Hodočašće

Lugu esimesest ristisõjast (A Story of the First Crusade) #1

by Tiit Aleksejev

Roman Hodočašće estonskog autora Tita Aleksejeva, za koji je dobio Evropsku nagradu za književnost, Aleksejeva svojevrsno je ispripovedana istorija Krstaških ratova koja kroz sudbinu, ponekada čak i komičnog, glavnog junaka, osvetljava jednu epohu interesantnu ne samo po bitkama već i po različitim pregovorima, izdajama i borbi za lokalnu vlast.
Poznati autor oslikava Krstaške ratove na jedan potpuno nekonvencionalan način, pripovedajući iz perspektive običnog “čoveka iz naroda”. Nevolje u koje glavni junak upada, ljubavne intrtige u koje se gotovo bez njegove volje upliće, borbe za prevlast, dovešće junaka u situaciju u kojoj će se zapitati da li je “sveti rat” zaista prosvetljen? Za sve ljubitelje istorijskih romana a naročito romana koji tematizuju Krstaški rat roman Hodočašće biće pravo osveženje!

O AUTORU:
Tit Aleksejev poznati je estonski pisac koji je masterirao na temu srednjovekovne istorije. Aleksejev je predsedavajući u Udruženju estonskih pisaca i dipolamata u Parizu i Beiselu. Aleksejev je dobitnik mnogobrojnih književnih nagrada a za roman Hodočašće dobio je Evropsku nagradu za književnost 2010. godine. Obiman istraživački rad, koji je rezultirao romanom Hodočašće, trajao je punih deset godina.

Genres: Historical Fiction, Fiction

474 pages, Paperback

First published January 1, 2008

About the author

Tiit Aleksejev on eesti kirjanik ja ajaloolane ning korp! Sakala vilistlane.

Ta on lõpetanud Tartu Ülikooli ajaloo erialal 1992. aastal. Aleksejev on reservohvitser (lipnik).

Tema teadustöö teemaks on olnud ristisõjad, millest ta on ammutanud ka oma ilukirjandusliku loomingu ainese.

Reviews

[Kuszma · Rating 4 out of 5]

Az írás erősebb, mint a hős. Mert a hős írás nélkül elenyészik, eltemeti az idő homokja. De ha nincs hős, az írás akkor sem jön zavarba: teremt magának a semmiből.



Helyzeti előnyből indult nálam ez a kötet: én ugyanis az ilyesmiken szerettem meg az olvasást. Ezeken a nagyszabású történelmi regényeken, ahol a kalandregény és az ismeretterjesztés szerelmes ölelésben fonódnak össze, nászuk gyümölcse pedig egyben: fejlődésregény. Aleksejev sok tekintetben valóban Waltari és Merle utóda, nyelve szépirodalmi nyelv, hajlékony, jól követi a regény ritmusváltásait, máshogy intonál egy leíró részben, mint mondjuk egy csatajelenet ábrázolásakor*. Hőse (nevezzük Dieternek) is a nagy elődöket idézi: a semmiből, a plebs soraiból érkezik, hogy aztán egyéni kvalitásai kiemeljék onnan. Segítségére van ebben, hogy bizony a keresztes háborúk korát éljük - az ilyen mozgalmas időszakok mindig megnyitják az utat a tehetségnek, hogy dacoljon predesztinációval. Dieter is csatlakozik a sereghez, felköti a kardot és köpenyére varrja a keresztet, hogy a nagyurak nyomán haladva ő is meglássa a Szent Várost, a városok városát, Jeruzsálemet. Zarándoklatra indul - de lehet-e a megtisztulás útja egy olyan zarándoklat, amit karddal a kézben kell megjárni? Mi van, ha ez egy negatív zarándoklat, ahol az ember nem közelebb kerül Istenhez, hanem épp távolabb tőle? Ha a kopár, kegyetlen hegyek között az ő lelke is kopár és kegyetlen lesz - elindul, mint hívő, de aki megérkezik (ha megérkezik egyáltalán), egy gyilkos.

Bár egy trilógia nyitókötete, ami számos kérdést nyitva hagy, azért én önmagában is kerek, izgalmas olvasmánynak tartom. Sikerül megtalálnia az egyensúlyt a történelmi pontosság és a fikció szabadsága között, képes szuverén szereplőket teremteni, átélhetővé teszi fizikai nyűglődésüket éppúgy, mint morális botladozásaikat. Kedvvel olvastam.

* Aleksejev egyik erőssége épp a harc forgatagának leírása: remekül találja meg azt a kaotikus, örvénylő nyelvet, amitől lüktetni látszanak ezek a passzusok. Eme jelenetek amúgy is kulcsszerepet játszanak abban, hogy érzékeltessék Dieter (vissza?)fejlődését.

[Ilze Paegle-Mkrtčjana · Rating 2 out of 5]

"Mērķis bija pats notiekošais." Diemžēl tas arī visprecīzāk raksturo šo vēsturisko romānu, kurā ilgas rekonstruēt kaut ko bezgala autentisku ērmīgi savijušās ar centieniem rakstìt sevišķi smalki un mūsdienīgi. Himaira, vienvārdsakot

[Luka · Rating 2 out of 5]

Očekivao sam malo previše.
Iako sjajni povijesni elementi i opisi u pojedinim djelovima knjige, narativ se doima prilicno suhoparan i postaje naporan nakon nekog vremena. Radnja ne tece bas glatko, a odnosi i karakterizacije likova su jednolicni i ne poticu me na nastavak citanja trilogije.

[Gita · Rating 4 out of 5]

Domāju, ka tāpat vien nebūtu ņēmusi lasīt šo grāmatu, ja man to nebūtu ielikuši rokās. Sev par patīkami pārsteigumu atklāju, ka ''Svētceļojums'' nav pliekans romāns ar vienkāršu aprakstu par Pirmo krusta karu. Autora izveidotie asprātīgie un viltīgie tēli ir viens no iemesliem, kas padara šo grāmatu interesantu.

Citāti no Mansarda 2013. gada izdevuma:

Tas, kurš aprod ar tumsu, arī pats pārvēršas par tumsu. Viņu par savējo atzīst nakts. (16.lpp.)

Kaut kas vienmēr jāatstāj savai zināšanai. (19.lpp.)

Cilvēks, kuram ļauj runāt, var izpļāpāt savus vislielākos noslēpumus. Pats to nesaprazdams. (21.lpp.)

Vairums noslēpumu ir īslaicīgi. Tie ātri noveco. Dzīvē jāmeklē mūžīgais. Vismaz jācenšas. (21.lpp.)

Lielam kokam liela ēna. (23.lpp.)

[..] un debesis bija augstu un katru mirkli jaunas, itin kā gribētu teikt: viss sakrājas, sabrūk, izirst un izbirst caur pirkstiem, kāpēc tad krātun turēt, jā, pareizāk ir atlaisti dūri vaļā un negaidīt, līdz pirksti tiks atlauzti. Jo atlauzti tie tiks. (37.lpp.)

Noslēpumi nāk un iet. Pierakstītais paliek. Un tev tajā visā būs ļoti būtiska loma. (45.lpp.)

Nomods bija kā sapnis, un sapnis nebija nekas. (63.lpp.)

Tā bija kā sapnis un pamošanās, abi vienā mirklī. (87.lpp.)

Cūka dubļus atrod bez meklēšanas. (93.lpp.)

Labs vīns ir sirds iepriecinājums, ja tiek dzerts godīgā sabiedrībā un piemērotā daudzumā. (94.lpp.)

[..] kad kaķis ir prom, tad pelēm svētki. (99.lpp.)

[..] ir daudz, kā tāda, kas paiet garām, neatstājot pēdas, un maz tāda, kas patiešām paliek, un šo beidzamo mirstīgajam neizdeldēt. (108.lpp.)

Mums bija viena ticība un viens mērķis, un tā izteikšanai nevajadzēja garas runas. (111.lpp.)

Jo cilvēks aizvien paliek nemainīgs, lai cik svēts būtu viņa mērķis. (113.lpp.)

Debesis, nodomāju, Tavu roku darbs, ceļinieku ziņā, visas šīs sfēras, nekur nevedošās kāpnes un kristāla gaiteņi, debesis un debesis, un debesu debesis.
Aizvēru acis un jutu, kā mani pa straumei aiznes samtaini mīksta, zaigojoša upe, un tumsa piepeši bija vairāk nekā tumsa. Tas, kas agrāk bija necaurredzamība, tagad bija priekškars, kas kustējās nakts vējā, aizsegdams tikai daļēji. Es redzēju, kā vecās pasaules izdiezt un kā to pelni tiek bārstīti uz altāra, kā jaunas pasaules dzimst, kā zvaigzni pa zvaigznei atveras visumi, kā vara spoguļos atspoguļojas pašas zvaigznes. Es biju aizmidzis un arī mani sapņi bija zvaigžņu pilni, tikai tagad ap tiem kvēloja mēļa blāzma, ēzes uguns zilganā gaisma. (151.lpp.)

Patiesi, vārdi man bija lielāks palīgs nekā zobens. Paldies jums, vārdi, paldies, pateicīgi domāju, un vārdi jutās glaimoti un apmierināti, ka viņus tur par augstākiem nekā zobenu, un tie nāca ar vēl lielāku sparu, kā sniega valnis no sniegotām virsotnēm, jo to bija daudz, veselas vizuļojošas nometnes. (170.lpp.)

Spriedelēt par šiem jautājumiem ir tikpat labi kā cirst zobenu ūdenī. Roka saslapinās, bet ūdens plūst tālāk. (179.lpp.)

[..] esi drošs savā ticībā un ļauj citiem ticēt tam, par ko droši ir viņi. (179.lpp.)

[..] mīlestība padara cilvēku aklu un kurlu. Vienīgais, ko viņš redz ir mīļotā seja, simtos atspulgu. Viss pārējais ir tikai juceklīgs sapnis, nekas vairāk. (269.lpp.)

Ūdens sasalst un tērauds lūst. Lietas pāriet no vienas esamības citā. Cilvēki tāpat. (300.lpp.)

''Liels un mazs nekad nav vienādlieli,'' saka grāfs Raimons. Vismaz ne šajā nepilnīgajā pasaulē.'' (305.lpp.)

Viņi gan var kosties savā starpā, taču medībās dodas kopā. Un bara locekļi tiek aizsargāti līdz galam. (311.lpp.)

[..] katram cilvēkam ir kaut kas slēpjams. [..] cilvēks patiesībā ir tas, ko viņš slēpj. (318.lpp.)

[..] sajūta, kas patiesībā ir daudzas sajūtas reizē. (332.lpp.)

Vairums izvēļu, ko mēs izdarām, nenozīmē neko. Taču kādā brīdī piepeši nozīmē. (340.lpp.)

[Ints · Rating 5 out of 5]

Grāmatas galvenais varonis ir Dītrihs. Viņš piedalās Svētceļojumā, šis svētceļojums nesīs grēku piedošanu ikvienam, kas tajā piedalās, un tā beigās visus gaida Jeruzaleme. Ir 1095. Gads, un Eiropa dodas Pirmajā Krusta karā. Mērķis ir atbrīvot Jeruzalemi no neticīgajiem un atgriezt šo pilsētu, kas ir tik svarīga kristiešiem, atpakaļ kristiešu ietekmes sfērā. Godīgi sakot, Dītriham nemaz nebija lielas izvēles doties vai nedoties. Viņa kungs Raimonds devās, un viņam bija vien jādodas līdzi. Dītriha skolotājs Raimonds savukārt nolēma rakstīt Svētceļojuma hroniku, un Dīteram tika uzticēts kļūt par galveno informācijas avotu. Tas ir -cīnīties pirmajās rindās.

Priecē, ka autors pirms grāmatas sarakstīšanas ir izpētījis hronikas. Tādēļ notikumiem ir īpaša autentiskuma piegarša. Man bija patiess baudījums šo grāmatu lasīt. Krusta kari ir mana vājība, un bija prieks grāmatā atrast informācijas drumstalas, kuras es zināju pirms tam. Dīters pamanās būt klāt visos būtiskākajos Pirmā Krusta kara notikumos, kļūstot par visai svarīgu figūru šajā pasākumā. Un kā izrādās, arī viņam pašam ir arī savi mērķi, kurus var sasniegt tikai nododot savu esošo kungu.

Grāmatā krusta karš aprakstīts tā, kāds tas varētu šķist kādam no ierindas karavīriem. Par to, kā sākotnējais entuziasms noplok ap tagadējo Melnkalnes teritoriju. Izbrīns uzzinot, ka Bizantijas karaspēks nedosies viņiem līdz atbrīvot Jeruzalemi. Un karaspēka morāles krišanos līdz ar katras pilsētas aplenkšanu un ieņemšanu. Protams, ir arī kultūru sadursme, grieķi ar savu uzskatu, ka visu var panākt ar naudu un prasmīgi tirgojoties, un Krusta karu dalībnieki, kas uzskata, ka visu var risināt tikai ar spēku. Labi attēlotas arī karagājiena vadoņu savstarpējās ķildas, kas vēlāk pāraugs atklātos konfliktos.

Pozitīvi: Grāmatas pamatā ir izmantotas reālas hronikas; Dīters ir pietiekoši labi izstrādāts tēls, lai lasītājs spētu viņu saprast un identificēties; apskatītais vēstures posms ir interesants mūsdienu lasītājam.

Negatīvi: grāmatai nav nobeiguma, tā ir triloģijas pirmā daļa, viena pati tā rada nepabeigtības sajūtu.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Gaidīšu, kad latviski iznāks arī otrā daļa. Gribētos zināt, kā Dīteram beigsies viņa Svētceļojums. Grāmatā daži mājieni ir doti, bet interesanti, kā autors, kurš vismaz patlaban cenšas neatkāpties no vēstures, varēs nodrošināt viņa tālāku izaugsmi.

[Ulla Saar · Rating 5 out of 5]

Tõeliselt nauditav ja kaasahaarav raamat.

[Inga · Rating 4 out of 5]

Lasīju ilgi, lai beidzot izlasītu.
Patīk kā vienkāršiem vārdiem caur vienkāršu ļaužu pārdomām, sarunām un ciešanām attēlo šī "svētā" kara raupjo bezjēgu un melus.
Var lasīt arī kā mīlas romānu nedaudz. Vai romānu par ieroču brāļu draudzību. Vai lojalitāti. Vai politiku. Vai nodevību.
Kaut kas daudz tur ir.

[Ele · Rating 4 out of 5]

Imetlusväärne töö ajaloo uurimisel, tunnetamisel ja edasiandmisel. Minu jaoks jäi peategelase süžeeliin veidi lahjaks, muidu oleksin andnud 5 punkti. Aga kogu taust mõjus usutavalt. Nõus väitega, et sündimine on juhus, vaprus on juhus, pagemine on juhus, paigalejäämine on juhus, hingejäämine on juhuste juhus. Kõik.

[Madara Stade · Rating 4 out of 5]

Noteikti vispostmodernākais vēsturiskais romāns, kādu esmu lasījusi.
Aleksejevs raksta sev raksturīgos, nelielos gabaliņos, kurus atdala krusta kara tēmai raksturīgi, smalki krustiņi, un satura ziņā turas tikai pie tālaika reālijām. Taču šis darbs drīzāk ir par krusta karotāja pārdomām un iekšējo pasauli, nevis cīņām, armijas manevriem vai politiskām peripetijām. Lielu daļu no satura veido varoņa apziņas plūsma un vīzijas, kuras pilnā apmērā visticamāk varētu saprast tikai pēc padziļinātā kursa teoloģijā, filozofijā un viduslaiku vēsturē:

"Kyrie eleison! Christe eleison! Es dūru piešus un zirgs brāzās uz priekšu. Uz priekšu viņš brāzās, prom no visa baisā, uz priekšu, līdz pašam galam, līdz melnajai svītrai, kur sākas kristāla kupols, kur pasaules mala ielūst dziļumos, krikš krakš, kur jātraucas pāri un cauri, kristāla šķēpelēm šķindot."

Dažkārt bija šaubas, vai tiešām parasts viduslaiku puisis no nekurienes domātu tik dziļi un tik abstraktos jēdzienos, bet pieņemsim, ka viņš ir ļoti deep, jo tā arī mēdz gadīties. Vēl radās iespaids, ka to vārdu virknējumu varēja būt mazāk un ka no tā neciestu ne darbs, ne lasītājs, bet tāds nu ir autora paraksts, un tas arī jāciena.
Bet tajā pašā laikā koši attēlota arī karavīru vienkāršā valoda:

"Ar vēderu nav labi. Vēdergraizes un caureja"
"Mums visiem ir caureja! Viss svētceļojums pļūtī tā, ka drīz būs apslīcināta visa Antiohija!"

Un noslēgumā vēl gribu mazliet pajūsmot par tulkojuma kvalitāti. Maima Grīnberga ir valodas burve, un es iemācījos arī šādu tādu jaunu vārdu un izteicienu, kurus ikdienā nemaz neesmu dzirdējusi vai lasījusi, piemēram, "aiz septiņiem zieģeļiem".
Cik saprotu, otrā triloģijas grāmata "Stiprā pilsēta" vēl nav tulkota latviski, par ko ļoti žēl – tā nu es te sēžu un virpinu īkšķus, un apsveru, ka laikam jāmācās igauņu valoda, jo ļoti gribu uzzināt, kas notiks tālāk.

[Ieva · Rating 5 out of 5]

Nejauši acīs iekritusī igauņu rakstnieka Aleksejeva grāmata „Svētceļojums” izrādījās īsts atklājums. Izrādās, 2010. gadā romānam piešķirta Eiropas Savienības Literatūras balva un vispār es saprotu, par ko.
Jāsāk ar to, ka visā darbā neko igaunisku noteikti neatrast, un šoreiz tam ir laba nozīme (lai gan varētu būt slikta). Romāns aizved uz pirmo krusta karu, turklāt patīkami, ka lasām to no parasta karavīra skatu punkta (nē, nu cik nu romānu galvenie varoņi vispār drīkst būt).
No vienas puses tas ir it kā tipisks vēsturisks romāns, kurā vide sniedz ļoti daudz iespējas piedzīvojumiem, ko autors arī izmanto. Turklāt Aleksejevs izrādās ir viduslaiku vēsturnieks un romānā ielicis savas zināšanas, tāpēc tas ir lasāms arī piekasīgam lasītājam, klajas nepareizības sižetā pilnīgi noteikti neielavās.
Taču no otras puses lasot ir ļoti daudz jādomā par mums, par cilvēku dabu kā tādu, un par mūsu vērtību skalu. Tieši tāpēc man lasīšana nevedās ātri – šis nav darbs, kuru ātri aprīt sekojot tikai sižetam vien.
Pilnīgi noteikti iesaku izlasīt!

[Indigoaalane · Rating 4 out of 5]

Mingil põhjusel tekkis mul esimene seos raamatuga Sinuhe. Sarnane idee ja teostus.
Mul puuduvad suuremad teadmised sellest ajastust, seega ei oska midagi öelda ajastutruuduse ja tõepärasuse kohta. Aga ilukirjanduslikult mulle meeldis.

Autor lükkab ümber palju vaidlusi tekitanud Eesti ajaloo 2. köite http://indigoaalane.blogspot.com/2013/07/eesti-ajalugu-ii.html väite nagu poleks ristisõdjatel olnud mitte mingeid materiaalseid huvisid, puhas siiras soov tuua kultuuri ja õnne. Loomulikult:)

Aleksejev on mõnusalt sarkastiline ja vaimukas. Ime, et teda kirikuvande alla pole pandud. Ja samuti ta taaskinnitab ideed, kui subjektiivne on tõde ning tõel on alati mitu otsa ning ajalugu on subjektiivne interpretatsioon.

[Lucija · Rating 3 out of 5]

3.5
Putopisni roman koji je koncentriran na unutarnji monolog glavnog lika kroz čije oči pratimo radnu. Na momente dosadnjikavo, ali mislim da je autor uspio uhvatiti srž toga kako bi se netko povodljiv osjećao kao dio Križarskog rata.

[Elisa-Johanna Liiv · Rating 5 out of 5]

Esimene sõjaraamat vist üldse, mis mind surmani ei tüüdanud. Faktid segatud fiktsiooniga, mis on tõsiselt nauditavalt kirja pandud.

[Tekken · Rating 5 out of 5]

Uskumatult hea stiil ja ladus keel, igati nauditav lugemine.

[Kadi · Rating 5 out of 5]

... On head teod ja halvad, aga kahetsus, nukrus ja paigalistumine söövad hinge seest. ...

... Ainult ühised kannatused teevad inimesi vendadeks, mitte ühine õnn võikeel või usutunnistus, need on ainult ehiskivid, millest alusmüüre ei laota. ...

... Teadmatus (tulevast) on Jumala suurimaid ande ja Tema armastuse kindel tõend. ...

... Karja nõrgemad loomad järgnevad tugevaile. Mitte hoolivusest või valikuvabadusest, vaid soovist ellu jääda. ...

[Vairo · Rating 4 out of 5]

Raamatu põhiline väärtus on ajalooline, saab palju teada Esimese ristisõja taustast ja sündmustest. Kirjutatud ladusas stiilis ja hästi loetavalt. Head lahinguolukordade kirjeldused. Mõned kohad kipuvad liigselt uitama või on segased, näiteks peategelase unenägude kirjeldused. Olemas on ka romantiline liin.

[Inga · Rating 3 out of 5]

Olles ise ajaloohuviline, olid mu ootused selle raamatu suhtes kõrged. Pean tunnistama, et pettusin veidi ja pidin pingutama, et raamat lõpuni lugeda. Sellegipoolest on plaan ka järgmised osas ette võtta. Ehk oli lihtsalt kirjutamisstiil minu jaoks võõras ja harjumatu.

[Valentina Markasović · Rating 4 out of 5]

I kinda forgot I really like historical fiction! This one wasn't my favourite simply because there were some confusing parts where I wasn't sure if he was seeing a vision or not, but I guess that's the charm of this particular novel.

[Mirela Kulijer · Rating 1 out of 5]

I hardly read it. Boring.

[Tiiu · Rating 5 out of 5]

Väga hea reisikiri ja sõja kroonika ühes, parimas Ristikivi, Waltari ja Tolkieni vaimus

[Sille · Rating 5 out of 5]

Ristisõdade ajastut olen ennekõike ikka seostanud selle lõppjärguga Baltimaades. See raamat viib aga teekonnale inimestega, kelle sammud ka Eesti pinnale jõudnud ajastut alles kujundama hakkasid. Lugu oli meeldivalt isiklik, mis tegi ka lahingustseenidele kaasaelamise vägagi kaasahaaravaks. Omaette kihi lisab keskaegne kristlik maailmapilt, mis kõiki kogemusi saadab ja vahendab.

[Alan (the Lone Librarian rides again) Teder · Rating 5 out of 5]

May 2019 Update: Updated review to reflect the publishing of Volume 3 Müürideta aed (A Garden Without Walls) (2019) amended some text and fixed some links.

Well Researched Historical Epic
A review of the original Estonian language hardcover edition (2008).

“Palveränd” (The Pilgrimage) from 2008 is the 1st book of Tiit Aleksejev’s “Lugu esimesest ristisõjast” (A Story of the First Crusade) which is followed by 2011’s “Kindel linn” (Stronghold) and 2019's "Müürideta aed" (A Garden Without Walls). The series is expected to continue. It was first announced as a two-parter, then as a trilogy. As volume 3 takes place in Antioch 1098, it is likely that at least a 4th Volume is to be expected.

The first book takes the story from Pope Urbanus II declaring a Pilgrimage in 1096 (the term Crusade was not used until much later in history) to recapture Jerusalem from Muslim rule through to the capture of Antioch in early 1098 by the Crusaders through a betrayal of the Muslim garrison. The books use a fictional character named Dieter who at first is a nameless servant to the scribe Raimondus but who later becomes a soldier (when he is mentored by an older soldier named Dieter) and then a knight (when he himself adopts his mentor’s name) during the course of the Pilgrimage journey from Provence, France to Constantinople and then to Antioch and finally to Jerusalem.

The younger Dieter is somewhat of a Forrest Gump character who finds himself in the middle of all the major events of the First Crusade during the years 1096 to 1099. Through his association with some Greek merchants and spies he leads the plot to capture Antioch and secretly agrees to do it for the Sicilian Norman forces of Earl Bohemond instead of his own Provencal lord Earl Raymond in order to gain permission to woo the Norman lady Marie of Tolouse whom he is smitten by. The book also somewhat follows the story of the First Crusade as written by the real-life scribe Raimondus (aka Raymond d'Aguiliers) in his Historia francorum qui ceperint Jerusalem " (History of the Franks who conquered Jerusalem) and the fictional Dieter is used as an information gatherer for the fictional version of Raimondus in the book.

I was completely taken with the characters and atmosphere of “The Pilgrimage" and I think those who enjoy the medieval historical fiction of Bernard Cornwell and Robyn Young would enjoy it as well. Robyn Young’s Brethren trilogy (starting with Brethren: An Epic Adventure of the Knights Templar ) is a nice parallel as it similarly uses a fictional character inserted in the period of the end of the Crusades 200 years later.

I read “Palveränd” in the original Estonian language edition. It has been translated into Hungarian, Finnish, Italian, Latvian, Bulgarian, Czech and French as of early 2019. Check for translation updates at http://www.estlit.ee/elis/?cmd=book&a...
There is an English language summary with some sample chapter translations at http://www.euprizeliterature.eu/autho... on the occasion of the book winning the European Union Prize for Literature in 2010.

[AURORA RU · Rating 1 out of 5]

Tēlaini sentimentāls romāns par Eiropas civilizācijas lielāko afēru - Barbaru Invāziju... Atzīme varēja būt labāka (uzrakstīts jau labi), bet "i didn't like it", jo ir smagi lasīt par visu to, kā tas notika, ar kādām intrigām. Aizraujošu sižetu negaidiet, te drīzāk ir tāda stikla pērlīšu spēle, atjaukta ar barbaru sūdiem. Un kā jau pieņemts darbos, kas apraksta Tumšos laikus, viss ir tā hermaneitiski, vai kā to sauc... ja ir atslēga uz faktiem, tad var kaut ko saprast, ja ne, tad atkal ir historiogrāfiskie duļķi. Manuprāt, ļoti igaunisks darbs, igauņu stilā. Ne tikai igauņu līganais tēlainums, bet arī lietišķums attiecībā uz reliğiju murgiem.

"Arī es pirmo reizi biju pilsētā, kur par spīti karstumam nevarēja just sevišķu smaku. Atšķirībā no Tulūzas, kuras ielas bija kā nosētas ar mēsliem. Uz Konstantinopoles bruğakmeņiem nebija ne dubļu, ne smiĺšu, un pretī nākošajăm sievietěm nevajadzěja visu laiku skatīties zem kājām un raizēties par savăm smalkajām sandalēm.
Patiešām, skurbinoša un sapņaina bija šī pilsēta, un tomēr tā pastāvēja īstenībā. Tā bija kā sapnis un pamošanās, abi vienā mirklī. Tu atžirgsti, taču sapņa pasaule turpinās, tu esi pamodies un piecēlies, lai dotos pilsētas ielās un tirgos meklēt to, kuru mīl tava sirds, un negaidīti uzdīgušo jūtu vārds ir cerība, seši burti, seši patvērumi, augstums un dziļums, debesis un ellē.
Tāda bija sajūta, kas mani pārņēma Konstantinopoles ielās. Viss bija viens liels uzliesmojums, saules staru lūšana stikla gabalā, tajā pašā stiklā, kas ir daļa no lielas vitrāžas un var attēlot labu un ļaunu, nav starpības, jo gaisma lūst vienādi, jo viss lūst vienādi."

[Sergejs · Rating 5 out of 5]

Ir jābūt ļoti īpašiem nosacījumiem, lai es iespringtu uz kristietības literatūru. Igauņu vēsturnieks Tīts Aleksejevs to panāca. Un ne mazāks nopelns te ir arī Maimai Grīnbergai, kas šo literāro mākslas darbu iztulkoja no igauņu valodas. «Svētceļojums» ir literāri bagāta, kompromitējoša un ārkārtīgi aizraujoša grāmata, kas liek ik pa laikam sev atgādināt, ka tiek lasīta daiļliteratūra, nevis vēstures annāles.
Vēl nedaudz par šo lielisko grāmatu: http://mrserge.lv/2014/tits-aleksejev...

[Cundurs · Rating 3 out of 5]

Romānam Svētceļojums, manuprāt, pietrūkst labi izstrādāta fona. Grāmatas aizmugurē rakstītais, ka autors ir viduslaiku vēstures speciālists, mani uzrunāja nopirkt šo darbu, jo gaidīju aizraujošu ceļojumu viduslaikos. Ceļojums bija un pat diezgan interesants, bet viduslaiku detaļas, apraksti praktiski izpalika. Izklaides romāns.

[Taivo Trams · Rating 4 out of 5]

Ļoti labi. Skats uz Pirmo krusta karu (kuru gan tā sāka saukt krietni vēlāk) no vienkārša karavīra viedokļa. Autors pārzina drēbi. Bet kaut kas (nevaru vēl noformulēt, kas) traucēja pa īstam iejusties varoņos...

[Karlīna · Rating 3 out of 5]

Labāka, nekā sākumā domāju,ka būs. Cik saprotu, tad šī ir triloģijas grāmata, tāpēc ir interese par to, kas notiks tālāk.

[Vladodlak Blagojevic · Rating 5 out of 5]

Excellent story of the crusades from a very funny and harsh way of storytelling

[Oskars Kaulēns · Rating 4 out of 5]

jo mēs katrs esam krusta karotājs. katrs pats par sevi. un saviem krustiem.