"Piecas dienas" ir viens no politiski asākajiem A.Eglīša romāniem. Tas ir nesaudzīgs "padomju dzīves īstenības" attēlojums, sākot ar Baigo gadu un deportācijām līdz pat laikam, ko varam saukt par "mūsu dienām".
Anšlavs Eglītis (1906–1993) – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un tulkotājas Marijas Stalbovas ģimenē. Jānis Veselis viņu nodēvējis par vienu latviešu rakstniecības intelektuālistiem. Viens ražīgākajiem latviešu trimdas autoriem, kas literāro jaunradi aizsācis jau Latvijā. Darbojies dzejā, īsprozā, romānistikā un lugu rakstniecībā. Trimdā apliecinājis sevi arī kā kritiķis, tostarp filmu kritiķis. Darbojies arī grāmatu dizainā gan kā savu, gan citu autoru grāmatu ilustrētājs.
Tēvs – rakstnieks Viktors Eglītis, māte – skolotāja un tulkotāja Marija Eglīte, sieva – gleznotāja un rakstniece Veronika Janelsiņa. Skolas gaitas sācis Rīgā. Ziemas ģimene pavadījusi Rīgā, bet vasaras pie radiem Cesvainē. 1915: vecāki evakuējās uz Krieviju, Anšlavs Eglītis ar vecākiem dzīvoja Maskavas tuvumā. 1941: 31. decembrī apprecējies ar gleznotāju Veroniku Janelsiņu. Dzīvodams trimdā, aizrāvies ar kalnos kāpšanu, kas aprakstīta arī literāros darbos.
Literārā darbība
1926: pirmā publikācija dzejolis "Lords" laikrakstā "Brīvā Zeme" 19. septembrī. Dzeja publicēta periodiskajos izdevumos "Burtnieks", "Zaļā Vārna", "Jaunā Nedēļa", "Daugava", "Latvju Mēnešraksts" un citviet. 1931: žurnālā "Piesaule" publicēts pirmais īsprozas darbs, novele "Stulbenis" (Nr. 9.). 1957: žurnālā "Zvaigzne" (Padomju Latvija) publicēts tēlojums "Neierastā Amerika".
A. Eglītis šajā 1976.g. romānā apraksta daudzus vēsturiskus notikumus - LV neatkarības laiku, okupācijas, Baigo gadu. Asi un nesaudzīgi viņš tēlo padomju sistēmas nežēlību un trulumu. Skarbs un patiess cilvēku salauzto likteņu attainojums.
"Vai cilvēkam neapnīk dzīvot mūžīgā spriedzē un aizdomās? Nemaz! Visa šī valsts iekārta turas uz sprieguma, spiegošanas un nodevības. Tā kļūst par cilvēku dienišķo izpriecu."
Anšlavs Eglītis darbā nesaudzīgi apraksta padomju sistēmas stulbumu un nežēlību nesaudzīgi uzbrūkot tās nežēlībai, haosam, divkosībai, tumsonīgam. Un ,,sitienus'' saņem gan bezrakstura pielīdēji un karjeristi, gan naivie ideālisti, kas pārtop savas tautas nodevējos, gan arī noderīgie idioti-sistēmas aizstāvji ārzemēs. Rindas par baigo gadu-autobiogrāfiskas un atklātas par daudzu literatūras un mākslas slavenību darbību šajā tumšajā laikā.
Manā uztverē-viens no labākajiem, lai arī asākajiem Anšlava Eglīša darbiem.
Ja godīgi, tad man Anšlava Eglīša darbi patik, tomēr šis darbs noteikti ir "asākais"/skarbākais darbs, ko ir nācies izlasīt no A. Eglīša darbiem, jo autors šajā grāmatā vēršas ar sitieniem, pret padomju/sociālisma "cēlējiem", kuri vairāk ir pašlabuma meklētāji un pielīdēji, nekā ideālisti.
Atsevišķas piecas zvaigznes noteikti būtu pelnītas par "baigā gada" (t.sk. deportācijām), aprakstu.