What do you think?
Rate this book
Klejojumu gadi
Apgāds “Lietusdārzs” ir izdevis nelielu un vienlaikus ļoti ietilpīgu Aldas Darbiņas Epneres grāmatu "Klejojumu gadi. Pieci stāsti par Sāras Rū ciltskoku". Tajā apkopoti stāsti, kuru tēli, tēmas, noskaņas veido vienotu veselumu. Galvenā varone Sāra Rū, kuras ciltskoks ir daudz plašāks par asinsradinieku kopu un kurā ir vieta ne tikai cilvēkiem, kādā stāstā tiek nodēvēta par hipijmeiteni. Nav svarīgs viņas vecums, nav būtiskas pagātnes un mūsdienu proporcijas viņas vēstījumā, galvenais ir hipiju gars – mīlestība pret visu dzīvo, dzejiska dzīves uztvere, spēja saskatīt un radīt skaisto ikdienā.
Stāstos asociatīvi brīvi saplūst dažādi laiki, vietas, tēli, situācijas, kultūras alūzijas. Starp esošo un bijušo, tālo un tuvo, zaudēto un neiegūto, cilvēku un dzīvnieku pasauli nav stingru robežu. Tā ir valdzinoša brīvība, un to lielā mērā pauž autores stils, ne vārdos tieši formulētas atklāsmes.
Stāstu notikumi, varētu teikt, ir pat skarbi – tie ietver gan pēkšņi pārtrūkušas pagātnes attiecības, kuru pavedieni iestiepjas tagadnē, gan mūsdienu Latvijas pazīstamas sāpīgas situācijas. Augustīne, kura Ņujorkā meklē vietu radošajām izpausmēm, atsūta savu mazo dēlu Fīlipu uz Latviju pie savas mātes Sāras Rū, kura cenšas nosargāt savas dzimtas Paradīzi, ko apdraud gan laika zobs un naudas trūkums, gan apkārt augošā “jaunā pasaule”. Sāras Rū valdzinošā personība draudīgajās situācijās saglabā rāmu viedumu. Pat Villas Viktors, kurš Paradīzi grib nopirkt par naudu, viņas acīs un rakstnieces tēlojumā ir dzīvs cilvēks, nevis tikai viens no “biezajiem”.
Zīmīgs ir kāda tēla teiktais: “Tevi vajadzēja sasildīt.” Stāstu varoņi cits citu sasilda, vienlaikus smeldzīgā sirsnībā ieskaujot arī lasītājus. Dzīves īstenība, arī skaudrā un saltā, netiek slēpta vai neievērota, taču hipijmeitenei ir raksturīgi nevis žēloties, ka jānes malka uz piektā stāva dzīvoklīti, bet priecāties, ka tikai nupat sastaptais gara radinieks vienkārši palīdz to uznest...
Kopš rakstnieces Aldas Darbiņas Epneres iepriekšējiem stāstu krājumiem “Divpadsmit fotogrāfijas” (1968) un “Uz kurieni lido baltie tauriņi”(1982) pagājuši gadu desmiti. Lielākajai daļai lasītāju viņas darbi būs pārsteidzošs atklājums.
Šī grāmata ir vajadzīga gan kā savdabīgs literārs sacerējums, gan kā latviešu kultūrā visai maz atrodams atgādinājums par hipijlaiku garu un vērtībām. Tā varētu būt tuva gan autores laikabiedriem, gan jauniešiem, gan visiem citiem, kuri prot novērtēt pozitīvu citādību. Šis izdevums iezīmē kādu netveramu, maigu vaibstu mūsdienu literatūrā. Rakstnieces polifonā, mūzikas kompozīcijai tuvā stāstu uzbūve, vietumis dzejai raksturīgais tēlu izmantojums var dot kādu negaidītu impulsu jaunākiem rakstniekiem sava rokraksta meklējumos.
Stāstos asociatīvi brīvi saplūst dažādi laiki, vietas, tēli, situācijas, kultūras alūzijas. Starp esošo un bijušo, tālo un tuvo, zaudēto un neiegūto, cilvēku un dzīvnieku pasauli nav stingru robežu. Tā ir valdzinoša brīvība, un to lielā mērā pauž autores stils, ne vārdos tieši formulētas atklāsmes.
Stāstu notikumi, varētu teikt, ir pat skarbi – tie ietver gan pēkšņi pārtrūkušas pagātnes attiecības, kuru pavedieni iestiepjas tagadnē, gan mūsdienu Latvijas pazīstamas sāpīgas situācijas. Augustīne, kura Ņujorkā meklē vietu radošajām izpausmēm, atsūta savu mazo dēlu Fīlipu uz Latviju pie savas mātes Sāras Rū, kura cenšas nosargāt savas dzimtas Paradīzi, ko apdraud gan laika zobs un naudas trūkums, gan apkārt augošā “jaunā pasaule”. Sāras Rū valdzinošā personība draudīgajās situācijās saglabā rāmu viedumu. Pat Villas Viktors, kurš Paradīzi grib nopirkt par naudu, viņas acīs un rakstnieces tēlojumā ir dzīvs cilvēks, nevis tikai viens no “biezajiem”.
Zīmīgs ir kāda tēla teiktais: “Tevi vajadzēja sasildīt.” Stāstu varoņi cits citu sasilda, vienlaikus smeldzīgā sirsnībā ieskaujot arī lasītājus. Dzīves īstenība, arī skaudrā un saltā, netiek slēpta vai neievērota, taču hipijmeitenei ir raksturīgi nevis žēloties, ka jānes malka uz piektā stāva dzīvoklīti, bet priecāties, ka tikai nupat sastaptais gara radinieks vienkārši palīdz to uznest...
Kopš rakstnieces Aldas Darbiņas Epneres iepriekšējiem stāstu krājumiem “Divpadsmit fotogrāfijas” (1968) un “Uz kurieni lido baltie tauriņi”(1982) pagājuši gadu desmiti. Lielākajai daļai lasītāju viņas darbi būs pārsteidzošs atklājums.
Šī grāmata ir vajadzīga gan kā savdabīgs literārs sacerējums, gan kā latviešu kultūrā visai maz atrodams atgādinājums par hipijlaiku garu un vērtībām. Tā varētu būt tuva gan autores laikabiedriem, gan jauniešiem, gan visiem citiem, kuri prot novērtēt pozitīvu citādību. Šis izdevums iezīmē kādu netveramu, maigu vaibstu mūsdienu literatūrā. Rakstnieces polifonā, mūzikas kompozīcijai tuvā stāstu uzbūve, vietumis dzejai raksturīgais tēlu izmantojums var dot kādu negaidītu impulsu jaunākiem rakstniekiem sava rokraksta meklējumos.
118 pages, Hardcover
First published January 1, 2019
26 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 11 of 11 reviews
October 17, 2023
Saku lasīt ļoti atturīgi, jo ne vienradzis uz vāka, ne solījumi par “Sāras Rū ciltskoku” neiedvesmoja. Bet nekā īpaša negaidīšana negaidot pārvērtās garā un apcerīgā vakarā, tajā skaitā par to, ka “/../ Grāmatas, Cilvēki un Dzīvnieki mūs atrod. Nevis mēs viņus.” Diezgan banāli, bet laikam taisnība, jo es pilnīgi noteikti nemeklēju nedaudz īgnu, nedaudz rezignetu, nedaudz uz dzīvi apvainojušos, taču visnotaļ pašpietiekamu un lepnīgu, un vienlaikus smeldzīgu un intīmu stāstu krājumu, kas man patiešām patika un kas mani patiešām iegremdēja teju vai meditatīvās pārdomās.
Pieci stāsti šķietami nevērīgi apcer uzticēšanos, mātes un negaidīti traucējošus bērnus, progresu pret tradīcijām, bet patiesībā bikli runā par vajadzību sasildīties pie otra, par vajadzību varēt paļauties. Stipra cilvēka atzīšanās cilvēciskā un pat nepieciešamā vājumā. Vērts pārlasīt vēlreiz.
”Ja kādam sāp. Ir jāiet palīgā, Meila teiktu.
Ja ļoti sāp, Meila. Ar mazām sāpēm jātiek galā pašam, es atbildētu.”
Pieci stāsti šķietami nevērīgi apcer uzticēšanos, mātes un negaidīti traucējošus bērnus, progresu pret tradīcijām, bet patiesībā bikli runā par vajadzību sasildīties pie otra, par vajadzību varēt paļauties. Stipra cilvēka atzīšanās cilvēciskā un pat nepieciešamā vājumā. Vērts pārlasīt vēlreiz.
”Ja kādam sāp. Ir jāiet palīgā, Meila teiktu.
Ja ļoti sāp, Meila. Ar mazām sāpēm jātiek galā pašam, es atbildētu.”
March 28, 2021
Īpatnēja grāmata. Lakoniska izteiksme, vēstījums izteikts paīsos un īsos, kā saskaldītos teikumos, kurus piepilda tāds kā matēts mirdzums. Ikdienas rituālu maģija, patiesa, skaisti parādīta sevis samierināšana ar realitāti, siltums, mīļums pret cilvēkiem, augiem un dzīvniekiem gan Sāras Rū vecajā koka vasarnīciņā ar dārzu - Klosterdārzu, pār kuru, šķiet, mūžam plešas augusta zvaigžņotā nakts -, gan visur pasaulē.
March 21, 2020
Daudz skaistu, citējamu vietu. Tādi nelieli, meditatīvi stāstiņi, arī pati grāmata neliela. Varbūt visu neizpratu, grūtāk izteikties, par ko tieši sižets. Bet skaisti. Un kaut kā dzīvesviedi, bez patosa, bez pārspīlējumiem. Jūtams, ka autore daudz pieredzējusi un tieši caur to ir kaut kā vairāk viegluma, vienkāršības. Tā it kā - kamēr dzīve mazliet vai retāk satricina, tas vairāk pārsteidz, sagādā spilgtākas emocijas. Savukārt, kad jau daudz cirtienu, ar laiku iemācies just prieku ikdienā, kaut vai tāpat vien, uz līdzenas vietas, ka vēl dzīva, ka kafija pabaudīta, saule vai lietus, daba.
December 6, 2020
“Pats galvenais ir STAROJUMS. Tā ir Dieva dāvana mīlēt dzīvi. Lai cik ačgārna tā dažkārt neliktos.”
Man gribētos sev tādu kaimiņieni kā Sāra Rū (varbūt Alda), kurā neskatoties uz piedzīvoto, pārdzīvotu, ir liela sirdsgurdība un vienkārša pateicība par to, kas ir, nevis to, kas varēja/vajadzēja būt. Es nezinu, kāpēc tā ir, bet dažkārt mūsu ciltskoka zari cieši savijušies tikai uz raduraksta papīra, dzīvē tie vētru salūzti aizkrituši kaut kur patālu no kopējā koka un nemāk sadiedēties atpakaļ. Un tad vēl dažkārt dzīvē tie uzpotētie zari, kas nejauši nonākuši pie mums ieaugas tik pilnasinīgi, it kā viņi tam būtu radīti.
Īsie stāsti kā mazs avīžu kuģītis pa jūras viļņiem bangojas un mazlietiņ ļauj vietām ielasīties, kas tur tajos avīzes stāstos tintē rakstīts.
“pazaudējas tikai VIENREIZ, es saku, tie ir tikai tādi KLEJOJUMU GADI
mūsu dēmoni.
kas jāizslimo.
kā visas bērnu slimības. īstajā laikā.”
Man gribētos sev tādu kaimiņieni kā Sāra Rū (varbūt Alda), kurā neskatoties uz piedzīvoto, pārdzīvotu, ir liela sirdsgurdība un vienkārša pateicība par to, kas ir, nevis to, kas varēja/vajadzēja būt. Es nezinu, kāpēc tā ir, bet dažkārt mūsu ciltskoka zari cieši savijušies tikai uz raduraksta papīra, dzīvē tie vētru salūzti aizkrituši kaut kur patālu no kopējā koka un nemāk sadiedēties atpakaļ. Un tad vēl dažkārt dzīvē tie uzpotētie zari, kas nejauši nonākuši pie mums ieaugas tik pilnasinīgi, it kā viņi tam būtu radīti.
Īsie stāsti kā mazs avīžu kuģītis pa jūras viļņiem bangojas un mazlietiņ ļauj vietām ielasīties, kas tur tajos avīzes stāstos tintē rakstīts.
“pazaudējas tikai VIENREIZ, es saku, tie ir tikai tādi KLEJOJUMU GADI
mūsu dēmoni.
kas jāizslimo.
kā visas bērnu slimības. īstajā laikā.”
July 9, 2020
pazaudējas tikai VIENREIZ, es saku, tie ir tikai tādi KLEJOJUMU GADI
mūsu dēmoni.
kas jāizslimo.
kā visas bērnu slimības. īstajā laikā
un ja visi dēmoni galu galā
dievi
ceturtdienas vēji, kuriem paraujos līdzi kā nepieradināti vilki pilnmēnesim
kā bites, kuras pieglaužas ziedu pļavai no sāniem, nevis no augšas
siltas atmiņas
ir pārejošas, tad klejojumu gadi
arī pāriet
kā nepieķerties
atlaist
nebūt daudziem, bet būt sev pašam
uzkāpt Jeruzalemē un nokāpt no lejas cits
LOVE ME TENDER
meditatīvs darbs, ja ļaujas
ja atslēdz prātu.
citādi - nesanāk.
putrojas.
ķepurojas.
nu - tā kaut kā.
viss būs labi, es saku, dēmoni nāk un aiziet. mums visiem ir savi dēmoni.
mūsu dēmoni.
kas jāizslimo.
kā visas bērnu slimības. īstajā laikā
un ja visi dēmoni galu galā
dievi
ceturtdienas vēji, kuriem paraujos līdzi kā nepieradināti vilki pilnmēnesim
kā bites, kuras pieglaužas ziedu pļavai no sāniem, nevis no augšas
siltas atmiņas
ir pārejošas, tad klejojumu gadi
arī pāriet
kā nepieķerties
atlaist
nebūt daudziem, bet būt sev pašam
uzkāpt Jeruzalemē un nokāpt no lejas cits
LOVE ME TENDER
meditatīvs darbs, ja ļaujas
ja atslēdz prātu.
citādi - nesanāk.
putrojas.
ķepurojas.
nu - tā kaut kā.
viss būs labi, es saku, dēmoni nāk un aiziet. mums visiem ir savi dēmoni.
January 16, 2021
Silta.
May 29, 2025
Melanholiska un skumja, bet reizē viegla un rimta grāmata. Dvēseli uzrunājoša grāmata.
April 3, 2020
“Esmu pārliecināta - Grāmatas, Cilvēki un Dzīvnieki mūs atrod. Nevis mēs viņus. Mēs tikai paejamies pretī”. Alda Darbiņa Epnere. Paldies, ka šī Grāmata atrada mani! Ar rūgtumiņu, bet tik garšīga!
September 21, 2024
Es nezinu vai ir vēl kāda rudenim tik piemērota grāmata kā šī. Stāsti, kurus vieno nevis laiks, bet pārdzīvojums.
Klosterdārzs, ģerānija, bumbieri, jūra, zvirbuļi krūmā un koka zirdziņš. Hipnotiski smeldzīga un īsta.
____________
Tā rakstīšana varētu būt ceļaspieķis. Pie kā turēties. Ja pasaule kādu brīdi pazūd miglā.
Vai mēs varam izvēlēties savu atnākšanas vai aiziešanas brīdi? Tas vienkārši tā notiek. Arī vakardienas atlaišana vai pieturēšana.
Iekšējās asaras ir daudz smagākas par ārējām. Kas vairāk domātas publikai.
Ne vectēvs ir ciltskoka sākums, ne mazbērns tā noslēgums. Viņi tikai sasien laikus.
Klosterdārzs, ģerānija, bumbieri, jūra, zvirbuļi krūmā un koka zirdziņš. Hipnotiski smeldzīga un īsta.
____________
Tā rakstīšana varētu būt ceļaspieķis. Pie kā turēties. Ja pasaule kādu brīdi pazūd miglā.
Vai mēs varam izvēlēties savu atnākšanas vai aiziešanas brīdi? Tas vienkārši tā notiek. Arī vakardienas atlaišana vai pieturēšana.
Iekšējās asaras ir daudz smagākas par ārējām. Kas vairāk domātas publikai.
Ne vectēvs ir ciltskoka sākums, ne mazbērns tā noslēgums. Viņi tikai sasien laikus.
June 1, 2019
Smeldzīgs stāsts par sevis meklējumiem
September 2, 2020
Grāmata par iekšēju ceļojumu un sevis meklēšanu. Galvenā varone Sāra Rū ar pārdomām aplūko savas iepriekšējās pieredzes un šībrīža stāvokli. Pēcvārdā tiek teikts, ka grāmatas tekstam piemīt autobiogrāfiskas īpašības, tiesa autore neuzņemas atbildību skaidri pasakot, ka tā ir autobiogrāfija.
!SPOILERI!
Skaisti, cieti vāki tumšos, zilos toņos. Biezas, iedzeltenas lapas ar raupju tekstūru. Patīkama jutekļu stimulēšana.
Grāmatas lasīšana radīja milzīgu frustrāciju. Tekstā novērojams vides iespaids uz autora psihi un pasaules redzējumu. Autore uzaugusi laikos, kad atškirība no tipiskā, no vienīgā pieļaujamā tika nosodīta, šī attieksme un nožēlas, kam tā ir radījusi auglīgu vidi, ir novērojama viscaur tekstam.
"Vārtiņi paliks vaļā. Bārnabijam ir izvēle. Iet un atgriezties. Vai iet un neatgriezties." 16.lpp
"Mēs protam paturēt pie sevis. Un mēs nododam šo prasmi kā mantojumu no paaudzes uz paaudzi."19.lpp
"Manai Mātei bija skolotājas valdonīgā daba. Un nespēja piedot vakardienu. Savā ziņa esmu viņai līdzīga. Bet es mēģinu būt stiprāka par Māti." 40.lpp
"Nodevības gēni ir ceļojis no paaudzes uz paaudzi, es saku, un arī Bārnabijs jau seko jums pa pēdām." 70.lpp
Galvenais varonis izraisa lasītājā nožēlu. Sekojot bērnības doktrīnām tikai, lai pašai atkārtotu iepriekšējo paaudžu kļūdas. Jutu panikas smieklu lēkmju tuvošanos no galvenā varoņa aplamības. Tekstā skaidri ir izteikta nožēla pret pagātni un vēlme mainīties, savukārt, tajā pašā tekstā varone krasi atsakās virzītis uz priekšu.
Spēju vilkt paralēli tekstā minētajai pārspīlētajai attieksmei pret suņa brīvību, ar sociālo mediju altrusimu. Piem. Skat, cik Es esmu brīva, ka pat neuzņemos atildību par to, kas skaidri noprotams ir no manis atkarīgs un ir vistiešākajā veidā - mana atbildība. Riebīgi.
Vērtējums: 1/5. Šī grāmata ir rakstīta paša autora gandarījumam. Tajā izteikts un aizstāvēts neveselīgs dzīvesveids.
!SPOILERI!
Skaisti, cieti vāki tumšos, zilos toņos. Biezas, iedzeltenas lapas ar raupju tekstūru. Patīkama jutekļu stimulēšana.
Grāmatas lasīšana radīja milzīgu frustrāciju. Tekstā novērojams vides iespaids uz autora psihi un pasaules redzējumu. Autore uzaugusi laikos, kad atškirība no tipiskā, no vienīgā pieļaujamā tika nosodīta, šī attieksme un nožēlas, kam tā ir radījusi auglīgu vidi, ir novērojama viscaur tekstam.
"Vārtiņi paliks vaļā. Bārnabijam ir izvēle. Iet un atgriezties. Vai iet un neatgriezties." 16.lpp
"Mēs protam paturēt pie sevis. Un mēs nododam šo prasmi kā mantojumu no paaudzes uz paaudzi."19.lpp
"Manai Mātei bija skolotājas valdonīgā daba. Un nespēja piedot vakardienu. Savā ziņa esmu viņai līdzīga. Bet es mēģinu būt stiprāka par Māti." 40.lpp
"Nodevības gēni ir ceļojis no paaudzes uz paaudzi, es saku, un arī Bārnabijs jau seko jums pa pēdām." 70.lpp
Galvenais varonis izraisa lasītājā nožēlu. Sekojot bērnības doktrīnām tikai, lai pašai atkārtotu iepriekšējo paaudžu kļūdas. Jutu panikas smieklu lēkmju tuvošanos no galvenā varoņa aplamības. Tekstā skaidri ir izteikta nožēla pret pagātni un vēlme mainīties, savukārt, tajā pašā tekstā varone krasi atsakās virzītis uz priekšu.
Spēju vilkt paralēli tekstā minētajai pārspīlētajai attieksmei pret suņa brīvību, ar sociālo mediju altrusimu. Piem. Skat, cik Es esmu brīva, ka pat neuzņemos atildību par to, kas skaidri noprotams ir no manis atkarīgs un ir vistiešākajā veidā - mana atbildība. Riebīgi.
Vērtējums: 1/5. Šī grāmata ir rakstīta paša autora gandarījumam. Tajā izteikts un aizstāvēts neveselīgs dzīvesveids.
Displaying 1 - 11 of 11 reviews