Zigmunds Freids "Mākslinieks un fantazēšana" Sastādījis un no vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs
“Kaut mums izdotos sevī vai sev līdzīgos atrast vismaz kaut kādu dzejošanai radniecīgu darbību! Tās izpēte ļautu mums cerēt gūt pirmo skaidrojumu dzejnieka [veiktajai] radīšanai. Un tiešām, izredzes pastāv — pašiem dzejniekiem tīk mazināt distanci starp viņu savdabību un vispārējo cilvēka būtību; viņi mums tik bieži apgalvo, ka katrā cilvēkā slēpjas dzejnieks un ka pēdējais dzejnieks nomiršot tikai līdz ar pēdējo cilvēku.” (No esejas “Dzejnieks un fantazēšana”)
Eseju krājumā iekļautajos darbos Freids runā par mākslu un mākslinieku (dzejnieku, rakstnieku, gleznotāju utt.). Caurviju motīvs ir fantazēšana un neapzinātās darbības. Kā rodas šausmas un to atveide mākslā, kā neirotiķu ğimenes romāns atspoguļojas mūsdienu lieteratūrā, kā kādreizējā velnapsēstība atveidojas tagadējā dzīvē, kā dzejnieki dzejā dziedinās – šie ir tikai daži motīvi, par kuriem Freids raksta kopumā deviņās krājuma esejās.
Freids kā Freids. Tomēr šis eseju apkopojums, manuprāt, ir ļoti veiksmīgs. Tajā skartas stilīgas tēmas, kas interesantas var būt ikvienam - ne tikai Freida studētājiem. Īpaši aizraujoša bija baisā analīze. Tāpat mani fascinēja vairāku desmitu lapaspušu analīze par kādu skulptūru, kas Freidu interesē - Kāpēc Mozus skatās tieši tā? Kāpēc viņam roka spēlējas ar bārdu? Vienkārši lieliski sekot līdzi, kādi nu būs Freida secinājumi.
Patīk man Freida spēja aiz virspusēja motīva redzēt dziļāku. Meistars slepenā un apslēptā atklāšanā. Tik jāatceras, ka filozofēšana nav psihoterapija.
- Dēmoni ir mūsu ļaunās, atmestās vēlmes, - projekcija ārējā pasaulē ļauj neievērot iekšējo dzīvi, kur tās mīt, - īslaicīgā skaistuma zūdīgums palielina tā baudāmību.
Aizrāva analīze par Faustu, par velna devumu cilvēkam, par līgumiem, ko parakstām ar velnu par dvēseles pārdošanu. Velns kā tēva aizstājējs, uzmācīgu darbību saistība ar reliģiju.