“Mūža noslēpums” ir stāsts par Santu – sievieti, kura, daudzus gadus tiekdamās pēc sava sapņa un to nesasniegusi, kādā brīdī izdara noziegumu. Taču situācija nav tik viennozīmīga – varbūt tas nav noziegums, varbūt Santa rīkojas cēlsirdīgi, kaut pirmajā mirklī šķiet egoistisku jūtu vadīta. Daudzus gadus Santai nākas melot, bēguļot un izlikties, lai noslēpums nekad netiktu atklāts. Un jau atkal jautājums: pašas dēļ vai mīļā cilvēka dēļ. Galvenā varone pati nespēj atbildēt uz jautājumu – turpināt klusēt vai tomēr atklāt patiesību. Rakstniece Lija Brīdaka jautā lasītājam...
„Līdzsvarota, mierīga, skaista, cēla, gudra, harmoniska, latviska – tā Liju Brīdaku daudzina laikabiedri,” raksta Undīne Adamaite, „(..) Viņā vienkārši dzīvs ir sapnis par „Latviju kā mazu skaistu zemi, kurā visi dzīvo puslīdz godīgi un puslīdz pārtikuši”.” (KD, 12.09.2012.)
Lija Brīdaka dzimusi 1932. gada 3. septembrī Alūksnē. Pēc studijām Latvijas universitātē divus gadus strādājusi par skolotāju Bauskas 1. vidusskolā. Šo posmu savā dzīvē dzejniece atspoguļojusi garajā stāstā „Dienas prasa atbildi” (1964). Pirmā publikācija – dzejolis „Audēja” – 1953. gadā, šai pašā gadā publicēts arī pirmais prozas darbs – stāsts „Es neesmu Tevī vīlies”. Pirmais dzejoļu krājums – „Man dzīve dāvina smaidu” nāk klajā 1962. gadā. 70. gadu pirmajā pusē pēc viņas scenārijiem tapušas filmas „Stari stiklā” un „Pilsētas atslēgas”.
Lija Brīdaka strādājusi par galveno redaktori izdevniecībā „Liesma”, pēc tam Rīgas kinostudijā, 90. gados aktīvi darbojusies Rēriha biedrībā.
Pati dzejniece apgalvo, ka vienmēr iepriekš zina, par ko dzejos. No šīs zināšanas iznāk dzeja, ko var nosaukt par publicistisku un intelektuālu. Literatūrzinātnieki Liju Brīdaku uzskata par Mirdzas Ķempes dzejas tradīciju kopēju. Viņas daiļrades būtība ir racionālas, aktīvas sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Savukārt prozas galvenais motīvs – meditācija par sievietes vietu sabiedrībā.
Savādas izjūtas, lasot grāmatu. Skaidrs, ka nekad tā nerīkotos, kā to izdarīja galvenā varone. Prātā nāk vismaz četri rīcības varianti, un neviens no tiem tāds, kādu izvēlējās Santa. Bet, ja reiz tik ilgi glabāts, tad šāds noslēpums jāglabā arī tālāk, jo patiesība ne vienmēr nes atvieglojumu un attaisnojas.
1932. gadā dzimušās autores Lijas Brīdakas sarakstīto darbu saraksts nav mazais, bet jāatzīst, ka 2019. gadā izdotais romāns “Mūža noslēpums” ir mana pirmā iepazīšanās ar rakstnieci. . . ☄️Anotācija grāmatas aizmugurē, manuprāt, izstāsta mazlietiņ par daudz, minot, ka galvenā varone Santa ir izdarījusi noziegumu, līdz ar to darbu lasot nepamet gaidīšanas sajūta, kurā brīdī tad beidzot tiks apskatīts un pieminēts šis noziegums. Aprakstītā tēma nebūt nav fantāzija, jo pasaulē ik pa laikam notiek trakas lietas un ikdienišķi cilvēki dara prātam neaptveramus “noziegumus”, ja tā to var nosaukt, bet neveiklie dialogi, kas atgādina latviešu tv seriālus, nepārliecina par notikumu īstenību. Lai gan, ko es zinu, iespējams, ka ir mājas, kurās tieši šādas ir attiecības starp māti un meitu.
Jāsaka, ka romāns bija tāds drusku pliekans. Lasāms un latvieša parastā sirdij tuvs, taču man pietrūka kādas odziņas, dzirksts. Man nesaprotamas bija beigas, liekas, ka romāns apstājies pusvārdā. Jā, ir grāmatas ,kurām piestāv un noskaņā iederas atvērtās beigas, taču šim romānam ,manuprāt, vajadzēja kaut kā beigties, taču tas beidzās pilnīgi nekā. Vilšanās.
Sākumā biju ļoti skeptisks, jo izlasot anotāciju likās, ka tas noslēpums, būs neinteresants un likās, ka visa grāmata jau ir paredzama. BET… noslēpums mani pārsteidza, grāmata bija laba un man patika lasīt. Biju pārsteigts, ka grāmatai tādas beigas, man it kā patīk, bet reizē arī nepatīk. Dažbrīd aizdomājos kā darītu es, un centos izvērtēt cik pareizi būtu atklāt patiesību.
Esmu tāāāāā vīlusies! Agrāk L. Brīdaga kopā ar M. Svīri man likās labākās stāstnieces (īso un garo stāstu autores). Šobrīd lasot, smoku no naftalīna smakas- teicamnieciskā manierē savirknētiem teikumiem, nedzīviem dialogiem, vecmodīgās valodas, un galu galā banālā un neticamā sižeta.