Gandrīz divdesmit aktīvas rakstniecības gados MĀRIS BĒRZIŅŠ (1962) ir nodevis lasītāju vērtējumam ne tikai piecus romānus, sacerējis stāstus un lugas, bet radījis arī tik savdabīgu personāžu kā Gūtenmorgens, kura rāmi ironiskās pārdomas par dzīves absurdo pusi lasāmas jau divās grāmatās. Māra Bērziņa veikums novērtēts ar Latvijas literatūras gada balvu (par lugu krājumu “Iztēlojies” 2009. gadā un romānu “Svina garša” 2015. gadā). Romāns SVINA GARŠA izpelnījies arī Dzintara Soduma balvu un Baltijas Asamblejas balvu literatūrā.
Jaunajā Māra Bērziņa romānā AIZLIEGTAIS PIANĪNS galvenā darbības vide ir bērnudārzs, taču rakstnieka vēlīgi dzēlīgais skats tver arī Cibānu ģimenes — deputātes Lindas un mākslinieka Induļa — ikdienu, Saeimas aizkulišu spēles, ielūkojas departamentu, policijas un citu iestāžu birokrātijas gaiteņos.
Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis
Grāmata izdota ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu
Es vēl neesmu izlēmusi, vai man labāk patika "ledusskapja temperatūras režīma kontroles žurnāls" vai "darbinieku lojalitātes uzraudzības žurnāls". Un es arī neesmu izlēmusi, vai vairāk smieties par ģeniālo birokrātijas kariķējumu, vai raudāt par to, cik precīzi tas atbilst realitātei. Bet jebkurā gadījumā "Aizliegtais pianīns" ir viena labākajām no pēdējos mēnešos lasītajām grāmatām. Es smējos balsī.
Neiedziļināšos saturā par klavieru dāvināšanas un bērnudārza iekšējo noteikumu rakstīšanas peripētijām, tās katram jāizbauda pašam. Vismaz divas reizes pārlasīju, kā tika iegrāmatota veca skapīša pārtapšana par plauktu, pamatlīdzekli pārvēršot inventārā. "Skat, divās dienās tiku galā, nopriecājas Elita".
Es ļoti gribētu varēt apgalvot, ka nekad mūžā neesmu ne radījusi, ne izpildījusi kafkaeskus normatīvus, taču diez vai ir kāds ierēdnis, kurš, to sakot, nemelotu. Un tas mani aizveda pārdomās par mūžīgo cīņu starp vajadzību saglabāt kaut kādu vienotu kārtību - jebkam, patiesībā, jo tikai tad ir iespējami salīdzinājumi -, un elastību individuālos risinājumos, vienlaikus neieslīgstot kazuistikā. Nebūšu oriģināla - jādomā līdzi tam, ko un kāpēc dara. Pretējā gadījumā šķitīs, ka atskaite par bērnudārza inventāra izmantošanu nav pietiekami precīza, ja netiek norādīts, ka tualetes papīrs izmantots bērnu un personāla dibena slaucīšanai. Un tā jau ir diagnoze.
"Un vispār, no papīriem es atzīstu tikai grāmatas un tualetes papīru. Mīkstu."
Ak, cik sarežģīti ir izlavierēt visiem noteikumiem, regulām un citiem zvēriem, lai tajos noteiktais kaut kā saietu kopā ar reālo dzīvi! Jā, gana daudz reižu smējos, jo tā jau arī ir - kaut patiesībā nav nemaz smieklīgi, jo tā jau arī ir.
Tā kā šis darbs ir izdots taustāmā un ilgtspējīgā veidolā, tad bibliotēku plauktos nostāvēs ilgāk nekā "Dadža" franšīzes 80to gadu izdevumi, kuros feļetonus par birokrātiju varēja lasīt gan žurnālos, gan Dadža kalendāros. Un re - pati tēma joprojām aktuāla.
iespējams, ja nebūtu aizvadījusi dažus sava darba gadus bērnudārzā, man šis viss liktos pārāk pārspīlēti, bet, tā kā arī pati esmu bijusi daļa no papīru ražošanas, varu likt roku uz sirds un teikt, ka Bērziņš ir paveicis gaužām lielisku darbu, kas lika man māt ar galvu un smiet, daudz jo daudz. reizēm ir tik labi nepukstēt, bet pasmieties par visu to absurdo absurdu, kam paši sevi vedam cauri.
..jau kopš dienas, kad Māris Bērziņš man atsūtīja pirmās grāmatas lpp., kas, viņaprāt, vēl bija galīgi garām, es gaidīju šo grāmatu, lai atkal smietos. un es smējos. pēcāk iedevu arī mammai izlasīt un arī viņa smējās. ļoti burvīga literatūra. un tik sulīgi uzrakstīts par visām tām bezjēdzīgajām birokrātijas lietām.
Domāts kā satīrisks romāns par Saeimas deputātes, kas vēlāk izrādās ir partiju staigule, Lindas labo nodomu uzdāvināt sava bērna bērnudārzam klavieres un tad arī sākas pastāvošās birokrātijas žņaugu visas plašās un košās nianses. Turklāt Lindai ģimene arī nav prioritāte, jo vīru viņa nemīl, bet mīl manipulēt ar savu bērnu. Zīmīgi, ka likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības, bet šo likumu pieņemšanā vistiešākais sakars ir tieši Saeimas deputātiem, ieskaitot to pašu Lindu, tāds apburtais loks sanāk. No satīras darbiem man patika Zoščenko "Stāsti" un īpaši jau Joņeva "Tīģeris", kurš dabiskā veidā raisīja manus smieklus, bet ar Bērziņa "Aizliegto pianīnu" es nesaslēdzos, jo gaidīju ko garšīgu valodā un rakstībā, bet dabūju tikai tādu pliekanu zupu.
Māris Bērziņš draudzīgi paironizējis par to, kas notiek tepat blakus bez "viss ir slikti" noskaņas. Šo grāmatu lasot var pasmieties, var pasmīnēt un var arī pamāt ar galvu, ka jā, jā, tā jau ir. Man patika. Varētu aiznest arī sava bērna audzinātājām iedot palasīt.
man šķiet, ka autors apskaužami precīzi ir aprakstījis tos birokrātisko bezjēdzību žņaugus, kas piegriež skābekli jebkurai sistēmai. smieklīgs un absurds stāsts par to, cik daudz vairāk mēs ticam papīriem, nevis uzticamies cilvēkiem.
un tā bērnudārza audzinātāju valoda, sarunu tematika un izpratne par lietu kārtību - tā ir tieši tāda. zinu pavisam droši no savu ģimenes locekļu pieredzes.
Māris Bērziņš ir uzcēlis, nē, uzrakstījis pieminekli birokrātiskās vingrošanas vājprātam. Es ceru, ka pienāks diena, kad likumi un noteikumi kļūs cilvēcīgi un šis literārais darbs šķitīs komisks. Šobrīd - traki precīzi pasmaidīts par valsts un pašvaldību iestāžu administratīvo ikdienu. Ļoti labi!
Šo Māra Bērziņa grāmatu es vēlējos izlasīt no tā brīža, kad pats autors, prozas lasījumu nedēļas ietvaros, bija nolasījis tās fragmentu. Fragments toreiz mani tā aizrāva, ka citu autoru lasījumi šķita pliekani un neinteresanti.
Māris Bērziņš ir pazīstams ar savu romānu "Svina garša" no sērijas "XX gadsimts", kas reālistiski ataino Latvijas vēsturi. Noteikti katram ir jāizlasa vismaz viena no šīs sērijas grāmatām. Kā arī autora slavenie stāstu krājumi "Gūtenmorgens" un "Gūtenmorgens. Otrreiz." noteikti ir dzirdēti, par tiem runāja gan sabiedriskajā transportā, gan radio, televīzijā un pat uz ielas.
Tā kā raksta Māris Bērziņš neraksta neviens. Viņa valoda ir tik plūstoša un raita, vārdi tik izmeklēti un brīvi, ka šķiet, ka nevis lasi grāmatu, bet gan skaties filmu, vai arī visi šie notikumi vienkārši norisinās lasītāja acu priekšā.
Un es nezinu nevienu citu autoru, kurš lasītājam liktu iemīlēt arī negatīvos grāmatu tēlus, jo arī pret tiem rodas cieņa, kad lasītājs saprot, kas vadījis šo varoni uz minēto rīcību.
"Aizliegtais pianīns" ir stāsts no tautas, kas tāds varēja notikt ar ikvienu no mums. Lai gan birokrātija ir kaut reizi skārusi gandrīz katru, šis stāsts paver skatu uz kopējo ainu un liek aizdomāties - kam tas viss ir vajadzīgs? Pašu grāmatas sižetu es neatklāšu, šis darbs nav tik biezs, lai ar to neiepazītos patstāvīgi. Jo valoda ir tieši tik piemeklēta, ka kopainā ar stāstu aizraus ikvienu. Jo ir taču interesanti lasīt par citu cilvēku dzīvi, vai ne!?
" - Krēslas zonā... Es savā ķēkī pat nenojautu, ka tev te iet tik interesanti. - Aber ļoti interesanti. Ja vēl sistēma uzkaras, tad ir pavisam jautri. Laiks paskrien tik ātri kā karuselī. - Toties tagad nav vairs ar papīriem jāņemas, vai ne? - Kā ta nav! Gandrīz viss ir dubultā - gan papīru, gan elektroniskā formātā Jau ašpadsmit gadu runā, ka pāries tikai uz vadiem. Bet ko tas dod? Departamentā nekad agrāk nav tik daudz cilvēku strādājis kā tagad ar visām smalkajām tehnoloģijām. Bērni tik ātri nesadzimst kā ierēdņi." 62-63. lpp
Bija aizraujoši arī atrasties grāmatas prezentācijā. Autors stāstīja par to, kā tapa grāmata, kur bija vedušas viņa takas, kādu izpēti viņš bija veicis, lai noslīpētu stāstu. Tas bija tik aizraujoši, ka iesaku ikvienam - ja ir iespēja, noteikti dodieties uz grāmatu atvēršanas pasākumiem, ja tādi notiek. Vienmēr ir interesantāk lasīt grāmatu, ja zini par tās tapšanu mazliet vairāk.
Biju pirmā, kas saņēma autogrāfu savā grāmatas eksemplārā. :)
Iespējams, ka no Aizliegtā pianīna gaidīju ko vairāk, šķietama autora pienākuma un atmiņā lieki austošo sajūtu, kas pavadīja lasot iepriekšējo Māra Bērziņa darbu, dēļ. Taču, kad pievēru acis un ļāvu sev atrauties no zemes, jāsaka, ka savā ziņā izbaudīju arī Aizliegto pianīnu. Kopumā romāns mani gan smīdināja, gan skumdināja. Gan labā, gan sliktā nozīmē. Taču smeķīgā pēcgarša, kas manu mēli joprojām nav pametusi, kaut romāna vāki jau kādu brīdi aizdarīti, liek atzīt, ka man patika, par spīti skābenajai sajūtai, kas mani nevēlējās pamest brīdī, kad mēģināju sataustīt romāna patiesos gabarītus. Plašāk: https://austra.lv/2020/09/15/maris-be...
Neticami, kādi papīru kalni ir jāapraksta, lai no salūzuša bērnudārza skapīša pagatavotu plauktiņu vai nemīlēto pianīnu atdāvinātu sava bērna bērnudārzam vai galu galā - kādam nolūkam ticis izmantots tualetes papīrs. 🙈 Autors visu ir uzrakstījis tik komiski un asprātīgi, bet patiesībā jau viss šis ir skumji - tik skumji, ka, nopietni ņemot visas instrukcijas un rīkojumus, bērnudārza vadītāja nonāk trako namā. "Atrakstīšanās" darbībām pa vidu vēl Saeimas "netīro" gaiteņu spēles, traģisks negadījums un izmeklētāja aizdomu kliedēšana.
Dīvaina grāmata - smieklīgi un reizē kurina dusmas par stulbajiem normatīviem un cilvēkiem-funkcijām, kas tos izdod un kas saskata tajos lietderību! Strādājot skolā, varu apliecināt, ka situācija līdz sāpīgumam pazīstama. Tomēr, salīdzinot situācijas, Ventspils izglītības pārvaldi varētu kronēt par birokrātu karali! Avotu saraksts - :)))))
Asprātīgi uzrakstīts un loti veikli samezglots stāsts, kas it kā nevainīgi iesākas par vecām klavierēm, kuras deputāte Linda grib aizvākt prom no savas mājas un izdomā nodot bērna dārzinā. Paralēli vijas gan deputātes gimenes stāsts, gan bērnudārza darbinieku cīna ar birokrātiju un absurdiem dokumentu kalniem, kuri jāaizpilda, lai jebkas vispār notiktu. Spriedze mijas ar humoru un, paldies autoram, fināls ir negaidīti pozitīvs! Trakākā atklāsme, ka visi šie pieminētie Izglītības departamenta rīkojumi ir īsti, uz tiem ir pat atsauces grāmatas beigās.
Sliktam rakstniekam īkšķis traucē, labs rakstnieks uzraksta šedevru pēc telefona grāmatas motīviem. Tad nu Māris Bērziņš ir uzrakstījis lielisku (jo patiesu, varētu pat teikt - dokumentālu) sociālkritiska humora gabalu pēc Rīgas pašvaldības pakļautībā esošo izglītības iestāžu obligātās nomenklatūras saraksta. Acīmredzami - viņam ir savs špions, kas ir atstāstījis pēdējo 2 gadu galvenos hitus Rīgas centralizēto iestāžu dokumentācijas un tehnoloģisko uzlabojumu jomā.
Viss precīzi, nekas nav piedomāts, vienīgi no malas skatoties ir vieglāk par to visu pasmieties. Kad pats esi iekšā, tad sākumā arī smejies, bet tad tas absurds ievelk arvien dziļāk, atliek tikai pieņemt "dead inside" attieksmi un pamazām kļūt nejūtīgam.
Izglītības iestādē, kurā strādāju es, identisks jampadracis sagriezās ap finiera gabaliņiem darbmācības stundām. Putnu būrīši jau bija uztaisīti un putni izšķīlušies, kad pēc intensīvas sarakstes vairāku nedēļu garumā mēs dabūjām Departamenta atļauju - jā, finiera atgriezumus drīkst pieņemt, interešu konflikts nav konstatēts. Arī caur birokrātijas apkarošanas un trauksmes celšanas pasākumiem ar kopī-peist-gotovs know-how'iem tikām cauri, ar jaunajiem grāmatvedības novirzīšanas scenārijiem cīnāmies joprojām, bet nu jau bez emocijām.
Jo - jā! - kā Māris ļoti precīzi to piefiksējis:
"- Īstenībā, - Elita turpina, tur ir bezjēdzīgi kaut ko teikt vai cīnīties, jo tas netiek izdomāts ne pie mums, ne Departamentā, bet kaut kādā pelēkā vietā. Es pat nenojaušu, kur visi šie brīnumi rodas. - Krēslas zonā... Es savā ķēķī pat nenojautu, ka tev te iet tik interesanti."
Cik saprotu no šobrīd notiekošā (direktori gatavojas attālinātam ārkārtas režīmam v.2.0), centralizēti tehnokrātiskas, lai neteiktu - sātaniskas, spīles jau tuvākajā nākotnē ievažos dārziņus un skolas vēl stipri vairāk, bet, kad tiek publicēts šāds darbs un pelēkums iznāk gaismā, tad tas dod cerību uz kādu cilvēcīgu atrisinājumu. Haotisku, nepakļāvīgu, brīvu.
Būtu komiski un smieklīgi, ja vien tas nebūtu par mums pašiem. Birokrātijas paraugstunda un tās upuri. Dzīvojam burta kalpības zemē un izskatās, ka nekas nemainīsies, jo EK ražo jaunas Regulas, kas attiecīgi liek mums, paklausīgajiem un iztapīgajiem ražot tālāk. Labs skats no malas, lai liktu aizdomāties, cik tālu esam nonākuši.
Aktuālo dokumentu saraksts. Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”
Šādi romāni ir reizē briesmīgi un aktuāli. Māra Bērziņa programmatisks romāns-iesniegums latviešu literatūras lasītājiem, Latvijas valsts iedzīvotājiem, mammām, tētiem, viņu bērniem un mazbērniem. Lai tie visi zina, cik orveliskas kaislības sevī slēpj tie infantilās krāsās tērptie bērnudārzi Rīgas mikrorajonos un apkaimē. Lai viņi apzinās, ka bērnība nav viegla, tā ir sarežģīta, tā ir konstruktors, kura veidota tā, lai bērns nepieredzētu iesniegumu, protokolu un noteikumu stingrās šausmas, ko “aiz kadra” savukārt pieredz tā vecāki un audzinātāji. Protokols Meklējot formu, kādā runāt par šo romānu, var lietot uzskaites protokolu: Māris Bērziņš “Aizliegtais pianīns”, sestais autora romāns, darbība noris mūsdienu bērnudārzā, kā arī ierēdņu un viņu ģimeņu pasaulē; galvenie atbildīgie ir deputāte Linda, kurai ir dēls-bērnudārznieks un vīrs-mākslinieks, bērnudārza audzinātāja, vēlāk metodiķe, Gunita un metodiķe, vēlāk direktore, Sabīne; klāt nāk dārziņa saimniecības daļas vadītāja Elita, mūzikas pedagoģe Sandra, pavārs Staņislavs, amatnieks Juris, medmāsa Aija, bijusī direktore Alma, izmeklētājs Bušs, amatpersonas. Katrs tēls veidots tā, lai būtu arī sava amata, sava laikmeta tipāžs, bet ar sadzīviskas ligas apskatošā un tāpēc nereti mazaizraujošā tekstā atšķiramām īpatnībām, piemēram, pavārs ir inteliģents – prot gan gatavot, gan asprātīgi runāt; metodiķes Gunita un Sabīne pēkšņi atklāj, ka ir pretmeti: brīvais pedagoģiskais gars pret kancelāri pareizo ierēdņa psihopātisko, skaidri iezīmējot paša autora simpātijas. Un laikam nav neviena negatīva tēla, ko norakstīt, izņemot birokrātiju, kas liek deputātes Lindas vīra bērnudārzam dāvināto pianīnu “Rīga” uzskatīt par interešu konfliktu. Ar to sižets tiek uzrīdīts arvien lielākam konfliktam: cilvēka vārds un godaprāts, tīrā sirds un praktisks vieglums pret dokumentu un likumu nepiekāpīgo aizdomīgumu. Neiztiek arī bez asinīm. Paraugnolikums Autors ir veidojis realitātē, pat dokumentos un likumos balstītu tekstu, kurā varoņi formālo dekorāciju dēļ diemžēl izskatās pēc lellēm – likteņa, likumu, mākslas rokās. It kā tiem nebūtu dots laiks nonākt konfliktā ar sevi, jo ar savām acumirkļa bažām vai asprātībām jāsteidz piepildīt sižeta plaisas. It kā viņi likuma un priekšrakstu absurdu nevarētu mēģināt apiet ar vecajiem labajiem blata, izdomas un kukuļa paņēmieniem. O, deputāte atsitas pret pianīnu. O, metodiķe vieglu roku tiek iecelta par direktori. O, pianīns tiek pasludināts par nelikumīgu dāvanu, ak vai, ak vai, ļausimies bēdām, īsto risinājumu atrodot tikai pašās beigās. Izklausās ļauni, taču lasītāja aizraušanās ar sižetu notiek tikai tad, kad parādās ārsti un policija, jo nereti didaktika, kas laikam domāta jaunajiem vecākiem, iegremdē lasītāju bērnu audzināšanas patiesībās, bet īsti cilvēcīgas kaislības bērnudārza pasaulē tiek tikai līdz ļoti nejaušai, fragmentārai nepaklausīga bērna un/vai nepaklausīga vecāka problēmai. Romāns ar visu savu nospodrināto valodu un nopulēto varoņu vēstījumu zaudē kopējo viendabību, kas jau tā ir nosacīta – teksts acīmredzot ir izaudzis no atgadījumiem bērnudārza vidē. Iesniegums par pilnvaru Varbūt nevajag preparēt autoru, kurš ir jauks un lasītāju plaši atzīts (“Svina garša”), kurš ir daudzpusīgs (lugas, romāni, stāsti – Gūtenmorgens!) un neatlaidīgs? Reiz Māris Bērziņš pat atvainojās man, jo domāja, ka daudzus gadus atpakaļ aizvainojis… Par laimi droši var atzīt, ka Māra Bērziņa romāns ieņems īpašu vietu latviešu literatūras vēsturē. “Aizliegtais pianīns” ir radniecīgs Guntara Ignata “Pārbaudes laikam” (2013), kas dēvēts par pirmo ierēdniecības romānu latviešu literatūrā, tomēr Bērziņš daudz tiešāk pievēršas valstij kā galvenajam mūsdienu varonim. Pašlaik “Aizliegtais pianīns” spilgti iezīmē aktuālāko tendenci latviešu prozas atslābināšanās procesā: rakstīt par valsts un indivīda birokrātiskajām attiecībām var un vajag. Nedaudz par šo var lasīt stāstos – Sabīnes Košeļevas “Vientulības ministrijā”, Gunta Bereļa “Es nekad nerunāju muļķības” un citur. Pats galvenais: beidzot esam sagaidījuši diezgan tiešu, sociālkritisku prozu, kas pieskaras praktiski visām iekšzemes problēmām (nabadzība, korupcija, birokrātija). Tikai jāatceras, ka tā ir mūsu pašu iecelto deputātu pieņemtā kārtība, ko autors atspoguļo ar absurda vērienu, bet ar īstenības tiesībām. It kā sākdams iekārtas kritiku ar bērnudārzu, viņš gribējis teikt, ka mēs visi esam šajā bērnudārzā, kā tādi “Cirka” un “riču raču” kauliņi. Šo stīvumu burta priekšā laikam vajadzētu pārvarēt, tāpēc dažas no romāna lielākajām domām ir vērstas uz utopisku stihijas atgūšanu, lai pasauli padarītu brīvāku: “Bērnudārzs tomēr ir mākslīgs veidojums pieaugušo ērtībām” (12) un “latvieši pirmajā rindā nesēž” (21). Nedomāju, ka Māris Bērziņš kādreiz rakstīs par reālu revolūciju, taču arī likuma papīriem pildīts un absurds atbalsta plecs ir jauks pārsteigums.
Dzēlīgi, ironiski, asprātīgi. Un pilnīgi jocīgi sakrita, ka, vakarā lasot par PVD pārbaudi bērnudārza virtuvē, nākamajā rītā pati uzņēmu PVD pārbaudi darbā. Līdz absurdam it kā, bet tik kaitinoši patiesi visa tā nojūgšanās ar papīriem, kā sacīt jāsaka - been there, done that. Un jau kuras Bērziņa darbs, kurš vienkārši valdzina ar valodas raiti ritējumu un nesamudrītu gaitu, lasās ļoti labi un patiesīgi.
Es gribētu zināt, kā Mārim Bērziņam tik precīzi izdevies aprakstīt to, kas un kā notiek izglītības iestādē. To nevar izdarīt, neesot tur iekšā. Pašam vai pastarpināti. Esmu piedzīvojusi (ticu, kā daudzi mani kolēģi, skolotāji) gandrīz lielāko daļu no grāmatā aprakstītajām situācijām, kas norisinās kādā bērnudārzā. Sākot no bezjēdzīgiem kursiem līdz pat nelielam prāta aptumsumam. Smiekli, satīra, absurds, bet tik patiesi un diemžēl reāli. Par to, kā birokrātija un ierēdniecība nograuž veselo saprātu.
Es neesmu absurda literatūras cienītāja, pat Šveiku nevaru izlasīt, jo tracina. Bet šo apēdu ātri un aizrautīgi. Man laikam temats ļoti uzrunāja - es radu likumus un noteikumus un zinu, ka ir divas problēmas: tiesību normu radīšana, nesaprotot "drēbi", un piemērošana - nedomājot par to mērķi. Pie tā ir vainojams prasmju pielietot tiesības trūkums. Redz, pat romānā viss beidzas ar nervu sabrukumu. Tādēļ - tiesību pamati skolās un citur ir reāli nozīmīgi. Jo tikai tā var sasniegt tiesiskumu.
Ļoti labi aprakstīts birokrātiskais aparāts, kas ir regulāri jākustina, lai izdarītu pat nelielas lietas. Šeit apskatīts sīkāk ir bērnudārzs, bet ļoti līdzīgi ir arī skolās. Gan jau ne tikai šajās divās vietās ir tā.
A sūta B, B pārsūta C, C tālāk D ... Z sūta atpakaļ A. Šim visam noteikti ir svarīga rituālā nozīme, jo citas nozīmes vairumā gadījumu nav saskatāmas
Ar humoru par birokrātiju, bērnudārzu, vecākiem un cilvēkiem. Dikti sasmējos par direktores saiešanu "dēlī" (Skumji, bet, tomēr, labi uzrakstīts, ka sasmējos).
Bērnudārza audzēkņa mamma Linda Cibāne, kura ir arī Saeimas deputāte, vēlas sava dēla dārziņam uzdāvināt padomju laiku klavieres. Tieši tik vienkārši un reizē arī sarežģīti. Un izrādās - neiespējami.
Māris Berziņš izdarījis lielisku darbu, ar vieglumu un humoru izvadājot mūs pa birokrātijas labirintiem pašvaldības iestādēs un cilvēkiem, kas mēģina sistēmai gan pielāgoties, gan sistēmu mainīt. Ļoti baudāms darbs žanrā, kurā ir tik grūti izbalansēt satīru un dzīves skarbo realitāti, aiz birokrātijas un nebeidzamu priekšrakstu kalniem nepazaudēt cilvēcību un veselo saprātu.
No vienas puses apliecinu, ka "papīri" un birokrātija vispār valsts un pašvaldību iestādēs ir milzīga un bieži šķiet nejēdzīga. No otras puses visa šī grāmatas informācija varēja bez zaudējumiem tikt nodota lasītājam arī kā feļetons kādā žurnālā (vai pat... hmmm... FB).
Šo grāmatu lasīju ar īpašu interesi, jo, pirmkārt, pati strādāju pašvaldības iestādē, kur katram papīram vajag 4-12 vizētājus līdz parakstīšanai, zinu pieminētās sistēmas un to, kā tās mēdz “uzkārties”, paralizējot darbu, otrkārt, kā man stāstīts, vienas no grāmatas varonēm prototips ir mana mamma, līdz ar to pastarpināti pat vienā teikumā varētu būt, ka esmu pieminēta arī es, treškārt, visā grāmatas garumā man acu priekšā bija bērnudārziņš X ar izļurkušo skapīti, virtuvi un kabinetiem, jo visu to esmu redzējusi un tur bijusi. Varētu padomāt - kas tur tāds “spriedzīgs” varētu notikt bērnudārza ainās? Bet pārsteidzošie momenti lika gan smieties, gan skumt - par izvēlēm, likteņa pavērsieniem, audzināšanas ietekmi uz cilvēka dzīvi.
Viegli lasījās, interesanta, varonji visi tādi, ka var tos iztēloties, visi ikdienas sīkumi utt. Drusku shkjita, ka tur varēja būt kaut kas vairāk kā prieksh grāmatas un ne ashas slejas, kur sūdzas par birokrātiju ar ko sastapies censhoties kaut ko paveikt.