodien, lai arī esam pārliecināti, ka saprotam un zinām, kas un kā notika, tā pa īstam aptvert to ir neiespējami. Taču šai grāmatai izdevies radīt spilgtu līdzpārdzīvojumu ar neidealizētu tēlu, vienkārša izteiksmes veida, kā arī vēsturiskas precizitātes palīdzību.
September 17, 2023
"Tagad piešuj zaļam mētelim zilu puķi pie atloka un dodas ielās. Iekarot pasauli, vienlaikus pakļaujoties visaptverošam stulbumam un prastuma miglā nogrimstot."
"Melnbalts attēls tikai zinātājam kļūs krāsains."
"Kas pie manis, tas ir drošībā. Bet, ko zina divi, to zinās arī cūka."
"Pasaule ir brukusi jau neskaitāmas reizes, bet nupat sagruva pilnībā. Nav vairs kur paglābties, un nav arī, uz ko cerēt."
"Nu, ja nav Dievs matus lāgā devis, tad nevajag to mazumiņu tik traki mocīt ar svilināšanu un stutēšanu uz augšu! Rezultāts gandrīz vienmēr pārspēja cerēto, tikai ar mīnusa zīmi. Tu teiksi, ka es ņirgājos par Dieva dotu cilvēciņu, nevis palīdzu ar labu padomu? Apžēlojies! Mildai varēja teikt, ko gribi, bet tam nebija nekādas jēgas."
"Viņš pastiepa roku, es savējo pretī, nezinu, kas tad īsti notika. Tumši zilas acis. Patīkams, stingrs satvēriens. Silta plauksta. It kā nekas sevišķs, bet bija tāda sajūta, ka pasaulē viss nostājās savās vietās un tieši tā arī jābūt. Divas rokas viena otrā. Bez jautājumiem vai šaubām."
"Tēvs beigu beigās sapratis, ka dēls savu lēmumu nemainīs un turpināt par to plēsties ir bezjēdzīgi. Nopelns tur bijis arī mātei, kura, nogurusi no ģimenes vīriešu cīniņiem, vīram atgādinājusi, ka ikvienam šajā dzīvē pašam savs ceļš ejams."
"Tā jau ir: ja zinātu, kurā vietā ir jākrīt, jau iepriekš spilventiņu pastutētu. Jā, es zinu, velns ar ārā, zinu, ka neviens nav vainīgs! Bet labāk no tā nekļūst."
"Pēkšņi no atmiņu dzīlēm atskanēja reiz dzirdētais, ka briesmām ir jāskatās tieši pretī, acīs. Neizrādīt bailes. Lai notiek, kam jānāk!"
"Tādos brīžos žēlošana un kopīga sņaukāšanās var nelīdzēt - ir jāpiešķir mērķis. Ja tas ir pietiekami liels, ar visu var tikt galā."
"Tad vēl plātīšanās, sevis celšana debesīs, citu kritizēšana. Piedod, bet ko lai domā par cilvēku, kurš iepriekšējo draudzeni vai - vēl trakāk - sievu sauc par muļķa zosi vai stulbu bābu? Uzreiz nāca prātā, diez ar kādu mīļvārdiņu nākamajai raksturos mani."
"Pat no tā papīra mazuma, ko dabūju, bija skaidrs, ka nelaimju un varmācības apmēri ir milzīgi. Runa nebija tikai par "apcietināja" vai "nošāva". Komunisti bija iecerējuši mainīt mūsu prātus līdz tādam līmenim, ka ikviens būtu gatavs nodot savu māti vai bērnus, ja tie izrādītu kādas domājošas cilvēka pazīmes."
"Ja nespēja saprast, tad - es atvainojos, bet otram savu prātu neiedosi."
"Zini, kas ir sarežģīti? Ar kreiso kāju kasīt labo ausi."
"Tad viņš savādi uz manis paskatījās un sacīja: kam lemts, tas izbēgs, kas laimīgs piedzimis, tas dzīvs paliks."
"Mūsu ģimenē nekad nebija valdījusi pārspīlēta tēta un mammas klausīšana. Man savulaik bija dota iespēja un brīvība pašai pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, kā arī netika liegts atbalsts un sapratne. Uz kļūdām norādīja, taču bez skarbas kritikas un pazemošanās. Neveiksme nebija pasaules gals un grēka akmens pastardienai."
"Un tad nu man ir jādomā: kam vispār dzīvē bijusi kāda nozīme? Tikai mīlestībai."
"Melnbalts attēls tikai zinātājam kļūs krāsains."
"Kas pie manis, tas ir drošībā. Bet, ko zina divi, to zinās arī cūka."
"Pasaule ir brukusi jau neskaitāmas reizes, bet nupat sagruva pilnībā. Nav vairs kur paglābties, un nav arī, uz ko cerēt."
"Nu, ja nav Dievs matus lāgā devis, tad nevajag to mazumiņu tik traki mocīt ar svilināšanu un stutēšanu uz augšu! Rezultāts gandrīz vienmēr pārspēja cerēto, tikai ar mīnusa zīmi. Tu teiksi, ka es ņirgājos par Dieva dotu cilvēciņu, nevis palīdzu ar labu padomu? Apžēlojies! Mildai varēja teikt, ko gribi, bet tam nebija nekādas jēgas."
"Viņš pastiepa roku, es savējo pretī, nezinu, kas tad īsti notika. Tumši zilas acis. Patīkams, stingrs satvēriens. Silta plauksta. It kā nekas sevišķs, bet bija tāda sajūta, ka pasaulē viss nostājās savās vietās un tieši tā arī jābūt. Divas rokas viena otrā. Bez jautājumiem vai šaubām."
"Tēvs beigu beigās sapratis, ka dēls savu lēmumu nemainīs un turpināt par to plēsties ir bezjēdzīgi. Nopelns tur bijis arī mātei, kura, nogurusi no ģimenes vīriešu cīniņiem, vīram atgādinājusi, ka ikvienam šajā dzīvē pašam savs ceļš ejams."
"Tā jau ir: ja zinātu, kurā vietā ir jākrīt, jau iepriekš spilventiņu pastutētu. Jā, es zinu, velns ar ārā, zinu, ka neviens nav vainīgs! Bet labāk no tā nekļūst."
"Pēkšņi no atmiņu dzīlēm atskanēja reiz dzirdētais, ka briesmām ir jāskatās tieši pretī, acīs. Neizrādīt bailes. Lai notiek, kam jānāk!"
"Tādos brīžos žēlošana un kopīga sņaukāšanās var nelīdzēt - ir jāpiešķir mērķis. Ja tas ir pietiekami liels, ar visu var tikt galā."
"Tad vēl plātīšanās, sevis celšana debesīs, citu kritizēšana. Piedod, bet ko lai domā par cilvēku, kurš iepriekšējo draudzeni vai - vēl trakāk - sievu sauc par muļķa zosi vai stulbu bābu? Uzreiz nāca prātā, diez ar kādu mīļvārdiņu nākamajai raksturos mani."
"Pat no tā papīra mazuma, ko dabūju, bija skaidrs, ka nelaimju un varmācības apmēri ir milzīgi. Runa nebija tikai par "apcietināja" vai "nošāva". Komunisti bija iecerējuši mainīt mūsu prātus līdz tādam līmenim, ka ikviens būtu gatavs nodot savu māti vai bērnus, ja tie izrādītu kādas domājošas cilvēka pazīmes."
"Ja nespēja saprast, tad - es atvainojos, bet otram savu prātu neiedosi."
"Zini, kas ir sarežģīti? Ar kreiso kāju kasīt labo ausi."
"Tad viņš savādi uz manis paskatījās un sacīja: kam lemts, tas izbēgs, kas laimīgs piedzimis, tas dzīvs paliks."
"Mūsu ģimenē nekad nebija valdījusi pārspīlēta tēta un mammas klausīšana. Man savulaik bija dota iespēja un brīvība pašai pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību, kā arī netika liegts atbalsts un sapratne. Uz kļūdām norādīja, taču bez skarbas kritikas un pazemošanās. Neveiksme nebija pasaules gals un grēka akmens pastardienai."
"Un tad nu man ir jādomā: kam vispār dzīvē bijusi kāda nozīme? Tikai mīlestībai."
April 21, 2020
Pievienojos Bārbalai Simsonei - "Šī grāmata uzplēš līdz kaulam. Tomēr pāri visam tas ir stāsts par mīlestību."
Ļoti patika autores valoda, ironiskums, atziņas, dzīvesgudrība...
Neierasts vēstījums - kā savas dzīves un traģēdijas izklāsts psihoterapeitam jeb "domāšanas iegrozītājam" - sāpīgi, lakoniski, bez liekām detaļām.
- Lai runātu ir vajadzīga drosme, un drosmīgo nevar necienīt.
- Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.
- Mīlestībai ir ļoti cieša saistība ar cieņu.
- Vai var samierināties ar mizām, ja nav dabūjams viss ābols?
- Pašam no sevis taču nav iespējams atbrīvoties.
- Reizēm ir putniņi galvā, citreiz putniņi vēderā vai kur citur. Bet gadās arī, ka nekādi kukaiņi nav vajadzīgi. Nekas nav jāsaka, nekas nav jādara. Vienkārši - ir. Un paliek uz visiem laikiem.
Ļoti patika autores valoda, ironiskums, atziņas, dzīvesgudrība...
Neierasts vēstījums - kā savas dzīves un traģēdijas izklāsts psihoterapeitam jeb "domāšanas iegrozītājam" - sāpīgi, lakoniski, bez liekām detaļām.
- Lai runātu ir vajadzīga drosme, un drosmīgo nevar necienīt.
- Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek.
- Mīlestībai ir ļoti cieša saistība ar cieņu.
- Vai var samierināties ar mizām, ja nav dabūjams viss ābols?
- Pašam no sevis taču nav iespējams atbrīvoties.
- Reizēm ir putniņi galvā, citreiz putniņi vēderā vai kur citur. Bet gadās arī, ka nekādi kukaiņi nav vajadzīgi. Nekas nav jāsaka, nekas nav jādara. Vienkārši - ir. Un paliek uz visiem laikiem.
September 6, 2021
Izlasot te citu atsaukmes, negribējās lasīt grāmatu, tomēr pēc laika atšķīru un sāku lasīt no vidus... un nenoliku grāmatu malā!!! 24h laikā tā tika izlasīta, visa! Iesaku! (varbūt pirmās lapaspuses maldina) Un ātri lasās! Apraksti nepasaka, par ko ir grāmata. Par vēl neseno patiesību, ko gribētos izdzēst no Latvijas tautas vēstures. Par netaisnību 40.gados Latvijā. Par nodevību, gļēvulību un bailēm, par cīņu un bezspēcību, un mīlestību. Par galveno šajā dzīvē.
Lai nekad nekas tāds nevienam nebūtu jāpiedzīvo!
Iesaku vēstures mīļotājiem.
Lai nekad nekas tāds nevienam nebūtu jāpiedzīvo!
Iesaku vēstures mīļotājiem.
November 2, 2019
Visu cieņu autorei par vēsturiskās patiesības emocionālo attēlojumu. Ir ļoti svarīgi, lai šī vēsture tiktu uzrakstīta un par to uzzinātu jaunieši, kurus no šī laika šķir jau vairākas paaudzes. Diemžēl, manuprāt, gaisotni pirms kara -lietoto valodu, paaudžu attiecības un tikumus- šeit nesastapu. Saku to tāpēc, ka mani tēvs bija un mamma ir no tās paaudzes, kā arī esmu iepazinusi literatūru, ko rakstījuši cilvēki, kas to laiku piedzīvoja. Pat ļoti pārsteidza, ka meitene no Rīgas centra (latviešu inteliģences) tā vienkārši satusē ar klāt pieliktajiem komunālajiem kaimiņiem un aiziet strādāt pie tā uz policiju. Man zināmie rīdzinieki komunālajos dzīvokļos vēl 70.gados bija ar daudz augstāku morāli un savas zaudētās zemes patrioti.
December 21, 2020
Grāmatu 'paņēmu priekšā' vienas diennakts laikā un birst asaras. Man ir grūti vārdiem aprakstīt, kā jūtos. Smagi. Tāpat, kā skatoties filmas, arī grāmatas nemāku nelaist sev cauri. Tā nu jūtos šīs grāmatas diezgan saplosīta. Varbūt nemaz necentīšos šobrīd vairāk neko teikt.
Displaying 1 - 30 of 42 reviews