Stāsts par trim draudzenēm, kas dzīvo mūsdienu Rīgā, saskaras ar dažādām problēmām un mēģina atrast to skaisto, to dzirkstošo dzīvi.
Ideāli dzīvo mūsu iztēlē. Un instagrama bildēs. Ideālais dzīvoklis, darbs, svars, lūpu krāsas tonis un kleitas modelis. Ideālais partneris un bērns, ģimene. Mūsu domas par sevi.
Kur meklēt šos ideālus, un ko darīt, ja liekas, ka tev nav iedalīti īstie dzīves komponenti, ka citur ir labāk? Kā pieņemt to, kas tev jau ir, un saprast, vai kaut kas nav jāmaina?
Kāpēc drifts? Mēs paši sevi ieliekam šajā drifteru lomā. Šodiena to prasa – mums ir jāspēj izbraukt slaidā sānslīdē caur dažādiem ikdienišķiem dzīves šķēršļiem. Vai romāna varones – trīs uzticamas draudzenes, kam pāri trīsdesmit, – to spēs?
Man prieks, ka latviešu dāmu literatūrā parādās arī citas jaunas rakstnieces bez Račko.
Bet man šķiet, ka autore savas galvenās varones ir savecinājusi. Ja pieņemam, ka viņas dzīvo 2019. gadā, kad izdots romāns, tad esmu gandrīz viņu vienaudze. Tātad, ar dažu gadu starpību bērnība mums pagāja tajā pašā laikā. Un te nu jāsaka, ka mani vienaudži bērnībā pat dziļos laukos vairs negāja ganīt govis kā autores Una. Un es neatceros nevienu, pilnīgi nevienu, kam vēl manā bērnībā būtu bijis melnbaltais televizors. Ja arī bija, tad noteikti lielā izņēmuma kārtā. Ak, jā, un esmu pārliecināta, ka neviens manā vidusskolas laikā vairs vispār neatcerējās, kas ir Roberts Gobziņš, kamēr autores varones gremdējas atmiņās, kā vidusskolas ballītē pie viņa dziesmām dejoja. Tiešām?
Bet var jau būt, ka es mistiski palaidu garām faktu, ka romāna darbība patiesībā risinās 2009. gadā. Kaut gan whatsapp un facebook tad vēl nebija populāri, līdz ar to šī versija arī atkrīt.
Tāpat arī diezgan neticams likās tāds saziņas veids 30+ gadīgu sieviešu starpā. Bet varbūt tas tikai tāpēc, ka es ar savām draudzenēm tā nesarakstos. Un, ja sarakstēs sāktu sūtīt viņām bučiņas, droši vien saņemtu pretī AA kontaktus.
Lai vai kā, izlasīju viena vakara laikā un ar interesi.
Savā žanrā ļoti laba grāmata. Labs, smadzenes atslogojošs romāns par cilvēkiem, kuri mums var būt visapkārt. Tāda trīsdesmitgadnieka krīze laikam vairāk piemeklē sievietes, tad nu te par tādām arī atradīsiet. Nav jāraud, nav smagu sirdi līdzi jāpārdzīvo, vien rāmi jāpaskatās uz visu no malas un jāieliek kāda smaidīga un laimīga bilde arī savā instagramā.
3,5... 4... es nezinu. Laikam atkarīgs no tā, cik daudz sažmiedzu acis. image: Parasti prasa, nu kura no Sex and the city draudzenēm tu esi? :D Tagad var prasīt, kura tu esi no šīs grāmatas - Una, Sintija vai Linda. :D
Kopumā, savā vieglo sieviešu grāmatu žanrā/kategorijā šī grāmata, manuprāt ir ļoti okay. Nav sliktāk par to, ko tulko un izdod. Varonēm ir karjera(pie tam normāla), ģimene, dzīvesvieta, spēja sevi noturēt kājās utt. Tas ir daudz labāk par dažām ārzemju vieglajām grāmatām, kur varones pinas savās kājās, krīt gar zemi un gaida savas dzīves jēgu - miljonāru, kas ieraudzīs, cik īpašas pārsliņas viņas ir.
Ar šīm varonēm es varēju saslēgties daudz vairāk. Ne visā. Bet daudzās lietās. Piemēram, tajā, ka laulība nav nekāds rožu dārzs un jā, tie taureņi, sorry, pēc gadiem nosprāgst un tev paliek tikai ikdiena parastā. Un pirms kāds sāk brēkt, ka viņa draudzenes tēvoča trešās pakāpes māsīcas brāļa drauga vecmātes laulībā gan pēc 30 gadiem viss joprojām kā 18 gadu vecumā un taureņi ahoi, viss kā filmās... well, good for them. Bet tas tā ne tuvu nav lielākajā daļā gadījumu. Lielākajā daļā ir tā, kā šīm draudzenēm. Varbūt mazāk kā Lindai, jo cik tad mums to biezo un viņu uzturēto sievu. Bet Unas un Sintijas ģimenes dzīve toč ir nu ļoti reāla un neizskaistināta. Pat beigas cilvēcīgi īstas - iepozējam bilžukiem, tā lai viss smukiņi izskatās.... un aizkadros paliek patiesība, kura ne tuvu nav instagrammīga. Tāpēc autore noteikti saņem uzslavu par to, ka nav aizrāvusies ar Holivudiskiem rozā sapņiem, kur visām viss ir tik fantastiski, tik fantastiski, ka pilnīgi nezin kur likties, cik perfekti. Ir tieši otrādi. Un tās ģimenes problēmas man likās ļoti ticamas. Gan ar vīriem, gan bērniem. image: Pašu draudzeņu attiecības gan likās brīžiem uzrakstītas jocīgi. It kā ir okay, ir okay, bet tad reizēm viņu reakcijas uz kko, ko kāda no viņām pasaka, bija... bezjūtīgas un tādas, ka es mazliet uz pauzes paliku. Varbūt tas tā tikai man, jo ja man draudzenes uzticētos par kadām sāpīgām problēmām viņu dzīvē, es nespētu tik bezjūtīgi reaģēt un bez maz pateikt, lai savācas, jo paskat, māja tev tik smuka. Vnk reizēm tā reakcija uz problēmu... šķita neadekvāti bezjūtīga. Nezinu. Un reizēm tās iekšējās domas vienai par otru... Tāpat pietrūka dažu teikumu atsauces uz to, kā viņas kļuva par draudzenēm. Viņas nav darba kolēģes. Nav no vienas pilsētas un diez vai arī augstskola viena. Līdz ar to - kā? Viņas ir tik vecas, ka nevar arī teikt, ka instā iepazinās. So - kā? It kā nav globāli svarīgs jautājums(nemaina sižetu), bet pie sevis par to domāju.
Mazliet bija žēl reizēm Unas un Sintijas par to, ka principā, viņas visu ģimenes dzīvi velk. Večiem pilnīgi pohuj kko pašiem iesākt, pievērst viņām uzmanību, būt aktīvi iesaistītiem utt. Kā jau teicu - taureņi nosprāga, ikdiena palika. Es ļoti strikti neatbalstu krāpšanu. Līdz ar to, to, ko viena no draudzenēm darīja, es neatbalstu. Taču, es cilvēcīgā līmenī šajā gadījumā sapratu, kā viņa iepinās tajā visā. Joprojām neatbalstu. Taču, ir lietas, ko es neatbalstu un vispār arī nesaprotu. Šeit... es sapratu, kā viņa iepinās. Jo tīri cilvēcīgi, nu gribas sievietei būt novērtētai, gribas, lai kāds kādu komplimentu pasaka, iekāro, ļauj atpūsties un uzelpot utt. Un tā arī viņa tur sapinās. Tīri cilvēcīgi gribot sajusties labi kaut uz mazu mirkli. Protams, izvēle krāpt tāpat nebija ok.
Kopumā, jā - man likās labi. Uzrakstīts viegli, lasāmi. Netiek mētāti zīmolu nosaukumi katrā teikumā vai uzburtas Holivudas filmu nereālistiskās happy end ainas. Viņas pašas savā starpā varēja būt draudzīgākas un atbalstošākas. Bet individuālās problēmas bija iz dzīves. It kā likās, ka grāmata ir noslēgta, bet man prasās otro daļu, jo šķita, ka bija lietas, kurām man pietrūka noslēguma, kārtīga atrisinājuma. Šī nebūs grāmata tiem, kas meklē dziļas domas. Šis ir vieglais sieviešu romāns un šajā kategorijā man tas likās labs.
Vieglās izklaides darbs atslodzei, dāmu romāns, kas norisinās Latvijā. Ir vietas, kurās var iesmaidīt un atpazīt sevi vai kādu no draudzenēm. Beigas gan šķita tādas aprautas, neatrisinājās situācijas, it kā būtu parādīts nejaušs laika periods draudzeņu dzīvēs.
Oi, nu šis bija, kas patiešām lielisks! Pat nemanīju, ka grāmatai pienāca beigas. Galvenās varones simpātiskas, dzirkstošas un patīkamas dāmas, sajūta lasot bija tāpat kā pavadīt laiku kopā ar labākajām draudzenēm. Un vispār jau grāmatā aprakstītais likās pavisam reāli, nepārspīlēti un, kas tāds ko jebkura sieviete var novērot savā dzīvē, gan arī draudzeņu. Liels pluss par to, ka autore varonēm izvēlējusies latviskus vārdus, lasot, tas man ļoti simpatizēja, jo kaut kā vairāk ļāva iekļauties grāmatā esošajā vidē. Liels prieks, ka parādās arvien vairāk kvalitatīvu latviešu rakstnieku, protams, ar nepacietību gaidu turpinājumu, gribas tik ļoti zināt, kas notiks tālāk!
Kāpēc 5*? Tāpēc, ka grāmata ir absolūti ticama! Šodienas 30-40gadnieki, kas atdod pusi algas par mājokļa kredītu, mūždien pārgurušās mazo bērnu māmiņas, kas alkst lieku miega stundu un vēlreiz to īpašo jaunībā piedzīvoto iemīlēšanās sajūtu, vīri, kuri principā ir, bet tomēr īsti klāt arī nav, vecāki, kuri jaunāki nepaliek, un tā šo varētu uzskaitīt vēl un vēl no pašu ikdienā pieredzētā. Šī grāmata var likt paskatīties uz savu un draudzeņu dzīvi, lai, iespējams, pasmaidītu, cik vēlmes un īstenība ir universāli lielumi, un saprastu, ka patiesībā nozīme ir tikai gadu gaitā pārbaudītai draudzībai. Viegli izlasāms dāmu romāns, kas raisa arī pārdomas.
Man patika vāciņš un latviskie vārdi, lasījās ātri. Bet tas arī viss, ko labu varu pateikt, diemžēl. Ar šīm lēdijām identificēties pilnīgi nemaz nespēju (atskaitot faktu, ka Sintija it kā esot no Madonas(es arī), bet vēlāk vecāki mistiski nonāk Limbažos 🤔), kaitināja katras uzskats, ka pārējo draudzeņu dzīves ir perfektas un tikai viena viņa tāda nabadzīte, spēja uzpūst problēmas no nekā un klišejiskais uztādījums, ka visas nākušas no laukiem, nabadzības (kad viss tomēr šķietami bija labāks) un tikai Rīgā kļuvušas pārtikušas, pie bagātiem vīriem. Nedaudz trūkst arī draudzeņu attiecību vēstures-kā viņas kļuva par draudzenēm, jo nedz studiju vai darba kolēģes viņas nevar būt, arī it kā bērnības draudzenes ne. Prieks, ka latvieši raksta un it kā par mūsdienu problēmām ar it kā mūsdienu cilvēkiem, bet tomēr stāsts ir tik tāls no īstiem mūsdienu cilvēkiem.
Kaut kā līdz galam nespēju just līdzi nevienai no varonēm. Un dažviet izteicieni un komentāri draudzeņu starpā likās ļoti neiejūtīgi. Patika, ka vārdi varoņiem latviski.
Lai gan šis žanrs nav īsti mana tējas krūze, kopumā viegls un patīkams atgādinājums, ka arī citām lēdijām ir savas problēmas un katra mēs peramies kā mākam.
Jūtos kā izlasījusi veselus 3 romānus, jo katras varones - Unas, Sintijas un Lindas - piedzīvojumi iemet tādos amerikāņu kalniņos, ka spēj tik turēt līdzi. Draudzība, mīlestība, nodevība... Patiesība, meli un (no)klusēšana... Darbs, ģimene, atpūta... Ikdienas rutīna, tarakāni un taureņi... Zaudējumi, ieguvumi un spēja/vajadzība novērtēt to, kas dots, vai tiekties pēc kā cita... Jautājumi, uz kuriem meklēt atbildes, katram savā vāveres ritenī skrienot... Un pašas beigās ausīs skan Fomkas: Nekas jau nebeidzas... Vēl nāks jaunas cerības...
“Lai arī viņas ir draudzenes kopš skolas laikiem, tikai tagad visas trīs ir kļuvušas īsti atklātas cita pret citu. Liekas, ka draudzība ir ieguvusi jaunu jēgu.”
🤗 Jāatzīst, ka šo grāmatu jau biju ievērojusi grāmatu veikalu plauktos, bet ikreizi kāda cita grāmata iekļuva manā groziņā. Šoreiz grāmatas autore mani personīgi uzrunāja, aicināja lasīt un dalīties! Paldies, Gunita par aicinājumu!
🔸 Romāns par trīs īpaši tuvām draudzenēm, kurām draudzības gaitas uzsākušās jau skolas laikā. Sintija, Linda un Una spēj viena otru atbalstīt, būt kopā priecīgos un mazāk priecīgos mirkļos, kā arī īstajos mirkļos pateikt skarbāku vārdu, lai rastos vēlme situāciju mainīt.
🔸 Jaunajām sievietēm ir vidēji ap trīsdesmit gadu un katra saskarās ar dažādiem trīsdesmitgadnieku izaicinājumiem - ģimenes krīzēm, sava izskata un potenciāla krīzēm, kā arī pārmaiņu laikiem, kas pamudina meklēt darbu un jaunus izaicinājumus.
🔸 Ģimenes stāsti arī ļoti spilgti un precīzi attēlo ģimeņu vecāku un mūsdienu tehnoloģiju ietekmi. Romāns sniedz patiesu ikdienas ieskatu par vīriešu lomu ģimenē, parādot gan darba holismu, sievietes emociju neizpratni, spītu un neiecietību. (ar šiem vārdiem neapgalvoju, ka visi vīrieši ģimenēs ir vienādi!)
🔸 Kopumā, romāns sniedza man prieku, kā arī patiesu ieskatu sievietes dzīvēs - vienu ieskatu, kad ģimenē ir bērni un pat pusaudzis, otru - kad sieviete vēlas bērniņu, turpretī vienlaikus saglabāt patstāvību.
Grāmatu lasīju elektroniski bezmaksas, izmantojot 3td.lv mājas lapu.
Es viņu nepabeidzu, bet varbūt kaut kad atgriezīšos. Man viņa nepatika nevienā brīdī un gan jau tas bija tāpēc ka esmu 10 gadus jaunāka par visām galvenajām varonēm. Tāpēc arī saku, ka varbūt atgriezīšos pie viņas vēlāk.
Grāmata ir sarakstīta ļoti labi, ir viegli lasāma, bet es nevarēju nekādīgi saprast trīs galveno varoņu lēmumus.
This entire review has been hidden because of spoilers.
Kopumā man ļoti patika.. Melotu, ja teiktu, ka pēc rakstības stila nevar pateikt, ka te aizsācies autores grāmatu piedzīvojums, jo “Cukursaldā” mani tomēr aizkustināja vairāk. Taču “izrāvu” visu vienā rāvienā pāris stundu laikā.
Autore apskata svarīgas lietas, kā to cik viegli visus apmuļķot ar laimīgām un instagrammīgām bildēm, kā neizdzist no rutīnas, kas pāriem iestājusies un kā atkal atrast un iemīlēt sevi.
Sākumā, ļoti kaitināja Sintijas “liekais svars”, kas pieminēts ikkatrā daļā, kur viņa ir.. kaitināja, jo mums ir vienāds svars un es atkal domāju arī par saviem kompleksiem.. bet man par laimi, laikam jau.. uz beigām palika daudz labāk arī šajā ziņā!
Kopumā iesaku. Jauks romāns, kurš apskata nozīmīgas ikdienas problēmas! Piemērots atpūtas brīžiem, īpaši ja ir laiks izlasīt uzreiz visu!
“Ilgajai kopdzīvei ir daudz plusu: partneris tevi sapratīs no pusvārda, nebrīnīsies par pēkšņām vēlmēm…” Gunita Krilova “Driftā tikai lēdijas”. Trīs skolas laiku draudzenes no Limbažiem- Sintija, Linda un Una, jau krietnu laiku par savām mājām sauc Rīgu un vēl aizvien ir atbalsts viena otrai priekos un bēdās. Katrai sava ģimenes dzīve, problēmas un darbs, sava ikdiena, ko viņas dala ar draudzenēm kopīgā sarakstē čatā un tikšanās reizēs. Arī vīrieši, bērni, kleitas un ēdiens. Stāsts ir kā tāds mazs gabaliņš no mūsdienu dzīves ielikts grāmatu vākos. Viegli lasāms, atslodzei. Turklāt, grāmatas vāki un nosaukums ir pilnīgs pretstats tam ko gaidīju no stāsta, bet nelika vilties gan.
Starp 3,5 un 4, jo mani ieinteresēja draudzeņu dinamika. "Uzbraucieni" kopā ar "viss būs labi!" frāzēm, klasiska sieviešu draudzība, kur mazliet pamāca, nosoda un iedzeršanas laikā pietuvojas.
Lai arī pēdējā nodaļa patika vislabāk, mīnuss ir tāds, ka ir nepabeigtības sajūta, vai bija doma par turpinājumu?
Diezgan reāls situāciju un dzīves apraksts no sievietes (sievas) skatpunkta. Lasās labi, raiti, bet domāju, ka pēc pāris citām izlasītām grāmatām būšu par šojau aizmirsusi... Laba grāmata galvas atpūtināšanai.
Super viegla grāmata atvaļinājuma pirmajām dienām. Patika, jo stāsts ir par latviešu meitenēm, notikumi un reakcijas - ticamas. Noteikti var dāvināt draudzenēm svētkos - katra atradīs daļu no sevis un draudzības!
Kad lasīju likās visumā laba, saturiska utt.., bet sižets, diemžēl, atmiņā nepalika.. Kaut kas pa manai gaumei pietrūka. Kopumā vienkāršs romāns ikdienas brīvajiem brīžiem 👍