What do you think?
Rate this book
Mēs. Latvija, XX gadsimts
В сянката на Петльов връх
„В сянката на Петльов връх“ от Освалдс Зебрис е романът, с който латвийският писател печели Европейската награда за литература за 2017 г. Това е история за човешката слабост, за парализиращия страх от собственото „аз“ и вътрешното малодушие, за греха и вината, които поставят човека на колене и му отнемат най-важното – неговата човечност.
За книгата:
Рига, 1905 г. Руският цар постепенно губи контрол над огромната си империя, а градът се тресе от работнически бунтове, насилие и погроми. Революцията се носи във въздуха, хаосът настройва брат срещу брата. Сред тези катаклизми един бивш учител се замесва в бунтовете, но скоро осъзнава, че войната ще му отнеме много повече, отколкото е готов да даде. Година по-късно драматичното отвличане на три деца изправя на нокти полицията в Рига. Кой стои зад това? Какъв е мотивът му? Отговорът ще разруши живота на две семейства, които търсят истината във времена, в които всички страни са жертви.
„Хиляда деветстотин и пета година дава на латвийците в Рига, Лиепая, Валмиера и други градове в прибалтийските губернии на Руската империя чувството, че е възможно да създадат обединена нация в собствената си страна. Цената на тази трансформация е висока – извършените от наказателните експедиции репресии дълго и последователно разтърсват районите на Курземе, Видземе и Латгале, като оставят след себе си пепелища, хиляди разбити животи“ – пише Освалдс Зебрис в послеслова си към романа.
Освалдс Зебрис е представител на все още екзотичната за българската публика съвременна латвийска литература. Авторът е роден през 1975 г., завършва икономика и работи като експерт в областта на връзките с обществеността и комуникациите в няколко международни компании. Чувствителността му към социалните проблеми обаче променя посоката на професионалното му развитие и той започва да се занимава с журналистика, като в този период е автор и редактор в редица вестници и списания в Латвия.
Безспорният езиков талант и завладяващият стил, които открояват Зебрис в съвременната латвийска журналистика, го отвеждат още по-далеч и разгръщат пълния си потенциал, когато той започва да пише художествена литература. Още първият му литературен опит – сборник с кратки разкази – му носи неочаквана популярност сред латвийската публика, както и годишната литературна награда на Латвия за 2010 г. за дебютна книга. Успехът на Освалдс Зебрис като утвърждаващ се съвременен писател продължава и със следващата му книга – историческият роман „В сянката на Петльов връх”, който получава не само номинацията на литературната награда на Латвия за 2015 г., но е отличен и с Наградата на Европейския съюз за литература.
За книгата:
Рига, 1905 г. Руският цар постепенно губи контрол над огромната си империя, а градът се тресе от работнически бунтове, насилие и погроми. Революцията се носи във въздуха, хаосът настройва брат срещу брата. Сред тези катаклизми един бивш учител се замесва в бунтовете, но скоро осъзнава, че войната ще му отнеме много повече, отколкото е готов да даде. Година по-късно драматичното отвличане на три деца изправя на нокти полицията в Рига. Кой стои зад това? Какъв е мотивът му? Отговорът ще разруши живота на две семейства, които търсят истината във времена, в които всички страни са жертви.
„Хиляда деветстотин и пета година дава на латвийците в Рига, Лиепая, Валмиера и други градове в прибалтийските губернии на Руската империя чувството, че е възможно да създадат обединена нация в собствената си страна. Цената на тази трансформация е висока – извършените от наказателните експедиции репресии дълго и последователно разтърсват районите на Курземе, Видземе и Латгале, като оставят след себе си пепелища, хиляди разбити животи“ – пише Освалдс Зебрис в послеслова си към романа.
Освалдс Зебрис е представител на все още екзотичната за българската публика съвременна латвийска литература. Авторът е роден през 1975 г., завършва икономика и работи като експерт в областта на връзките с обществеността и комуникациите в няколко международни компании. Чувствителността му към социалните проблеми обаче променя посоката на професионалното му развитие и той започва да се занимава с журналистика, като в този период е автор и редактор в редица вестници и списания в Латвия.
Безспорният езиков талант и завладяващият стил, които открояват Зебрис в съвременната латвийска журналистика, го отвеждат още по-далеч и разгръщат пълния си потенциал, когато той започва да пише художествена литература. Още първият му литературен опит – сборник с кратки разкази – му носи неочаквана популярност сред латвийската публика, както и годишната литературна награда на Латвия за 2010 г. за дебютна книга. Успехът на Освалдс Зебрис като утвърждаващ се съвременен писател продължава и със следващата му книга – историческият роман „В сянката на Петльов връх”, който получава не само номинацията на литературната награда на Латвия за 2015 г., но е отличен и с Наградата на Европейския съюз за литература.
244 pages, Paperback
First published July 1, 2014
6 people are currently reading
212 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 44 reviews
November 12, 2017
Pēc citāta uz grāmatas aizmugures nekas neliecināja, ka autors būs izvēlējies Latvijas literatūrai raksturīgo vīrieša lupatas tēlu par galveno varoni. Ar Rūdolfu Reiznieku lasītājs sastopas pirmajās grāmatas lapaspusēs, viņš sāk ar vērienu nolaupot veselus trīs bērnus, kādiem nolūkiem, nav skaidrs, bet par laimi pedofilija tā nav. Rūdolfa dzīve, kā jau katram, iesākas saulainās bērnības mājās. Viņa labākais draugs Gaiļu kalna Arvīds dzīvo tur pat netālu kaimiņu mājās, viņu senči kaut kāda iemesla dēļ ir uz nažiem, bet tas jau nevienu nesatrauc. Abi izmācas par skolotājiem, Arvīds aiziet biznesā, bet Rūdolfs pa revolucionāru taku. Taču visa tā revolūcijas padarīšana nabaga skolotāja nenobriedušajam prātam liek aiziet pa pieskari. Īstos iemeslus lasītājs uzzinās izlasot grāmatu.
Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.
Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma - kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.
Paša stāsta centrālā ideja nemaz nebija tik slikta, cilvēkiem jau daudz nevajag, lai aizietu pa pieskari un aizkristu širmis. Arī literāro meslu maksāšana lupatai-varonim nav nekas nosodāms, labāk brist ierastu taku, nevis rakstīt par kaut kādu Rūdolu supervaroni, kurš viens pats ar čiekuriem nomētājis kazaku sotņu, jo žanrs tak ir vēsturiskais. Jo tad visi brēktu, ka nekas tāds nav noticis un ar nebūtu labi.
Vēsturiskā daļa ar ir tīri laba, faktu pasniegšanas metode gan mani nepārliecināja, un atsauču sistēma - kaitināja, bet tās jau manas problēmas. Man šķiet, ka lasītājs kopā ar Rūdolfu visā tai vēstures faktu procesā ir vairāk kā piektais ritenis, to atklāšanai autors ievieš daudzas atkāpes no sižeta, reizēm liekas, ka tā bērnu nolaupīšana ir vairāk nevis Rūdolfa izmisuma parādīšanas dēļ, bet lai policistu kungi varētu izrādīt savas zināšanas Cionas gudro protokolos, revolucionāru tumšajā pagātnē, bagātnieku atvasēs un jaunajā revolucionāru maiņā. Ja grāmata būtu divtik bieza, tas nekristu acīs, un tādas atkāpītes varbūt ļautu atrauties no galvenā varoņa kreņķiem, lai sapurinātos tālākai lasīšanai.
Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm, centrālā stāsta ideja ir laba, taču vēsturiskās stalažas klāt ir pieķibinātas kā svešķermenis un izskatījās pašas par sevi. Lasīt var droši, ja patīk standarta klasiskās latviešu literatūras kanona vīrieša lupatas un sievietes cietējas izpausmes.
February 25, 2018
Nepabeidzu un negribu pabeigt! Es padodos, tādu savārstījumu sen nebija gadījies lasīt. Atļāvos atzīmēt kā izlasītu, jo kaut kā sevi par ciešanām jāatalgo.
January 14, 2020
Tā trešā zvaigzne par ideju vien. Grāmata ir īsa un labi ka tā, jo sākumu saprot kad izlasīts līdz galam. Vēsturiskais aspekts man traucēja un atsauces tracināja.
November 17, 2019
We are living in a terribly turbulent era. One cannot tell what the future brings. Will China extend its control to the whole world? Will the US hold sway? Will Europe ever still be a factor? We live in a difficult era; there are great many unanswered questions and an infinite number of possible outcomes. Yet when we look back at history, everything seems much clearer: in the good old days everything was simple and predictable and worked out logically. Well, this is a common misconception. Once, every past was a present, and the actual present seemed as complex to the contemporaries as our own age to us. Many know this, but when it comes to recounting the past, even the clever ones create big events and heroes to make a historical narrative. Although there is a general tendency in literature to portray major events through the life-story of the average person - characters that are quite credible because of their perplexity and daring hearts - the historical pageant surrounding them is usually drawn with such sharp contours that the characters are provided with a greater than real awareness of events and an exaggerated foresight.
But Zebris cannot or does not want to emphasize a single decisive direction: therefore, despite its brevity, the work may seem confusing. The reader tries hard not to get lost between the alternating locations, popular movements and actors by using her historical knowledge as a compass. Latvia in the year 1906 could have gone in any direction. This depiction seems very authentic and original, although as a reader I can say that in a literary sense the work failed. No clear melody can be found and it must be accepted that cacophony is the defining aspect of the present day.
There is another important feature to this work, namely, each scene is weird. A father worried about his missing child is giving a detective a lecture on the literary life. Jewish rabbis are discussing an issue that is totally baffling to an outsider, while they are considering it a fact of life that they are beaten and cited to the police without good cause, which is equally ironic. The starting point of the story is weird too: the old-mannish, but only about 30-year-old protagonist kidnaps children to buy presents for them. This idea doesn’t follow logically from the story-line at all, the reader will find out later that it is nothing but the product of a mentally ill person to do penance for his sins. Meanwhile, of course, we can easily understand the message: happiness cannot be enforced.
In effect, this weirdness implies that the characters cannot influence the course of history (which, like the River Ogre, flows autonomously alongside them). This is a typical Eastern European interpretation: only the great nations write history.
Zebris's attempt at the level of the reader’s experience is also a failure: the characters appear to be lost in confusion and the reader feels the same. At the same time, the author in his experiment identifies an area yet to be explored. Music can already conquer noise and cacophony. In a novel however, it is still hard to imagine.
But Zebris cannot or does not want to emphasize a single decisive direction: therefore, despite its brevity, the work may seem confusing. The reader tries hard not to get lost between the alternating locations, popular movements and actors by using her historical knowledge as a compass. Latvia in the year 1906 could have gone in any direction. This depiction seems very authentic and original, although as a reader I can say that in a literary sense the work failed. No clear melody can be found and it must be accepted that cacophony is the defining aspect of the present day.
There is another important feature to this work, namely, each scene is weird. A father worried about his missing child is giving a detective a lecture on the literary life. Jewish rabbis are discussing an issue that is totally baffling to an outsider, while they are considering it a fact of life that they are beaten and cited to the police without good cause, which is equally ironic. The starting point of the story is weird too: the old-mannish, but only about 30-year-old protagonist kidnaps children to buy presents for them. This idea doesn’t follow logically from the story-line at all, the reader will find out later that it is nothing but the product of a mentally ill person to do penance for his sins. Meanwhile, of course, we can easily understand the message: happiness cannot be enforced.
In effect, this weirdness implies that the characters cannot influence the course of history (which, like the River Ogre, flows autonomously alongside them). This is a typical Eastern European interpretation: only the great nations write history.
Zebris's attempt at the level of the reader’s experience is also a failure: the characters appear to be lost in confusion and the reader feels the same. At the same time, the author in his experiment identifies an area yet to be explored. Music can already conquer noise and cacophony. In a novel however, it is still hard to imagine.
Read
January 4, 2020Nebija tik traki, kā biju gatavojies. Bet vienalga daudz kas ir tādā kā uzmetuma līmenī un lielāka uzmanība ir bijusi veltīta vēsturiskajam fonam un dziļdomīgām runām kā tēliem un struktūrai.
November 22, 2020
It started as a very promising book, with an interesting and intriguing story, but somewhere on the way it got a little bit confusing with the time periods mixing with each other and the narrator being sometimes one of the characters and sometimes an outsider. I am giving it 3 stars as I really enjoyed the beginning but by the end of it the book become a little slow for me.
September 28, 2020
Меко казано знам много малко за историята на Латвия. Ама наистина много малко.
Прочетох бързо "В сянката на Петльов връх", но ревюто успях да напиша доста време след това, и то защото реших да потърся повече информация за описаното от Освалдс Зебрис, най-малкото за да зная дали се доближава до реалните събития от онова време. Хванах се в два часа през ноща, че си превеждам поредната статия от wikipedia (чрез google translate от латвийски на английски). Толкова много събития и дати ми се струпаха, че ми трябваха месеци по-късно, за да напиша начисто впечатленията си.
Неведнъж съм казвала, че обичам да чета исторически романи. Харесва ми как ме подтикват да се разровя по-дълбоко в детайлите около описваните събития. "В сянката на Петльов връх" не прави изключение от това правило. Освалдс Зебрис пренася читателите в Рига през 1905 г., в пика на размириците във все още несъществуващата латвийска държава. Желанието за отделна нация, независеща от германци и руснаци, превежда главните герои през пепелища, зверства, разбити семейства и хиляди разрушени животи. Сюжетът обхваща няколко персонажи, върху които революцията е оставила незаличима следа, а също така показва и всички аспекти от формирането ѝ – от социалните нужди, през антисемизма и анархизма, и най-вече до човешките страхове.
Докато четях, изпитах лека несигурност, защото описаното понякога ме объркваше. Зебрис е решил да включи толкова много герои, че е възможно да се запитате: “Добре, това сега кой беше?”. Според мен губенето на нишката е най-ключовият минус на книгата, понеже мигът, в който се съсредоточавате и навлизате в текста с цялото си същество, моментално се разпада на парченца, докато се опитвате да се сетите дали този герой всъщност е онзи, за когото си мислите.
Въпреки това нелеките теми, които Зебрис засяга в “В сянката на Петльов връх”, няма как да не приковат вниманието ви. На страниците ѝ ще се сблъскате с купища съсипани от революцията животи. Борбата за свобода и независимост е била нечестива, изпълнена с жертви и бунтове, които, за съжаление, са се превърнали в статистика, както навсякъде другаде по света. Отчаянието и болката прозират зад всеки ред и едва ли ще успеете да ги превъзмогнете.
Историята на всеки народ е обляна в кръв и е белязала толкова много души, но все пак някак сме стигнали до днешния ден. Ако обаче преминете през страданията на зараждащия се латвийски народ в романа на Зебрис, ще се уверите, че историята се повтаря. Да, на различна локация, но се повтаря.
Цялото ревю може да прочетете тук.
Прочетох бързо "В сянката на Петльов връх", но ревюто успях да напиша доста време след това, и то защото реших да потърся повече информация за описаното от Освалдс Зебрис, най-малкото за да зная дали се доближава до реалните събития от онова време. Хванах се в два часа през ноща, че си превеждам поредната статия от wikipedia (чрез google translate от латвийски на английски). Толкова много събития и дати ми се струпаха, че ми трябваха месеци по-късно, за да напиша начисто впечатленията си.
Неведнъж съм казвала, че обичам да чета исторически романи. Харесва ми как ме подтикват да се разровя по-дълбоко в детайлите около описваните събития. "В сянката на Петльов връх" не прави изключение от това правило. Освалдс Зебрис пренася читателите в Рига през 1905 г., в пика на размириците във все още несъществуващата латвийска държава. Желанието за отделна нация, независеща от германци и руснаци, превежда главните герои през пепелища, зверства, разбити семейства и хиляди разрушени животи. Сюжетът обхваща няколко персонажи, върху които революцията е оставила незаличима следа, а също така показва и всички аспекти от формирането ѝ – от социалните нужди, през антисемизма и анархизма, и най-вече до човешките страхове.
Докато четях, изпитах лека несигурност, защото описаното понякога ме объркваше. Зебрис е решил да включи толкова много герои, че е възможно да се запитате: “Добре, това сега кой беше?”. Според мен губенето на нишката е най-ключовият минус на книгата, понеже мигът, в който се съсредоточавате и навлизате в текста с цялото си същество, моментално се разпада на парченца, докато се опитвате да се сетите дали този герой всъщност е онзи, за когото си мислите.
Въпреки това нелеките теми, които Зебрис засяга в “В сянката на Петльов връх”, няма как да не приковат вниманието ви. На страниците ѝ ще се сблъскате с купища съсипани от революцията животи. Борбата за свобода и независимост е била нечестива, изпълнена с жертви и бунтове, които, за съжаление, са се превърнали в статистика, както навсякъде другаде по света. Отчаянието и болката прозират зад всеки ред и едва ли ще успеете да ги превъзмогнете.
Историята на всеки народ е обляна в кръв и е белязала толкова много души, но все пак някак сме стигнали до днешния ден. Ако обаче преминете през страданията на зараждащия се латвийски народ в романа на Зебрис, ще се уверите, че историята се повтаря. Да, на различна локация, но се повтаря.
Цялото ревю може да прочетете тук.
March 18, 2020
Grūti izsekot personai, vietai un laikam. Daudz atsauču uz vēstures faktiem, bez reāla nozīmīguma attiecībā uz grāmatas sižetu. Patika ideja par cilvēka ceļu uz vājprātu, bet pasniegšanas veids mani personīgi neuzrunāja. Daudzi tēli tiek pieminēti garāmejot, bez būtiskas līdzdalības attēlotajos notikumos.
November 28, 2015
Vienīgais grāmatas pluss - tā ir īsa.
Pēc sajūtām - ar gariem zobiem rakstīts kiš miš ar rozīnēm.
Plašāk blogā:
https://andrislasa.wordpress.com/2015...
Pēc sajūtām - ar gariem zobiem rakstīts kiš miš ar rozīnēm.
Plašāk blogā:
https://andrislasa.wordpress.com/2015...
March 3, 2020
Neaizrāvos un ātri vien zaudēju uzmanību...
February 23, 2020
Atklāti sakot, ļoti saraustīts stāstījums. Bieži mainās stāstītāja persona, reizēm pat viena teikuma ietvaros. Sākumā likās, ka traucēs tas, ka tā laika vēsturi pārāk spoži nepārzinu. Bet nedomāju, ka tas diži līdzētu. Bieži nācās pārlasīt lapu atkārtoti, lai saprastu notikumu norisi.
September 15, 2025
Lielākā daļa Goodreads atsauksmju bija skarbas, tāpēc neko daudz no grāmatas negaidīju. Tomēr beigās bija tīri labi. Es gribēju lasīt par 1905. gada revolūciju, tādēļ atsauces un fakti man patika. Dažas sižeta līnijas gan šķita liekas un palika neskaidras.
June 20, 2016
Nea. Man nepatika lasīt.
Pirmkārt - autors laikam gribēja rakstīt psiholoģisku un emocionālu trilleri, kurā atspoguļojas laika notikumi. Gribeja, bet nesanāca. Tā vietā mums ir saraustīts teksts, kas neļauj iejusties, ir grūti uztverams. Labāk būtu rakstījis vienkārši vēsturisku stāstu...
Otrkārt - autors tā arī līdz galam nezina, kas ir romāna vēstījums. Vai tas ir detektīvs ar nolaupītiem bērniem? Vai tas ir stāsts par to, kā izskatījā revolucionāri laukos 1905.gadā un Rīgā 1906.gadā? Vai tā ir ģimenes drāma? Vai tas ir stāstījums par prātā sajukšanu (kādēļ autoriem šķiet, ka vēsturi vislabāk rādīt caur prātā sakušanas prizmu, ko?)? Tā arī viss romāns mētājas no vien grāvja otrā...
Treškārt - romānā ir daudz vēstures avotu atsauču, bet mani neatstāj sajūta, ka tās ir piešūtas stāstījumam kā pogas no sveša mēteļa.
viena zvaigzne - par stāstījumu par skolotājiem, kurus represēja pēc 1905.gada notikumiem. Ja autors ap šo būtu būvējis stāstu, būtu kaut kas iznācis. Bet neatstāj pārliecība, ka autors pārāk vēlu par to iedomājās...
Kopumā - grāmatai nav vietas manā grāmatplauktā, atdodu labās rokās.
Pirmkārt - autors laikam gribēja rakstīt psiholoģisku un emocionālu trilleri, kurā atspoguļojas laika notikumi. Gribeja, bet nesanāca. Tā vietā mums ir saraustīts teksts, kas neļauj iejusties, ir grūti uztverams. Labāk būtu rakstījis vienkārši vēsturisku stāstu...
Otrkārt - autors tā arī līdz galam nezina, kas ir romāna vēstījums. Vai tas ir detektīvs ar nolaupītiem bērniem? Vai tas ir stāsts par to, kā izskatījā revolucionāri laukos 1905.gadā un Rīgā 1906.gadā? Vai tā ir ģimenes drāma? Vai tas ir stāstījums par prātā sajukšanu (kādēļ autoriem šķiet, ka vēsturi vislabāk rādīt caur prātā sakušanas prizmu, ko?)? Tā arī viss romāns mētājas no vien grāvja otrā...
Treškārt - romānā ir daudz vēstures avotu atsauču, bet mani neatstāj sajūta, ka tās ir piešūtas stāstījumam kā pogas no sveša mēteļa.
viena zvaigzne - par stāstījumu par skolotājiem, kurus represēja pēc 1905.gada notikumiem. Ja autors ap šo būtu būvējis stāstu, būtu kaut kas iznācis. Bet neatstāj pārliecība, ka autors pārāk vēlu par to iedomājās...
Kopumā - grāmatai nav vietas manā grāmatplauktā, atdodu labās rokās.
November 6, 2016
Osvalds Zebris nekad līdz šim nebija nonācis manā redzeslokā un, te pēkšņi, ar divām grāmatām vienlaikus. Lai gan sākotnēji šī šķita viena no vājākajām Mēs. Latvija. XX gadsimta grāmatām, pēc izlasīšanas tā it kā atradusi savu vietu manas Latvijas vēstures sajūtu piramīdā.
Vairāku tēlu būšana šajā romānā joprojām palika neskaidra. Viņu dzīves rakstnieks iesāka, tomēr neaizpildīja pilnībā, varbūt laika nepietika gan Osvaldam Zebrim, gan tiem 1905. gada revolūcijas un turpmāko gadu bērniem.
Vairāku tēlu būšana šajā romānā joprojām palika neskaidra. Viņu dzīves rakstnieks iesāka, tomēr neaizpildīja pilnībā, varbūt laika nepietika gan Osvaldam Zebrim, gan tiem 1905. gada revolūcijas un turpmāko gadu bērniem.
November 15, 2024
Manuprāt, romānam bija skaidrs vadmotīvs un vēstījums-maniakālu baiļu ietekme uz cilvēku, un šo žņaudzošo baiļu sajūtu autors ļoti labi spēja attēlot. Lasītājam ir jāspēj paskatīties uz notikumiem kā vienotu tīklu, nevis skatīt katru kā atsevišķu vienību, jo viss ir savstarpēji cieši saistīts. Vēsturiskā ir daudz, taču arī bez visu atsauču lasīšanas visu var saprast, un cilvēkam, kuru vēsture patiesi aizrauj, šādas atsauces lasīt ir baudāmi. Kopumā-iespaidīgs darbs, kas vispusīgi attēlo tā laika noskaņojumu un notikumus. 3,5⭐️
March 16, 2024
Ideja bija laba, taču spiediens uz faktaloģisko rakstnieku padarīja par pļāpu par neko. Puse grāmatas spļāva nevajadzīgus faktus, kas nesasaistījās ar stāstu, bija ļoti grūti lasīt, nekāda emocionālā līdzjūtība, vienīgais, kas patika bija, kā pirms tam teicu, ideja un kā tika raksturota apkārtne un galveno varoņu ķīmija. Valoda, simboli (ja tādi vispār bija) - nekādi. 1,5 ☆
May 18, 2016
Grāmata sākas ātri. Autors ķeras pie lietas, iesitot kā ar bomi pa galvu - un tas man patika. Nevaru ciest tos garos ievadvārdus, kad autors nekādi nevar iešūpoties, lai uzsāktu savu stāstu.
Pašā sākumā iepazīstos ar galveno stāsta varoni. Vīru no laukiem, kuram, kā noprotams, tomēr pilns rublis nav. Viņa rīcība nav saprotama, bet ir intriģējoša un rada interesi par to, kā stāsts turpmāk risināsies un attīstīsies un kādi tad jel ir šī vīra rīcības motīvi, tomēr, kas labi sākas, ne vienmēr labi beidzas. Turpmāk tieku ierauta kaut kādā nesaprotamā centrifūgā, kur juku jukām samestas dažādu krāsu un izmēru zeķes, krekli un apakšbikses. Un nevar saprast, kam kas pieder. Manuprāt, stāstā bija par daudz lieku tēlu, līdz ar ko tā īsti tuvas attiecības neveidojās ne ar vienu, bet divi centrālie varoņi bija viena koka divi gali - viens uzpūsts un paštaisns gailēns, kuram liekas, ka visu vienmēr zina labāk, otrs - ņerga bez mugurkaula. Tam visam pa vidu no ziepju operas izkāpusi māte, kas lauza rokas izmisumā un dzīvi pavada sērās, kā arī vienacains, nogruzījies tēvs. Ne ko mīlēt, ne ko nīst. Rezumējot, "manā sētā kretīni dejo, kleinajām kājelēm".
Grāmatas beigas šādam žanram nu ļoti saldas. Turku saldumi pat klāt nestāv.
Bet vispār stāsts varēja būt bijis labs, ja būtu vijies ap galveno tēlu, izķidājis viņu tā, lai kļūtu saprotams, kāpēc tas mugurkauls tāds izļurbājies un prāts samežģījies. Iezīmes jau no pagātnes ēnām brīžiem bija samanāmas, kurās redzams, ka patiesībā galvenais varonis bērnībā dzīvojis starp tādām emocijām, kā skaudība, nenovīdība un rūgtums par pašu dzīvi. Bet bērns jau ir kā sūklis. Ne jau tāpēc viņam bieži liktenis tāds pats kā vecākiem, ka bērnam jāatbild par sentēvu grēkiem septiņās paaudzēs, bet gan tāpēc, ka bērns uzsūc visas mājā valdošās emocijas un vēlāk dzīvē liek tās lietā. Un tad jau caur emociju izvilkt dienas gaismā arī pārējos varoņus, tomēr šoreiz nesanāca. Ja grib sagrābt par daudz, parasti "čiks" vien beigās sanāk.
Un vēl es nesaprotu.. nu kāpēc tās pūcītes vajadzēja nogalināt?? :(
Pašā sākumā iepazīstos ar galveno stāsta varoni. Vīru no laukiem, kuram, kā noprotams, tomēr pilns rublis nav. Viņa rīcība nav saprotama, bet ir intriģējoša un rada interesi par to, kā stāsts turpmāk risināsies un attīstīsies un kādi tad jel ir šī vīra rīcības motīvi, tomēr, kas labi sākas, ne vienmēr labi beidzas. Turpmāk tieku ierauta kaut kādā nesaprotamā centrifūgā, kur juku jukām samestas dažādu krāsu un izmēru zeķes, krekli un apakšbikses. Un nevar saprast, kam kas pieder. Manuprāt, stāstā bija par daudz lieku tēlu, līdz ar ko tā īsti tuvas attiecības neveidojās ne ar vienu, bet divi centrālie varoņi bija viena koka divi gali - viens uzpūsts un paštaisns gailēns, kuram liekas, ka visu vienmēr zina labāk, otrs - ņerga bez mugurkaula. Tam visam pa vidu no ziepju operas izkāpusi māte, kas lauza rokas izmisumā un dzīvi pavada sērās, kā arī vienacains, nogruzījies tēvs. Ne ko mīlēt, ne ko nīst. Rezumējot, "manā sētā kretīni dejo, kleinajām kājelēm".
Grāmatas beigas šādam žanram nu ļoti saldas. Turku saldumi pat klāt nestāv.
Bet vispār stāsts varēja būt bijis labs, ja būtu vijies ap galveno tēlu, izķidājis viņu tā, lai kļūtu saprotams, kāpēc tas mugurkauls tāds izļurbājies un prāts samežģījies. Iezīmes jau no pagātnes ēnām brīžiem bija samanāmas, kurās redzams, ka patiesībā galvenais varonis bērnībā dzīvojis starp tādām emocijām, kā skaudība, nenovīdība un rūgtums par pašu dzīvi. Bet bērns jau ir kā sūklis. Ne jau tāpēc viņam bieži liktenis tāds pats kā vecākiem, ka bērnam jāatbild par sentēvu grēkiem septiņās paaudzēs, bet gan tāpēc, ka bērns uzsūc visas mājā valdošās emocijas un vēlāk dzīvē liek tās lietā. Un tad jau caur emociju izvilkt dienas gaismā arī pārējos varoņus, tomēr šoreiz nesanāca. Ja grib sagrābt par daudz, parasti "čiks" vien beigās sanāk.
Un vēl es nesaprotu.. nu kāpēc tās pūcītes vajadzēja nogalināt?? :(
November 2, 2017
Pēdējās 30lpp sapratu, par ko bija visa grāmata. Nezinu vai es esmu pie tā vainīga, ka nespēju izsekot tēliem vai tomēr autors. Ilgi domāju, ka neizlasīšu līdz beigām, bet tomēr beigas bija to vērtas..
Šur tur pavīd pa kādai labai domai un sižets arī diezgan ok.. tikai tas bardaks.
Šur tur pavīd pa kādai labai domai un sižets arī diezgan ok.. tikai tas bardaks.
May 23, 2020
Piespiedos izlasīt līdz galam. Gandrīz uz beigu pusi kļuva saistošāk lasīt, bet lai kā man gribētos labu teikt un priecāties.... piedodiet. Mocījos.
November 6, 2020
Grāmata, labi gribēta un cerēta, pirmā visā iespaidīgajā “Mēs. Latvija XX gadsimts” sērijā ir tik ļoti pazudusi vēsturiskos faktos, reālijās, personās, ka ne tikai lasītājs, bet, šķiet, arī pats autors ir gluži kā žņaugos iežņaugts.
Kas būtu sanācis, ja Osvalds Zebris būtu palaidis citus kolēģus pa priekšu?
Kas būtu sanācis, ja Osvalds Zebris būtu palaidis citus kolēģus pa priekšu?
December 18, 2017
Daudz, daudz tās latvju smeldzes, varbūt drusku pārāk daudz, lai varētu tā mierīgi izlaist to grāmatiņu caur savu sajūtu sietiņu.
October 30, 2020
Majdnem öt csillag, kicsit kusza néhol, de nagyon tetszett
January 22, 2018
Nedroša ēka. Nevis māja vai dzīvoklis, bet ēka. Telpa, uz kuru atverot durvis, tā uzreiz sāk brukt. Visu laiku uz galvas birst apmetums, palūkojies uz sienu - skaistas tapetes. Bet tās uzreiz nokrīt. Uz beigām viss vienkārši sagrūst, zem kājām paliek sijas, bet apkārt putekļu mākonis.
January 5, 2018
Šī ir otrā grāmata, ko esmu izlasījusi no sērijas "Mēs. Latvija, XX gadsimts". "Mātes piens" man, protams, patika daudz labāk. Šī grāmata bija pārblīvēta ar vēstures faktiem, personībām un notikumiem, kas man sarežģīja sižeta uztveršanu. Beigas radīja mazu skaidrību, taču bija personāži, kuru lomu līdz galam neizpratu (piemēram, Kuzņecovu meita un Solomons). Kaut ko jau laikam uztvēru, bet palika daudz neskaidrību, pie kurām noteikti vainojamas arī manas vājās zināšanas par Latviju 20.gadsimta sākumā.
October 8, 2017
Sižets gana skaudrs. Patiesībā grāmatu man bija grūti lasīt. Romāns diezgan samudžināts, bet bija interesanti censties (uzsvars uz tikai cenšanos) šķetināt tēlu domas, mērķus un vietu pasaulē. Bet tomēr trūkst diezgan daudz vēsturisko zināšanu, lai visu saturu uztvertu kopumā un spētu grāmatā notiekošajam tikt līdzi , tāpēc esmu diezgan pārliecināta, ka, kādreiz dzīvē šo izlasot ar, iespējams, plašākām zināšanām (un varbūt arī vairāk atvēlēta laika, lai iedziļinātos), atklāšu vēl ko pārsteidzošāku (kaut vai apziņu pat sapratni).
December 23, 2025
Riga, à la veille de Noël 1906. Un homme au manteau élimé sort de la gare, se promène en ville. Les familles sont sorties profiter de la soirée enneigée sur la grand place, les enfants s’amusent sur un carrousel. En quelques minutes, profitant de l’inattention, l’homme kidnappe deux garçons et une petite fille et se réfugie dans un hôtel, les faisant passer pour ses propres enfants.
Rapidement, la panique s’abat sur une ville qui se remet à peine des violentes émeutes anti-tsaristes de l’année passée. La police commence une investigation teintée de préjugés : l’inspecteur pense que l’enlèvement est un coup des socialistes, son adjoint préfère blâmer les juifs. Commencent alors des jours de tension, durant lesquels les flics vont remuer ciel et terre, dans un grand désordre, pour retrouver les disparus. Pendant ce temps, dans la chambre d’hôtel, le ravisseur couvre les enfants de cadeaux et, profitant de leur sommeil, se met à coucher son histoire sur le papier, celle d’un enfant renfermé élevé à la campagne, au pied de la Butte-aux-Coqs qui donne son titre au roman.
À l’ombre de la Butte-aux-Coqs, premier roman de l’auteur letton Osvalds Zebris, relève autant du polar historique que de la fable politique. Car derrière le prétexte de l’enlèvement, c’est la révolution russe de 1905 et ses conséquences directes que l’auteur explore. Cet épisode finalement peu connu en occident, éclipsé par la révolution d’octobre 1917, est pourtant fondateur dans la prise de conscience des pays satellites de l’empire tsariste de leur indépendance, ici la Lettonie. Ce petit pays longtemps sous domination d’une caste seigneuriale germano-balte, le pays tombe sous l’emprise russe au XVIIIe siècle. Pendant longtemps, l’Empire ne touche pas aux structures de pouvoir, mais à partir de 1885, Alexandre III lance une grande campagne de russification. L’enseignement se fera désormais en russe, comme toutes les démarches administratives.
En 1905, Riga est la 3e ville industrielle de l’Empire, concentrant une importante masse prolétaire qui prête de plus en plus l’oreille aux thèses socialistes. Profitant de ce que l’Armée soit occupée à se battre contre les japonais, des soulèvements populaires se produisent dans toute la Russie, et des comités se créent dans les villes et les villages. La police politique est débordée, un vent d’espoir souffle sur le pays.
C’est avec ce contexte que joue Zebris, présentant de manière extrêmement fluide un panel de personnages qui se débattent dans la période d’après, alors que la révolte a été matée. Chute des mouvements clandestins, hésitation de la police, société à vif, et préjugés raciaux et religieux transpirent du roman, lui donnant - outre son contexte historique - une teinte étrangement contemporaine. Ainsi de ce policier biberonné au Protocole des Sages de Scion, qui organise des raffles dans les quartiers juifs, persuadés que ceux-ci ont mangé ou sacrifié les enfants. Ainsi également du destin de ce narrateur mystérieux, révolutionnaire sincère autant que triste individu confronté aux conséquences de ses actes.
Tout le monde en prend pour son grade dans ce roman qui dénonce avant tout les préjugés et la violence aveugle qui se déchaine dans les temps de trouble : temps de héros, temps de salauds, temps où les convictions brûlent et finissent en cendres, où le pragmatisme peut sembler un moindre mal, et où, globalement, le peuple morfle quoiqu’il en soit.
Si l’on pourrait trouver un petit ventre mou, mais ça tient malgré tout très bien, par le soin avec lequel l’auteur (re)donne vie à cette période de l’histoire dans ces lieux. Les descriptions, les ambiances sont superbes, depuis la grand place lors de la scène d’enlèvement des enfants (je l’ai lue/vue en plan-séquence), jusqu’au village au pied de la fameuse Butte-aux-Coqs, en passant par les tavernes enfumées, les scènes de liesse révolutionnaires ou la description du commissariat.
Ensuite (et surtout) par la qualité de son intrigue d’abord, mais surtout par la capacité que déploie Zebris à camper ses personnages : personnalités complexes confrontées à des dilemmes moraux, des catastrophes malheureusement banales et des actions malheureuses.
Il n’y a pas de bons ou de mauvais ici (à l’exception de ce répugnant policier antisémite), seulement des personnages tiraillés avec leur conscience, parfois jusqu’à la folie. Ce qui n’empêche pas Zebris de tirer des leçons politiques à son texte, et notamment la dénonciation de la violence qui déshumanise le peuple (qu’il en soit la victime ou qu’il se positionne en bourreau), la difficulté parfois à assumer ses actes, et la lâcheté. C’est fort précieux en ces périodes de troubles à l’Est de l’Europe, et de montée des extrêmes de se rappeler que l’empathie peut être un fondement de nos sociétés, que la révolution est juste cause, mais qu’elle peut aussi infliger des dommages collatéraux qu’il vaut mieux anticiper ; et bien sûr, que les régimes répressifs qui se cachent derrière la défense de l’ordre pour se maintenir vivants ne font finalement pas long feu (1917 n’est possible que parce que la révolution de 1905 s’est produite), et sont prêts à tout pour se maintenir.
Une fois de plus, le roman est traduit du letton par Nicolas Auzanneau, et une fois de plus, l’auteur a remporté le prix littéraire de l’Union Européenne avec ce livre. À l’ombre de la Butte-aux-Coqs a été publié en français en 2020 par les éditions Agullo.
Rapidement, la panique s’abat sur une ville qui se remet à peine des violentes émeutes anti-tsaristes de l’année passée. La police commence une investigation teintée de préjugés : l’inspecteur pense que l’enlèvement est un coup des socialistes, son adjoint préfère blâmer les juifs. Commencent alors des jours de tension, durant lesquels les flics vont remuer ciel et terre, dans un grand désordre, pour retrouver les disparus. Pendant ce temps, dans la chambre d’hôtel, le ravisseur couvre les enfants de cadeaux et, profitant de leur sommeil, se met à coucher son histoire sur le papier, celle d’un enfant renfermé élevé à la campagne, au pied de la Butte-aux-Coqs qui donne son titre au roman.
À l’ombre de la Butte-aux-Coqs, premier roman de l’auteur letton Osvalds Zebris, relève autant du polar historique que de la fable politique. Car derrière le prétexte de l’enlèvement, c’est la révolution russe de 1905 et ses conséquences directes que l’auteur explore. Cet épisode finalement peu connu en occident, éclipsé par la révolution d’octobre 1917, est pourtant fondateur dans la prise de conscience des pays satellites de l’empire tsariste de leur indépendance, ici la Lettonie. Ce petit pays longtemps sous domination d’une caste seigneuriale germano-balte, le pays tombe sous l’emprise russe au XVIIIe siècle. Pendant longtemps, l’Empire ne touche pas aux structures de pouvoir, mais à partir de 1885, Alexandre III lance une grande campagne de russification. L’enseignement se fera désormais en russe, comme toutes les démarches administratives.
En 1905, Riga est la 3e ville industrielle de l’Empire, concentrant une importante masse prolétaire qui prête de plus en plus l’oreille aux thèses socialistes. Profitant de ce que l’Armée soit occupée à se battre contre les japonais, des soulèvements populaires se produisent dans toute la Russie, et des comités se créent dans les villes et les villages. La police politique est débordée, un vent d’espoir souffle sur le pays.
C’est avec ce contexte que joue Zebris, présentant de manière extrêmement fluide un panel de personnages qui se débattent dans la période d’après, alors que la révolte a été matée. Chute des mouvements clandestins, hésitation de la police, société à vif, et préjugés raciaux et religieux transpirent du roman, lui donnant - outre son contexte historique - une teinte étrangement contemporaine. Ainsi de ce policier biberonné au Protocole des Sages de Scion, qui organise des raffles dans les quartiers juifs, persuadés que ceux-ci ont mangé ou sacrifié les enfants. Ainsi également du destin de ce narrateur mystérieux, révolutionnaire sincère autant que triste individu confronté aux conséquences de ses actes.
Tout le monde en prend pour son grade dans ce roman qui dénonce avant tout les préjugés et la violence aveugle qui se déchaine dans les temps de trouble : temps de héros, temps de salauds, temps où les convictions brûlent et finissent en cendres, où le pragmatisme peut sembler un moindre mal, et où, globalement, le peuple morfle quoiqu’il en soit.
Si l’on pourrait trouver un petit ventre mou, mais ça tient malgré tout très bien, par le soin avec lequel l’auteur (re)donne vie à cette période de l’histoire dans ces lieux. Les descriptions, les ambiances sont superbes, depuis la grand place lors de la scène d’enlèvement des enfants (je l’ai lue/vue en plan-séquence), jusqu’au village au pied de la fameuse Butte-aux-Coqs, en passant par les tavernes enfumées, les scènes de liesse révolutionnaires ou la description du commissariat.
Ensuite (et surtout) par la qualité de son intrigue d’abord, mais surtout par la capacité que déploie Zebris à camper ses personnages : personnalités complexes confrontées à des dilemmes moraux, des catastrophes malheureusement banales et des actions malheureuses.
Il n’y a pas de bons ou de mauvais ici (à l’exception de ce répugnant policier antisémite), seulement des personnages tiraillés avec leur conscience, parfois jusqu’à la folie. Ce qui n’empêche pas Zebris de tirer des leçons politiques à son texte, et notamment la dénonciation de la violence qui déshumanise le peuple (qu’il en soit la victime ou qu’il se positionne en bourreau), la difficulté parfois à assumer ses actes, et la lâcheté. C’est fort précieux en ces périodes de troubles à l’Est de l’Europe, et de montée des extrêmes de se rappeler que l’empathie peut être un fondement de nos sociétés, que la révolution est juste cause, mais qu’elle peut aussi infliger des dommages collatéraux qu’il vaut mieux anticiper ; et bien sûr, que les régimes répressifs qui se cachent derrière la défense de l’ordre pour se maintenir vivants ne font finalement pas long feu (1917 n’est possible que parce que la révolution de 1905 s’est produite), et sont prêts à tout pour se maintenir.
Une fois de plus, le roman est traduit du letton par Nicolas Auzanneau, et une fois de plus, l’auteur a remporté le prix littéraire de l’Union Européenne avec ce livre. À l’ombre de la Butte-aux-Coqs a été publié en français en 2020 par les éditions Agullo.
June 12, 2020
3.5 no 5 zvaigznēm.
Nebija tik slikti kā es biju iedomājies.
Pēc līdzšinējām atsaucēm likās, ka grāmata būs ļoti nebaudāma un nesaprotama. Atzīšos, ka šajā grāmatā ir vietas, kuras liekas mokpilni garlaicīgas un nevietā. Ir arī vietas, kur īsti nevar saprast, kas notiek ar sižetu un tā varoņiem (it īpaši pēdējās grāmatas lapaspuses). Bet manuprāt, vislielākais mīnuss šajā grāmatā ir jaušamā sasteigtība ar kādu autors šo darbu ir rakstījis. Daudzi tēli grāmatā nav pietiekami attīstīti un dažās vietās gribējās, lai autors vairāk pakavējas pie kāda konkrēta notikuma apraksta. Dažreiz liekas, ka tu lasi eseju nevis romānu. Stāstā ir vietas, kur varoņi skaļi viens otram pasaka sausus faktus par tā laika vēsturi, it kā viņi to lasītu no kādas enciklopēdijas.
Runājot par faktiem - šī grāmata ir pārāk pieblīvēta ar tiem. Kamēr daži fakti ir svarīgi, lai radītu 20. gadsimta sākumgala noskaņu un lai grāmata ieturētu vēsturiska romāna statusu, ir daudzi fakti, kuri man, kā vidējās šķiras lasītājam, pilnīgi nerūpēja. It īpaši par nevajadzīgu es uzskatīju nodaļu Pilsētas dārzs, kurā ebreju rabīni apspriežas par savu ticību un lasītājs iepazīstas ar porcelāna un fajansas fabrikas īpašnieka Kuzņecova atvasi. Man pilnīgi visa šī nodaļa bija vienaldzīga. Sorry. Tas gan nenozīmē, ka mani neinteresēja anti-semītisma tēma, kuru autors ievija romānā - tā īstenībā bija ļoti interesanta. Bet es neuzskatu, ka tādēļ vajadzēja atvēlēt tik daudz lapaspuses četru rabīnu sarunai pagrabā. Es, personīgi, no tās neko nesapratu un man tā likās diez gan garlaicīga.
Bet atzīšos - šī grāmata arī lika man pamatīgi domāt par 1905. gada revolūciju un tās nozīmi Latvijas vēsturē, kā arī daudz filozofiskāk - šī grāmata man arī lika domāt par vispārēju revolūciju nozīmi un jēgu cilvēces vēsturē. Šī stāsta divi galvenie tēli - Rūdolfs un Arvīds - ir pretstats viens otram. Viņi reprezentē divus veidus kā cilvēce tiecas pēc taisnības un brīvības. Kamēr Rūdolfs pārstāv to ļaužu šķiru, kuri cenšas savu brīvību izcīnīt ar dūrēm un asu konfrontāciju, Arvīds pārstāv tos cilvēkus, kuri uzskata, ka vienīgais veids kā cilvēks var izcīnīt ilgnoturīgu brīvību ir caur smagu, gadiem ilgu darbu, izglītību, un gudru finansiālo plānošanu. Teikšu, ka lasot grāmatu ir skaidri nojaušams kura pusē nostājas O. Zebris. Šī grāmata norāda ka īsta brīvība slēpjas smagā darbā un izglītība - tieši tas ir bijis nozagts mūsu latviešu tautai visus šos gadus zem vāciešiem un krieviem. Vien to atgūstot mēs patiešām varam kļūt patiesi brīvi.
Es gan neuzskatu, ka šīs līnijas vēsturē ir tik cieši novilktas un viens ir melns un otrs ir balts. Mums ir jāatceras, ka 1905. gadā Latvija neeksistēja. Tā nekad nebija pastāvējusi un var būt, ka šī asā reakcija pret tā laika Krievijas Impērijas valdību bija pamats, kas lika tā laika latviešiem domāt par atsevišķas nācijas izveidi. Tik pat labi tādi cilvēki kā Arvīds, kuri ir mācījušies tā laika esošajā sistēmā, ieguldījuši līdzekļus tā laika Impērijā, izsitušies dzīvē uz priekšu, nebūtu gatavi šķirties no Impērijas un tā vietā lai to grautu, to īstenībā tikai pastiprinātu. Vēl man likās aplams Arvīda teikums par to, ka ir jāpagaida, lai Krievija iekuļas kādā lielā karā ar kādu citu nāciju un tad, juku laikos ir jādibina valsts. Hmm... jā - tā maķenīt gaišredzīgi teikts no cilvēka, kuram nav ne jausmas par pirmā pasaules kara tuvošanos... Un kā ar tiem pēdējiem 100 gadiem kuros latvieši jau dzīvoja Krievijas impērijā? Nebija neviens liels karš? Kā ar to Japānas karu 1905. gadā...
Tajā pašā laikā nenoliedzami Rūdolfa revolucionāri man atgādina 21. gadsimta latviešus, kuri, paši īsi nesaprotot kāpēc, skaļā balsī bļauj "atlajst Sajmu", bet ierosinājumi kā padarīt valsti labāku tā īsti viņiem nav... 1905. gada revolūcijā gāja bojā ļoti daudzi inteliģenti latviešu skolotāji (pāri 700). Tur arī izzuda daļa mūsu spēcīgāko un labāko nācijas pamatlicēju.
Ok - vienvārdsakot - man ilgi vajadzēja domāt un es vēl joprojām domāju. Par to man jāsaka paldies rakstniekam.
Nobeigumā es gribu teikt, ka šai grāmatai ir 5 zvaigžņu potenciāls. Šī veresija, kura tika publicēta, vairāk liekas kā pirmais melnraksts kādam lielākam, daudz vērienīgākam romānam. Žēl. Labprāt būtu vairāk iepazinies tieši ar slepenpolicisu Dāvusu - viņa domām par Impēriju, par latviešiem, ebrejiem. Viņš grāmatā likās vissarežģītākais un interesantākais tēls. Grāmatai ir arī ļoti labi, dzēlīgi citāti.
Atjauninājums: Es vēl joprojām domāju par šo grāmatu un tēmām, kuras tā aizskāra. Viena no tām ir izglītība kā tautas un cilvēka vislielākais ierocis cīņā par brīvību. Kas bija latvieši 20. gadsimta sākumā. Kādi ir veidi kuros valdošās okupācijas ir sistemātiski centušās noliegt mūsu tiesības uz izglītību un kā, tā rezultātā, mūsu tautai ir bijušas tik lielas grūtības izcīnīt ilgnoturīgu brīvību no mūsu apspiedējiem.
Daži citāti:
"...jo ļaudīm no mūsu kārtas nav pārāk daudz taku, pa kurām pasaulē iet. Viena ved prom no sevis paša, jo kalpa maize var gan ilgi būt ciešama, taču agri vai vēlu tā maksā visu dzīvību. Otra taka iet kalnup - tā ir aizaugusi un akmeņaina, un vietām tik šauriņa, ka gājējam jālien sāņus, jāspraucas. Taču šī taciņa cilvēkam sola augstāko balvu - brīvību." (20. lpp)
"Katram sava brīvība jānopelna. Bet tagad, tie tikai tādi māņi. Putas. Pāries mums pāri, nolaidīs asinis, pabēdāsimies un dzīvosim vien tāpat tālāk." (76. lpp)
"Rūdolf, kuru tu gribi nobiedēt? Mani? Tos, kas sēž Kaķa krogā un sapņo par tādu pasaku valstību, kur manta no debesīm kritīs? Jo darba cilvēkus ar to neiebiedēsi - viņi zina, ka no pašu rokām vien viss atkarīgs, ne no karogu vēcinātājiem." (103-104. lpp)
"Pavēlēts. Pavēliet pats sev un topiet par cilvēku." (136. lpp)
"Ar varu nevienu laimīgu nepadarīsi, lai kā rautos." (149. lpp)
"Cilvēks tā var visu dzīvi nostāvēt ar nākamajam solim paceltu kāju, bet tā arī to nespert." (156. lpp)
"Tāds, lūk, cilvēks - vienudien zvēr atriebt savējos, bet tad... paiet dienas, nedēļas, un ikdiena izloka viņu rātnu, paklausīgu un šaubīgu. Tā viņš glūn caur savu šauro pieri uz saimnieku, pasmejas, ja vajag, tam līdzi, sakampj maizes riecienu, kad pasviež, un, kūkumu mūždien uzmetis, raujas dziļāk savā netīrajā kaktā." (157. lpp)
Nebija tik slikti kā es biju iedomājies.
Pēc līdzšinējām atsaucēm likās, ka grāmata būs ļoti nebaudāma un nesaprotama. Atzīšos, ka šajā grāmatā ir vietas, kuras liekas mokpilni garlaicīgas un nevietā. Ir arī vietas, kur īsti nevar saprast, kas notiek ar sižetu un tā varoņiem (it īpaši pēdējās grāmatas lapaspuses). Bet manuprāt, vislielākais mīnuss šajā grāmatā ir jaušamā sasteigtība ar kādu autors šo darbu ir rakstījis. Daudzi tēli grāmatā nav pietiekami attīstīti un dažās vietās gribējās, lai autors vairāk pakavējas pie kāda konkrēta notikuma apraksta. Dažreiz liekas, ka tu lasi eseju nevis romānu. Stāstā ir vietas, kur varoņi skaļi viens otram pasaka sausus faktus par tā laika vēsturi, it kā viņi to lasītu no kādas enciklopēdijas.
Runājot par faktiem - šī grāmata ir pārāk pieblīvēta ar tiem. Kamēr daži fakti ir svarīgi, lai radītu 20. gadsimta sākumgala noskaņu un lai grāmata ieturētu vēsturiska romāna statusu, ir daudzi fakti, kuri man, kā vidējās šķiras lasītājam, pilnīgi nerūpēja. It īpaši par nevajadzīgu es uzskatīju nodaļu Pilsētas dārzs, kurā ebreju rabīni apspriežas par savu ticību un lasītājs iepazīstas ar porcelāna un fajansas fabrikas īpašnieka Kuzņecova atvasi. Man pilnīgi visa šī nodaļa bija vienaldzīga. Sorry. Tas gan nenozīmē, ka mani neinteresēja anti-semītisma tēma, kuru autors ievija romānā - tā īstenībā bija ļoti interesanta. Bet es neuzskatu, ka tādēļ vajadzēja atvēlēt tik daudz lapaspuses četru rabīnu sarunai pagrabā. Es, personīgi, no tās neko nesapratu un man tā likās diez gan garlaicīga.
Bet atzīšos - šī grāmata arī lika man pamatīgi domāt par 1905. gada revolūciju un tās nozīmi Latvijas vēsturē, kā arī daudz filozofiskāk - šī grāmata man arī lika domāt par vispārēju revolūciju nozīmi un jēgu cilvēces vēsturē. Šī stāsta divi galvenie tēli - Rūdolfs un Arvīds - ir pretstats viens otram. Viņi reprezentē divus veidus kā cilvēce tiecas pēc taisnības un brīvības. Kamēr Rūdolfs pārstāv to ļaužu šķiru, kuri cenšas savu brīvību izcīnīt ar dūrēm un asu konfrontāciju, Arvīds pārstāv tos cilvēkus, kuri uzskata, ka vienīgais veids kā cilvēks var izcīnīt ilgnoturīgu brīvību ir caur smagu, gadiem ilgu darbu, izglītību, un gudru finansiālo plānošanu. Teikšu, ka lasot grāmatu ir skaidri nojaušams kura pusē nostājas O. Zebris. Šī grāmata norāda ka īsta brīvība slēpjas smagā darbā un izglītība - tieši tas ir bijis nozagts mūsu latviešu tautai visus šos gadus zem vāciešiem un krieviem. Vien to atgūstot mēs patiešām varam kļūt patiesi brīvi.
Es gan neuzskatu, ka šīs līnijas vēsturē ir tik cieši novilktas un viens ir melns un otrs ir balts. Mums ir jāatceras, ka 1905. gadā Latvija neeksistēja. Tā nekad nebija pastāvējusi un var būt, ka šī asā reakcija pret tā laika Krievijas Impērijas valdību bija pamats, kas lika tā laika latviešiem domāt par atsevišķas nācijas izveidi. Tik pat labi tādi cilvēki kā Arvīds, kuri ir mācījušies tā laika esošajā sistēmā, ieguldījuši līdzekļus tā laika Impērijā, izsitušies dzīvē uz priekšu, nebūtu gatavi šķirties no Impērijas un tā vietā lai to grautu, to īstenībā tikai pastiprinātu. Vēl man likās aplams Arvīda teikums par to, ka ir jāpagaida, lai Krievija iekuļas kādā lielā karā ar kādu citu nāciju un tad, juku laikos ir jādibina valsts. Hmm... jā - tā maķenīt gaišredzīgi teikts no cilvēka, kuram nav ne jausmas par pirmā pasaules kara tuvošanos... Un kā ar tiem pēdējiem 100 gadiem kuros latvieši jau dzīvoja Krievijas impērijā? Nebija neviens liels karš? Kā ar to Japānas karu 1905. gadā...
Tajā pašā laikā nenoliedzami Rūdolfa revolucionāri man atgādina 21. gadsimta latviešus, kuri, paši īsi nesaprotot kāpēc, skaļā balsī bļauj "atlajst Sajmu", bet ierosinājumi kā padarīt valsti labāku tā īsti viņiem nav... 1905. gada revolūcijā gāja bojā ļoti daudzi inteliģenti latviešu skolotāji (pāri 700). Tur arī izzuda daļa mūsu spēcīgāko un labāko nācijas pamatlicēju.
Ok - vienvārdsakot - man ilgi vajadzēja domāt un es vēl joprojām domāju. Par to man jāsaka paldies rakstniekam.
Nobeigumā es gribu teikt, ka šai grāmatai ir 5 zvaigžņu potenciāls. Šī veresija, kura tika publicēta, vairāk liekas kā pirmais melnraksts kādam lielākam, daudz vērienīgākam romānam. Žēl. Labprāt būtu vairāk iepazinies tieši ar slepenpolicisu Dāvusu - viņa domām par Impēriju, par latviešiem, ebrejiem. Viņš grāmatā likās vissarežģītākais un interesantākais tēls. Grāmatai ir arī ļoti labi, dzēlīgi citāti.
Atjauninājums: Es vēl joprojām domāju par šo grāmatu un tēmām, kuras tā aizskāra. Viena no tām ir izglītība kā tautas un cilvēka vislielākais ierocis cīņā par brīvību. Kas bija latvieši 20. gadsimta sākumā. Kādi ir veidi kuros valdošās okupācijas ir sistemātiski centušās noliegt mūsu tiesības uz izglītību un kā, tā rezultātā, mūsu tautai ir bijušas tik lielas grūtības izcīnīt ilgnoturīgu brīvību no mūsu apspiedējiem.
Daži citāti:
"...jo ļaudīm no mūsu kārtas nav pārāk daudz taku, pa kurām pasaulē iet. Viena ved prom no sevis paša, jo kalpa maize var gan ilgi būt ciešama, taču agri vai vēlu tā maksā visu dzīvību. Otra taka iet kalnup - tā ir aizaugusi un akmeņaina, un vietām tik šauriņa, ka gājējam jālien sāņus, jāspraucas. Taču šī taciņa cilvēkam sola augstāko balvu - brīvību." (20. lpp)
"Katram sava brīvība jānopelna. Bet tagad, tie tikai tādi māņi. Putas. Pāries mums pāri, nolaidīs asinis, pabēdāsimies un dzīvosim vien tāpat tālāk." (76. lpp)
"Rūdolf, kuru tu gribi nobiedēt? Mani? Tos, kas sēž Kaķa krogā un sapņo par tādu pasaku valstību, kur manta no debesīm kritīs? Jo darba cilvēkus ar to neiebiedēsi - viņi zina, ka no pašu rokām vien viss atkarīgs, ne no karogu vēcinātājiem." (103-104. lpp)
"Pavēlēts. Pavēliet pats sev un topiet par cilvēku." (136. lpp)
"Ar varu nevienu laimīgu nepadarīsi, lai kā rautos." (149. lpp)
"Cilvēks tā var visu dzīvi nostāvēt ar nākamajam solim paceltu kāju, bet tā arī to nespert." (156. lpp)
"Tāds, lūk, cilvēks - vienudien zvēr atriebt savējos, bet tad... paiet dienas, nedēļas, un ikdiena izloka viņu rātnu, paklausīgu un šaubīgu. Tā viņš glūn caur savu šauro pieri uz saimnieku, pasmejas, ja vajag, tam līdzi, sakampj maizes riecienu, kad pasviež, un, kūkumu mūždien uzmetis, raujas dziļāk savā netīrajā kaktā." (157. lpp)
January 15, 2023
Mums ar Rūdolfu gāja grūti.
Grāmatas sākums gana intriģējošs, bet tas viss ātri vien noplok. Nepatika struktūra, reizēm nācās pārlasīt vairākas reizes, lai saprastu, kas īsti notiek. Dažbrīd stāstījums nāk no pirmās personas, tad šķiet, ka no malas... Tas viss mulsināja un neļāva pilnībā izbaudīt stāstu. Es esmu arī ļoti vīlusies tajā, ka beigas tika pamestas novārtā, īpaša dusma par Jēkaba stāstu. Kaut kas "tjap ļap" ik pa laikam parādās un tad pēkšņi viss! Nekā! varbūt tad labāk vispār nejaukt iekšā vēl citus tēlus un likteņus?
Vēsturiskais atspoguļojums un fons ir labs, var just, ka pie tā ir īpaši piedomāts, patīk arī atsauces uz laikmeta liecībām un faktiem. Priecājos, ka ir daiļliteratūras darbs par Piektā gada revolūciju Latvijas teritorijā.
Kādas 3/4 es nudien cīnījos ar grāmatu, vien uz beigām palika patiesi interesanti, jo beidzot tapa skaidra pirmajās lappusēs uzburtā mistērija un interesēja atrisinājums. Diemžēl autors to īsti nesniedza, tāpēc es palieku vien ar savu empātiju pret nabaga Rūdolfu.
Ā un vēl, tas negaidītais sižeta pavērsiens beigās par brāļu būšanu manās acīs vispār bija kronis visam.
Grāmatas sākums gana intriģējošs, bet tas viss ātri vien noplok. Nepatika struktūra, reizēm nācās pārlasīt vairākas reizes, lai saprastu, kas īsti notiek. Dažbrīd stāstījums nāk no pirmās personas, tad šķiet, ka no malas... Tas viss mulsināja un neļāva pilnībā izbaudīt stāstu. Es esmu arī ļoti vīlusies tajā, ka beigas tika pamestas novārtā, īpaša dusma par Jēkaba stāstu. Kaut kas "tjap ļap" ik pa laikam parādās un tad pēkšņi viss! Nekā! varbūt tad labāk vispār nejaukt iekšā vēl citus tēlus un likteņus?
Vēsturiskais atspoguļojums un fons ir labs, var just, ka pie tā ir īpaši piedomāts, patīk arī atsauces uz laikmeta liecībām un faktiem. Priecājos, ka ir daiļliteratūras darbs par Piektā gada revolūciju Latvijas teritorijā.
Kādas 3/4 es nudien cīnījos ar grāmatu, vien uz beigām palika patiesi interesanti, jo beidzot tapa skaidra pirmajās lappusēs uzburtā mistērija un interesēja atrisinājums. Diemžēl autors to īsti nesniedza, tāpēc es palieku vien ar savu empātiju pret nabaga Rūdolfu.
Ā un vēl, tas negaidītais sižeta pavērsiens beigās par brāļu būšanu manās acīs vispār bija kronis visam.
January 22, 2022
I'm really surprised by the low rating and bad reviews that this book has gotten. For me it's a one of kind book. The writing style is very unique. It has a cinematic vibe in it, very artistic. It has some of the best literary quotes ever writen and great descriptions. A great deal of historical information and an intriguing storyline. The chronological line of events is not confusing at all as some of the readers here may have pointed out. It's very clear, understandable and enjoyable.
Loved the book and the author's original style.
Would love to see more books of him translated in my language, Albanian.
Loved the book and the author's original style.
Would love to see more books of him translated in my language, Albanian.
June 26, 2020
I read this book as part of a EUPL book club, an award Osvalds Zebris won in 2017 for Latvia. It's a quick snapshot into a time period, and region, I did not know much about. I found the writing style to be a bit difficult to follow, with sections merged together and few chapters. The main themes hinge around crime/punishment, crisis of identity, and striving for forgiveness....all based against a backdrop of socialist uprising. While at times engaging read, I must confess some sections flew past me, without much awknowledgemet.
Displaying 1 - 30 of 44 reviews