Latviešu rakstniece Anna Katra ir pazīstama ar romāniem “Cilvēks, kurš skatās” un “Visiem laimīgas beigas”. Autori raksturo spēja aizrauties ar savu varoņu pārdzīvojumiem, un šī spēja, pēc pašas atzinuma, ir atslēga motivācijai rakstīt daiļliteratūru, ļaujot citādi paskatīties uz personisko dzīvi.
A. Katras trešā romāna “Vietējā stacija” galvenajai varonei Aelitai kādā romantisku noskaņu un negaidītu norišu caurstrāvotā maija vakarā arīdzan nākas atskatīties uz savu pagātni un uzskatiem ar citādām acīm. Līdz šim Aelita bijusi gana apmierināta, jo viņas dzīve rādījusies sakārtota: ir labs grāmatvedes darbs, ir pieklājīgs dzīvoklis galvaspilsētā. Dienas ritējušas rimti un prognozējami. Taču viens spontāns lēmums var izsist no šķietamā līdzsvara, un, skat: visnotaļ cienījamā sieviete labākajos sievietes gados pēkšņi atrodas tādā vietā, kur pat autobusi vairs nepietur.
Lai pārvarētu liktenīgo nejaušību radīto kultūršoku un jūtu mulsumu, no ierastās lielpilsētas vides nokļūstot īstā provincē, Aelitai ir spiesta rīkoties nepavisam ne tā, kā agrāk liktos pieņemami un saprotami. Neparastie apstākļi diktē neparastus spēles noteikumus, un mazpamazām sieviete tos pieņem. Jo – kas zina – varbūt patiesi iespējams arī laimests. Un tad varbūt Aelita varēs aizmirst vārdus, kurus viņa sacīja gandrīz svešam vīrietim kādā spējā atklāsmes brīdī: “Tu sēdi visu dzīvi kā tāda vietējā stacija, bet vilcieni tikai brauc garām, garām, garām...”
..neticēju, ka būs tik aizraujoši. taču noslēgums gan pārlieku dramatiski uzmeistarots. tā vienkāršā dzīve romāna likās ļoti ticama, arī sievietes izmisums pēc mīlestības. nezinu, cik ļoti šo izbaudītu, ja pats lasītu, bet noklausīties stāstu audio versijā man patika. | 3,5*
Gribas kliegt, ka šo vajag ekranizēt, nu tik labs, spilgts gabals, viss zib un ņirb gar acīm! Es to Venti, pie kā Aelita brauc, iztēlojos kā slaveno meitu ģēģeri Alfrīdu no Saimnieks meklē sievu, viņam būtu jāspēlē loma! 😀 Katrā ziņā mani šī grāmata ir paņēmusi ar savu vieglumu, lasot jāiesmejas balsī un arī žēli jānopūšas, jo tāda ir dzīve, pilna ar ceriņiem, cerībām un pārsteigumiem! Izlasot grāmatu ir sajūta itkā būtu piedalījusies jaudīgā ballītē, tiešām kolosāli, viegli un vasarīgi!
Tāda paviegla grāmatiņa, kur foršākais tēls bija "Šņabītis" un pilnā apjomā attēlotas kāzas kaut kur Latgalē. Ak, jā un viena dusmīga dzīve vīlusies vecmeita. Neteikšu, ka smējos, bet bija brīži, kur varēja pasmaidīt.
Snobiem nepatiks. Humora klātbūtne kaut kā latviešiem uzreiz liek darbu ielikt zemākā kategorijā. Bet grāmata aizraujoša, apsrātīga, dzīva, aktuāla lasāmviela. Noklausījos audio versiju - radioiestudējumu. Tad top skaidrs, kāpēc tā izvēlēta radio dramatizējumam. Jo ir daudzas grāmatas, kuras neizvēlas.
"-Viņi nešķirsies. - Vectētiņš pasmaida nepriecīgu smaidu. - Ko nauda is salaulājusi, to mums, mirstīgajiem nebūs šķirt. Labāk nebojā savu nākotni ar viņu pagātnes atliekām."
"Mērķis ir tādas sievietes kā viņa: labākajos gados, materiāli nodrošinātas, bez tuviniekiem, toties ar ilūzijām par skaistām attiecībām. Tieši tādas viņi medī."
Jautri un vienlaikus smeldzīgi. Reāls stāsts, kam vari arī noticēt. Šņabīša portretējums izdevies ārkārtīgi spilgts, viņu nevar neiemīlēt. Viegli jestra grāmata vasaras vakaram 😇
Grūti saprast, kāpēc šī grāmata izpelnījusies augstu novērtējumu. Tāds balagāna apraksts vien ir. Varbūt, ja LV būtu (bet nav!) talantīgs komēdiju žanra režisors, no tās varētu sanākt kādas pavieglas filmas scenārijs?
Sākums man pat ļoti patika, taču kāzas utt.jau bija par daudz. Pilnīgi pietiktu, ja attīstītu vienu līniju un nejauktu iekšā visas uespējamas idejas. Viegla lasāmviela. Jautra. Bet ne īsti mans "augstums".
Asprātīgs un tāds viegls svētdienas romāniņš. Iesaku gan klausīties audio versijā Latvijas radio “Ielūdz radioteātris” izpildījumā, kuru ierunājuši izcilie Sandra Kļaviņa, Kaspars Znotiņš un Andris Keišs.
«- Es esmu pretstats Blaumaņa dzejolim, bet tu esi identisks latviešu tautasdziesmai, viņa beidzot pasludina spriedumu. - Tu esi gatavs visiem izlīdzēt kā tāds labais bāliņš, kurš ved mazu ceļa gabaliņu. Tikai tas nav nopietni. Tautasdziesma saka patiesību. Sievietei vajag tautieti, kurš vedīs visu mūžu. Es esmu normāla sieviete, kaut arī vairs ne jauna. Varbūt esmu arī brīva mīlēt, bet es negribu, lai ar mani paspēlējas un pamet ar salauztu sirdi. Tā kā mans tēvs, kurš tā vienkārši uztaisīja bērnu un aizmaršēja tālāk. Es gribu drošību, kopību, gribu turpinājumu. Man tas ir svarīgi. Man gan mans dzīvesveids patīk, Ilmārs atteic rāmi, it kā mājienu nesaklausījis. Kas gan tur slikts? Visi cilvēki patiesībā ir ceļā, tikai ne visi zina, uz kurieni. Tā ir liela privilēģija - kādam palīdzēt pieveikt kaut vai mazu gabaliņu. Un tā ir privilēģija zināt, uz kurieni pats dodies. Redzi, tāpēc tu man patīc. Tu esi uzdrošinājusies doties ceļā. Un tu zini, ka galamērķis var mainīt visu tavu dzīvi.»
Līdz galam mani tomēr neuzrunāja, taču aizlasoties līdz kāzu epizodēm jau kļuva interesantāk. Gana viegls stāsts par to, cik ļoti vienā dienā var izmainīties dzīve, paziņu loks un uzskati, Aelitai veicot vienu vienīgu līdz galam nepārdomātu soli.
Viegls romans ar humora piedevu. Es domaju, ka pec si romana varetu uznemt lielisku latviesu komediju- kaut kas komedijas "Klases salidojums" stila. Sagribejas but Latgale tiesi tagad Janu laika.