What do you think?
Rate this book
Kinomāna slimības vēsture
Kad manā dzīvē iestājās neziņas pilns un smags posms, nolēmu sākt rakstīt šo daļēji fiktīvo dienasgrāmatu, un rakstīšanai izrādījās dziedniecisks spēks. Grāmata ir arī par kino, kas joprojām palīdz man izdzīvot. Es ļoti ceru, ka tā palīdzēs arī citiem atgūt dzīves sparu un nejusties vientuļiem savās ciešanās.
Viktors Freibergs
Viktors Freibergs
- GenresNonfiction
119 pages, Paperback
Published October 1, 2019
2 people are currently reading
87 people want to read
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 35 reviews
June 14, 2022
Burvīga dienasgrāmata, kas sarakstīta noteikti ne vieglā dzīves posmā.
Piekrītu Freiberga kungam, ka vislabāk kolekcionēt sajūtas,ne vietvārdus vai gadskaitļus. Gan no ceļojumiem, gan filmām, grāmatām un dzīves vispār.
Piekrītu Freiberga kungam, ka vislabāk kolekcionēt sajūtas,ne vietvārdus vai gadskaitļus. Gan no ceļojumiem, gan filmām, grāmatām un dzīves vispār.
July 8, 2022
"Vientulībā var daudz ko izdomāt, daudz ko uzrakstīt, un vientulība ļauj izbaudīt mirkļa noslēpumainību."
Tik daudzos veidos brīnišķīgs darbs, par spīti sāpju noskaņai.
Tik daudzos veidos brīnišķīgs darbs, par spīti sāpju noskaņai.
November 3, 2019
"Cik labi, ka viss turpinās," ir teikums, ar kuru noslēdzas grāmata, un vienlaikus grāmatas atslēgfrāze, jo viss, ko esam piedzīvojuši, – filmas, cilvēki, bērnība, pieredze, ceļojumi – tā vai citādi mūsos turpinās, ietekmē mūs un veido. Punktu var pielikt attiecībām, bet ne to ietekmei. Viss turpinās. Arī šī grāmata turpinās manī. Kā lasītājā, kā cilvēkā. Es izbaudīju un gaidīšu turpinājumu. Te vairāk par maniem iespaidiem: https://bit.ly/2pC20W6
February 7, 2020
IMDb nebeidzamais watchlist-s papildinājies, atziņas gūtas, ziņkāre apmierināta.
Līdz 5 zvaigznēm mazliet tomēr pietrūka.
Līdz 5 zvaigznēm mazliet tomēr pietrūka.
November 6, 2019
Viktora Freiberga personība ir bijusi tik ļoti mani uzrunājoša, ka dažus gadus atpakaļ pēc savas iniciatīvas brīvajā laikā apmeklēju viņa lekcijas Kinoskolā par kino pasauli. Tādēļ, lasot šo grāmatu, visu laiku acu priekšā ir pats autors, līdz ar to teksta uztvere ir tāda kā īpašāka.
Grāmata ir ļoti personiska ar daudzām bērnības atmiņām, neaizmirstamiem ceļojumiem, gan sapņiem, gan murgiem, bet viscaur vijas kino mīlestība, sākot no gandrīz kā svētceļojuma uz kinoteātri bērnu dienās līdz kino lekciju lasīšanai mūsdienās. Un šķiet, ka atsauces no filmām autors prot atrast un piemērot gandrīz jebkurai dzīves situācijai.
Bet tam visam fonā ir autora emocijas un izjūtas, nemitīgi sadzīvojot ar smagu slimību, kas atgriežas atkal un atkal.. Tēma ir ļoti nopietna, šķiet, ka kur nu vēl nopietnāk, bet tas jau ir Viktors Freibergs, kas arī par šādu tēmu dzirksteļo ar tādu ironiju, sarkasmu un pofigismu, ka ik pa laikam man bija jāsmejas pilnā balsī.
Ļoti gribētos lasīt arī turpinājumu :)
"Iežēlināt lasītāju vai skatītāju ir piedauzīgi; var jau būt, ka es pats to daru, tomēr galvenais šo dienasgrāmatu nolūks ir ar teksta palīdzību izraidīt no manas dzīves visu, kas nomoka."
" Kaut kādi murgi nāk nez no kurienes. Jāmēģina atkal ārstēties ar kino - Sorentino ir nākamais, uz to lieku vēl lielākas cerības, nekā uz Ozonu. ... "Viss beidzas ar nāvi, bet pirms tam vienmēr bijusi dzīve", tas ir Sorentino filmas "Dižais skaistums" vadmotīvs."
Grāmata ir ļoti personiska ar daudzām bērnības atmiņām, neaizmirstamiem ceļojumiem, gan sapņiem, gan murgiem, bet viscaur vijas kino mīlestība, sākot no gandrīz kā svētceļojuma uz kinoteātri bērnu dienās līdz kino lekciju lasīšanai mūsdienās. Un šķiet, ka atsauces no filmām autors prot atrast un piemērot gandrīz jebkurai dzīves situācijai.
Bet tam visam fonā ir autora emocijas un izjūtas, nemitīgi sadzīvojot ar smagu slimību, kas atgriežas atkal un atkal.. Tēma ir ļoti nopietna, šķiet, ka kur nu vēl nopietnāk, bet tas jau ir Viktors Freibergs, kas arī par šādu tēmu dzirksteļo ar tādu ironiju, sarkasmu un pofigismu, ka ik pa laikam man bija jāsmejas pilnā balsī.
Ļoti gribētos lasīt arī turpinājumu :)
"Iežēlināt lasītāju vai skatītāju ir piedauzīgi; var jau būt, ka es pats to daru, tomēr galvenais šo dienasgrāmatu nolūks ir ar teksta palīdzību izraidīt no manas dzīves visu, kas nomoka."
" Kaut kādi murgi nāk nez no kurienes. Jāmēģina atkal ārstēties ar kino - Sorentino ir nākamais, uz to lieku vēl lielākas cerības, nekā uz Ozonu. ... "Viss beidzas ar nāvi, bet pirms tam vienmēr bijusi dzīve", tas ir Sorentino filmas "Dižais skaistums" vadmotīvs."
January 27, 2020
..ļoti īpaša grāmata. tagad, kad to esmu izlasījis, dažas no tajā minētajām filmām arī man gribētos noskatīties :)
December 29, 2019
Uzrunāja. Viena zvaigznīte mazāk par beigām, jo dienasgrāmatām, kas apzinātāk tapušas, subjektīvi šķiet, varētu būt arī apzinātāks noslēgums, vienotāks ar grāmatas pamata noskaņu, kā arī mazliet pietrūka kādu nelielu, dažos vārdos filmu aprakstu (tekstā vai beigās pie pieminēto kinofilmu saraksta). Taču noteikti esmu par to, ka šādas grāmatas vajag - nelielus, ne par daudz, tomēr atklātu sajūtu stāstus par dzīvi, par katram saviem aktuālajiem eksistences jautājumiem. Ja vien varētu, aicinātu ikvienu, kurš iespēj, vēlas, - rakstīt, publicēt vai izdot. Uzzinot, ieklausoties, tikai bagātinos. Nav spriežams tas, cik un kuri dzīves apspekti katram uzmanības lokā, svarīgāki. Bet tas ļauj sajust. Cilvēku. Kā tas ir, būt. Radošam. Slimnīcā nonākušam. Bailēs, nedrošībā, joprojām vēlmēs, mainīgumā, ikdienas epizodiskumā. Dažādi.
November 3, 2019
Viena no šā gada labākajām un nozīmīgākajām grāmatām latviski. Iespējams, pati labākā. 6 zvaigznes!
May 26, 2021
Lielisks ieskats kinomāna domu līkločos brīdī, kad realitāte ir tāda, ka no tās labprāt gribētos aizbēgt. Mākslai ir dziedinošs spēks, ja iespaidi par to spēj nomākt destruktīvus iekšējos monologus. Skaisti! Turklāt es labprāt redzētu vairāk šāda - pavisam neliela formāta izdevumus. 👏🏻
May 3, 2021
Es biju spējīga piesieties pat slimības vēstures tekstam. Bet, protams, tas nav īsti literārs darbs, lai gan - kas tad nav literārs darbs?
Paradokss ir tajā, ka tur ir tikai autors, bet man autora tik un tā ir par maz. Gan slikti, gan labi.
Garāka versija "Jaunajā Gaitā"
Vēzis kā temporāla māksla. Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”
Ir pagrūti iedomāties, kādi būtu labākie apstākļi, lai lasītu kino zinātnieka, pasniedzēja un kinomāna Viktora Freiberga autobiogrāfisko grāmatu “Kinomāna slimības vēsture”. Proti, tas ir diezgan skaudrs stāsts par viena cilvēka līkumoto ceļu no diagnozes līdz diagnozei, no filmas līdz filmai, bet arī – no viena ceļojuma līdz citam, ja vien neiebilstam, ka visa dzīve ir viens vienīgs ceļojums, filma, diagnoze… Grāmata prasa nedaudz domīgu prātu, varbūt ne gluži pludmales apstākļus vai trīcoša trolejbusa pieturu ritmu. Paņemot rokās mazo, jo mazo izdevumu, kas sākumā var šokēt ar savu lakonisko formātu un apjomu, ir jāgatavojas latviešu daiļās un dokumentālās literatūras unikālas parādības sastapšanai. Turklāt šo tekstu veiksmīgu un pieprasītu dara ne žanrs, ne izteiksmes veids vai sižeti, bet tieši personība, kas aiz tā stāv.
21. gadsimtā tapušie retie Latvijas kino cilvēku radītie daiļliteratūras teksti ir bijuši ārkārtīgi godalgoti un lasītāju iemīļoti (un tāpēc komerciāli veiksmīgi). Tādi ir romāni – kino zinātnieces Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” (2015) un kinorežisora Aivara Freimaņa “Katls” (2017), domāju, ka arī Viktora Freiberga grāmata, iekarojusi pārdošanas topus grāmatnīcās 2019. gada nogalē, noteikti ir šo veiksmīgo grāmatu pulkā – kā autobiogrāfisks garstāsts, dienasgrāmata. Iespējams, lasītājus galvenokārt vilina personības šarms – kino cilvēks izmēģina sev neparastu žanru – GRĀMATU, atklāj savus talantus un dzīvesstāstu no jaunas puses. Literatūrzinātne šajā gadījumā vien var noplātīt rokas vai arī atzīt, ka kino cilvēki ir kritiski pret lielāka apjoma mākslas darbiem, kas nav raksti periodikā, tāpēc izvēlas tikai labāko, aizraujošāko, kinematogrāfiskāko un varbūt (ja jau saņemas rakstīt vispār) – personiskāko. Iespējams, kino cilvēki vairās būt publicistiski pļāpīgi un ir spējīgi runāt tikai tēlos, trāpīgos dialogos un situācijās vien, kā to pieprasa labs kino.
Viktora Freiberga grāmatā pats vēstītājs ir kā kinoteātris, kurā lasītājs var dažādos laikos ienākt, lai apskatītos kādu epizodi no Viktora Freiberga dzīves. Kā raksta pats autors – kinoteātris kairina ar īpašu smaržu un atmosfēru, nedaudz garlaicīgu ievadu filmai un tad ar vairāku stundu sastingumu iemūžināta sižeta priekšā. Pati grāmata gan ir kā pavisam epizodisks ieskats cilvēka dzīvē – ja autors ir kinoteātris, tad “Kinomāna slimības vēsture” varētu būt neliels īsfilmu festivāls. Autora literarizētos dzīves fragmentus diezgan vienbalsīgus dara tas, ka vēstītājs gluži kā kalnā kāpējs parasti savām bailēm pretī dodas viens: kritiskais veselības stāvoklis vilcienā, ceļojums uz magnētiskās rezonanses (?) cauruli, sastapšanās ar cilvēkiem Gaiļezera gaiteņos, bērnības atmiņas dzimtajā Madonā, bezmiega naktis utt. Un tikai kādu eksotiskāku ceļojumu aprakstos (tie ir saistīti ar cīņu pret vēzi) beidzot var nojaust, ka līdzās galvenajam varonim nav vis tikai slimība, bet gan kāds tuvinieks – daudzskaitlī izteiktā došanās pretī dabai iepriecina ne tikai lasītāju, kas jau būs nobažījies par vēstītāja vientulību, bet arī ir svarīgi brīži pašam autoram. Tā nav gluži lineāra vēža slimības vēsture, šis “filmu festivāls” veido savu ritmu, kurā izvēlētie akcenti jeb epizodes liek cienīt Viktoru Freibergu arī kā mākslinieku, savas problēmas apraksta kuratoru, kurš pratis izvēlēties tekstus savai grāmatai (domājams, ar redaktoru palīdzību).
Kāda īpaši būtiska Viktora Freiberga teksta iezīme – autors, būdams kinomāns, patiešām arī kaislīgi stāsta par filmu sižetiem, kas viņu ir spēcīgi ietekmējuši bērnībā un jaunībā. Nevarētu teikt, ka šīs autora izvēlētās filmas lasītājs patiešām arī “noskatās”, drīzāk tā ir tikai tāda viegla kino ekfrāze, kuras mērķis ir izcelt autoram noderīgo mākslas notikumu un it kā ieviest to savas dzīves kontekstā. Ne velti Viktors Freibergs raksta arī nedaudz par sapņiem – gadās, ka kino loģika tiek salīdzināta ar sapņa loģiku, jo abu pamatā ir metamorfoze (personības metamorfoze, slimības metamorfoze utt.). Vai grāmata rada sapnim līdzīgu sajūtu? Jā. Vai galvenais varonis un lasītājs līdz ar to stāsta gaitā sagaida pilnīgu metamorfozi kā spilgtā sapnī? Ne gluži, šīs lasītāja gaidas varētu tikt pieviltas, un vēstījumam, iespējams, bija jāturpinās. Sapnis un kino pakacina, patīkami iepazīstina ar sevi, rada kultūrvēsturisku un metafizisku dziļumu, bet grūti to nosaukt par literāru piepildījumu. Varbūt tā ir paradoksālā sajūta, ka autora ir par maz, lai gan grāmatā ir tikai un vienīgi autors. Kā šajā vēstījumā skatīties uz kādu citu grāmatas varoni – vēža diagnozi? Līdzās kino kā kustību svinošajai jaunajai sastinguma mākslai, kas tomēr paredz daļēju aprimtību ekrāna priekšā , līdzās sapņiem kā sirreāliem kino sižetiem, galvenā varoņa slimība kļūst par “temporālo mākslas darbu” jeb tādu, kas notiek laikā, ko nevaram uztvert pilnībā , jo tā ir sava veida performance, kas notiek autora-kinozāles aizkulisēs, kamēr tiek skatīta kārtējā dzīves filma. Atliek vien cerēt, ka autors, būdams savas grāmatas kurators, nu valda arī pār savu diagnozi.
Jāatceras, ka grāmata “Kinomāna slimības vēsture” ir dzīva cilvēka dienasgrāmatas fragmenti, kas, ņemot vērā Viktora Freiberga personības pieticību, nepretendē uz mākslas darba statusu, pat ja tas ir literatūras nozarē. Kā lasīt šo un citas līdzīgas “slimības vēstures”, ja to titulos vien ir iekodēta sakne “māns”, kas paredz ne tik daudz reālistiskumu, cik zināmu literarizētību? Kamēr nebūsim droši par literatūras un īstenības attiecībām (un Viktora Freiberga grāmata ir tikai viens no šīs problēmas piemēriem), atliek ļauties tekstam, meklējot tam vietu savas ikdienas kontekstā.
Paradokss ir tajā, ka tur ir tikai autors, bet man autora tik un tā ir par maz. Gan slikti, gan labi.
Garāka versija "Jaunajā Gaitā"
Vēzis kā temporāla māksla. Viktors Freibergs “Kinomāna slimības vēsture”
Ir pagrūti iedomāties, kādi būtu labākie apstākļi, lai lasītu kino zinātnieka, pasniedzēja un kinomāna Viktora Freiberga autobiogrāfisko grāmatu “Kinomāna slimības vēsture”. Proti, tas ir diezgan skaudrs stāsts par viena cilvēka līkumoto ceļu no diagnozes līdz diagnozei, no filmas līdz filmai, bet arī – no viena ceļojuma līdz citam, ja vien neiebilstam, ka visa dzīve ir viens vienīgs ceļojums, filma, diagnoze… Grāmata prasa nedaudz domīgu prātu, varbūt ne gluži pludmales apstākļus vai trīcoša trolejbusa pieturu ritmu. Paņemot rokās mazo, jo mazo izdevumu, kas sākumā var šokēt ar savu lakonisko formātu un apjomu, ir jāgatavojas latviešu daiļās un dokumentālās literatūras unikālas parādības sastapšanai. Turklāt šo tekstu veiksmīgu un pieprasītu dara ne žanrs, ne izteiksmes veids vai sižeti, bet tieši personība, kas aiz tā stāv.
21. gadsimtā tapušie retie Latvijas kino cilvēku radītie daiļliteratūras teksti ir bijuši ārkārtīgi godalgoti un lasītāju iemīļoti (un tāpēc komerciāli veiksmīgi). Tādi ir romāni – kino zinātnieces Valentīnas Freimanes “Ardievu, Atlantīda!” (2015) un kinorežisora Aivara Freimaņa “Katls” (2017), domāju, ka arī Viktora Freiberga grāmata, iekarojusi pārdošanas topus grāmatnīcās 2019. gada nogalē, noteikti ir šo veiksmīgo grāmatu pulkā – kā autobiogrāfisks garstāsts, dienasgrāmata. Iespējams, lasītājus galvenokārt vilina personības šarms – kino cilvēks izmēģina sev neparastu žanru – GRĀMATU, atklāj savus talantus un dzīvesstāstu no jaunas puses. Literatūrzinātne šajā gadījumā vien var noplātīt rokas vai arī atzīt, ka kino cilvēki ir kritiski pret lielāka apjoma mākslas darbiem, kas nav raksti periodikā, tāpēc izvēlas tikai labāko, aizraujošāko, kinematogrāfiskāko un varbūt (ja jau saņemas rakstīt vispār) – personiskāko. Iespējams, kino cilvēki vairās būt publicistiski pļāpīgi un ir spējīgi runāt tikai tēlos, trāpīgos dialogos un situācijās vien, kā to pieprasa labs kino.
Viktora Freiberga grāmatā pats vēstītājs ir kā kinoteātris, kurā lasītājs var dažādos laikos ienākt, lai apskatītos kādu epizodi no Viktora Freiberga dzīves. Kā raksta pats autors – kinoteātris kairina ar īpašu smaržu un atmosfēru, nedaudz garlaicīgu ievadu filmai un tad ar vairāku stundu sastingumu iemūžināta sižeta priekšā. Pati grāmata gan ir kā pavisam epizodisks ieskats cilvēka dzīvē – ja autors ir kinoteātris, tad “Kinomāna slimības vēsture” varētu būt neliels īsfilmu festivāls. Autora literarizētos dzīves fragmentus diezgan vienbalsīgus dara tas, ka vēstītājs gluži kā kalnā kāpējs parasti savām bailēm pretī dodas viens: kritiskais veselības stāvoklis vilcienā, ceļojums uz magnētiskās rezonanses (?) cauruli, sastapšanās ar cilvēkiem Gaiļezera gaiteņos, bērnības atmiņas dzimtajā Madonā, bezmiega naktis utt. Un tikai kādu eksotiskāku ceļojumu aprakstos (tie ir saistīti ar cīņu pret vēzi) beidzot var nojaust, ka līdzās galvenajam varonim nav vis tikai slimība, bet gan kāds tuvinieks – daudzskaitlī izteiktā došanās pretī dabai iepriecina ne tikai lasītāju, kas jau būs nobažījies par vēstītāja vientulību, bet arī ir svarīgi brīži pašam autoram. Tā nav gluži lineāra vēža slimības vēsture, šis “filmu festivāls” veido savu ritmu, kurā izvēlētie akcenti jeb epizodes liek cienīt Viktoru Freibergu arī kā mākslinieku, savas problēmas apraksta kuratoru, kurš pratis izvēlēties tekstus savai grāmatai (domājams, ar redaktoru palīdzību).
Kāda īpaši būtiska Viktora Freiberga teksta iezīme – autors, būdams kinomāns, patiešām arī kaislīgi stāsta par filmu sižetiem, kas viņu ir spēcīgi ietekmējuši bērnībā un jaunībā. Nevarētu teikt, ka šīs autora izvēlētās filmas lasītājs patiešām arī “noskatās”, drīzāk tā ir tikai tāda viegla kino ekfrāze, kuras mērķis ir izcelt autoram noderīgo mākslas notikumu un it kā ieviest to savas dzīves kontekstā. Ne velti Viktors Freibergs raksta arī nedaudz par sapņiem – gadās, ka kino loģika tiek salīdzināta ar sapņa loģiku, jo abu pamatā ir metamorfoze (personības metamorfoze, slimības metamorfoze utt.). Vai grāmata rada sapnim līdzīgu sajūtu? Jā. Vai galvenais varonis un lasītājs līdz ar to stāsta gaitā sagaida pilnīgu metamorfozi kā spilgtā sapnī? Ne gluži, šīs lasītāja gaidas varētu tikt pieviltas, un vēstījumam, iespējams, bija jāturpinās. Sapnis un kino pakacina, patīkami iepazīstina ar sevi, rada kultūrvēsturisku un metafizisku dziļumu, bet grūti to nosaukt par literāru piepildījumu. Varbūt tā ir paradoksālā sajūta, ka autora ir par maz, lai gan grāmatā ir tikai un vienīgi autors. Kā šajā vēstījumā skatīties uz kādu citu grāmatas varoni – vēža diagnozi? Līdzās kino kā kustību svinošajai jaunajai sastinguma mākslai, kas tomēr paredz daļēju aprimtību ekrāna priekšā , līdzās sapņiem kā sirreāliem kino sižetiem, galvenā varoņa slimība kļūst par “temporālo mākslas darbu” jeb tādu, kas notiek laikā, ko nevaram uztvert pilnībā , jo tā ir sava veida performance, kas notiek autora-kinozāles aizkulisēs, kamēr tiek skatīta kārtējā dzīves filma. Atliek vien cerēt, ka autors, būdams savas grāmatas kurators, nu valda arī pār savu diagnozi.
Jāatceras, ka grāmata “Kinomāna slimības vēsture” ir dzīva cilvēka dienasgrāmatas fragmenti, kas, ņemot vērā Viktora Freiberga personības pieticību, nepretendē uz mākslas darba statusu, pat ja tas ir literatūras nozarē. Kā lasīt šo un citas līdzīgas “slimības vēstures”, ja to titulos vien ir iekodēta sakne “māns”, kas paredz ne tik daudz reālistiskumu, cik zināmu literarizētību? Kamēr nebūsim droši par literatūras un īstenības attiecībām (un Viktora Freiberga grāmata ir tikai viens no šīs problēmas piemēriem), atliek ļauties tekstam, meklējot tam vietu savas ikdienas kontekstā.
Read
October 21, 2019Grūti pateikt, kam īsti šī grāmatiņa paredzēta. Nav tā, ka Freibergs nemācētu rakstīt, tomēr sajūta, ka te pietrūkst gan kino, gan slimības - ir mazliet no visa, bet visvairāk sapņu un ceļojumu iespaidu, mazliet arī bērnības atmiņu. Teksts gan neaizvelk līdz tādam līmenim, ka būtu vienalga par saturu un varētu baudīt tikai stilu. Varbūt man vienkārši pietrūkst empātijas, bet kaut kā tas viss šķita tā... nezinu, sterili un mazliet garlaicīgi. Bet apjoms nav liels un sāpes nerada. Visvairāk laikam ieteicams Freiberga faniem.
June 29, 2020
Smalka, atklāta, jūtīga saruna ar lasītāju (un sevi) par dažādo dzīvi (no fiziskiem un pat fizioloģiskiem eksistences pamatiem līdz dzirkstošam, netveramam priekam), par slimību, par nāvi, par kino. Bez apgrūtinoša patosa un uzspēlētības (teksti tapuši vienlaikus ar autora operāciju, ar citām terapijām). Lasot pārņēma savādas izjūtas: nepārprotams dzīvības un pasaules skaistums, neiedomājams tās potenciāls, un tomēr - rezignācija un neizbēgama visa pasaulīgā iznīcība.
May 29, 2020
Maz ir cilvēku stāsu par cīņu ar šo smago slimību - vēzi. Un ir tikai viens šāds darbs par atmiņu, sajūtu un kinofilmu savīšanu kopā ar cīņu par uzvaru pret to. Vairākkārtēju uzvaru. Taču šis darbs nerada ārkārtīgi depresīvu noskaņojumu, ir tumšāki mirkļi, bet kā vienmēr dzīvē - arī pēc negaisa uzspīd saulīte.
January 7, 2020
Nekad neesmu uzskatījusi, ka man būtu jāievieš dienasgrāmata un pierakstīt notikumus brīdī, kad tie ir notikuši šķiet laika patēriņš un mirkļa neizbaudīšana, kaut kādā ziņā ,pierakstot mēs mēdzam izdaiļot bijušo, lai, kad pārlasītu viss šķistu izteiksmīgāks un neaizmirstamāks. Bet Freibergs manī ieviesa pārdomas, veids kā viņš pasniedz savu "stāstu", lietas uz kurām viņš koncentrējas un ikdienas monotonās izdarības tiek palaistas gar snuķi un tas nav tas, ko viņš vēlas iemūžināt. Attiecības ar sevi un sevis ielikšana milzīgajā pasaulē, kļūstot mar mazu daļu no visa, un cīnīties ar slimību, un gaidīt kurš kuru uzvarēs.
March 18, 2020
Šī ir maza grāmatiņa ir lielu sirdi. Lasīju un nožēloju, ka tik maz zinu par kino, tad lasīt būtu vēl interesantāk. Kinozinātnieks Viktors Freibergs raksta dienasgrāmatu, kurā atklāj savu cīņu ar smagu slimību. Šajā cīņā caurviju motīvs ir paša atmiņas, redzēto filmu ainas ikdienas dzīvē un, manuprāt, skaista, ļoti vizuāla valoda.
January 4, 2025
Izcila grāmata, kas iedvesmo vairāk lasīt un skatīties labu kino, lai caur grāmatām un filmām nevis pabūtu citās realitātēs, bet padziļinātu un izsmalcinātu savējo. Grāmata, kas parādīja, ka iespējams rakstīt arī kinematogrāfiski. Freiberga talants un intelekts ir nepārspējams. Cik labi, ka tas turpina dzīvot un iedvesmot, arī kinomānam aizejot. Domāju, viņam tas būtu paticis.
Citāti, ko paņemu sev (līdztekus skatāmo filmu sarakstam, kas alfabētiskā secībā uzrādīts grāmatas beigās):
- “Rakstīt vienkāršu dienasgrāmatu, uzskaitot katras dienas notikumus, ir garlaicīgi un bezjēdzīgi, bet savīt notikumus ar asociācijām, kuras pierakstu katram pārdzīvojumam vai notikumam tikai vēlāk, - tas rada pilnvērtīgākas dzīves sajūtu..”
- “Vārdu “realitāte” katru reizi lietoju ar vainas apziņu, jo nekad neesmu turējis materiālo pasauli svarīgāku par izdomāto pasauli, kurā dzīvojam, piemēram, skatoties filmu”.
Citāti, ko paņemu sev (līdztekus skatāmo filmu sarakstam, kas alfabētiskā secībā uzrādīts grāmatas beigās):
- “Rakstīt vienkāršu dienasgrāmatu, uzskaitot katras dienas notikumus, ir garlaicīgi un bezjēdzīgi, bet savīt notikumus ar asociācijām, kuras pierakstu katram pārdzīvojumam vai notikumam tikai vēlāk, - tas rada pilnvērtīgākas dzīves sajūtu..”
- “Vārdu “realitāte” katru reizi lietoju ar vainas apziņu, jo nekad neesmu turējis materiālo pasauli svarīgāku par izdomāto pasauli, kurā dzīvojam, piemēram, skatoties filmu”.
April 14, 2021
Viktors Freibergs ir fantastiska un unikāla personība mūsu Latvijā, man gribētos savilkt paralēlas ar Valentīnu Freimani - abi kā milzīgas enciklopēdijas, pilnas kino aizrautības un intelektuālo pārdomu. Es apbrīnoju visas tās filmas un izjūtas, ko Freiberga kungs atceras un spēj nekļūdīgi nodefinēt katrā situācijā.
Grāmatu lasot visu laiku ausīs skan Viktora Freiberga balss, it kā Kinolektorija stāstījums vai tulkojums kādai no viņa izvēlētajām filmām, dzirdēts neskaitāmas reizes. Grāmata par sajūtām, atmiņām un pārdomām, bez faktiem un nosaukumiem ar Freiberga kungam raksturīgo humoriņu.
Un tie sapņi! Viens vienīgs kino!
Man tagad ir garš saraksts ar filmām, kuras jānoskatās...Ļoti patika.
''Visbiežāk, kad nonākam pie sava galamērķa, tad saprotam, ka esam tajā vietā, no kuras sākām ceļojumu.'' (112)
Grāmatu lasot visu laiku ausīs skan Viktora Freiberga balss, it kā Kinolektorija stāstījums vai tulkojums kādai no viņa izvēlētajām filmām, dzirdēts neskaitāmas reizes. Grāmata par sajūtām, atmiņām un pārdomām, bez faktiem un nosaukumiem ar Freiberga kungam raksturīgo humoriņu.
Un tie sapņi! Viens vienīgs kino!
Man tagad ir garš saraksts ar filmām, kuras jānoskatās...Ļoti patika.
''Visbiežāk, kad nonākam pie sava galamērķa, tad saprotam, ka esam tajā vietā, no kuras sākām ceļojumu.'' (112)
September 19, 2021
Es lasīju, noskatījos Bergmaņa Mīklaini kā spogulī, pārlasīju, lasīju, noskatījos Viskonti Nāve Venēcijā, pārlasīju, lasīju, noskatījos Antonioni Profesija: reportieris, lasīju, skatījos Angelopoulos Ainava miglā, pārlasīju, lasīju, noskatījos Ozona Mājās, pārlasīju, lasīju, noskatījos Linča Ziloņcilvēku. Varēja jau izlasīt vienā vakarā, lasīt ātri un bez kaut kādas garas kino skatīšanās, bet vai tad tā būtu Viktora Freiberga grāmata? Grāmata, kurā gribas uzkavēties ilgāk.
January 12, 2020
Laikam jau grāmatas publikācija ir atļauja kā lūriķim ieskatīties autora,kurš kā lūriķis ieskatās filmās, dzīvē.laikam tagad sanāku lūriķis lūriķis...patika nolūrētais,lasās raiti un dzīvi.jāsavek tās baznīcu līnijas Londonā
November 4, 2019
Ne ar ko citu nesalīdzināma. Ļoti cilvēciska, dzīva un pārliecinoša (izjūtas, pārdzīvojumi, šaubas, sāpes). Humora izjūta (īpaši tā, kas melna) ir absolūti brīnišķīga cilvēka īpašība, te tik ļoti baudāma. Domās silti skauju Freiberga kungu, saku paldies, un vēlu veselību un spēku vēl neskaitāmi daudziem kino seansiem!
October 27, 2021
3, 5 ⭐
"Kinomāna slimības vēsture" pavisam noteikti raisa eksistenciālisma pilnas pārdomas, bet pēcsajūta ir mierinoša. Grāmata, kas liks aizdomāties par īsto dzīves garšu un iedvesmos papildināt savu "noteikti jānoskatās" filmu sarakstu.
Grāmata ir laba, bet jāatzīst, ka man kā ne-kino cilvēkam bija grūti ar to saslēgties uz visiem 100 %. Bija slimība un bija kino, un lai arī savā būtībā stāsts ir ļoti intīms, nepameta sajūta, ka autors patvēries aiz tāda kā noslēpumainības plīvura.
"Kinomāna slimības vēsture" pavisam noteikti raisa eksistenciālisma pilnas pārdomas, bet pēcsajūta ir mierinoša. Grāmata, kas liks aizdomāties par īsto dzīves garšu un iedvesmos papildināt savu "noteikti jānoskatās" filmu sarakstu.
Grāmata ir laba, bet jāatzīst, ka man kā ne-kino cilvēkam bija grūti ar to saslēgties uz visiem 100 %. Bija slimība un bija kino, un lai arī savā būtībā stāsts ir ļoti intīms, nepameta sajūta, ka autors patvēries aiz tāda kā noslēpumainības plīvura.
October 26, 2019
Viegla, intīmi atklāta grāmatiņa. Nav obligāti jābūt kino cilvēkam, lai tā liktos interesanta. Turklāt ne jau kino šai darbā ir galvenais. Mazuma piegaršas nav, ja grāmatiņa tiek atvērta bez ekspektācijām. Debijai, manuprāt, labi.
October 15, 2020
Tā retā grāmata, kuras nosaukums ir kā precīza grāmatas anotācija. Ja lasa atsakoties no zināšanām un priekšstatiem par grāmatas autoru, prātā tiek uzburts prasmīgi uzrakstīts dūmakaiani apcerīgs garstāsts par romantisku varoni, kura ciešanas nemitīgi apspīd gaisma.
December 20, 2020
Pavisam cits skatījums uz grāmatu, kad tās autors ir universitātē pasniedzējs. Izjūti, pārdzīvo un saproti. Smagā slimībā ietverts humors un kino, kas autoram ļauj izdzīvot caur asociācijām, kuras tik ļoti papildina grāmatā aprakstīto. Paldies, paldies!
February 10, 2021
Grāmatu izvēlējos, jo ļoti cienu Viktoru Freibergu un viņa lekcijas augstskolā dievināju. Bet grāmata nesniedza gaidīto. Kā jau šādos gadījumos, tas ir pieredzes stāsts, personīgs stāsts, tāpēc neerti likt tās 3 zvaigznes, bet tomēr atĺaušos.
This entire review has been hidden because of spoilers.
March 17, 2021
Interesanta lasāmviela, bet mani kaitināja, cik bieži uzsver vienaldzību pret notiekošo, lai gan aprakstītajā ikdienas dzīvē vienaldzība nemaz nav manāma. Varbūt tas vienkārši ir veids, kā lasītājam (un arī pats autors sev) liktu slimību uzskatīt par mazsvarīgu.
December 2, 2019
Teju katrā lappusē atrodama kāda atziņa vai viedoklis, kuram varēju piekrist vai paņemt sev kā padomu. Vērtīga grāmata. Un kā liels bonuss nāk klāt autora veidots grāmatā minēto filmu saraksts.
May 30, 2020
Izcila grāmata!
Īpaši tiem, kas ciena kino. Un ne tikai tiem.
Īpaši tiem, kas ciena kino. Un ne tikai tiem.
August 19, 2020
Great! And provides a useful list of worth-to-see vintage films. :)
May 28, 2021
Personiski un Patiesi.
Displaying 1 - 30 of 35 reviews