Ir laista klajā izcilā spāņu dzejnieka un dramaturga Federiko Garsijas Lorkas lugu izlase, ko sakārtojis un tulkojis Edvīns Raups. Tajā var lasīt piecas viņa ievērojamākās lugas: “Brīnumainā kurpniece”, “Dona Perlimplina un Belisas mīlestība, ko viņu dārzs vien zina”, “Asins kāzas”, “Jerma” un “Bernardas Albas māja”, tās papildina izsmeļošs tulkotāja priekšvārds, Lorkas lekcija par teātri un īss autora dzīves un daiļrades pārskats. Federiko Garsija Lorka (1898–1936) ir viens no izcilākajiem 20.gadsimta literātiem, ļoti daudzpusīgi apdāvināts – viņš ne tikai rakstījis dzeju un lugas, bet arī zīmējis, komponējis un spēlējis klavieres, bijis sabiedriski aktīvs. Jaunībā Granadas Universitātē studējis filozofiju, valodas un jurisprudenci, piepulcējies Granadas intelektuāļu un mākslinieku lokam, sadraudzējies ar Luisu Bunjuelu un Salvadoru Dalī. Lorka pieder pie modernistiem, kas savās lugās daudz izmanto dzeju, savijot nedalāmā veselumā gan gadsimtos pārbaudītas vērtības, gan vismodernākās literārās vēsmas, kuras savā daiļradē trīsdesmitajos gados ieviesa tā sauktā “Divdesmit septītā gada paaudze”. Viņa dramaturģija cieši saistīta ar Spānijas lauku sabiedrības runu, mūziku un paražām, sirreālistiski toņi tajā kontrastē ar reālās dzīves ainu. Lorkas pienesums teātrim ir tik liels, ka viņu noteikti var saukt par vienu no 20.gadsimta ģēnijiem, taču par aizsteigšanos priekšā savam laikam, par izmisīgiem pūliņiem ierindot Spānijas teātri Eiropas avangardā viņš samaksājis ļoti dārgi.
Born in Fuente Vaqueros, Granada, Spain, June 5 1898; died near Granada, August 19 1936, García Lorca is one of Spain's most deeply appreciated and highly revered poets and dramatists. His murder by the Nationalists at the start of the Spanish civil war brought sudden international fame, accompanied by an excess of political rhetoric which led a later generation to question his merits; after the inevitable slump, his reputation has recovered (largely with a shift in interest to the less obvious works). He must now be bracketed with Machado as one of the two greatest poets Spain has produced in the 20th century, and he is certainly Spain's greatest dramatist since the Golden Age.
Huans. Tev vajadzēja būt mājās. Jerma. Es aizkavējos. Huans. Nesaprotu, kas tevi varēja aizkavēt! Jerma. Klausījos, kā dzied putni. Huans. Skaidrs. Bet tas ir labs iemesls, lai cilvēki sāktu tevi aprunāt. Jerma (asi). Huan, kas ir? Huans. Ne jau tevis dēļ es to saku, cilvēku dēļ. Jerma. Nodurt viņus visus! Huans. Nelamājies. Sievietei tas nepiestāv. Jerma. Ja vien es būtu sieviete! Huans. Beigsim šo sarunu. Ej mājās.
Mājas nav patvērums no tā, ko cilvēki padomās, bet gan cietums, kas mīlošu radinieku rokām būvēts no šīm citu padomāšanām, iedomātām vai īstām. Alkās ziedēt un just, Lorkas tēlotās sievietes nīkst, ārdās un galu galā uzsprāgst sabiedrības priekšstatu mūros. Vismaz beidzot kaimiņi pa īstam sadzird. Vecie mūri mums ir drupas, bet jauni noteikti ir vietā.
Nezinu, kā pamatot šo manu sajūtu, bet liekas, ka šīs lugas ir ārkārtīgi spāniskas - kaisles, dramatisma, bet arī dzīves gudrību pilnas. Bija interesanti izlasīt "Asins kāzas" teksta versijā pēc izrādes noskatīšanās, un abos gadījumos biju ļoti apmierināta. Ja nebūtu parādījies vīruss, būtu noskatījusies arī "Jermu", bet tagad gribas iet uz teātri divtik stipri!
Kas gan es esmu, lai kritizētu Lorku? Un patiesībā nav jau arī par ko. Karstasinīgi, kaislīgi un traģiski ir viņa varoņu likteņi, visi kā viens aizrauj un ievelk savā stāstā. Ļoti patika "Brīnumainā kurpniece" un "Bernardas Albas māja". "Jerma" un "Asins kāzas" jau bija zināmas pateicoties Nacionālajam, bet vienmēr novērtēju iespēju iepazīties ar autora tekstu un norādēm saistībā ar lugas iestudēšanu. Un protams paldies E.Raupam par šo lugu padarīšanu pieejamu spāņu valodas nezinātājiem, mani ieskaitot.
Simt gadu laikā pasaule ļoti mainījusies. Labi, ka ir liecības, kas atgādina par seniem aizspriedumiem, pārliecībām, aizliegumiem, kas caur šodienas prizmu liekas "nepareizi", bet tomēr deva daudz vairāk vietas kaislībām.