What do you think?
Rate this book
Il pozzo
Considerato uno dei capolavori della letteratura baltica, Il pozzo è un romanzo d’amore e di desiderio, un racconto di rara finezza psicologica e struggente tensione, con una scrittura che ha tutta la forza seduttiva del classico.
Nella quiete incantata di un lago della campagna baltica, durante un’estate dei primi anni Settanta, Rūdolfs, medico di Riga, assapora la sua vacanza solitaria. Costretto a chiedere in prestito una barca in un antico casale, vi trova una donna esile, scalza, in camicetta e pantaloni consunti, lo sguardo sfuggente e impenetrabile che a tratti tradisce una segreta inquietudine, i modi ritrosi che senza volerlo emanano una grazia ammaliante. È Laura, che lì vive con i suoi due bambini insieme alla suocera Alvīne e alla cognata Vija, in un gineceo percorso da tensioni sotterranee e tenere complicità nell’ingombrante assenza di Ričs, in carcere per un omicidio accidentale. Ričs il figlio ribelle di Alvīne, erede di una tragica saga famigliare che ha attraversato il passato nazista e il presente sovietico della Lettonia. Ričs il marito che Laura, nella distanza, ha scoperto di non amare, ma che attraverso la distanza la incatena al ruolo soffocante di moglie devota. Nel succedersi dei giorni e degli incontri apparentemente innocui intorno al lago, fra Rūdolfs e Laura nasce un’intesa di sguardi e di anime sempre più fremente, un bruciante desiderio di vicinanza che si nutre di silenzi carichi di attesa, piccoli gesti che parlano, mani che si sfiorano e per un attimo credono di potersi afferrare. Con una prosa vivida e raffinatissima, capace di rendere l’incanto di un istante e il potere evocativo di un dettaglio, Il pozzo racconta un mondo circondato dall’acqua e avvolto dai lunghi crepuscoli dell’estate nordica, una realtà fluida e sfumata come lo sono i rapporti umani e i paesaggi interiori in cui ci immerge, tra gli effetti più sottili della solitudine e del desiderio.
Nella quiete incantata di un lago della campagna baltica, durante un’estate dei primi anni Settanta, Rūdolfs, medico di Riga, assapora la sua vacanza solitaria. Costretto a chiedere in prestito una barca in un antico casale, vi trova una donna esile, scalza, in camicetta e pantaloni consunti, lo sguardo sfuggente e impenetrabile che a tratti tradisce una segreta inquietudine, i modi ritrosi che senza volerlo emanano una grazia ammaliante. È Laura, che lì vive con i suoi due bambini insieme alla suocera Alvīne e alla cognata Vija, in un gineceo percorso da tensioni sotterranee e tenere complicità nell’ingombrante assenza di Ričs, in carcere per un omicidio accidentale. Ričs il figlio ribelle di Alvīne, erede di una tragica saga famigliare che ha attraversato il passato nazista e il presente sovietico della Lettonia. Ričs il marito che Laura, nella distanza, ha scoperto di non amare, ma che attraverso la distanza la incatena al ruolo soffocante di moglie devota. Nel succedersi dei giorni e degli incontri apparentemente innocui intorno al lago, fra Rūdolfs e Laura nasce un’intesa di sguardi e di anime sempre più fremente, un bruciante desiderio di vicinanza che si nutre di silenzi carichi di attesa, piccoli gesti che parlano, mani che si sfiorano e per un attimo credono di potersi afferrare. Con una prosa vivida e raffinatissima, capace di rendere l’incanto di un istante e il potere evocativo di un dettaglio, Il pozzo racconta un mondo circondato dall’acqua e avvolto dai lunghi crepuscoli dell’estate nordica, una realtà fluida e sfumata come lo sono i rapporti umani e i paesaggi interiori in cui ci immerge, tra gli effetti più sottili della solitudine e del desiderio.
352 pages, Paperback
First published January 1, 1972
28 people are currently reading
471 people want to read
About the author
Regīna Ezera
51 books39 followersRegīna Ezera (1930-2002) (dzimtajā vārdā Regīna Šamreto) dzimusi 1930. gada 20.decembrī Rīgā amatnieka un medmāsas ģimenē. Mācījusies Rīgas 28. vidusskolā un N. Draudziņas 7. vidusskolā, ko absolvējusi ar sudraba medaļu. 1955. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Žurnālistikas nodaļu. Strādājusi laikrakstā „Pionieris” un izdevniecībā „Bērnība”. Rakstniece bija divreiz precējusies – ar bijušo leģionāru Jēkabu Lasenbergu un ar žurnālistu tulkotāju Česlavu Kindzuli, abas laulības tikušas šķirtas. Rakstniecei ir trīs meitas – Inese, Ilze, Aija. Audzinādama trīs meitas, R.Ezera atlicina laiku arī patstāvīgam personības veidošanas darbam - literatūras, kultūras vēstures un dabaszinātņu studijām, dzimtās valodas apgūšanai un pilnveidošanai.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Regīnai Ezerai bija vairāki apbalvojumi: LPSR Nopelniem bagātās kultūras darbinieces (1974) un LPSR Tautas rakstnieces nosaukums (1981), apbalvota ar Eduarda Veidenbauma prēmiju (1968), LPSR Valsts prēmiju (1972), ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995). Regīna Ezera mirusi 2002.gada 11.jūnijā Ķegumā. Kopš 2003.gada R.Ezeras mājās Ķeguma "Briežos" atklātas rakstnieces memoriālās istabas.
Ratings & Reviews
Friends & Following
Create a free account to discover what your friends think of this book!
Community Reviews
Displaying 1 - 30 of 42 reviews
June 30, 2017
Tā kā raksta Regīna Ezera - neraksta neviens latviešu rakstnieks. Apbrīnojami sulīga valoda, īsti un dzīvi varoņi. Smalki savītas savstarpējās attiecības, nepiepildīti sapņi un pāri visam - pienākuma jūtas, kas neļauj būt patiesi laimīgam.
July 19, 2020
Šī grāmata ir literārs baudījums.
Regīna Ezera ir vārdu burvis.
Sižets it kā vienlaikus mierīgs un lēns, bet apakšā visu laiku urdz katra varoņa iekšējā emociju pasaule.
Saldsērīgi un skaisti.
Regīna Ezera ir vārdu burvis.
Sižets it kā vienlaikus mierīgs un lēns, bet apakšā visu laiku urdz katra varoņa iekšējā emociju pasaule.
Saldsērīgi un skaisti.
April 25, 2021
Una trama sottile, la storia di un amore irrealizzato, per un libro dove quello che conta non è tanto il racconto delle vite ordinaria dei protagonisti quanto le atmosfere, i dettagli, il non detto o meglio quello che è detto sotto metafora e attraverso descrizioni, grazie ad una prosa altamente evocativa con ogni parola che risulta magicamente al suo posto.
I personaggi sono perfettamente caratterizzati attraverso il linguaggio e i comportamenti, sia quando essi si aprono agli altri (notevole è la descrizioni dei bambini, del loro mondo e della loro innocenza), sia quando non riescono a farlo e tornano a chiudersi nel loro guscio.
La storia, per come è congegnata, potrebbe scivolare facilmente lungo il piano inclinato del sentimentale ma Ezera la conduce con mano sicura fuori dalle secche del romanticismo virando verso il romanzo psicologico. Il pozzo è un libro sull'impossibilità dei personaggi di uscire dalla solitudine delle loro vite; l'incontro del protagonisti è avvenuto troppo tardi, il passato li imprigiona allungando la sua ombra sul presente condizionandolo e rendendo impossibile anche la sola idea di serenità. La felicità è una sirena che prova a chiamarli e a sedurli dall'altro lato della riva con il suo canto suadente ma la realtà è una catena troppo forte da spezzare.
I personaggi sono perfettamente caratterizzati attraverso il linguaggio e i comportamenti, sia quando essi si aprono agli altri (notevole è la descrizioni dei bambini, del loro mondo e della loro innocenza), sia quando non riescono a farlo e tornano a chiudersi nel loro guscio.
La storia, per come è congegnata, potrebbe scivolare facilmente lungo il piano inclinato del sentimentale ma Ezera la conduce con mano sicura fuori dalle secche del romanticismo virando verso il romanzo psicologico. Il pozzo è un libro sull'impossibilità dei personaggi di uscire dalla solitudine delle loro vite; l'incontro del protagonisti è avvenuto troppo tardi, il passato li imprigiona allungando la sua ombra sul presente condizionandolo e rendendo impossibile anche la sola idea di serenità. La felicità è una sirena che prova a chiamarli e a sedurli dall'altro lato della riva con il suo canto suadente ma la realtà è una catena troppo forte da spezzare.
"Nuotava senza vedere o sentire nulla, in un paesaggio fatato, irreale. Quel mondo lontano e misterioso, nascosto dalla nebbia, l’attirava con un’illusione d’infinito e lei vi nuotava incontro, nuotava e nuotava senza provare stanchezza, l’acqua compatta e pesante la sosteneva e scivolava sotto di lei come un tapis roulant. Ma girandosi indietro vide emergere di nuovo la riva scura, massiccia e familiare, che la teneva legata a sé come con un filo di seta grigia, e lei obbediente ritornò."
January 28, 2022
“Ma quando andavamo a vendere i mirtilli, vestite di stracci come mendicanti, la gente ci guardava, noi e quello che avevamo addosso, e la mamma non voleva che mi mettessi qualcosa di più bello per non sporcarlo al mercato, diceva, ma io lo capivo che era per impietosire la gente che comprava, come quando davanti agli altri mi chiamava orfanella, e io avrei voluto nascondermi per la vergogna… Quante barbabietole da zucchero e quanto fieno abbiamo portato via dal kolchoz! Possibile che non se ne sia mai accorto nessuno? O forse nessuno ha mai detto niente… per via di mio padre? Per cosa allora Reinis ha dato la sua vita?”
Romanzo di estrema sensibilità e finezza poetica, struggente e malinconico, in cui non succede quasi nulla, ma quel quasi nulla tocca corde profonde. Tutto accade sulle rive di un lago in Lettonia, in una fine estate descritta a cenni suggestivi, in una piccola comunità contadina sovietica (un kolchoz) descritta con poche tinte vivaci - la Estreva è una pittrice impressionista, e dosa le sue pennellate con saggia parsimonia: mai una parola di troppo, mai una sbavatura sentimentale: asciutto, preciso, semplice eppure lirico, delicato, evocativo. Già dopo le prime pagine vediamo così bene quel lago, le betulle, gli ontani, gli abeti, i meli, i canneti, le nebbie che aleggiano sull’acqua, sentiamo gli odori di acqua ferma, di stalla, di boschi, di fango, ci sembra proprio di essere là. Lui e lei si incontrano al pozzo. Lui è un medico benestante, donnaiolo e solitario, venuto a riposarsi in campagna. Lei è sfortunata, vive una vita dura, le è toccato in sorte un dolore che si rinnova ogni giorno. Il loro amore è impossibile, ma illumina le loro vite per un breve istante, e poi è già finito, e arriva l’autunno.
Romanzo di estrema sensibilità e finezza poetica, struggente e malinconico, in cui non succede quasi nulla, ma quel quasi nulla tocca corde profonde. Tutto accade sulle rive di un lago in Lettonia, in una fine estate descritta a cenni suggestivi, in una piccola comunità contadina sovietica (un kolchoz) descritta con poche tinte vivaci - la Estreva è una pittrice impressionista, e dosa le sue pennellate con saggia parsimonia: mai una parola di troppo, mai una sbavatura sentimentale: asciutto, preciso, semplice eppure lirico, delicato, evocativo. Già dopo le prime pagine vediamo così bene quel lago, le betulle, gli ontani, gli abeti, i meli, i canneti, le nebbie che aleggiano sull’acqua, sentiamo gli odori di acqua ferma, di stalla, di boschi, di fango, ci sembra proprio di essere là. Lui e lei si incontrano al pozzo. Lui è un medico benestante, donnaiolo e solitario, venuto a riposarsi in campagna. Lei è sfortunata, vive una vita dura, le è toccato in sorte un dolore che si rinnova ogni giorno. Il loro amore è impossibile, ma illumina le loro vite per un breve istante, e poi è già finito, e arriva l’autunno.
February 22, 2015
Skaisti, skumji un godīgi. Ko vēl var vēlēties?
September 30, 2024
Ir teksti, kas nenoveco, un "Aka" pieder pie labākajiem paraugiem. Apbrīnojams romāns
December 20, 2015
šis bija patiešām labi, man patika un es pati esmu par to bezgala pārsteigta! un priecīga.
iespējams, ka mana vēlme iedzīvināt sevī latviešu klasiku būs vainagojusies panākumiem, pie Mērnieku laikiem gluži neķeršos, bet sākums ir manāmi labs.
šī bija valodiski skaista pārmaiņa manā izlasīto grāmatu kolekcijā.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
iespējams, ka mana vēlme iedzīvināt sevī latviešu klasiku būs vainagojusies panākumiem, pie Mērnieku laikiem gluži neķeršos, bet sākums ir manāmi labs.
šī bija valodiski skaista pārmaiņa manā izlasīto grāmatu kolekcijā.
vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...
December 24, 2021
Il pozzo è stata una lettura emozionante, una delle più belle degli ultimi tempi. È ambientata durante il mese d’agosto nella campagna lettone, sulle rive di un lago, agli inizi degli anni Settanta. Sembra di sentire il calore sulla pelle, percepire suoni e profumi: la natura è viva, protagonista allo stesso modo in cui lo sono gli umani che in essa trovano sostentamento e un po’ di conforto - almeno durante la breve estate nordica. Il pozzo è un libro delicato e poetico, impregnato della malinconia di un amore impossibile. Scoprire i retroscena autobiografici del romanzo mi ha calato ancor di più nella vicenda, in un turbinio di emozioni che non mi permettevano di smettere di andare avanti nella lettura. Bellissimo.
![Profile Image for Ieva Strazdiņa [mrs.lasitaja].](/_next/image?url=https%3A%2F%2Fi.gr-assets.com%2Fimages%2FS%2Fcompressed.photo.goodreads.com%2Fusers%2F1659017528i%2F124023459._UX200_CR0%2C0%2C200%2C200_.jpg&w=128&q=75)
March 18, 2024
3,5⭐️
Šo grāmatu izvēlējos, jo tā solīja neiespējamas mīlestības stāstu – varētu teikt, ka šajā aspektā tā bija vilšanās, jo to mīlestības stāstu stipri jāpalūpas, lai vispār spētu saskatīt.
Laura dzīvo kopā ar vīra māti, vīra māsu un saviem bērniem. Laura gaida no cietuma pārnākam savu vīru. Dzīve un iztikšana ir smaga, uzliktā gaidīšanas nasta tam, ko nav īsti pārliecības, ka jāgaida, ir teju nepanesama. Stāstā ir vēl kāds vīrietis, kas varētu būt tas, kādu Laura bija cerējusi mīlēt un ar ko pavadīt mūžu un tomēr – drosmes dzīvot tā, kā sauc sirds – nav. Manuprāt, šis ir vairāk stāsts par vientulību un mazāk par mīlestību. Un vientulības sajūtu autore ļoti prasmīgi ir spējusi ieaust stāstā.
Grāmatu lasīt bija viegli, lai gan ik pa laikam stāsts šķita izstiepts un tāda sajūta, ka šur tur iekļautie kolhoza sadzīves apraksti bija ar stumšanu un bakstīšanu iekļauti stāstā un šķita lieki. Taču pirts aina man paliks atmiņā kā izcila! 🫶🏼
Grāmatas lielākā vērtība, manā skatījumā, ir lieliskā Regīnas Ezeras valoda – ne vien plūstoša, bet arī ļoti “garšīga”, ko tādu padarīja piemirstie un smeķīgie vārdi – peņģerots, pavei, drapes, acenes, štrams un citi. No šāda skatu punkta - stāstu patiesi izbaudīju.
Tāpat man patika, kā autore apraksta Tomariņu dzimtu un skaudros likteņus – piegulētus bērnus, bandu bērnu “zīmogos”, sabiedrības nosodījumu, dzimtas lāstu un alkoholisma radīto postu. Un tas viss laikā un vidē, kas man palicis manā atmiņā no bērnības vasarām laukos – tikko slaukts piens, kas tiek izkāsts caur marli, kaķi, kas snaikstās silto pienu nodzerties, lauku darbi, traktoristi, kas pēc lauku aparšanas teju katrā mājā gaidīja un saņēma ko “stiprinošu” un melnā pirts.
Līdz šim biju redzējusi uz grāmatu balstīto filmu “Ezera sonāte”, ar šarmanto Gunāru Cilinski un skaisto Astrīdu Kairišu galvenajās lomās, kur, šķiet, ilgas pēc mīlestības sajutu vairāk. Taču grāmatā labāk nolasījās tēlu iekšējās pasaules.
Šo grāmatu izvēlējos, jo tā solīja neiespējamas mīlestības stāstu – varētu teikt, ka šajā aspektā tā bija vilšanās, jo to mīlestības stāstu stipri jāpalūpas, lai vispār spētu saskatīt.
Laura dzīvo kopā ar vīra māti, vīra māsu un saviem bērniem. Laura gaida no cietuma pārnākam savu vīru. Dzīve un iztikšana ir smaga, uzliktā gaidīšanas nasta tam, ko nav īsti pārliecības, ka jāgaida, ir teju nepanesama. Stāstā ir vēl kāds vīrietis, kas varētu būt tas, kādu Laura bija cerējusi mīlēt un ar ko pavadīt mūžu un tomēr – drosmes dzīvot tā, kā sauc sirds – nav. Manuprāt, šis ir vairāk stāsts par vientulību un mazāk par mīlestību. Un vientulības sajūtu autore ļoti prasmīgi ir spējusi ieaust stāstā.
Grāmatu lasīt bija viegli, lai gan ik pa laikam stāsts šķita izstiepts un tāda sajūta, ka šur tur iekļautie kolhoza sadzīves apraksti bija ar stumšanu un bakstīšanu iekļauti stāstā un šķita lieki. Taču pirts aina man paliks atmiņā kā izcila! 🫶🏼
Grāmatas lielākā vērtība, manā skatījumā, ir lieliskā Regīnas Ezeras valoda – ne vien plūstoša, bet arī ļoti “garšīga”, ko tādu padarīja piemirstie un smeķīgie vārdi – peņģerots, pavei, drapes, acenes, štrams un citi. No šāda skatu punkta - stāstu patiesi izbaudīju.
Tāpat man patika, kā autore apraksta Tomariņu dzimtu un skaudros likteņus – piegulētus bērnus, bandu bērnu “zīmogos”, sabiedrības nosodījumu, dzimtas lāstu un alkoholisma radīto postu. Un tas viss laikā un vidē, kas man palicis manā atmiņā no bērnības vasarām laukos – tikko slaukts piens, kas tiek izkāsts caur marli, kaķi, kas snaikstās silto pienu nodzerties, lauku darbi, traktoristi, kas pēc lauku aparšanas teju katrā mājā gaidīja un saņēma ko “stiprinošu” un melnā pirts.
Līdz šim biju redzējusi uz grāmatu balstīto filmu “Ezera sonāte”, ar šarmanto Gunāru Cilinski un skaisto Astrīdu Kairišu galvenajās lomās, kur, šķiet, ilgas pēc mīlestības sajutu vairāk. Taču grāmatā labāk nolasījās tēlu iekšējās pasaules.
Read
August 26, 2023es tgd esmu eksperts vidzemes apvidruna
January 9, 2022
Autore, protams, apbrīnojami māk aprakstīt katru mazāko detaļu vai skaņu jebkurā situācijā, bet man ļoti nepatika ka grāmata kopumā gāja ļoti lēni, kā arī tas ka darbība norisinājās tikai +/- četrās vidēs. Negāja uz priekšu. Bet kopumā man vispār patika lasīt šāda veida grāmatu, jo tādu nopietnu grāmatu neesmu lasījis.
December 13, 2022
Valoda, valoda, valoda>>
February 18, 2025
Man ļoti patīk Regīnas Ezeras valoda! Arī šo viņas grāmatu var gandrīz vai skatīties kā kino, cik spilgti aprakstīti pat šķietami nebūtiski sīkumi. Bet tas vells jau ir tajos sīkumos, kas īstenībā nozīmē vairāk kā sākumā liekas.
Lasot arī domāju, ka es vēl spēju vizualizēt daudz ko no lasītā, jo līdz padsmit gadiem pavadīju visus vasaras un ziemas brīvlaikus laukos pie vecāsmammas, kur arī bija gotiņa un citi kustonīši. Bet kā ir, ja aprakstītā ikdiena nav piedzīvota? Varbūt tāpēc pati stāsta līnija mani tik ļoti neaizķēra, jo tāda nav piedzīvota.
Lasot arī domāju, ka es vēl spēju vizualizēt daudz ko no lasītā, jo līdz padsmit gadiem pavadīju visus vasaras un ziemas brīvlaikus laukos pie vecāsmammas, kur arī bija gotiņa un citi kustonīši. Bet kā ir, ja aprakstītā ikdiena nav piedzīvota? Varbūt tāpēc pati stāsta līnija mani tik ļoti neaizķēra, jo tāda nav piedzīvota.
May 30, 2024
it kā nekas daudz nenotika, bet sižets uz priekšu iet un nevar beigt lasīt
November 7, 2025
ļoti skaista valoda, 3.5⭐️
July 29, 2024
Šī ir jau otrā Regīnas Ezeras grāmata ko lasu. Pirmā bija “Nakts bez mēnesnīcas” un kā izrādās, ka tā grāmata publicēta neilgi pirms romāna, tāpēc varu saredzēt līdzības starp Annu un Lauru un Tomu un Rūdolfu, bet man tas īsti netraucēja, jo sižets ir pavisam citādāks (sava veidā). Zināju, ka grāmata nekādā veidā nevarēs beigties ar laimīgu nobeigumu vai risinājumu problēmai - mīlestībai, bet varbūt tas man arī patīk? Ar “Nakts bez mēnesnīcu” es biju ļoti dusmīga, bet šeit nedaudz jau bija saskatamas problēmas starp Lauru un Rūdolfu. Un kaut arī Rūdolfs tik daudz gribēja ar Lauru, viņa vienkārši nevarēja un negribēja viņam padoties. + punktus pielieku par Eidi un Mārci, jo tie abi ir burtiski kopijas (vienīgais Mārcis ir mazs puika un Eidis ir vecs vīrietis). Kopumā man ļoti patika, bet ja ir iespējams iesaku šo grāmatu lasīt vasarā laukos, nevis Rīgas burzmā. Tā būs vieglāk fantazēt par dabu, ko Regīna Ezera apraksta…
This entire review has been hidden because of spoilers.
August 31, 2017
" varbūt nepietiek ar veselu ticības kalnu un pacietības jūru,ja nav tā, kas cilvēku padara par vasku un par dzelzi - mīlestības "
February 19, 2022
..vienīgais, kas mūs padara “par vasku un par dzelzi” ir mīlestība. Skaisti!
February 20, 2024
Patika. Atmeta atpakaļ laikā, kad pār pasauli nevaldīja tehnoloğijas.
Lauki, ğimene un mīlestība.
Lauki, ğimene un mīlestība.
April 21, 2015
varbūt tik raiti lasījās, jo filmu redzēju pirmo, varbūt liela nozīme bija tam, ka romānā man bija jāmeklē konkrētas lietas, nevis jāiedziļinās, bet man patika. Jā, šis ir viens no tiek (retajiem) darbiem latviešu literatūrā, kas man patika.
April 1, 2022
latviešiem ir jāsaprot, ka pārbāzt tekstu ar metaforām un salīdzinājumiem nenozīmē uzrakstīt labu grāmatu
February 9, 2021
Eigentlich ein schönes Buch, ruhig, still, genau beobachtend. Ein guter atmosphärischer Eindruck des ländlichen Lettlands entsteht. Staunenswert ist, wie wenig sowjetisch das wirkt, als habe die realsozialistische Machtmaschine diesen baltischen Zipfel mit seinen Seen inmitten der Landwirtschaft gar nicht erreicht.
Mit der Zeit wurde es mir dann doch recht langatmig mit diesem Buch. Trotz seiner wirklich schönen Sprache - wohl auch sehr gut übersetzt! - wird die Plotentwicklung etwas arg zurückhaltend betrieben... Ein Drittel weniger Seiten - es hätte mindestens einen Stern mehr von mir gegeben.
Mit der Zeit wurde es mir dann doch recht langatmig mit diesem Buch. Trotz seiner wirklich schönen Sprache - wohl auch sehr gut übersetzt! - wird die Plotentwicklung etwas arg zurückhaltend betrieben... Ein Drittel weniger Seiten - es hätte mindestens einen Stern mehr von mir gegeben.
February 29, 2024
Pilnīgajā mierā, kas bija tik atšķirīgs no ikdienas sinkopētā ritma, viņš neviļus ieklausījās pats sevī…
Dīvaini, bet, tieši bezdarbībā sēdot, taisni tad, kad minūtes vilktin vilkās, pēkšņi ienāca prātā doma par laika nežēlīgo, neapturamo skrējienu.
Kas gan tas bija – viņa iedoma vai viņas īpašība?
Cilvēks… tāpat kā māja… Iesākumā nemaz nemani, ka paliek veca.
…no kā rodas ļaunums cilvēkā? Vai ar to aplīp kā ar slimību? Vai jau piedzimstot tā ir kā nezāles sēkla krūtīs, viņa tur guļ, guļ, kamēr vienā dienā ņem un dīgst augšā…
Kā varēja tāds, kas tik dikti mīlēja dzīvu radību, šaut cilvēkus? Kā varēja sildīt kažokā tikko atskrējušu, vēl slapju kumeliņu, bet spļaut uz savu miesīgu dēlu?
Katram, pat beidzamam draņķim, gribas būt labam vismaz priekš kāda, kaut priekš putna, kaut priekš tārpa.
Pāri zaļajai zemei pletās debesu spodrais stikls, gaiss bija svaigs kā no pirts iznācis cilvēks, kā rīta rasā norauts gurķis, ka nule no dzelmes izcelts asaris.
Bet ko gan dzīvē iespējams noturēt? Un vai galu galā visa dzīve nav viena vienīga cenšanās un nespēja kaut ko noturēt?
Dzīves šūpoles viņu vienkārši uzsvieda pāri koku galiem, lai pēc tam nestu atkal lejup, pretim pierastībai un ikdienai.
Bet varbūt vaina bija jau pašā iesākumā, viņa domāja, varbūt nepietiek ar veselu ticības kalnu un pacietības jūru, ja nav tā, kas cilvēku padara par vasku un par dzelzi, - mīlestības, un ko aizstāt laikam nespēj nevienas citas, lai arī cik cēlas jūtas. Bez tās visi labie nodomi ir kā bez zelta seguma.
Dīvaini, bet, tieši bezdarbībā sēdot, taisni tad, kad minūtes vilktin vilkās, pēkšņi ienāca prātā doma par laika nežēlīgo, neapturamo skrējienu.
Kas gan tas bija – viņa iedoma vai viņas īpašība?
Cilvēks… tāpat kā māja… Iesākumā nemaz nemani, ka paliek veca.
…no kā rodas ļaunums cilvēkā? Vai ar to aplīp kā ar slimību? Vai jau piedzimstot tā ir kā nezāles sēkla krūtīs, viņa tur guļ, guļ, kamēr vienā dienā ņem un dīgst augšā…
Kā varēja tāds, kas tik dikti mīlēja dzīvu radību, šaut cilvēkus? Kā varēja sildīt kažokā tikko atskrējušu, vēl slapju kumeliņu, bet spļaut uz savu miesīgu dēlu?
Katram, pat beidzamam draņķim, gribas būt labam vismaz priekš kāda, kaut priekš putna, kaut priekš tārpa.
Pāri zaļajai zemei pletās debesu spodrais stikls, gaiss bija svaigs kā no pirts iznācis cilvēks, kā rīta rasā norauts gurķis, ka nule no dzelmes izcelts asaris.
Bet ko gan dzīvē iespējams noturēt? Un vai galu galā visa dzīve nav viena vienīga cenšanās un nespēja kaut ko noturēt?
Dzīves šūpoles viņu vienkārši uzsvieda pāri koku galiem, lai pēc tam nestu atkal lejup, pretim pierastībai un ikdienai.
Bet varbūt vaina bija jau pašā iesākumā, viņa domāja, varbūt nepietiek ar veselu ticības kalnu un pacietības jūru, ja nav tā, kas cilvēku padara par vasku un par dzelzi, - mīlestības, un ko aizstāt laikam nespēj nevienas citas, lai arī cik cēlas jūtas. Bez tās visi labie nodomi ir kā bez zelta seguma.
July 6, 2021
Šo grāmatu nevēlējos pabeigt tikai Ezeras bagātīgās valodas dēļ. Katra ainava tiek piesātināta ar salīdzinājumiem, kas man, kā lasītājam, nekad neienāktu prātā, bet ko ir tik viegli uztvert caur šķietami sarežģītu valodu. Vēl viens +, patiešām saspringta, bet lēna Rūdolfa un Lauras attiecību attīstīšana, kur nekas netika izteikts caur metaforām un pārlieku salkanu mīlestības apliecināšanu, bet gan vienkāršu fizisko darbību paskaidrošanu (ko daudzās grāmatās ir grūti atrast!)
4/5 beigu dēļ; personīgi nebiju apmierināta, bet tas nenozīmē, ka tās bija nepiemērotas grāmatas sižetam.
4/5 beigu dēļ; personīgi nebiju apmierināta, bet tas nenozīmē, ka tās bija nepiemērotas grāmatas sižetam.
This entire review has been hidden because of spoilers.
April 14, 2025
3.5/5
Ļoti spilgts, bagātīgs teksts. Mazais dēliņš Māris-nepārspējams! R. Ezeras spēja uzburt dzīvu tēlu- neatkārtojams talants.
Pats stāsts- nekāds dižais mīlas stāsts, atliek pašam lasītājām pēc izlasīšanas pasēdēt un pafilozofēt, kā būtu, ja būtu….. tipiska latvieša romantika- dīdīšanās, nespēja uzdrīkstēties mīlēt no jauna. Varbūt arī tāpēc tik daudz lasīts- ļoti sasaucas ar dzīves realitāti. Tik tuvu, bet tomēr tik tālu.
Mīļākais citāts:
“”Tu gan esi vienreizējs puika!”- “To arī mamma teica, kad es noslīcināju pagraba atslēgu.””
Ļoti spilgts, bagātīgs teksts. Mazais dēliņš Māris-nepārspējams! R. Ezeras spēja uzburt dzīvu tēlu- neatkārtojams talants.
Pats stāsts- nekāds dižais mīlas stāsts, atliek pašam lasītājām pēc izlasīšanas pasēdēt un pafilozofēt, kā būtu, ja būtu….. tipiska latvieša romantika- dīdīšanās, nespēja uzdrīkstēties mīlēt no jauna. Varbūt arī tāpēc tik daudz lasīts- ļoti sasaucas ar dzīves realitāti. Tik tuvu, bet tomēr tik tālu.
Mīļākais citāts:
“”Tu gan esi vienreizējs puika!”- “To arī mamma teica, kad es noslīcināju pagraba atslēgu.””
August 21, 2020
Quando abbandonarsi a qualcosa che è reale e bello fa a pugni con una vita già scelta e già scritta nelle pagine del tempo; quando l’attesa dura quanto un’intera estate ma alle porte dell’autunno si deve già dire addio; quando gli involucri di due esistenze cresciute in due mondi diversi si sfiorano senza mai potersi afferrare totalmente; quando gli abbracci e gli sguardi diventano caldi e profondi, ma la realtà li porta a raggelarsi, come sul fondo di un pozzo.
September 7, 2024
Kādēļ vienmēr tik bēdīgi..
Kādēļ cilvēki turpina darīt to, kas viņiem nesagādā prieku? Kādēļ viņi to dara pienākuma, ērtības un vainas apziņas dēļ? Kāda jēga, ja beigu beigās neviens nav laimīgs.
Kādēļ cilvēki turpina darīt to, kas viņiem nesagādā prieku? Kādēļ viņi to dara pienākuma, ērtības un vainas apziņas dēļ? Kāda jēga, ja beigu beigās neviens nav laimīgs.
June 28, 2025
Kirurg suvepuhkusel, tal on mingi suhtetrauma. Kooliõpetaja, kelle impulsiivne mees on vangis. Lõpeb küsimusega, mis kõik peavad nii õnnetud olema, ja midagi seal ei juhtunudki, kuigi kogu aeg ootasin, millal raamat algab. Laste vaheasted olid toredad.
September 13, 2017
Šo grāmatu esmu lasījis vismaz 5 reizes. Redzējis neskaitāms reizes kino "Ezera sonāte". Vienmēr tajā atrodu ko jaunu. Mana vismīļākā grāmata.
Displaying 1 - 30 of 42 reviews