Billes skaistā jaunība

Bille #3

by Vizma Belševica

Vizma Belševica (May 30, 1931, Riga – August 6, 2005) was a Latvian poet, writer and translator. She was nominated for the Nobel Prize in Literature. During the post-Soviet period, Belševica wrote three semi-autobiographical books - stories about the girl Bille, following her life from the late 1930s, throughout the first year of Soviet occupation of Latvia (1940–41), the Nazi occupation (1941–45), and the first post-war years under Stalin's Bille (Bille, 1992, 95), Bille un karš (initial Bille dzīvo tālāk) (Bille and War, 1996), Billes skaistā jaunība (The Wonderful Youth of Bille, 1999). This trilogy has been recognized as one of the most important works of Latvian literature. It has been translated into Swedish, but not into English.

Genres: Historical Fiction, Fiction, Read For School

197 pages, Hardcover

First published January 1, 1999

About the author

Vizma Belševica was a Latvian poet, writer and translator. She was nominated for the Nobel Prize in Literature.

Receiving the Nobel prize was her childhood dream; she, as a poor but bright girl, spent much of her time reading classical literature. Belševica's work has been recognised: on December 6, 1990, she was elected honorary member of the Latvian Academy of Sciences; she has twice received the Spidola Award, which is the highest recognition in Latvian literature. Belševica has also received the highest award of the Latvian State, namely the Three Star Order.

Vizma Belševica published her first poems in 1947; her first book of poetry appeared in 1955. Her most notable poetry collections are Jūra deg (The Sea is Burning, 1966), Gadu gredzeni (Annual Rings, 1969), Madarās (In My Lady's Bedstraw, 1976), Kamola tinēja (The Clew Winder, 1981), Dzeltu laiks (Autumn Time, 1987). Her short stories' collections are Ķikuraga stāsti (Stories from Kikurags, 1965), Nelaime mājās (Misfortune at Home, 1979), Lauztā sirds uz goda dēļa (Broken Heart on the Board of Honour, 1997). During the post-Soviet period, Belševica wrote three semi-autobiographical books – stories about the girl Bille, following her life from the late 1930s, throughout the first year of Soviet occupation of Latvia (1940–41), the Nazi occupation (1941–45), and the first post-war years under Stalin's regime: Bille (Bille, 1992, 95), Bille un karš (initial title: Bille dzīvo tālāk) (Bille and War, 1996), Billes skaistā jaunība (The Wonderful Youth of Bille, 1999). Its first edition was published by the Latvian publisher Mežābele in 1992 in the United States and only in 1995 in Latvia. Now this trilogy has been recognized as one of the most important works of Latvian literature of all times. It has been translated into Swedish, but not in English.

Belševica's poetry and fiction has been translated in about 40 languages. Within the Soviet Union of the 1960s–1980s, several books of her selected poetry were published in Russian, Belarusian and Armenian. Her poems were translated into English by Inara Cedrins for the anthology Contemporary Latvian Poetry published by the University of Iowa Press in 1983. From the 1980s onwards, Belševica has been regularly present on the Swedish literary scene, (translator Juris Kronbergs), books of her poetry and Bille stories have enjoyed immense critical success and wide readership there. Her Selected Poems have been published also in Norway, Denmark and Iceland. Selected Short Stories – in Russia, Georgia and Germany. The Russian translation of the Bille trilogy has been published in Riga, Latvia.

In her work she criticized the situation of oppressed nations in Soviet Union, therefore from 1971 to 1974 she was not allowed to publish. Her name could not be mentioned in media. KGB agents searched her apartment twice confiscating manuscripts and notes.

Reviews

[Kaspars · Rating 5 out of 5]

Ļoti patīk visas 3 Billes grāmatas. Skarbi, ar humoru, interesanti par Latviju ap 1. un 2. pasaules karu.

[Rinalds Einiks · Rating 5 out of 5]

Tukšums. Pārdomas. Vēlā nakts lasīšana. Bille.
Šī daļa brutāli, atļaušos teikt, pārspēj abas iepriekšējās daļas, jo nu... Bille vairs nav bērns. Bille saprot, Bille jūt, Bille cīnās, Bille mirst...
Kas gan ir mūsu jaunība, kas bijusi tepat, ar roku aizsniedzama, bet nu vairs kā tāls sapnis aiz sniegbaltajiem laukiem?
"Agrāk Billei dažu labu reizi gribējies nomirt, lai tad cienīgi gulētu baltā zārkā un visiem būtu žēl. Muļķības. Ne jau būs tās ņergas un sodības žēl, nekā."
Mūsu neveiklā jaunība - pirmais skūpsts, pirmā iemīlēšanās, emociju plūdi... šis viss pēdējo daļu padara triloģiju īpašu. Billes dusmas uz mammu :
"Mammucis vairs nav mammucis. Tikai māte. Oficiāli. Un tāds pelēks rūgtums sirdī."
"Bille reiz pateiks mātei, kas viņa tāda ir un ko Bille par viņu domā."
Ja visu bērnību saukta par kraupi, lēvuru...jēlnadzi, tad... varbūt šis ir vienkārši likumsakarīgi.
Kaut kas Billei pārtrūcis un viņa planē tukšumā. Bille nav nekāds lēvurs, kas sabojā visu pie kā vien ķeras, bet vienlaikus arī tukšums. Visi striķi pārtrūkst. Tā tas notiek?
Justies kā tukšumam... cik īstas sajūtas būt cilvēkam, kad viss trūkst, viss pēc kā tiecies...
Skaista ir jaunība, tā nenāks vairs, nenāks vairs.
Ko tur daudz?
Nenāks, nenāks...
Beigas dod tādu kā lielu pieturzīmi, tādu kā kopsavilkumu, ka - Dzīve ir kaut kas patiesi vairāk!
Zinot Vizmas Belševicas turpmāko dzīvesstāstu, beigās uznāk pat tāds kā melanholisks noskaņojums.
Bet Bille savu izdarīja!
Viņa tiecās!
Viņa tiecās uz augšu...
Tiecās...

[Ilze Folkmane · Rating 5 out of 5]

Lasot Billes skaisto jaunību jau gara acīm kaut kur sava prātiņa nostūrī rakstīju recenziju, kura sākās ar vārdiem "diez vai latviešu literatūrā kādai grāmatai ir ironiskāks nosaukums par šo, jo no jaunības skaistuma šeit nekā nav". Un no vienas puses, jā, ironija tiešām sit augstu vilni, jo diez vai visu to nodevību, sāpes, pagales mugurā, badu, aukstumu un neizbēgamo vientulību tā īsti par 'skaistu jaunību' var saukt. Bet tajā pašā laikā - vai tajā smeldzē un saraudātajās asarās tā jaunībā arī neslēpjas? Un varbūt Billei taisnība, ka jaunība skaista, jo tā vairs nekad nenāks un nekad vairs nevajadzēs Billei iet cauri tām mocībām, kam bija jāiziet cauri.

Lai vai kā tur arī būtu ar to jaunību, Billes skaistā jaunība ir un paliek dziļi saviļņojošs un grūts stāsts. It kā par Billi, bet tajā pašā laikā par tik daudziem un tajā pašā laikā arī par mani. Tik saviļņojošs stāsts, ka brīžiem asaras acīs sariesās, un tā arī netapa skaidrs - par Billi vai par sevi pašu.

[Elīna Jurberga · Rating 4 out of 5]

šoreiz Belševica raksta par pieaugšanu un ikkatra viena cilvēka ilgām pēc siltuma un piederības. un tajā visā kaut kas ir tik bezgala ļoti pazīstams un mīļš.

vairāk šeit - http://naktsskapitis.blogspot.com/201...

[Kuss · Rating 4 out of 5]

Kolmanda osa lõpuks hakkas Bille raamatute üks läbivaid motiive hõõruma.
Motiiv on selline: on mingisugune lootus, korraks on hea tuju, mingi kena mõte või meeleolu või lihtsalt ilus ilm - ja siis läheb kõik halvasti. Vahel lihtsalt natuke halvasti (küpsisetuutu on usse täis), vahel väga halvasti (Bille peaaegu vägistatakse, saab haluga selga ja lebab nädalaid voodis).
Kas see muster tõuseb kolmandas osas kuidagi eriti esile või oli seda ka kahes esimeses osas sama palju ja ma lihtsalt ei pannud seda nii selgelt tähele? Olid sellised rohkem väikese inimese igapäevased heitumised suurte inimeste ebaõigluse pärast (vaat kui võtan kätte ja suren ära, küll nad siis kahetsevad) ja selles on midagi natuke loomulikku ja tavalist?
Aga kui siis teismeeaks on tõesti raamatut lugedes selge, et Bille surmast eriti kellelgi kahju ei oleks (vähemasti haluga paigast löödud selg emas erilist kaastunnet ei tekita), siis on see ikka jõhker. Kogu sõjajärgne eluolu on jõhker, aga seda vastikum on, et Bille vussis suhted ema ja tegelikult kogu maailmaga ei seletu kuidagi sõjaga. Ja see kuidas Bille enda suhtumine maailma ja inimestesse on kolmandaks osaks tumenenud ja kurjenenud, on selgesti tunda. Päris meisterlik inimese kurjaks muutumise lugu.
Oleks huvitav selle juhtmotiivi pilguga kõik osad uuesti lugeda: kui paljude pildikeste arenguliin vastab sellele "kriipsuke rõõmu ja siis kohe kamaluga musta masendust peale" loogikale. Kas see domineerib tõesti nii väga nagu mulle praegu tundub.
Seda enam on värskendav raamatu päris lõpp, mis jääbki, õnneks, ikkagi sinna ülespoole rippuma, natuke helgesse kohta. Bille hakkab luuletusi kirjutama, ja Valdis Lukss ütleb, et tal olla annet. Ainult formalismist tuleks eemalduda ja õiget teemat on vaja. Rohkem uue elu ehitamist, kutsekooli elu, lehvivaid lippe, sirgeid selgu jne. Ka ju natuke kõvera naeratusega lõpp, aga ikkagi naeratusega. Bille võib nii kirjutada küll, ainult tahaks Luksilt küsida, miks uue elu luuletused peavad olema viletsamad kui vana omad.
Muidu tõesti hea raamat, aga jah, tuleks teha see motiivianalüüs, kui seda keegi juba teinud pole.

[melchy · Rating 4 out of 5]

"Vienīgi ne domās mammucis vairs nav mammucis. Tikai māte. Oficiāli."

"Agrāk Billei dažu labu reizi gribējies nomirt, lai tad cienīgi gulētu baltā zārkā un visiem būtu žel."

Ļoooti patika šī grāmata, tā sniedza ieskatu uz dzīvi pēc kara laikos. Man liekas, ka šī ir pirmā grāmata, ko esmu lasījusi, kas to tik labi atspoguļo.

[Zane B. · Rating 3 out of 5]

Man lasot triloģiju secīgi pēc kārtas, šī patika vismazāk. Nosaukums maldinošs, nekā skaista diemžēl tur nav. Pēc kara Rīga, ar savu trūkumu, noziedzību un netaisnību, pret palikušajiem latviešiem, un visam pa vidu meitene ar savām pārdomām par apkārt notiekošo... smags liktenis tik talantīgai rakstniecei

[Kristīne Butlere Peslaka · Rating 4 out of 5]

It kā patika, it kā ne tik loti.
Pirmās divas dalas noteikti bija labākas!

[Rebeka Gorbunova :) · Rating 4 out of 5]

Laba grāmata, vislabāk patika no triloģijas šī grāmata

[Una · Rating 3 out of 5]

Es lasīju Vizmas Belševicas grāmatu ''Billes skaistā jaunība''. Grāmata nav autobiogrāfija tiešā nozīmē. Darbība norisinājās Latvijā, gan laukos, gan Rīgā. Grāmatā ir aprakstīti vairāki Billes dzīves gadi, kas varētu būt ap 1935. gadu, jo tajā ir pieminēti Ulmaņa laiki.

Galvenā varone ir Bille. ''Billes skaistajā jaunībā'' ir apkopoti vairāki stāsti un notikumi no Billes pusaudzes un jaunietes gadiem. Rakstniece darbā ir izmantojusi daudz vecvārdu.Man patika, ka grāmatā bija sīki aprakstītas Billes sajūtas un domas. Īpaši interesanta man šķita pēdējā nodaļa, kur bija rakstīts, kā Bille uzsāka savu rakstnieces karjeru. Viņa pati pirms tam nemaz nebija domājusi, ka sāks rakstīt, un turklāt skolotāja apgalvoja, ka viņai nav talanta. Pēc grāmatas izlasīšanas manī bija pārdomas par to, cik pretrunīgi bija Ulmaņa laiki. Citas ģimenes dzīvoja ļoti labi, bet, piemēram, Billes ģimenei klājās ļoti grūti. Mani pārsteidza tas, cik mierīgi cilvēki grāmatā spēja runāt par saviem mirušajiem un pazudušajiem radiniekiem.

Es no darba guvu vēstures zināšanas un izpratni par dzīvi senākos laikos. Grāmata lika domāt par to, cik atšķirīgs dzīvesveids bija tad, salīdzinot ar mūsdienām. Es šo grāmatu ieteiktu lasīt jauniešiem un pieaugušajiem, jo no tās var iegūt daudz zināšanu. Mans mīļākais citāts ir: ''Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara- proti, neceļ jauno dzīvi.''