Šis stāstu krājums ir kā neliela, pavērta durvju šķirbiņa, pa kuru ielūkoties, lai tuvāk saprastu uz Sibīrijas izsūtīto, nepatiesi apsūdzēto ļaužu ikdienas dzīvi, domas un uzskatus. Tā kā pats autors, Valentīns Jākobsons, arī pats vairākus gadus pavadījis darba nometnēs Noriļskā, skaidrs, ka autors stāstos ievijis arī savu pieredzi vai satiktos cilvēkus.
Autora aprakstošā valoda sevī apslēpj arī sarkasma atblāzmas, var izlasīt arī pa kādam jokam. Tomēr viscaur stāstos vijas skumjas un drūms noskaņojums, pārdzīvojumi un pārdomas par tālaika politisko iekārtu un to, cik garda, smaržīga, bet tik ļoti tāla ir silta maizes doniņa, kas agrāk bija tik ikdienišķa un pierasta lieta.
This is a book of various stories told by a Latvian teenager in exile in Siberia. A lot of it is about hunger and people dying. The stories themselves are quite horrifying. But a bit scattered. I am sure it is a lot better in Latvian, as the translation is quite quaint, but not very good.
It did make me want to go out and find perhaps a slightly better written book on the subject.
I have no idea where I got this book - it was just in one of my book piles and I randomly picked it up.